Vitas Kraujas saruna ar dramaturgu, režisoru un 9. Saeimas deputātu Paulu Putniņu, kuram 12. novembrī apritēs 70 gadi.
- Sakiet, kāpēc tik sen neko jaunu neesat uzrakstījis!


- Kā tad ne! Bet līdz jums tas nav nonācis, jo man nav teātra, nav skatuves. Luga, turklāt mūsu šodienas luga, uz skatuves - tā ir dialoga iespēja rakstniekam ar sabiedrību. Tā ir teātra lielā jēga un sūtība.


Mūsu laiks ir milzu lielo konfliktu laiks. Īstā maize teātrim. Aktuālam teātrim! Taču īsto aktualitāti teātris spēj gūt vienīgi no šeit un tagad radītas lugas - dziļi ienirstot tēmās, bet spilgti virspusē iznesot šā laika konfliktus. Vai kaut kas tāds ir mūsu teātros? Tiesa, izņēmums ir Hermaņa JRT. Viņi paši sacer lugas, ne jau gluži ģeniālas, bet lielisku aktieru izpildījumā rodas spilgtas izrādes, kur skatītājs atpazīst sevi visā asumā. Ar lielu interesi gaidu JRT izrādi par mūsu šodienas laukiem.


Bet citi Latvijas teātri? Tie uzkrītoši izvairās no tiešas saskarsmes ar šodienas konfliktiem un tēmām. Arī manas lielās asās laikmetisko konfliktu lugas guļ neiestudētas. Direktori zūdās - režisoriem neinteresējot. Šķiet, teātros valda liela atsvešinātība no dzīvās dzīves. Krietnā valsts dotējumā liels pašapmiers, pašslavināšanās, tāda kā pašpietiekamība, čabināšanās savos mazajos mākslas lauciņos, nepieskaroties mūsu visu kopīgajai zemei.


Pieteicos pats režisēt smagsvara tautas lugu "Miljonāra ugunsvieta". Ar šo priekšlikumu, šķiet, pārbiedēju teātru direktorus Rīgā un Valmierā. Milzu tramīgums - neredzamo "pelēko kardinālu" - biksēs vai brunčos - spiedieni, jo var iznākt kaut kas sabiedriski asi uzrunājošs, nevis tikai kritikas eliti pašmērķīgi jūsminošs. Var jau būt: "kardināli" balstās uz to, ka ilgi teātros neesmu strādājis. Tā ir. Taču savulaik no apmēram desmit iestudētajām lugām divos profesionālajos teātros uz lielās skatuves nevienu neesmu izgāzis, turklāt tās ir bijušas skatītāju pieprasītas izrādes. Šodien kritikas debesīs saceltie režisori, piemēram, Nacionālajā teātrī uz lielās skatuves tikai pāris sezonu laikā ir izgāzuši krietnu birumu labu lugu. Pašlaik par "Miljonāra ugunsvietu" savam teātrim konkrēti ieinteresējies Dailes direktors Aivars Līnis. Ar tādu kā mazas neticības ziņkāri vēroju un gaidu - realizēsies vai nerealizēsies šis projekts?


- Vai Jēkaba ielas Augstajā namā ar' prototipu nav papilnam?


- Prototipi ir visapkārt. Pilnīgā līdzsvarā kā Jēkaba ielas nama iekšienē, tā ārpusē uz ielas. Ideāla dramaturģiskā situācija. Un konflikti! Taču, ja runājam ārpus teātra līdzībām... Kļūst skumji un bezcerīgi. Prasības pret savas valsts varu vienmēr ir uzturējuši visdažādāko valstu iedzīvotāji. Taču Jēkaba ielas piketos bija vērojams kas nelāgs - nevis konstruktīvas, loģiskas prasības, bet gan akla naida kurināšana pret valsti, valsts varu, tās nesējiem, galu galā - pret mūsu nacionālo pastāvēšanu. Vispār jau unikāla ir latviešu tauta: valsts varas pusē darbojas meļi, zagļi, pūstoši riebekļi, kamēr tiem pretī - tūkstošiem reižu vairāk - godīgi, darbīgi, krietni cilvēki... Kā tas tā var būt? Jo vairāk tāpēc, ka tieši tie otrie tos pirmos ir virzījuši valsts pārvaldīšanas virzienā. Briesmīga kļūdīšanās? Bet tagad tā ir jau tāda kā iekodēta sistēma - jau katrā nākamajā cēlienā vai sasaukumā.


- Neskatoties uz cienījamo vecumu, jūsu vaigā manu tādu kā cinismu...


- Jā, jā, jā! Kā tad! Kārtības rullī ir rakstīts, ka Saeimas deputātam jābūt ciniķim... Šajā ziņā trenējamies - kā nu katrs mākam. Ir īpaši cinisma kursi, kur visi zubrāmies. Kas visefektīvāk sevī iemājina cinismu - valsts tam maksā zvērīgas prēmijas. Toties mediji, politologi, īpašas sabiedriskās organizācijas un intelektuālā elite uzrauga, lai tas tā būtu un notiktu.


- Bet ja nopietni?


- Pārsteidz naida potēšanas un dēstīšanas milzīgie panākumi. Katrs no mums pašreiz sabiedrībā notiekošo uztver atšķirīgi. Es asi izjūtu, ka esmu nostādīts, pasludināts pret savu tautu. Tās dēļ - kā par lielāko un svētāko dārgumu - visu savu apzinīgo dzīvi esmu dedzis un centies. Šodien man ir traģiska sajūta. Jā, daudz nelāgā ir no valdības puses. Un tomēr iezogas pārliecība - kāda ļauna roka no ārpuses šķeļ latviešus. Jo nevar taču būt, ka tik iznīcinošs ienaidnieks latvietis ir pats sev!


Saeima savās komisijās, frakcijās, daudzajos dienestos dara milzu, vienam prātam grūti aptveramu darbu. Te likumdošanā tiek kalta šīs valsts cilvēka visa dzīve. Jā, arī ar pārrēķināšanos, ar kļūdām, gan jau arī ar viena otra savtīguma ievijumu - kā jau cilvēku dzīvē. Taču veiksmīgā pārākums ir milzīgs. Katrā no daudzajām Saeimas komisijām varētu minēt desmitiem gadījumu, kad saspriegtās diskusijās tiek atrasts tas labākais likuma vai likuma panta risinājums.


Nesen mūsu Izglītības, kultūras un zinātnes komisija daudzās garās sēdēs strādāja pie atvērtā Zinātniskās darbības likuma. Es vēroju daudzos ieinteresētos speciālistus no Zinātņu akadēmijas, no universitātes visaugtākajiem līmeņiem, speciālistus no Izglītības un zinātnes ministrijas, juristus - no Saeimas komisijas un Juridiskā biroja, no ministrijas, no augstskolas utt. Deputātu saspringtā ieklausīšanās dažādajās ļoti specifiskajās peripetijās un niansēs. Optimālā varianta kopīga meklēšana. Lai Latvijas zinātne spētu raisīties ar pilnu jaudu. Likumprojekta atkārtota caurlūkošana ar jauniem priekšlikumiem trijos lasījumos. Lai pēdīgi Saeima to akceptētu plenārsēdē - arī visos trijos lasījumos. Vairs bez garām debatēm, jo galvenais darbs bija paveikts komisijā. Bet ko mūsu mediji šajā sakarā piespēlē sabiedrībai? Sak, liekēžu bars - īkšķis uz augšu, īkšķis uz leju... Tukši podziņu spaidītāji... Tā, lūk, tiek izgaismots Saeimas darbs. Kam tas ir izdevīgi?


- Politisko aktualitāšu nozīmība te kāpj, te plok, bet rakstītais vārds paliek. Tādēļ gribu zināt, kā jūtas dzīvs latviešu dramaturgs septiņpadsmitajā atgūtās neatkarības gadā?


- Teikšu atklāti - slikti jūtas. Jo, kā zināms, latvieši ir vienīgā tauta, kas ēd tikai savējos. Kā politikā, tā teātrī. Tā daudz kur citur. Palūkosimies apkārt civilizētajā Eiropā - kā tur tiek lolota un celta laikmetiskā nacionālā luga. Bet pie mums tas ir gluži pretēji. Nevis lai būtu, bet lai nebūtu! Tam par attaisnojumu tiek piesaukta gan klaja dumjība, gan pliki meli.


Tā pirms kāda laika kāda no mūsu teātra kritiķēm - gluži kā no aizpērnās kartupeļu bedres izrāpusies - izsaucās: nesaprotu, kas tas ir - nacionāls! Tas notiek laikā, kad pat lielās nacionāli neapdraudētās tautas - franči, krievi, angļi - tik saspringti iestājas par savu nacionālo identitāti un kultūru, tajā skaitā par mūsdienu nacionālo lugu rašanos un to iedzīvināšanu teātros.


Kāds mūsu režisors, attaisnodams savu lakstošanos ap angļu lugām, intervijā pat pameloja, ka latvieši vienmēr esot rakstījuši lugas kilogramiem, bet teātros tās tikušas iestudētas reti. Bet fakti liecina, ka, piemēram, mūsu Nacionālais teātris divdesmito gadu beigās, trīsdesmito gadu sākumā regulāri savā sezonas repertuārā uzņēma lielāko daļu tieši latviešu lugu - skaitā ap piecpadsmit vai pat vairāk. Tas bija process, kurā veidojās spēcīgi dramaturgi. Tagad tā visa nav. Mūsdienu luga ir dziļa pabērna lomā ar visām no tā izrietošajām sekām. Skatītājs tiek atradināts no sevis paša, tiek vests prom no sevis, turklāt, ļoti ietekmīgā mākslas žanrā - teātrī. Acīmredzot Kultūras ministrija nespēj risināt šo ačgārno prettautisko situāciju, kaut teātru valsts naudas maks ir tās rokās.


Laimīgs gadījums ir JRT - ar saviem centieniem pievērsties latviskās identitātes kopšanai uz skatuves.


- Šovasar noritējušā festivāla "Ieskats 2007" sakarā rakstnieks Hermanis Paukšs sacīja, ka arī dramaturgam Paulam Putniņam piedāvājis lomu kādā sava teātra izrādē.


- Nav gan piedāvājis. Bet, ja būtu piedāvājis, es atteiktos. Kā es saprotu, Hermaņa Paukša teātris ir tāds kā ielāps noniecinātās un izstumtās šodienas latviešu lugas grambainajā ceļā. Paukšs pāris mēģinājumos režisē pārsvarā ar pašdarbības aktieriem. Tas ir mīļi. Bet latviešu mūsdienu autoriem un to lugām tas ir pazemojoši. Tur nav iespējams pretendēt uz skatītāja uzrunāšanu kaut cik plašākos un nopietnākos mērogos.


- Pirmdien, visticamāk - sakritības dēļ tieši jūsu septiņdesmitajā dzimšanas dienā, būsiet starp tiem, kas saņems "Autortiesību bezgalības balvu 2007".


- Jā, biju patiesi pārsteigts par šo piešķīrumu. Sen, sen man nekas nav bijis piešķirts. Toties noraidīts gan. Un atkārtoti. Kaut vai VKKF "stipendija par mūža ieguldījumu". Laikam jau lēmēji nevar saskatīt to "ieguldījumu".


- Pērn iestudētā "Pusdūša", kaut sarakstīta pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, skan tik mūsdienīgi. Kā jūs izjūtat jēdzienu "bezgalība"?


- Kā es saprotu Bezgalības balvu? To piešķir par darbiem, kas iztur laika pārbaudi un ir lietojami ilgi, ilgi, ja ne mūžīgi. "Pusdūšā" ir iekodēts kāds psiholoģisks recidīvs, kas ir iemiesots ļoti, ļoti daudzos cilvēkos. Uz to vedināju paskatīties no komiskā aspekta. Bet komiskais īpaši saista publiku. Tāpēc "Pusdūšai" ilglaicīgums ir nodrošināts. (Iesmejas.) Protams, ja lugu iestudē.


- Uzmanieties, ka neieskrāpējat Dievam vaigā. "Šausmas, Janka sācis jau domāt", "Naktssargs un veļas mazgātāja", "Pie puķēm, kur ģimenei pulcēties" - šīs psiholoģiski niansētākās Paula Putniņa lugas ir baudījušas ilgu skatuves dzīvi un bijušas skatītāju mīlētas. Bet jūs pieminējāt mūžību. Kā pats vērtējat - tās labā esat pietiekami darījis?


- Tas būtu no sērijas "vai tavs mūžs kam lieti der"? Lūk, jautājums. No tā, ko garajos gadu desmitos esmu darījis, šodienas laikabiedri daudz ir centušies mani izsvītrot. Tas saistās gan ar Dailes un Liepājas teātra laiku režijā, gan ar Teātra darbinieku savienības vadīšanas laiku īpaši grūtos un izšķirīgos apstākļos. Filmiņās, rakstiņos un izteikumos tiek pieaicināti stāstnieki, kas šiem notikumiem īsti nemaz klāt nav bijuši. Savukārt politikā iesaistījos aiz tīra ideālisma. Kur šodien mūsu ideāli? Vieglākas dzīves tīkojumos Īrijā... Politikā vienmēr esmu bijis izteikts komandas cilvēks. Vara, amati un vadīšana mani nekad nav valdzinājusi. Tad vēl publicistika avīzēs un žurnālos.


Un tad dramaturģija. Manas lugas ir daudz spēlētas un radušas dzīvu atbalsi sabiedrībā. Tās esmu saglabājis daudzajās lugu grāmatās. Tās - skaitā starp četrdesmit un piecdesmit - nu ir kā neapejami fakti.


Savulaik dažādos periodos par saviem dramaturģiskajiem sacerējumiem esmu novērtēts ar Andreja Upīša prēmiju, divām Andreja Pumpura prēmijām, tāpat ar Annas Brigaderes prēmiju. Toreiz pat biju iecelts Akadēmiskā drāmas teātra augstajā Goda cilvēka statusā. Iespējams, ka tas viss tagad neskaitās. Bet pašas lugas - tās vienīgās paliek. Lai sver uz nākotnes svariem! Kaut arī kā neviens cits rakstniecības laikabiedrs no kritiķienēm un ne tikai, daudzkārt tiešāk vai netiešāk esmu saukts par lugu netalantīgu sacerētāju. Kāda "Rīgas Laika" kundzīte publiski paģērēja aizliegt man vispār rakstīt. Īsti čekas garā! Pēdējais manu lugu nobradājiens - tādā kā apkopojuma grāmatā par mūsu dramaturģijas pēdējo pusgadsimtu - bija skumji nožēlojams. It īpaši savā aprobežotībā dzīvas lugas priekšā.


Tāpēc allaž satrūkstos, kad joprojām gluži sveši cilvēki nāk klāt, teikdami paldies par redzētām manu lugu izrādēm un taujādami pēc turpinājuma. Bet manu lugu skatītāju pulks kopumā bijis bezgalīgs - simtiem un simtiem tūkstoši. Paldies! Pie tā arī turos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit