Pauls Bankovskis, 'Rīgas Laiks': Kad skanēs zvans
Foto: DELFI

"Beigu beigās Twitter Prinsa kontu izdzēsīs. [..] Kad tas notiks, zudumā aizies ne tikai Prinsa 740 tvītos lietotie vārdi, bet arī viņa klātbūtne un ieradumi sociālajos tīklos. Izgaisīs ikviena liecība par to, ko viņš kādam vēstījis vai kā vēstījumu saņēmis. Pazīstamai personai vai kuram katram citam piederējuša [sociālo tīklu] konta izdzēšana padara par nebijušu kādu viņa personības daļu – to daļu, ko raksturo tiešsaistē atstātie pēdu nospiedumi."
Sonija Vīsere. "Vai Prinsa tvītiem būtu jānonāk muzejā?" The Atlantic, 5. jūlijā

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Vai novecojot es biju kļuvis par sava veida andropauzes upuri?" Mišela Velbeka liriskais varonis sev vaicā pagaidām jaunākajā šī rakstnieka romānā "Pakļaušanās" (Dena Dimiņa tulkojums). "Tas nebija izslēgts, un šaubu kliedēšanai nolēmu pa vakariem paskatīties YouPorn video, kas gadu gaitā bija kļuvusi par manu iecienītāko pornovietni. Jau no paša sākuma rezultāts bija ārkārtīgi daudzsološs. YouPorn atbilst planētas vidējā iedzīvotāja, normāla vīrieša, fantāzijām, un jau no pirmajām minūtēm kļuva skaidrs, ka esmu absolūti normāls vīrietis. Galu galā, tas nebūt nebija pašsaprotami, jo lielu daļu savas dzīves biju veltījis studijām, pētīdams autoru, kuru bieži vien uzskata par tādu kā dekadentu un kura seksualitāte nav līdz galam skaidra. Tātad šis pārbaudījums mani pilnībā nomierināja." Utt.

Es zinu, ka autora pielīdzināšana viņa literārajiem varoņiem skaitās pagalam slikts stils, un tomēr uzdrošinos domāt, ka pazīstamais franču rakstnieks par pieminēto pornovietni nav nejauši padzirdējis sabiedriskajā transportā un pie secinājumiem par tās saturu nav nonācis, vien balstoties paša uzburtās iztēles ainās un teorētiskās pārdomās. Un, pat ja tas ir tā, gan jau šī vietne, tāpat kā citas interneta vietnes, literāta datorā (romāna varonim tas ir "27 collu iMac") būs atstājusi zināmas pēdas – pat ja tās nav grāmatzīmes vai saites uz īpaši iemīļotiem videosižetiem, tie varētu būt kaut kādi sīkfaili un nospiedumi pārlūkprogrammas lietošanas vēsturē.

Šim pārdrošajam domas eksperimentam ir iespējams arī turpinājums. Neviens rakstnieks kā fiziska būtne nedzīvo mūžīgi, un agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad pakaļpalicējiem ir jāķeras pie mūžībā aizgājušā autora literārā mantojuma, arhīva apkopošanas, sistematizēšanas, pētīšanas, publicēšanas un apstrādāšanas visādos veidos.

Vai saitēm uz pornovietni (protams, pieņemot, ka tām bijusi nozīme kāda literāra darba tapšanā) būtu vieta literatūras vēsturē, varbūt pat rakstnieka memoriālajā muzejmājā? Un kā ar elektroniskā pasta saraksti un visām dzīves laikā saņemtajām mēstulēm? Un ko iesākt ar pirātiskajām filmām un mūzikas failu kolekciju MP3 formātā? Ar tūkstošiem lappušu biezām sarunu transkripcijām Skype vai kādā citā ziņojumapmaiņas programmā? Ar kaudzēm Instagram fotoattēlu? Ar "profiliem" visos iespējamajos sociālajos tīklos? Ar tajos pašos tīklos pārpublicētiem nezināmas izcelsmes kaķu video, "asprātīgām" bildītēm un "psiholoģisku" testu rezultātiem? Ar populāras iepirkšanās vietnes iepirkumu grozā vai vēlmju sarakstā ievietotām, taču tā arī nenopirktām precēm? Ar nāves brīdī skatīto Youtube video?

Lai gan datoru ikdienā izmantoju kopš 20. gadsimta 90. gadu vidus un kopš tā laika esmu lietojis visdažādākās elektroniskā pasta, ziņojumu un failu apmaiņas, teksta rakstīšanas un rediģēšanas un vēl visvisādas programmas, kā arī puslīdz regulāri šo to rakstījis interneta dienasgrāmatā, pat par vajadzību veidot visu šķietami svarīgo datu rezerves kopijas allaž esmu atcerējies vien ar piespiešanos, bet par "digitāliem testamentiem" aizdomājos vien pēc Sūzanas Sontāgas nāves 2004. gadā.

Viņas digitālais arhīvs (divi portatīvie Apple datori un viens PowerMac G4) nonāca Kalifornijas Universitātes Losandželosā bibliotēkas krājumā[1], un pēc kāda laika apmeklētājiem tika piedāvāta Sontāgas arhīva publiskā versija – īpaši konfigurētā portatīvajā datorā (tā, lai kādam nebūtu iespējams Sontāgas atstātajos dokumentos veikt izmaiņas vai, piemēram, kaut ko izdzēst) interesenti var lasīt 17 198 elektroniskā pasta vēstules, paklausīties viņas klausītos mūzikas failus vai pavirināt mapes un iemest aci tajās glabātajos dokumentos. Kā lasīju kādā šim notikumam veltītā ziņā, dažs lasītājs esot bijis satriekts, ka "pat Sontāga" atļāvusies sūtīt elektroniskā pasta vēstules, kuru tēmas lauciņā rakstījusi, piemēram, "Whassup?" (aptuveni – "Kassiko?").

Sontāgas gadījums gan varētu šķist neparasts vienīgi tad, ja visu uzmanību pievēršam arhīva formātam – datora cietajā diskā uzglabātām binārā koda kombinācijām –, jo citādi tas viss īpaši neatšķiras no pieejas, kas sastopama gan arhitekta Deivida Čiperfīlda projektētajā Modernās literatūras muzejā Marbahā Vācijā, gan mūsu pašu Rakstniecības un mūzikas muzeja fondos un iemīļoto klasiķu memoriālajās mājās, dzīvokļos un istabās. Šīs pieejas pamatā ir romantiskā ideja, ka par rakstnieku un viņa atstātajiem darbiem mums kaut ko spēj pavēstīt arī vēstules, iepirkumu saraksti, piezīmes uz salvetēm, vaļasbrīžos uzņemtas fotogrāfijas, laikabiedru atmiņas, paklāji, brilles, uz galda "gluži kā dzīvē" atstāts spalvaskāts, mehāniskā rakstāmmašīna, drēbjuskapis, matu cirta, pēcnāves maska, šaura, īsa gultiņa, čības – ikviens šo sarakstu var papildināt pēc saviem ieskatiem un atbilstoši savām literatūras vēstures zināšanām.

Godīgi sakot, man gan nav lielas skaidrības, ko, teiksim, par Raini un viņa literāro un sabiedrisko darbību mums labāk palīdz izprast viņa peldmētelis, jo īpaši – ja atšķirībā no šī nebūt ne paša nozīmīgākā apģērba gabala līdz mūsu dienām nav saglabājies neviens pats dzejnieka balss ieraksts.

Šī krājumu vākšana jau ir kļuvusi tik ierasta, ka paši iespējamie klasiķi tai gatavi piepalīdzēt jau savas dzīves laikā – ik pa laikam ir gadījies dzirdēt, kā vēl itin dzīvs un vesels autors kādai bibliotēkai, muzejam vai arhīvam novēlējis, atdevis vai pat pārdevis savu arhīvu (reizēm man gan radušās aizdomas, ka tās ir nevis alkas pēc vietas mūžībā, bet gan vēlme atbrīvoties no mājās uzkrātiem krāmiem un varbūt pat drusku nopelnīt). Un tā nu tas viss kaut kur krājas, glabājas un droši vien gaida, kad pēc nez cik tur tiem gadiem kāds vai kāda starp šiem krāmiem un loriņiem kaut ko "atklās no jauna".

Būtiskākā atšķirība starp šādiem "tradicionāliem" arhīviem un kopš nesena laika arvien biežāk arhīvu un bibliotēku krājumā nonākošajiem digitālajiem dokumentu apkopojumiem ir ar to uzturēšanu saistītās tehniskās grūtības. Papīrs, protams, ir pagalam trausls medijs, ko mēdz saēst kaitēkļi, sēnītes, mitrums un visas citas laika zoba izpausmes. Drēbēm mēdz uzklupt kodes, metāla lietas apdraud oksidācija, trauki var saplīst, skaņuplates nodilst, saliecas, saplīst un saskrāpējas, magnetofona lentes samudžinās un trūkst, filmas nodilst. Nemaz nerunājot par to, ka pamatīgs ugunsgrēks spēj vienā rāvienā nopostīt to visu uzreiz.

Vairums šo apdraudējumu ir bīstami arī digitālajiem arhīviem, taču vislielākās raizes to uzglabātājiem sagādā parādība, kas iemantojusi apzīmējumu "datu sabrukšana" jeb "datu puve". Iespējams, nu jau ar to gadījies saskarties ikvienam, kas ar datoriem darbojas vismaz pārdesmit gadus. Padomājiet labi – droši vien arī jūs pirms kāda laika esat visu svarīgāko drošības pēc "iemūžinājuši" vai nu vienreiz ierakstāmajos, vai vairākkārt pārrakstāmajos CD-ROM (ne jau nu 1,4 MB ietilpības disketēs!), bet tad kādudien jūs tos iestumsiet savā datorā (ja vien jūsu datoram vēl arvien būs šādu disku lasīšanas ierīce) un atklāsiet, ka itin nekas no spožajos plastmasas ripulīšos ierakstītā vairs nav nolasāms un izvelkams. Starp citu, tieši šī iemesla dēļ tādā nopietnā zinātniskā organizācijā kā CERN visi dati un to rezerves kopijas tiek uzglabātas ne jau datoru cietajos diskos, lāzerrakstāmos kompaktdiskos vai magnētiskās disketēs, bet gan magnētiskajās lentēs, jo, kā man reiz tika paskaidrots šīs iestādes apmeklējuma laikā, magnētisko lenti iespējams salāpīt, bojāto vietu vienkārši ar šķērēm izgriežot un galus atkal salīmējot kopā, bet ar visādiem diskiem ko tādu vis neizdarīsi. Tas nu tā.

Bet, ja atgriežamies pie šā gada 21. aprīlī mirušā amerikāņu dziedātāja un mūziķa Prinsa, viņa tviterkonta, tā 330 tūkstošiem sekotāju (tie turpina sekot arī pēc viņa nāves) un jautājuma par to, vai šis konts ar tajā esošajiem ierakstiem būtu vai nebūtu jāsaglabā, viena no atbildēm varētu būt šāda – tas "jāiemūžina", ja viņa tvīti kaut kā būtiski papildina to, kas mums palicis pāri no viņa pamatnodarbošanās. Bet otra atbilde būtu drīzāk balstīta vēsturiski bēdīgā pieredzē, proti – ja kaut ko ir iespējams neiznīcināt vai neizmest, varbūt labāk to arī nedarīt, jo kurš gan šobrīd var pateikt, kam kāds krāms nākotnē varētu būt noderīgs. Un šādos brīžos, kā liecina tā pati pieredze, drīkst neievērot pat aizgājēja gribu – Kafka jau arī vēlējās, lai visus viņa nepublicētos manuskriptus sadedzina.


[1] http://ej.uz/sontag.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form