Pavlo Kļimkins: Ukraina un Eiropas kristīgās vērtības  (14)

Nacionālās baznīcas atdzimšana aktivizēja ukraiņu reliģisko dzīvi, palielināja baznīcas autoritāti un nostiprināja kristīgās vērtības. Izmantojot iespēju, es vēlos īsumā iepazīstināt savu lasītāju ar Ukrainu kā kristīgu valsti.

988. gadā, tieši pirms 1030 gadiem, Kijevas Krievzemes kņazs Volodimirs kristīja visus Kijevas iedzīvotājus Počainas upē, izveda savu tautu no pagānisma tumsas, nonākot līdz kristīgās ticības gaismai. Kristību dienā sākās mūsu valsts un nācijas īsta un patiesa dzīve.

Kā uzticīgs kristietis es esmu pārliecināts, ka kristietības pieņemšana atnesa mūsu tautai pestīšanu un atvēra patieso ceļu pie Dieva. Taču Volodimira nopelns izrādījās ne tikai ticības izvēle, tas bija arī vēsturiskā ceļa, civilizācijas, morāles vērtību un kultūras izvēle, respektīvi, tā, kas veido nāciju.

Kijevas Krievzeme, kā tolaik sauca Ukrainu, ļoti ātri tik atalgota par viendievības ticības ieviešanu. Jaunā reliģija apvienoja austrumu slāvu ciltis un nostiprināja Kijevas kņaza autoritāti un Kijevas varu, kā rezultātā jau pēc pusgadsimta, Volodimira dēla kņaza Jaroslava Gudrā valdīšanas laikā, Kijevas Krievzeme bija ne tikai lielākā pēc teritorijas, bet arī viena no visvairāk attīstītajām jaunajām valstīm Eiropā. Līdz ar reliģiju no Bizantijas uz Kijevu burtiski plūda izglītība, māksla un kultūra. Vienlaikus Kijeva izrādījās talantīga mācekle, jo drīz vien tā pati kļuva par spēcīgu un ietekmīgu garīgo un kultūras centru. Visā valstī tika uzcelti dievnami, atklātas skolas, dibinātas jaunas pilsētas. Toreizējās Kijevas Krievzemes laikmeta spēks un uzplaukums arī šodien ir mūsu valstiskās apziņas un nacionālā lepnuma pamats.

Pievienošanās kristīgajai pasaulei vienlaikus nozīmēja iekļaušanos Eiropas civilizācijā. Ja šodien Ukrainas stratēģiskais mērķis ir integrācija Eiropas Savienībā, tad mēs varam teikt, ka pirmais solis ceļā uz Eiropas ģimeni, kuru apvieno kopīgas kristīgās vērtības, tika sperts kristību dienā. Šis solis uz visiem laikiem noteica Ukrainas eiropeisko būtību un likteni.

Senā pirmskristietības Eiropa deva cilvēcei personības brīvības, grieķu demokrātijas un Romas republikas ideālus. Kristietība deva fundamentālu mīlestības testamentu (humānismu). Tieši brīvības un demokrātijas savienojums ar mīlestību un humānismu veido Eiropas civilizācijas būtību, kā pamatā ir visas tās vērtības un principi. No šī viedokļa ukraiņi ir izteikta Eiropas nācija, jo kristīgā morāle un brīvības iemiesošana dzīvē jau sen ir Ukrainas mentalitātes pamatelementi.

Kijevas Krievzeme ne tikai saņēma kristietības labumus, bet arī pati ārkārtīgi daudz deva Kristus Baznīcai, Eiropai un visai pasaulei. Pēc Kijevas kristībām, pateicoties Kijevas kņazu un baznīcu augstāko amatpersonu centieniem, kristietība sāka izplatīties starp pārējām austrumu slāvu ciltīm, Krievzemes ziemeļos un austrumos, kur pāris gadsimtus vēlāk parādījās mūsdienu Baltkrievija un Krievija. Rezultātā kristīgā reliģija izplatījās plašās teritorijās no Karpatiem līdz Kamčatkai. Jāpiekrīt viedoklim, ka mūsdienu pasaule izskatītos pilnīgi citādi, ja tas nebūtu noticis.

Ar to Ukrainas nopelni kristietības un Eiropas labā nebeidzas. Tieši Kijevas Krievzeme 18. gadsimta vidū kā Austrumeiropas robežvalsts uzņēma tatāru-mongoļu ordas uzbrukuma triecienu, aizstāvot Eiropu no Āzijas iebrukuma. Nedrīkst aizmirst arī to, ka vēlāk Zaporižjas kazaki vienmēr bijuši aktīvi cīnītāji, aizstāvot kristietību un Eiropu no Osmaņu impērijas iebrukumiem. Pieminēšu vismaz Hotinas (1621) un Vīnes (1683) cīņas, kas izglāba Centrāleiropu no paverdzināšanas.

Turklāt mūsdienu Eiropā kazaki tiek uzskatīti par izteiktu krievu parādību un tiek uzlūkoti kā mežonīga eksotika, kas vēl papildināta ar krietnu devu romantisma. Taču Ukrainas kazaki bija unikāla Eiropas kristiešu parādība. Tieši viņi pirmoreiz jaunajā Eiropā izveidoja militāro republiku ar demokrātiski ievēlētu vadību, pasludinot par savu visaugstāko eksistences jēgu kristīgās ticības un brīvības aizstāvēšanu. Par šo Ukrainas ieguldījumu Eiropas civilizācijas vēsturē pati Eiropa neko nezina.

Par vēsturiski nozīmīgu Ukrainas un Baltkrievijas kopīgu notikumu kļuva Grieķu katoļu baznīcas izveide. Var ilgi runāt par 1596. gada ūnijas teoloģiskajām niansēm un politiskajiem mērķiem, kurus tajā laikā īstenoja Roma un Varšava, bet šodien tas nav galvenais. Grūti noliegt, ka sadalījums starp katoļiem un pareizticīgajiem 1054. gadā bija katastrofāla kļūda, par kuru Eiropas iedzīvotāji nākamajos gadsimtos samaksāja briesmīgu cenu. Mūsu Grieķu katoļu baznīca kļuva par vienīgo veiksmīgo mēģinājumu pārvarēt sadalījumu un panākt izlīgumu starp abām konfesijām. Tas nekas, ka šis panākums bija tikai lokāls, bet mums ir svarīgi, ka tas notika mūsu zemē. Šodien Ukrainas Grieķu katoļu baznīcai ir nozīmīga loma Ukrainas garīgajā un nacionālajā atdzimšanā, tai atgriežoties Eiropas civilizācijas klēpī.

Runājot par šodienu, mūsu galvenais sasniegums ir tas, ka pārsvarā visas pareizticīgo kristīgās konfesijas Ukrainā – pareizticīgie, grieķu un Romas katoļi, protestanti – darbojas mierā un harmonijā, kā arī eksistē pastāvīgs dialogs ar islāmu un jūdaismu, kam mūsu valstī ir senas tradīcijas. Runa ir ne tikai par reliģiskajiem līderiem, bet arī par viņu ticīgo laimi, Ukrainas pilsoņiem, kuru laicīgajā dzīvē konfesijas atšķirībām vairs nav tik lielas nozīmes.

Pēc savas reliģiskās daudzveidības Ukraina ir unikāla telpa, būtībā tā ir visa Centrāleiropa vienā valstī. Arī ukraiņiem raksturīgā iecietība, solidaritāte un atklātība ir Eiropa. Mēs varam lepoties ar tās pamatvērtību iemiesošanu, bet vienlaikus mums šīs vērtības rūpīgi jāsargā.

Reliģiskajai situācijai ir vēl viena pazīme – tā ir pēctraumatiska. Padomju ideoloģija bija agresīvi ateistiska, baznīca PSRS laikos tika apspiesta, staļinisma represiju laikā tika nogalināti tūkstošiem mācītāju, Grieķijas katoļu baznīca tika aizliegta un darbojās pagrīdē. Tā rezultātā miljoniem cilvēku vairākās paaudzēs auga par ateistiem. Pēc komunistiskās idejas sabrukuma viņu dvēselēs izveidojās garīgs vakuums, no kura varēja glābt tikai atgriešanās pie Dieva. Tāpēc šodienas Ukraina lielākoties ir neofītu valsts. Bet, kā zināms, neofītu ticība ir daudz sirsnīgāka, dziļāka un patiesāka.

Turklāt reliģijas un ticības brīvības atdzimšana mūsu tautas apziņā ir saistīta ar cīņu pret komunistisko totalitārismu, par demokrātiju un visām Eiropas vērtībām, kas mūsu izpratnē vienlaikus ir kristīgas. Es pat uzdrošināšos apgalvot, ka tagad Eiropas ticīgo sirds sitas tieši Ukrainā. Vecā Eiropa šodien piedzīvo zināmu morālo krīzi, tā šaubās par sevi, tās iedzīvotāji vēlas mieru un vairs nav gatavi vajadzības gadījumā aizsargāt Eiropas vērtības. Ukraiņi ne tikai ir gatavi, tā ir vienīgā tauta, kas tās aizstāv ar ieročiem rokās kaujas laukā. Es ceru, ka mūsdienās neviens vairs nav jāpārliecina, ka Putina Krievijas karš ir vērsts ne tikai pret Ukrainu, bet arī pret Eiropu un visu Rietumu pasauli, ka šis konflikts ir civilizācijas mēroga.

Tas, ka Krievija ir kristīga valsts, kas pārņēmusi daudzas Eiropas ārējās pazīmes, vēl nenozīmē, ka tā pieder Eiropas civilizācijai. Ja Eiropa ir kristīgās mīlestības un demokrātijas savienojums, pareizticīgajā Krievijā mīlestība tika deklarēta, bet nekad nebija klātesoša brīvība, demokrātija, atklātība un tolerance kā vērtības. Tāpēc, neskatoties uz visām ārējām līdzībām, Krievija nav Eiropa. Brīvības trūkums izkropļo kristīgās mīlestības principu, bieži to pārvēršot par naidu Krievijas impērijas pareizticības vārdā. Šodien Krievija un Krievijas baznīca piedzīvo tieši tādu tumsonības periodu.

Civilizācijas atšķirības diemžēl rod atspulgu arī Ukrainas reliģiskajā dzīvē. Paradoksāli, bet, pastāvot pilnīgai reliģiskajai un starpkonfesionālajai harmonijai, notiek šķelšanās pašā pareizticīgo konfesijā. Mūsdienās mūsu pareizticība ir sadalīta no Krievijas neatkarīgā Ukrainas Autokefālajā pareizticīgo baznīcā un Krievijas Pareizticīgo baznīcā, kas darbojas mūsu valstī tiešā Maskavas kontrolē. Galvenais, kas jāzina, – šim sadalījumam nav reliģiska pamata, jo abu baznīcu dogmas un kanoni ir gandrīz identiski. Runa ir par Krievijas vēlmi par jebkādu cenu saglabāt kontroli pār Ukrainu kā bijušo koloniju. Varbūt katoļiem būs grūti saprast šo aspektu, jo visa katoliskā baznīca tiek vadīta no viena centra un tas nerada nekādas problēmas. Jā, bet vienlaikus katoļi visās valstīs var būt pilnīgi pārliecināti, ka pāvests nepildīs Itālijas prezidenta pavēles. Krievu pareizticīgajā baznīcā viss ir pilnīgi pretēji. Tā jau sen ir cieši saaudzēta ar Krievijas valsts pārvaldi, un tagad tā aktīvi īsteno imperiālistiski šovinistiskas tā saucamās "krievu pasaules" koncepcijas.

Pareizticīgajā pasaulē katrai valstij parasti ir sava baznīca, tāpēc autokefālija pilnībā atbilst pareizticīgo tradīcijām un vēsturiskā taisnīguma principiem. Esmu pārliecināts, ka autokefālija ir atvērusi ceļu pašreizējās šķelšanās pārvarēšanai un visu Ukrainas pareizticīgo apvienošanai vienā ģimenē.

Esmu pārliecināts, ka Eiropas tautām jāsaliedējas ap savām vērtībām – kristietību un demokrātiju. Ir pienācis laiks saprast, ka tā nav abstrakcija, tie ir spēcīgi garīgie faktori, kas jau vairāk nekā tūkstoš gadus nosaka Eiropas un visas Rietumu civilizācijas panākumus. Šodien tiek veikta liela mēroga operācija ar mērķi to visu sagraut un iznīcināt. Mūsu kopējais pienākums ir to nosargāt.