Pauls Bankovskis, 'Rīgas Laiks': Knockin' on Heaven's Door
Foto: DELFI

Brīdis, kad visi uzzina, ka Nobela prēmija literatūrā šogad piešķirta Bobam Dilanam, varbūt nav tas piemērotākais, kad publiski atzīties, ka nekad neesi bijis liels viņa darbošanās cienītājs. Taču, pat tāds nebūdams, esmu vienreiz tikai tāpēc vien braucis uz Tallinu, lai noklausītos Dilana koncertu, un mana datora mūzikas mapē ir arī pāris Dilana albumu – viens no tiem ir kaut kāda "The Best of…" veida izlase, un viens nu jau grūti atmiņā atsaucamas apstākļu sakritības dēļ ir Dilana iedziedātu viszināmāko un banālāko Ziemassvētku dziesmu apkopojums.

Lai gan uzreiz varētu piebilst, ka vienmēr viss var būt arī vēl ļaunāk. Piemeklēt piemērotāko brīdi nemīlestības, nezināšanas, nesaprašanas vai intereses trūkuma atzīšanai nekad nav vienkārši. Vēl aizvien atceros, ka savu attieksmi pret man līdz tam laikam visai vienaldzīgo Maikla Džeksona muzikālo karjeru atļāvos ietērpt vārdos vienīgi tad, kad uzzināju par viņa nāvi, un acumirklī par šādu ķecerību izpelnījos Džeksona cienītāju nosodījumu.

Pārliecību par to, ka tomēr drīkstu mēģināt formulēt kaut kādu viedokli par Dilanu un viņam piešķirto balvu, man palīdzēja nostiprināt tepat Rīgas Laikā pirms vairākiem gadiem publicētā Ievas Lešinskas intervija ar Bostonas Universitātes humanitāro zinātņu un Oksfordas Universitātes dzejas profesoru Kristoferu Riksu, kas visplašāk pazīstams ar "savu nedalīto jūsmu par Bobu Dilanu – "labāko vārdu lietotāju mūsdienu Amerikā"".

Tā izpaudusies ne tikai viņa oficiālo un neoficiālo ierakstu kolekcionēšanā (kolekcijā esot 1700 vienību), bet pat grāmatā "Dylan's Visions of Sin" (2003), par kuru nelabvēlīgi kritiķi izteikušies, ka tā esot "[autora] talanta izšķiešana", "nepelnīti smalka analīze" un pat "zīda maciņa taisīšana no cūkas auss". Lūk, un, ja atceraties, savu interviju ar šo Dilana speciālistu Ieva sāka ar atzīšanos: "Viņu klausoties, es neizjūtu neko no tā, ko man vajadzētu izjust, spriežot pēc tā, cik daudzi cilvēki, kurus cienu un mīlu, to izjūt..." (Rīgas Laiks, 2007. gada jūlija numurs.)

Tā nu arī es kaut ko izjust jeb, precīzāk sakot, vajadzību kaut ko izjust sāku, nevis klausoties to vai citu Dilana dziesmu (ziņu iespaidā to mēģināju, taču ne pārāk ilgi), bet vērojot dažādās reakcijas uz ziņu par Nobela prēmiju. Kāds mans krievu draugs Facebook čatā bija strupi sarkastisks (vismaz tā man šķita, jo interneta sarakstē jau tu nekad to droši nevari zināt): "Vispirms Brodskis, tagad – Dilans." Izvērstākā formā aptuveni to pašu jau nākamajā dienā pēc Zviedrijas akadēmijas paziņojuma laikrakstā The New York Times publicētā komentārā "Kāpēc Bobam Dilanam nebūtu jāsaņem Nobela prēmija" bija uzrakstījusi rakstniece un žurnāliste Anna Norta. Lai gan Dilana kunga nopelni populārajā mūzikā nav noliedzami, literatūrai veltītas prēmijas piešķiršana dziesmu autoram un mūziķim, pēc viņas ieskatiem, bijusi tāda kā godalgas "izšķiešana", jo tādējādi šogad to nesaņems neviens "īsts" dzejnieks vai rakstnieks.

Tam esot jāpievērš uzmanība arī tāpēc, ka lasīšanas un īpaši daiļliteratūras lasīšanas tikums pasaulē ejot mazumā, un tāpēc "Bobam Dilanam nevajag Nobela prēmiju, šo prēmiju vajag literatūrai. Taču šogad būs bez tās jāiztiek". Gluži pretējās, lai arī ne mazāk kaismīgās domās bija žurnāla The New Yorker mūzikas kritiķis Alekss Ross, kurš Dilanu salīdzināja ar... Rihardu Vāgneru. Savā komentārā viņš pieminēja vēl 1965. gadā žurnālā Time publicētā rakstā izteiktu minējumu, vai patiesi Dilans varētu būt "labākais mūsdienu amerikāņu rakstnieks", un kāda studenta sacīto, ka "jebkura [Dilana] dziesma, kaut vai "A Hard Rain's a-Gonna Fall", mums gan literārā ziņā, gan sociālā kontekstā šķiet daudz interesantāka par veselu dzejoļu krājumu, kas būtu apbalvots ar Pulicera balvu un kā autors būtu kāds Roberts Louels".

Ross gan piemin, ka tādi kā "kāds Louels" nebija diez ko nadzīgi atzīt Dilana dzejnieka dāvanas, saukājā viņu par "populāru mākslinieku" un "izklaidētāju", bet V. H. Odens uz jautājumu par Dilana veikumu esot atbildējis: "Baidos, ka ar viņa darbiem nepavisam neesmu pazīstams." Taču tad, veicot akrobāta cienīgu argumentācijas triku, Ross nonāk līdz ģēnijam, kuru daudzi dzīves laikā nevēlējās pienācīgi novērtēt, uzskatīja par diletantisku plātīzeri un uzpūtīgu ķēmu, – tas, protams, ir uz nākamo paaudžu "literatūru un citām mākslas formām milzīgu iespaidu" atstājušais Vāgners.

Lai ko es domātu vai nedomātu par Dilana poēziju, īsti nopietni nespēju uztvert nedz Nortas sašutumu, nedz Rosa jūsmu, jo abas izpausmes, ja atsaucamies uz Kanta aprakstītajiem jūsmotāju centieniem savai nezināšanai piešķirt zināšanu krāsu, man atgādina Boba Dilana popularitātes un Nobela prēmijas statusa izraisītu plānprātības uzliesmojumu.

Pirms ķerties pie rakstīšanas, Norta būtu varējusi pārlūkot visu līdz šim Nobela prēmiju literatūrā saņēmušo laureātu sarakstu. Kā otrais tajā ir 1902. gadā balvu saņēmušais Teodors Momzens – vēsturnieks, jurists, klasisko valodu filologs, politiķis, "Romas vēstures" autors, jā, varbūt arī rakstnieks. 1908. gadā prēmija tika piešķirta vācu filozofam Rūdolfam Eikenam, 1927. gadā – Anrī Bergsonam, 1950. gadā – Bērtrandam Raselam, 1953. gadā – Vinstonam Čērčilam, bet pērn – baltkrievu žurnālistei Svetlanai Aļeksijevičai.

Man nenāk ne prātā apšaubīt Nobela komitejas lēmumus, gan jau ikviens no viņiem savā laikā balvu bija pelnījis – un viņi nenoliedzami ir nodarbojušies arī ar rakstīšanu –, taču uzdrošinos domāt, ka lielākā daļa publikas viņu rakstītajā nemeklē dzejiskas atklāsmes, valodas ekvilibristiku, stila ziedus, vārdu sakot, visu to, ko nu dzejas, prozas vai dramaturģijas lasītāji savā lasāmvielā sakās atraduši.

Un tieši tāpat diez vai muzikālās kvalitātes būs tās, kurās gribēsies iedziļināties, klausoties "Klīstošo holandieti" vai kādu no "Gredzena" cikla operām, bet Vāgnera prozas darbos nu jau pārsvarā iedziļinās vien speciālisti, lai gan spēcīgo iespaidu, ko viņš – gan atkal tieši ar mūziku – atstājis uz daudziem rakstniekiem un viņu darbiem, nevar noliegt.

Tomēr vienam Annas Nortas komentārā var piekrist: Nobela prēmija Bobam Dilanam nudien nav vajadzīga. Visi, kam vien pasaulē ir vēlēšanās, par viņu jau zina, kādu dziesmu būs dzirdējuši, atcerēsies vai pat pratīs nodungot arī tie, kas ikdienā viņa ierakstus nepērk, taču arī bez viņiem albumi itin veiksmīgi tiek izdoti, pavairoti, pārdoti, lejuplādēti, un, kā tika ziņots, pēc vēstīm par Nobela prēmiju tas sokas vēl labāk. Drīzāk Nobela komitejā sēdošie būs izlēmuši, ka prēmijai par ļaunu nenāktu šāds Bobs Dilans, jo cik tad ilgi var izturēt gandrīz vienmēr pēc laureāta nosaukšanas iecienīto sūkstīšanos, ka balva jau atkal piešķirta kādam, par kuru iepriekš "neviens" nav dzirdējis.

Tags

Bobs Dilans Nobela prēmija Pauls Bankovskis Rīgas Laiks (žurnāls)

Comment Form