Tātad – gada laikā kopš Krievijas Federācijas iebrukuma Ukrainā pieaudzis globālais satraukums par vides veselību. Karš ir prasījis desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvību, miljoniem cilvēku ir pārvietoti, bet sabiedrības uzmanība būtu jāpievērš arī kara nodarītajam plašajam kaitējumam videi. Pasaules Veselības organizācija un ANO Vides programma (UNEP) veica Ukrainas konflikta monitoringu; tika konstatēti tūkstošiem gaisa, ūdens un zemes piesārņojuma un ekosistēmu degradācijas gadījumu, kas liecina par toksisku mantojumu nākamajām paaudzēm. Citēšu UNEP izpilddirektori Ingeri Andersenu:
"Vides apdraudējumu kartēšana un sākotnējā pārbaude tikai apstiprina, ka karš ir burtiski toksisks. Galvenā prioritāte ir nekavējoties izbeigt bezjēdzīgo iznīcināšanu. Vide ir saistīta ar cilvēkiem: tā ir saistīta ar iztikas līdzekļiem, sabiedrības veselību, tīru gaisu un ūdeni, kā arī pārtikas pamatsistēmām. Runa ir par drošu nākotni ukraiņiem un viņu kaimiņiem, un turpmāku kaitējumu nedrīkst nodarīt. Ukrainai būs nepieciešams milzīgs starptautisks atbalsts, lai novērtētu, mazinātu un novērstu kaitējumu visā valstī un mazinātu riskus plašākā reģionā."
Saskaņā ar ANO Vides programmas un partneru datiem konflikts ir nodarījis postījumus daudzos Ukrainas reģionos, incidentos cietušas kodolspēkstacijas un to iekārtas, enerģētikas infrastruktūra, tostarp naftas uzglabāšanas cisternas, naftas pārstrādes rūpnīcas, urbšanas platformas, gāzes iekārtas un sadales cauruļvadi, raktuves un rūpniecības objekti, un lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumi.
Rezultātā ir noticis gaisa piesārņojums, grunts un virszemes ūdeņu piesārņojums. Ievērojami postīta ūdens infrastruktūra, tostarp sūkņu stacijas, attīrīšanas iekārtas un notekūdeņu iekārtas, kā arī ir bojātas daudzas rūpniecības iekārtas, noliktavas un rūpnīcas (dažas no tām ražoja vai uzglabāja bīstamas vielas, sākot no šķīdinātājiem līdz amonjakam un plastmasai).
Sprādzieni un ugunsgrēki skāruši arī lauksaimniecības ražotnes un noliktavas, tostarp minerālmēslojuma un slāpekļskābes rūpnīcas, bet īpaši – pesticīdu (indes) ražotnes un noliktavas. Apšaudītas un nodedzinātas lielas lopkopības fermas, ilgi nesavākti mājlopu līķi radījuši papildu risku sabiedrības veselībai.
Īpaši jāizceļ kara radītais piesārņojums pilsētās, kur padomju gadu būves joprojām satur azbestu. Daudzās pilsētās iznīcināto mājokļu attīrīšana radīs problēmas, jo gruveši ar azbestu un citiem bīstamiem materiāliem būs sajaukti. Pilsētās un mazākās apdzīvotās vietās bīstamību rada arī plašā ieroču izmantošana. Tiešu risku sabiedrības veselībai rada bīstamās, toksiskās vielas, kas atrodas munīcijas atliekās, tās nokļūst augsnē un ietekmē virszemes un gruntsūdeņu kvalitāti. Risku rada ar munīciju saistītie smagie metāli, enerģētiskie savienojumi, piemēram, trinitrotoluols (TNT), heksogēns (RDX), kā arī raķešu propelenti –degviela un sprāgstvielas.
Militāro operāciju rezultātā ir ievērojami palielinājies atkritumu daudzums. Tie ietver bojātus vai pamestus militāros transportlīdzekļus un aprīkojumu, čaulu atlūzas, civilās automašīnas, ēku būvgružus vai nesavāktus sadzīves vai medicīnas atkritumus. Daži no šiem atkritumiem ir toksiski (piemēram, ļoti daudz satur smagos metālus), tostarp čaulu fragmenti, medicīnas atkritumi vai būvgruži, un tiem būs nepieciešama īpaša apstrāde, transportēšana un iznīcināšana. Lielais skaits pamesto vai bojāto militāro transportlīdzekļu satur toksiskus materiālus, kas rada risku civiliedzīvotājiem un videi, un to savākšanas un iznīcināšanas laikā ar tiem būs rūpīgi jārīkojas, un to utilizācija būs ļoti dārga.
UNEP rīcībā ir satelītattēli ar ugunsgrēkiem dabas rezervātos un aizsargājamās teritorijās, kā arī mežu platībās. Šo ugunsgrēku īpatsvars ir tik liels, ka liek domāt par Krievijas apzinātu rīcību dabas rezervātu un liegumu iznīcināšanā. Ukrainas iestādes lēš, ka Krievijas militāro darbību dēļ ir cietušas 900 aizsargājamās dabas teritorijas Ukrainā, un norāda, ka no kara sekām cietuši aptuveni 1,2 miljoni hektāru jeb aptuveni 30% no visām Ukrainas aizsargājamajām teritorijām.
Karš nozīmē milzīgu dzīvības resursu samazināšanu planētai, ne tikai ar plašu piesārņojumu, bet arī ar bioloģiskās daudzveidības zudumu.
Protams, globāli lielākos draudus rada Krievijas armijas rosība Zaporižjas apgabalā, kur Enerhodarā atrodas Eiropas lielākā atomelektrostacija, kura tiek dzesēta no Novokahovkas HES ūdenskrātuves, kas ir lielākā ūdenskrātuve uz Dņepras. Ja nav ūdenskrātuves, ir nukleāra katastrofa.
Dņepra ir dižākā Ukrainas upe, un vairāk nekā puse Ukrainas atrodas Dņepras baseinā. Dņepra ir 2201 km gara, sākas Krievijā Valdaja augstienē, itin tuvu Daugavas augštecei, tek caur Krieviju un Baltkrieviju, pie Dņepras atrodas tādas dižas pilsētas kā Smoļenska, Orša, Mogiļeva, Kijiva, Čerkasi, Kamjanske (agrāk Dņeprodzerdžinska), Dnipro (agrāk Dņepropetrovska), Zaporižja un Hersona.
Uz Dņepras ir hidroelektrostaciju kaskāde – sešas (var jau teikt, ka astoņas) lielas HES ar lielām ūdenskrātuvēm.
Tas, kas pasauli šajā karā visvairāk satrauc, ir krievu karavīra spējas pieņemt netradicionālus lēmumus. Ja krievu militāristam nejauši gadījās notriekt Malaizijas pasažieru lidmašīnu, viņam var ienākt prātā nejauši ielaist raķeti Novokahovkas dambī; Enerhodaras atomelektrostacija paliks bez dzesēšanas. Pie šāda scenārija liela daļa Ukrainas, tai skaitā Krima un Donbass, būs neapdzīvojama. Visai ticamas spekulācijas internetā rāda, ka Enerhodaras katastrofa simtkārt pārsniegtu Černobiļas iznīcības jaudu.
Otrs bīstamākais scenārijs ir krievu raķete bīstamajās, novecojušajās, milzīgajās Ukrainas ķīmiskajās rūpnīcās, kas ražo minerālmēslus, amonjaku, pesticīdus, herbicīdus, plastmasu un citus ķīmiskus produktus no ogļūdeņražiem. Ukraina ir viena no lielākajām labības ražotājām pasaulē, bet minerālmēslus un pesticīdus ražo pati. Problēma ir tajā, ka Ukraina nav investējusi šo rūpnīcu drošībā, jo Ukrainai vismaz kopš 2014. gada bija pilnīgi citas prioritātes finansiāliem tēriņiem. Un tomēr – tieši pesticīdu un minerālmēslu rūpnīcas Ukrainā var kļūt par Eiropas lielāko ekoloģisko katastrofu. Pesticīdi ir globāli lielākā inde. Ļoti līdzīgi antibiotikām, tikai antibiotikas mēs mērām miligramos, bet pesticīdus – miljonos tonnu. Pilnīgi pietiktu ar kādas rūpnīcas notekūdeņu sistēmas iznīcināšanu, lai Melnā jūra paliktu bez dzīvības uz ilgāku laiku, arī bez atpūtniekiem. Pesticīdu rūpnīcas katastrofas Ukrainā radītās indes sasniegtu arī Vidusjūru.
Pamatošu to vēsturiski.
Absolūti lielākā pasaules avārija ir notikusi Indijā, Bhopālā, 1984. gadā naktī no 2. uz 3. decembri. Gāzes sprādziens notika "Union Carbide India Limited" pesticīdu rūpnīcā, sprādziena rezultātā cilvēki tika pakļauti galvenokārt metilizocianāta ietekmei. Indijas valdība apstiprināja 3787 nāves gadījumus, vēl 8000 cilvēku nomira divu nedēļu laikā. Tika reģistrēti 558 125 (vairāk nekā pusmiljons!) cietušie, no kuriem 38 478 bija guvuši smagas traumas.
Neesmu atradis pietiekamu apstiprinājumu informācijai, ka Indijas rūpnīcu bija būvējuši padomju speciālisti, bet mani kolēģi to apgalvo. Un šai rūpnīcai esot dvīņumāsas rūpnīca Ukrainā.
Trešais globālās ekoloģiskās katastrofas scenārijs ir kara radītais piesārņojums. Karš vienmēr saistās ar raķešu degvielas noplūdēm, lielu energoresursu rezervuāru (naftas produktu) bumbošanu, iznīcināšanu, dedzināšanu, noplūdi. Neatkarīgi no kara iznākuma globālais kaitējums gan ķīmiskā piesārņojuma veidā, gan neprātīgā siltumnīcas gāzu emisijā būs ļoti liels, nesalīdzināms ar Krievijas jau tā nesaprātīgo rīcību planētas piesārņošanā.
Vēsturisks ieskats Ukrainas ekoloģiskajā mantojumā
Iegūstot neatkarību 1991. gadā, Ukraina no Padomju Savienības mantoja ekonomikas struktūru, kurā dominēja energoietilpīgas un resursus patērējošas, kā arī piesārņojumu radošas nozares, ko raksturoja novecojušas tehnoloģijas kalnrūpniecībā un metalurģijā, energoneefektīvi mājokļi un novecojušas transporta sistēmas. Liela daļa Ukrainas elektrības ražošanas, tērauda rūpniecības un centralizētās siltumapgādes sistēmu bija atkarīga no oglēm un dabasgāzes, ko galvenokārt importēja no Krievijas. Tā rezultātā Ukrainas energoietilpība un oglekļa dioksīda intensitāte ir bijusi visaugstākā starp kaimiņvalstīm un ievērojami augstāka nekā Eiropas Savienības dalībvalstīs. Liela daļa iedzīvotāju bija pakļauta gaisa piesārņojumam, ko radīja smagā rūpniecība un transports. Ar gaisa piesārņojumu saistītā mirstība Ukrainā bija ievērojami augstāka nekā citās Eiropas valstīs. Ukrainas bagātīgos ūdens resursus piesārņoja rūpniecība, lauksaimniecība un mājsaimniecības, teju visi notekūdeņi noplūda virszemes vai gruntsūdeņos.
Kopš 1991. gada Ukraina neveltīja uzmanību vides veselībai, lauksaimniecības zemes platības turpināja degradēties, bet mežu platības samazinājās.
Kopš 2014. gada Maidana revolūcijas Ukrainas valdība ir izrādījusi centienus risināt vides problēmas. Valsts ir veikusi nozīmīgus pasākumus, lai atjaunotu un saglabātu savu dabas kapitālu, integrētu vides veselību ekonomikas attīstībā un paātrinātu pāreju uz videi draudzīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Nesen pieņemtajā "Ukrainas valsts vides politikas stratēģijā laikposmam līdz 2030. gadam" un tās rīcības plānā ir noteikti vērienīgi mērķi piesārņojuma mazināšanai un dabas resursu efektīvākai izmantošanai. Samazināta ogļu ieguve, ko papildina centieni uzlabot ēku energoefektivitāti. Ukraina ir samazinājusi subsīdijas kaitīgajam fosilajam kurināmajam.
Pēdējos 10 gados reformu centieni Ukrainā ir devuši taustāmus rezultātus. Enerģijas, oglekļa dioksīda un ūdens produktivitāte ekonomikā 2010.–2020. gadā palielinājusies attiecīgi par 51, 42 un 28%, savukārt pieslēgums kanalizācijas tīkliem divkāršojies, sasniedzot 64% iedzīvotāju (diemžēl tas nozīmē arī to, ka joprojām trešdaļa kanalizācijas noplūst Ukrainas upēs un gruntsūdeņos). Atjaunīgo energoresursu īpatsvars kopš 2014. gada Ukrainā palielinājies vairāk nekā divas reizes, tāpat kā atjaunīgo energoresursu īpatsvars galīgajā enerģijas patēriņā (diemžēl Ukrainas patoss par divkāršu pieaugumu citiem vārdiem nozīmē, ka atjaunīgie energoresursi 2019. gadā veidoja tikai 7,4% no kopējā patēriņa, bet šobrīd vēl mazāk). Aizsargājamo teritoriju īpatsvars esot ievērojami palielinājies, bet no mūsu skatpunkta šīs teritorijas joprojām ir tikai 7% no kopējās valsts teritorijas.
Un tomēr – kopš 2014. gada Ukrainai bija ievērojams progress vides veselībā. Diemžēl šis ekonomikas un vides progress ir apstādināts un nopietni apdraudēts kopš Krievijas militārā uzbrukuma Ukrainai pērn 24. februārī, kas ievērojami samazināja ukraiņu un arī citu eiropiešu cerības uz neatkarīgu, zaļu un ilgtspējīgu Ukrainu.
Kara radītie zaudējumi Ukrainas videi un veselībai
Janvārī veiktās aplēses rāda, ka zaudējumi infrastruktūrai, mājokļiem un nedzīvojamām ēkām Ukrainā pārsniedz 100 miljardus ASV dolāru, izpostītas ir ēkas, ceļi un dzelzceļi, lauksaimniecības zeme un ražošanas jaudas.
Mežu, sauszemes un jūras ekosistēmu, rūpniecības objektu, transporta infrastruktūras un ēku, kā arī ūdens, kanalizācijas un atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūras apšaude ir radījusi plašus un smagus postījumus, kas nekavējoties un ilgtermiņā ietekmē cilvēku veselību un ekosistēmas.
Nepārtraukti notiek triecieni naftas pārstrādes rūpnīcām, ķīmiskajām rūpnīcām, enerģētikas objektiem, rūpniecības noliktavām vai cauruļvadiem, tāpēc valsts gaiss, ūdens un augsne ir piesārņota ar toksiskām vielām; tāpat ugunsgrēki un ēku brukšana rada ilgtermiņa draudus veselībai, piemēram, vēža un elpošanas ceļu slimību risku. Sprādzienos izdalījušos toksisko gāzu iedarbība regulāri konstatēta apkārtējās valstīs, pat Turcijā un Balkānu valstīs, kas atrodas itin tālu no Ukrainas.
Ūdensapgādes infrastruktūras bojājumu dēļ aptuveni 1,4 miljoniem cilvēku Ukrainā pašlaik nav pieejams drošs ūdens, bet vēl 4,6 miljoniem cilvēku tas ir pieejams tikai daļēji. Piemēram, apšaudēs tika nopietni bojāta Mikolajivas ūdensapgādes sistēma no Dņepras upes, kas uz trim nedēļām pārtrauca piekļuvi dzeramajam ūdenim, un visu šo laiku dzeramo ūdeni nācās transportēt no kaimiņu reģioniem. Kopš pagājušā gada 1. jūnija Ukrainā ir uzsākta pastiprināta epidemioloģiskā uzraudzība attiecībā uz katru gadījumu, kad pacientam parādās holēras simptomi (vemšana, caureja).
Lai gan kaitējums videi ir acīmredzams, tā apmērus ir grūti izmērīt. Militāro darbību radītais piesārņojums maz tiek pētīts, aprēķināts un publiskots, jo monitoringa sistēmas ir iznīcinātas, bet vides zaudējumi turpina uzkrāties. Ukrainas informācijas avots ar datiem par kara ietekmi uz vidi "EcoZagroza" liecina par vairāk nekā 250 noziegumiem pret vidi un vairāk nekā 1200 gadījumiem, kad agresijas dēļ videi nodarīts nozīmīgs kaitējums.
Īpašas vienības vāc pierādījumus – fotogrāfijas, video un satelīta attēlus, kā arī gaisa un augsnes paraugus laboratoriskiem testiem. Ar PVO atbalstu Ukrainā ir sākts darbs pie metodikas izstrādes, lai aprēķinātu videi nodarītā kaitējuma finansiālo apmēru.
Kādas ir perspektīvas un Ukrainas iespējas?
Pēckara atjaunošana būs milzīgs uzdevums, un tam būs vajadzīgi visaptveroši, labi koordinēti un labi finansēti pasākumi. Ekoloģijas risinājumi un vides veselības glābšana būs ne tikai Ukrainas, bet visas Eiropas uzdevums.
Ukraina jau ir izveidojusi Nacionālo padomi kara seku novēršanai, kas gatavo Ukrainas pēckara atjaunošanas un attīstības plānu. Plāna izstrāde balstās uz sadarbību un institucionālajām spējām, ko demonstrē Ukrainas iestādes visos līmeņos – valsts, pašvaldības, uzņēmumi, kā arī pilsoniskā sabiedrība.
Pēckara atveseļošanas un attīstības plāns tiek izstrādāts saskaņā ar zaļās ekonomikas un zema emisiju līmeņa attīstības principiem. Pēckara attīstības centieniem būtu jābalstās uz Ukrainas sadarbību un koordināciju ar ES valstīm, starptautiskajām organizācijām un starptautiskajām finanšu iestādēm, lai mobilizētu nepieciešamo pieredzi un finanšu resursus atjaunošanai, kas atbilst vides prioritātēm.
Īstermiņā Ukrainai nāksies koncentrēt spēkus uz to, lai novērstu un mazinātu tiešos riskus cilvēku veselībai un videi, ko rada kara sekas. Sagatavojot un veicot visaptverošus vides sakopšanas pasākumus, jo īpaši saistībā ar milzīgā militāro un citu atkritumu daudzuma savākšanu, drošu apglabāšanu un apstrādi, tiks samazināts tūlītējais risks veselībai. Vienlaikus nāksies steidzami atjaunot un no jauna veidot efektīvāku vides infrastruktūru, lai nodrošinātu droša dzeramā ūdens piegādi, atbilstošas sanitārās iekārtas un pienācīgu atkritumu savākšanu, uzglabāšanu un apstrādi. Nosakot pasākumu prioritātes, Ukrainai nāksies ņemt vērā esošā un iespējamā piesārņojuma ietekmi uz cilvēku veselību.
Ilgtermiņā pēckara ekonomikas attīstības procesu Ukrainai nāksies izmantot, lai valsti fundamentāli pārveidotu par videi draudzīgu. Rekonstrukcijas gaitā nevajadzētu atjaunot pirmskara ekonomiku, kuras pamatā bija fosilais kurināmais, kas bija energoneefektīva un radīja lielu piesārņojumu. Prioritātei būtu jābūt ekonomikas struktūras pielāgošanai, veidojot energoefektīvākas un mazāk piesārņojošas rūpniecības un transporta sistēmas. Arī dzīvojamā fonda, skolu un slimnīcu pārbūvē būtu jāiekļauj to energoefektivitāte un jāizmanto materiāli ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Viegli rakstīt, grūti izpildīt – Ukrainai nāksies atteikties no fosilā kurināmā atkarības un iekļaut ilgtermiņa zaļo pāreju un ilgtspēju – kā galveno pieeju visiem pēckara ekonomikas attīstības aspektiem.
Ukrainas atjaunošana un zaļā pārveidošana saskarsies ar grūtībām. Noteikti būs spiediens uz ātru atjaunošanu, izmantojot esošās tehnoloģijas, jo īpaši gadījumos, kad tiks uzskatīts, ka videi draudzīgāku alternatīvu sākotnējās ieguldījumu izmaksas ir augstākas. Ukraina var saskarties arī ar grūtībām piesaistīt pietiekamus līdzekļus ekoloģiski ilgtspējīgai atjaunošanai, arī kvalificēta personāla trūkums Ukrainā ietekmēs institucionālo kapacitāti, jo daudzi Ukrainas eksperti ir emigrējuši.
Ukrainai nāksies modernizēt vides iestādes valsts un pašvaldību līmenī, lai nodrošinātu augstu administratīvo spēju plānot un īstenot ekoloģiski ilgtspējīgus atjaunošanas centienus, kā arī nodrošināt regulējumu pārredzamā, profesionālā, uz risku balstītā, uz rezultātiem orientētā veidā.
Diemžēl karš nenozīmē tikai šāviņus, uzbrukumus, varonību un reportāžas no kaujas lauka. Karš nozīmē arī pārdomātu stratēģiju vides sakopšanai pēc kara, un Ukrainas kara gadījumā tas attiecas uz visu Eiropu – arī mums.