Tehnoloģijas ir brīnišķīgs, jaudīgs rīks informācijas ieguvei un apstrādei. Ar tehnoloģijām var radikāli paplašināt praktiski jebkuras jomas iespējas. Ne tikai matemātikā vai dabaszinībās. Arī mūzikā, vizuālajā mākslā un sportā. Bet kas būs tas laimes lācis, kas nāks un zinās, kā ieviest šīs tehnoloģijas?
Uz valsti neceriet
To, kā pielietot tehnoloģijas skolās, pilnībā noteiks skolu vadība. Politiskais process, caur kuru šādu jautājumu spēs virzīt Izglītības un Zinātnes ministrija, ir pārāk lēns un neefektīvs, lai tur ko prātīgu varētu sagaidīt. Tas nav pārmetums ministrijai, tas purvs, kur kuļas arodbiedrības un asociācijas, ir daudzsejains. Tāpēc cerība liekama uz skolu vadību. Vairākumā gadījumu skolām jau ir visai adekvāts tehniskais aprīkojums, turklāt skolēnu personīgie mobilie viedtālruņi arī var tikt izmantoti izglītības procesā.
Diez vai nedarīt neko, kamēr visiem ir rokā vienādas, valsts gādātas, planšetes, būs gudri. Protams, ka jārisina jautājums, kā nodrošināt bērnus, kam šādas mobilās iekārtas nav, bet tas drīzāk ir tehniskas dabas jautājums. Galu galā, darbs var notikt arī komandās, kur vienu iekārtu lieto vairāki.
Sarežģītāk ir ar bērniem ar fiziskās vai garīgās attīstības traucējumiem. Iepriekš minētā programma "Samsung skola nākotnei" mani aizveda uz Pelču specializēto internātpamatskolu, kur projekta laikā secinājām, ka šie bērni nevar bez asistenta palīdzības pilnvērtīgi lietot. Attiecīgi, datori un internets vai nu netiek lietoti nemaz, vai tikai ļoti vienkāršu uzdevumu veikšanai. Šai lietotāju grupai ir ļoti nepieciešams vairot autonomiju, lai ar tehnoloģiju palīdzību viņi varētu iepazīt un ietekmēt savu vidi. Ar gandarījumu varu paust, ka sadarbībā ar Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošo pētnieku Leo Seļāvo, nu ir izgatavots liela izmēra klaviatūras prototips, kas tiek aktīvi testēts un tiks tālāk pilnveidots.
Bet kopumā var teikt, ka skolu vadībām ir samērā liela autonomija lēmumu pieņemšanā par to, kā tiek organizēts darbs stundās, tāpēc vaina ir darīšanā.
Ko īsti darīt?
Tas, ka klases priekšā noliekot digitālo tāfeli, stunda maģiski nekļūst aizraujoša, visiem nu būtu skaidrs. Jāspriež, kā pielāgot metodoloģiju, izmantojot jaunās iespējas. Tas nebūt nav vienkāršs jautājums, bet varbūt vieglāk paliek, apzinoties, ka ar to eksperimentē visā pasaulē, mēs nudien neesam vienīgie, kas piedzīvo šo tehnoloģiju cunami. Šo eksperimentu veiksmīgie un ne tik veiksmīgie rezultāti ir pieejami internetā.
Bloggeri, twitter aktīvisti, startapi, vajag tik pameklēt. Viens grābeklis, uz kura bieži kāpj, ir iecelt informātikas skolotāju par atbildīgo. Bet tā nav ne informātikas skolotāja, ne datortehnikas atbildīgā komptetence, tas ir metodoloģijas jautājums! Tā ir atjautīgu tehnoloģiju lietotāju kompetence, un ja šis lietotājs ir literarūras vai sporta skolotājs, tas nenozīmē, ka viņu jātur pa gabalu no metodoloģijas izstrādes darba grupas. Veiksmīga tehnoloģiju pielietošana slēpjas skolotāja spējā apzināt iespējas (aplikācijas, interneta lapas) un spēt tās pielietot mācību procesā. Protams, ka šāda iespēju apzināšana prasa papildu laiku. Bet diemžēl šī atjautība pati no sevis neradīsies, un skolotājiem jāiedala laiks šai pētniecībai, un jāiedala laiks, lai dalītos savos atklājumos ar kolēģiem.
Velosipēds ir jau gatavs
Lai nabaga skolotājs, kuram uzlikts par pienākumu pielietot tehnoloģijas, pārāk nemocītos, man ir labas ziņas: velosipēds nav jāizgudro. Jau gatavu materiālu krājums ir neaptverami (vārda vistiešākajā nozīmē, jo jauni materiāli tiek radīti katru minūti) milzīgs. Mediji, blogi, Wiki, YouTube kanāli, Podkāsti, internetā bāzētas sistēmas, tas ir tikai kusls mēģinājums uzskaitīt šo bagātību. Kritikai, ka latviešu valodā to nemaz tik daudz nav, pilnībā piekrītu, un mans ieteikums būtu nekautrēties izmantot angļu valodas materiālus.
Bērni nemaz nav tik neapķērīgi, un nedomāju, ka loģika "ja nav latviski, tad nevajag nemaz" ir bērna interesēs. Turklāt, tas ir lielisks arguments, lai mudinātu šādus materiālus radīt un ar tiem dalīties internetā. Nē, lūdzu, netaisiet mācību materiālu datu bāzes skolas mājas lapā, neviens tur uz tiem neskatīsies. Tā vietā uzrakstiet kādu šķirkli latviešu valodas Wikipedia. Vai ielieciet YouTube mācību video, kā strādāt ar nošu raksta sastādīšanu MuseScore. Daloties plašākā pulkā, efekts būs vismaz tūkstoškārt lielāks, nemaz nerunājot par to, ka sagatavojot mācību materiālu citiem, bērns pats iemācīsies daudz labāk kā ar tradicionālo sēdi-klausies paņēmienu.
Daži izglītības materiālu resursi internetā
Par matemātikas tēmu: https://www.youtube.com/user/numberphile
Par ķīmijas tēmu: https://www.youtube.com/user/sixtysymbols
Plaša apmācības sistēma: http://www.khanacademy.org
Mācību video un papildmateriāli: http://ed.ted.com/
Programmēšana bērniem: http://code.org/
Lai man nepārmestu atrunāšanos par miljons resursiem un neviena nenosaukšanu, dažus norādu blakus rakstam, uzreiz ar atrunu, ka tā ir kripatiņa no milzu kalna. Šī raksta mērķis nav izmisīgi uzskaitīt visus iespējamos resursus.
Dosim makšķeri nevis programmu
Man jāatzīst, ka nav viegli mierīgi noskatīties, kā bērniem informātikā māca zīmēt MS Paint un veidot prezentācijas MS PowerPoint. Viena lieta, ka tas ir viena uzņēmuma lobijs, bet galvenā problēma ir tajā apstāklī, ka bērns tiek trenēts lietot konkrētas lietojumprogrammas nevis izpildīt uzdevumu, pielietojot atbilstošu tehnoloģiju. MS Paint līdz ar dučiem citu grafikas programmu, ir piekritīgs vizuālai mākslai, MS PowerPoint, līdz ar alternatīvām, ir piekritīgs efektīvas komunikācijas nodarbībai.
Tam, kādu programmu bērns izmanto, lai sasniegtu mērķi, nav izšķirošas nozīmes. Protams, ja vien uzdevums nav "slīdu animācija PowerPoint". Iekļaut mācībā ideju par to, ka katrā jomā ir daudz alternatīvu programmu un lietotājiem ir brīvība pielietot tās pēc saviem ieskatiem, ir fundamentāli svarīgi. Tā ir vienīgā pieeja, ja apzināmies, ka šodien mums jāmāca bērni, kas kļūs pilngadīgi pēc kādiem 10 gadiem, un mums nav ne mazākās nojausmas, ar kādām tehnoloģijām viņi ikdienā tad darbosies.
Viss ir skolu rokās
Nezinu, vai tā ir pozitīva vai nospiedoša vēsts, bet viss ir pašu rokās. Galvenais nav iepirkt kārtējo aparatūru (kas būs novecojusi pēc gada), lai ieviestu izglītībā tehnoloģijas. Dzelži, protams, ir vajadzīgi, bet īstās pārmaiņas notiks, kad skolu kolektīvi iekļaus tehnoloģiju pielietošanu mācību procesā savā stratēģijā, un iesaistīs šajā iniciatīvā ļaudis, kas prasmīgi pielieto tehnoloģijas ikdienā. Un neaizmirstiet tur iekļaut skolēnu pārstāvjus, viņi noteikti iemācīs jums šo to jaunu!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
