Pēteris Apinis: Naudas reforma, jeb latvietis ar saņurcītu eirorublīti paziņo: ne jau naudā ir laime
Foto: LETA

2014.gada gada 1.janvāris kā kārtējā naudas reforma Latvijā. Naudas reforma ir noteiktā proporcijā un stingri noteiktos termiņos veikta apgrozībā esošo naudaszīmju pilnīga vai daļēja apmaiņa pret jaunām naudaszīmēm. Parasti vienlaicīgi ar naudas reformu notiek kopējā, apgrozībā esošā naudas daudzuma samazināšana.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Lai ko mums nestāstītu pilsonis Latvijas bankas prezidents Ilmārs Rimševics, latu nomaiņa pret eiro ir naudas reforma ar nolūku samazināt apgrozībā esošās naudas daudzumu un samazināt skaidras naudas uzkrājumus.

Visu decembri Latvijā ļaudis kā urdziņas plūda uz Swedbanku vai SEB banku ar sasietām paciņām, sasistām cūciņām un kurpju kastēm, kur nu katrs bija glabājis naudiņu. Politiķis klusi uz kartes nolika savus simttūkstošus, tanta– savu zārka naudu. Rezultātā veiksmīgi pabeigta skaidras naudas pārvēršana bezskaidras norēķinu sistēmā. Vislielākie ieguvēji– abas zviedru bankas.

Un tomēr– latvieši nebūt neaiznesa visus savus latus uz banku. Daļa aizmirsa starp grāmatu lapām, citi nopirka pilnu komplektu latu– krupīti, stārķīti, beciņu. Tad vēl divi divlatnieki– vecais un jaunais, nu kādu papīra naudiņu jau arī saglabā. Domāju, ka neviens piemiņai neatstāj piecsimtlatnieku, bet piecīti un desmitnieku– gandrīz katra ģimene. Patīk vai ne– mīļai piemiņai vidēji tiek saglabāti divdesmit lati. Rēķināsim tikai pastāvīgo ļaužu daļu– pusotra miljona latviešus. Tikai kolekcijās šobrīd nogulst un no apgrozījuma tiek izņemti 30 miljoni latu. Vismaz tikpat daudz šobrīd aizplūst pasaules kolekcionāriem.

Patiesībā jau es ticu Ilmāra Rimševica stāstam, ka latus varēs mainīt uz eiro mūžīgi, nu vismaz dažus gadus (līdz 2018. gadam) mūžīgi, kamēr darbosies Latvijas banka, kur varēs mainīt latus pret eiro pēc 2004. gada 30. decembra kursa.

Lai cik tas dīvaini neliktos, skaidras naudas izņemšanai ir dažas konsekvences– deflācija, valsts parādu summas samazināšanās un iedzīvotāju reālās pirktspējas kritums. Tas liek domāt, ka īstais pasūtītājs mūsu eiro naudas reformai ir mūsu aizdevējs 2009. gadā– Eiropas savienība, jo Starptautiskajam valūtas fondam savu kredītu esam atdevuši. Un lielais kreditors, protams, neinteresējas par vidējā latvieša Jāņa Bērziņa pirktspēju, bet gan savu kredītu godprātīgu atgūšanu.

Un tomēr 2013. gada 31. decembrī, dienu pirms lielās naudas reformas, man gribētos atgādināt dažas citas naudas reformas (nerunāšu par 1914. gada 1. Pasaules kara radītajām naudu reformām– kas pie varas tam sava nauda).

Pēc Otrā pasaules kara latvieši pārdzīvoja 1947. un 1961. gada naudas reformas (vēl jau Padomju naudas reformu 1991. gadā un pāreju uz latiem 1993. gadā). 1947. gadā naudas reforma tika veikta negaidīti, mainot attiecībā 10:1. Tomēr iedzīvotāju noguldījumi tika pārvērtēti diferencēti. Līdz 3000 rubļu (jādomā, ka 3000 rubļu 1947. gadā atbilst 120 latiem mūsdienu izpratnē) tika pārvērtēti 1:1; 3000–10000 rubļu tika pārvērtēti attiecībā 3:2, bet naudas summas lielākas par 10000 rubļiem– pārvērtātas izteiksmē 2:1. Latvijas iedzīvotāji kopumā zaudēja 15.9 miljonus rubļu, kas bija 18% no Latvijas iedzīvotāju noguldījumiem.

1961. gadā naudas reformā nomainīja vecos rubļus pret jaunajiem attiecībā 10:1. Patiesībā šajā reformā notika rubļa devalvācija.
Latviešu sabiedrības mīti par naudu veidojušies gadsimtiem. Mainīgās valsts formācijas periodiski ar kājām gaisā apgrieza vecos mītus par kapitālu un veidoja jaunus, savējos. Kam tikai latvieši nav bijuši pakļauti– vāciem, poļiem, zviedriem, krieviem, nemaz nerunājot par pašreizējo vadošo ideoloģiju, kas nāk no Amerikas.

Laikam ritot, senie mīti savijās ar jaunajiem, savādos uzskatu hibrīdos. Raksturīgi latviešu nacionālajai mentalitātei, kuras īpaša pazīme ir slieksme uz galējībām, nauda Latvijā (gluži tāpat kā darbs, īpašums, lojalitāte varai) bijusi gan dievināta gan nīsta. Mīti par naudu tika nodoti no paaudzes paaudzē kā tautasdziesmas, teikas, pasakas, ticējumi, sadzīves gudrības, šausmustāstiņi, sakāmvārdi, anekdotes.

Kāpēc mums ir jāizzina pašiem savi stereotipi un apzināti jācīnās pret tiem? Tāpēc, ka šie stereotipi traucē mums dzīvot un kļūt bagātiem. Stereotipi un pakalpiņu pieliektās muguriņas bloķē latvieša veiksmi, neļauj latvieša dzīvē ienākt naudai. Šie stereotipi neļauj mums iesist ar dūri pa seju mūsu partiju sponoriem. Mūsu stereotipu ietekme ir patiesi postoša. Latvieša būtiskie stereotipi 2013. gada 31. decembrī, dienu pirms kārtējās naudas reformas, ir: "par naudu var nopirkt visu", "taupīgums– bagātības ķīla", "ne jau naudā ir laime", "nabadzība nav netikums" utt.

Tā nu uz eiro mēs aizejam ar arhaisko atziņu "ne jau naudā ir laime". Tiesa, laime ar naudas daudzumu tieši nekorelē. Problēma ir tajā apstāklī, ka šis stereotipiskais uzstādījums patiesībā ir neveiksminieku, sliņķu, vai vienkārši vāju cilvēku psiholoģija. Šis stereotips saistās ar latviešu tautas parunām "darbs nav zaķis, nekur neaizbēgs" vai "nedari to šodien, ko padarīt var rīt".

Dzīvē nereti, īpaši savu kolēģu–profesionālu mediķu vidū man ir nācies sastapt cilvēkus, kuri gatavi strādāt par niecīgu atalgojumu, bet tie patiesi ir sava darba mīļotāji. Viņiem laime patiesi nav naudā, bet darbā. Taču tā ir pilnībā apzināta izvēle, šie cilvēki parasti nežēlojas par trūkumu, taču tai pat laikā arī neizrāda naidu vai nepatiku pret bagātību. Stingra un cienījama pozīcija.

Un tomēr– pozīcija "ne jau naudā ir laime" liek pieņemt, ka viedoklis ir pretējs: "naudā ir nelaime" vai "laime ir nabadzībā". Vai nav absurdi?

Ja mēs kārtējo reizi ļaujam svešām varām veikt mūsu naudas reformu, mēģināsim šodien paši sev pateikt– latvietim nauda nav šķērslis ceļā uz laimi! Gluži otrādi, tās trūkums mums neļauj pilnā mērā izbaudīt dzīvi. Katram ir iespēja būt turīgam un laimīgam. Nabadzība vienmēr ir ierobežojumi, liegumi, un lielākā vai mazākā mērā– beztiesīgums. Bez tam, nabadzība visbiežāk ir pazemojošs stāvoklis cilvēkam, kurš ir gudrs, izglītots, savas jomas speciālists, apveltīts ar gribasspēku un čaklumu.

Noliedzot latviešu stereotipu, ka laime nav naudā, tomēr vēlos piebilst, ka nauda nudien nav laimes ekvivalents, un nevar tieši to garantēt. Taču nauda var pavērt lielākas iespējas padarīt dzīvi krāsaināku, pilnvērtīgāku, iespaidiem un iespējām bagātāku. Mainīsim šo stereotipu un papildināsim to: "ne jau naudā ir laime, bet arī bez naudas laime nebūs pilnīga".

Ļoti līdzīgs stereotips saka, ka "nabadzība nav netikums". Patiesībā tā ir iepriekšējā stereotipa variācija. Šis lozungs parasti pielīp pieticīgiem ļaudiem, kam bail no apkārtējiem, kam bail savu varēšanu un prasmes pārdot. Tiem apkārtējo iespējami negatīvais viedoklis izraisa paniku. Šie ļaudis neķer zvaigznes no debesīm. Viņi iztiek ar mazumiņu, neprot un baidās rīkoties aktīvi, dzīvo pēc principa– ka tik kaut kas nenotiek.

Cilvēki ir jutīgi un saasinātāk uztver zaudējumus, nevis ieguvumus. Piemēram, 20 latu zaudējums tiek pārdzīvots vairāk nekā prieks par 20 latu ieguvumu. Pat ja tiek rakstīti un analizēti plusi un mīnusi, pieņemot lēmumu, mīnusu iespējamība mūs ietekmē vairāk. Tas parāda, ka cilvēkiem alternatīvu formulējumi ir svarīgāki par objektīvu informāciju. Līdz ar to mainīt šo stereotipu ir ļoti grūti, jo katra aktivitāte šiem cilvēkiem saistās ar iespējamu bīstamību vai zaudējumiem.

Nabadzība no nabadzības atšķiras. Latvijā par nabadzību nevar runāt viennozīmīgi. Es nerunāju par invalīdiem un pensionāriem, kuri atdevuši savus spēkus valsts (kādreizējās PSRS) labā un nonākuši vēstures novārtē, par skolotājiem, ārstiem un medicīnas māsām, kas par sīknaudu dara savu atbildīgo darbu.

Ir saprotama un izraisa līdzjūtību arī darbaspējīgu cilvēku piespiedu bezdarbība, īpaši ekonomiskās lejupslīdes laikā. Viņi visiem iespējamiem līdzekļiem meklē cienīgu darbu, taču pagalam nevar atrast savu vietu. Es runāju par citiem– par veseliem, darba spējīgiem, jauniem cilvēkiem, kuriem līdz pensijai vēl tālu, kuriem šis stereotips ir vairogs, lai attaisnotu viņu pasivitāti un bezdarbību. Man ir draugs– mežkungs Latgalē, kurš savas sistēmas ietvaros allaž sameklē naudu meža stādīšanai. Labi strādājot mežniecībā var nopelnīt itin labu mēneša samaksu. Tomēr, kaut šajā Latgales novadā ir augsts bezdarbs, strādātgribētāju gandrīz vai nav, bet atrunas ir visdažādākās.

Tomēr visbiežāk aiz stereotipa "nabadzība nav netikums" slēpjas kancelejiskie funkcionāri, kas padomju gados vai pat Latvijas republikas "treknajos" gados bija pamanījušies veiksmīgi pārvietot papīrus no vienas kaudzītes otrā vai zīmēt tabulas kaut kādā nodaļā.

Viņi tagad neprot vai nevēlas iekļauties jaunajā realitātē, nežēlīgajā šodienā, kas prasa no cilvēka aktivitāti, izdomu, drosmi un čaklumu. Šā stereotipa piekritēji vienkārši nevēlas uzņemties atbildību par savu labklājību. Viņi ir negatīvu, ierobežojošu nostādņu pilni. Vissliktākais viņos ir bailes, kas noārda gribasspēku un mērķtiecību. Tāpēc viņi gatavi labāk samierināties ar nabadzību, nekā mēģināt kaut ko mainīt savā dzīvē.

Viņi padevīgi apzinās sevi par niecīgu valsts kalpotāju, funkciju vai skrūvīti lielajā mašīnā. Viņi dzīvē ienāk pa sētas durvīm tāpēc, ka ir pārliecināti, ka parādes durvis nav paredzētas viņiem. Liegumi un ierobežojumi neļauj viņiem pat pasapņot par to, ka viņi nemaz nav sliktāki par citiem, un arī ir radīti laimei, brīvībai, bagātībai.

Mūsdienu interneta pasaulē šo cilvēku ir ļoti viegli atrast– viņš ar entuziasmu raksta naidīgus komentārus interneta portālos, īpaši, ja raksta autors ir veiksmīgāks, populārāks vai bagātāks par viņiem. Tikai interneta nosacītā anonimitāte ļauj šim cilvēkam skaļi paust savu negatīvo viedokli.

Jūs izlasījāt trīs secinājumus?

(i) eiro būs, naudas reforma notiek rīt. Deflācija, mazāka pirktspēja, valsts ekonomiska stabilitāte;

(ii) ne jau naudā ir laime, bet arī bez naudas laime nebūs pilnīga. Latvietim 2014. gadā jākļūst bagātam;

(iii) katrs sevi apzinošs neveiksminieks ierakstīs pulgojošu komentāru par šā raksta autoru

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form