Pēteris Apinis: Par Sērdienīti – Veselības ministriju – un bagātajiem vienoti zaļi nacionālajiem preciniekiem, kas šo negrib ņemt
Foto: LETA

Profesore Gunta Ancāne savās lekcijās stāsta, kāda ir atšķirība starp Pelnrušķīti un Sērdienīti. Pelnrušķīti māte audzējusi un lolojusi līdz 5 vai 7 gadu vecumam, viņa baudījusi mātes mīlestību, tādēļ dzīves īstajā brīdī pati ķirbja ratos brauc ņemt princi. Sērdienītei māte mirusi dzemdībās, viņa ir dzīves pamesta, slauka istabiņu, gaida, kad atbrauks tautudēls un viņu paņems. Pelnrušķītei un Sērdienītei ir vēl dažas būtiskas psihoemocionālas atšķirības, bet tās šoreiz liksim malā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Man gadiem ilgi likās, ka Veselības ministrija Latvijā ir Pelnrušķīte, taču tagad kļuvis pilnīgi skaidrs - Sērdienīte. Pamesta kaktā, rāmi gaida un cer, ka to kāds ņems pēc tam, kad visas bagātās saimniekmeitas būs izprecinātas. Un tad Saimniece, nu kaut kas līdzīgs Oļiņietei brāļu Kaudzīšu romānā, ieraudzīs kaktā skumjo Sērdienīti un precinās to tam, kam gribēsies (gribēšanās ārsta Viestura Rudzīša literārajā izpratnē).

Iespējams, ka Sērdienīte nav ne tik jauna, ne tik glīta un pūra lādē šai nekā nav. Modernajā pasakā Sērdienīti gan nosauks par Prioritāti un pūrā naudas vietā dos labu padomu. Bet to padomu - tādu atvasinātu no jēdziena "padomju cilvēks".

Visas Latvijas partijas pirms vēlēšanām veica socioloģiskas aptaujas, visas saņēma vienu un to pašu atbildi - Latvijas galvenā problēma ir veselības aprūpe. Visas partijas rūpes par veselības aprūpi ielika savās priekšvēlēšanu programmās zelta burtiem boldā kā prioritāšu prioritāti. Politikā prioritāte nozīmētu - ņemt šo jomu, likt tajā pašu ietekmīgāko politiķi, kas gan likumus mainīs, gan naudu finanšu ministram atņems, gan profesijas prestižu cels. Kā savulaik Tautas partija uz veselības jomu nosūtīja Gundaru Bērziņu, gods kam gods - Bērziņa laiki ir zelta laiki Latvijas medicīnā. Skaidra, saprotama, ilgtermiņa stratēģija, dažādu avotu finanšu pieejamība, ilgtermiņa Eiropas struktūrfondu piesaiste.

Tad nu loģika teiktu - "Vienotībai" vajadzētu deleģēt uz Veselības ministriju Solvitu Āboltiņu, ZZS - Augustu Brigmani, bet Nacionālajai apvienībai - Raivi Dzintaru. Šie personāži var patikt vai nepatikt, bet viņi ir Latvijas tautas vēlēto partiju līderi, tātad - tautas priekšstāvji. Man ir aizdomas, ka šī trijotne pirmo reiz par šādu iespēju savai karjerai izlasīs šajā rindkopā.

Otra versija būtu virzīt nozīmīgāko profesionāli no sava saraksta ievēlētajiem deputātiem. Te nu mums vajadzētu saklausīt, kā partijas vēlas amatā redzēt Romualdu Ražuku, Gunti Belēviču vai Dzintaru Mozgi ar pamatojumu, ka tie iepriekš minētie partiju līderi kaut ko lāgā nesaprot veselības jomā, bet darbs vajadzīgs tūlīt.

Trešā versija būtu - ņemsim jaunu, talantīgu līderi, kas nebaidās, kas nelokās un nelūst. Igaunijas premjerministrs Tāvi Reivass ir 35 gadus vecs, bet izglītības ministrs Jevgēņijs Osinovskis - 29 gadus vecs (šeit nav nekādas norādes vai salīdzinājumu attiecībā uz mūsu valdības sastādīšanas principiem). Pazīstu vismaz 10 ļoti talantīgus, zinošus, neordināri un neatkarīgi domājošus jaunus ārstus, no kuriem mēs varētu izvēlēties cilvēku, kas veidos jaunu veselības sistēmu.

Pašlaik visas trīs valdošās partijas pielaiko sev finanšu, satiksmes, vides un reģionālās attīstības, zemkopības ministru portfelīšus, bet no veselības jomas kratās vaļā. Veselības ministrija tiek piedāvāta pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu komplektā - vēlies iegādāties zeķbikses, komplektā ņem Ļeņina rakstu krājumu. Sērdienītes analoģijā - saimniekdēls atbraucis pēc skaistās tautu meitas. Meitu māte saka - vēlies bagāto līgaviņu, tad ņem arī līdzi vecmeitu Sērdienīti savam zirgu puisim.

Tad, kad partijām pēkšņi šo posteni piedāvā (kas to būtu varējis iedomāties - mums jāņem veselības joma!!!), partiju bonzas pārskata savā paziņu lokā augstskolas pusvadītāju, slimnīcas pusvadītāju, neatliekamās palīdzības pusvadītāju vai citas būtnes bez harizmas, kas būs gana klusas, paklausīgas, naudu neprasīs vai to darīs pietiekami klusu un netraucējoši, likumus nemainīs, slimnīcas ciet neslēgs, bet mierīgi rušinās savu dobīti savu paziņu lokā. Tauta šo neveiksminieku kauninās un rādīs ar pirkstiem, ģimenes ārsti protestēs, bet Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība organizēs streiku. Pēc gada vai diviem šī persona tiks atzīta par vainīgo un nomainīta ar tādu pašu pusvadītāju.

Pieļauju arī citu variantu. Latvijā ir virkne politiķu, kas gatavi sēdēt jebkurā ministra krēslā, kaut paši ne lāgā saprot - ko, ne lāgā - kur, ne lāgā - kāpēc. Kāds no šiem politiķiem tad trauksies uz Veselības ministriju, lai tiek mašīna, iknedēļas tukša intervija televīzijā, ielūgums pie Prezidenta uz valsts svētkiem un maza laba sadarbība ar farmāciju. Parasti šie cilvēki tur kabatās "čurikus", skaisti runā un perfekti rada darbības imitāciju.

Trešais variants būs biznesa aprēķins. Veselības jomā vienīgā lielā nauda ir Big Pharma jeb lielajai farmācijai. Ar lielās farmācijas rūpēm jau ielikti Stradiņa KUS, Bērnu KUS un dažu mazāku medicīnas iestāžu vadītāji, visi iepriekš valstij pārdevuši zāles par ierēdnim un pārdevējam saprotamām cenām. Tagad farmācijas bizness kādu no šiem līderiem varētu iepirkt ministra krēslā.

Neatkarīgi no tā, kas būs jaunais ministrs, krēsla ieņemšanu pavadīs bungu rīboņa - farmācijai (kompensējamām un slimnīcās lietojamām zālēm) tūlīt vajag papildus 10-50-100 miljonus. Bungas rībinās dažādas sabiedriskas organizācijas, kur dibinātājos bez pūlēm var atrast vienas vai otras farmācijas izplatīšanas vai vairumtirdzniecības darboni. Vienīgais diskusiju objekts būs NAUDA. Topošais ministrs naudu solīs, naudas vairāk nebūs, jo viss budžeta pieaugums jau novirzīts aizsardzībai un zemkopībai Āfrikas cūku mēra likvidēšanai. Spriežot pēc valdības izpratnes par veselību, vienīgā iespēja palielināt veselības budžetu ir dabūt uz Latviju vienu Ebolas vīrusa infekcijas slimnieku.

Kas tad gaida jauno ministru?

2010. gadā veselības joma saņēma budžetu, kas bija 3,8% no IKP. 2011. gadā - 3,4%, 2012. gadā - 3,2%, pērn - 3,0%. Šā gada plāns nosaka, ka veselība saņems 2,9% no IKP, 2015. gada plāns - 2,7%, bet 2016. gadā - 2,5% (likums "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2014., 2015. un 2016. gadam").

Ticiet vai ne, gadu jaunais ministrs sāks ar mīnus desmit miljoniem eiro (optimista prognoze), neskaitot slimnīcu parādus. Tam papildus politiķu iebalsotu izdevumu dažu miljonu apmērā, kam nav pretī nekāda seguma, piemēram, nauda mākslīgajai apaugļošanai, nauda papildu vakcinācijai, nauda iepirkumiem utt. Dažus miljonus Saeima tuvākos mēnešos piebalsos klāt, piemēram, jaunās C hepatīta terapijas ieviešanai, bet naudu papildus neiedos, tātad liks samazināt pašreizējos tēriņus citu slimnieku ārstēšanai. Ko nozīmē 10 miljoni mīnusā - tas nozīmē neapmaksāti 50 tūkstoši laboratorijas izmeklējumu un 50 tūkstoši apmeklējumu pie speciālistiem mazāk. Citiem vārdiem - kvotas un garas rindas.

Nākamā gada beigas jaunais ministrs sagaidīs ar divdesmit vai pat četrdesmit miljonu mīnusu.

Ar ko sākt jaunajam ministram?

Varbūt mums jaunu ministru nemaz nevajag. Veselības joma visu 2014. gadu dzīvoja bez ministra, var jau dzīvot tāpat tālāk. Ministrijas valsts sekretārs, pieklājīgi smaidot, nesīs uz Ministru kabinetu neatliekamākos dokumentus, valdība tos iebalsos pat neskatījusi (tas neattiecas uz naudu).

Jaunajam ministram nāksies nolikt veselības aprūpi uz kājām. Veselības jomas centrā pašlaik atrodas nauda, bet vajadzētu būt pacientam. Jau trīs gadus neesmu dzirdējis kādu valstsvīru vai valstsdāmu runājam par pacientu, kuru mums pasargāt no slimības vai ārstēt no slimības, par ārstu vai medicīnas māsu, kas ārstē šo pacientu. Valstsvīri un valstsdāmas runā tikai par naudu, jaunām iekārtām, remontētām mājām, e-veselību un kvalitātes kontroli. Neviena no šīm lietām neārstē pacientu, bet rada darbības ilūziju.

Latvijas veselības aprūpes sistēmas lielākā problēma ir nesamērīgi lielās izmaksas, kas slimniekam jāmaksā pašam par diagnostiku, ārstniecību un rehabilitāciju. Realitātē medicīna un veselības aprūpe patērē tikpat naudas, cik Igaunijā un Lietuvā, t.i., vairāk nekā 6% no IKP, taču puse no šīs summas nav solidārs maksājums, bet gan maksājums no pacienta kabatas. Pacients veic līdzmaksājumu, pacienta iemaksu, samaksā par maksas pakalpojumiem un vēl pērk zāles. Pacients sedz aptuveni pusi no ārstēšanas un diagnostikas izdevumiem, kā arī visus rehabilitācijas izdevumus. 14% pacientu netiek pie ārsta, jo viņiem līdzmaksājums par dārgu. Jaunā ministra pirmais uzdevums būs mazināt līdzmaksājumus un iemaksas.

Nākamajam veselības ministram vajadzētu nākt ar mērķi: vēlos strādāt par ministru četrus gadus, apņemos panākt, lai Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgums šajā laikā pieaug par 2 gadiem (ja ministrs nedarīs neko, tāpat pieaugs par gadu). Un parādīt strukturētu sistēmu - kā to sasniegt.

Latvijā profilakse un slimību prevencija tiek prioritarizēta tikai deklaratīvajos dokumentos. Ārstniecības likumā paskaidrots, ka vienīgais atbildīgais par katra cilvēka veselību ir valsts budžets. Ārstniecības likums ir novecojis, sadrāklēts kā Latgales lupatu deķis. Visiem iesaku izlasīt kaut vai šā likuma 2. pantu: "Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju." Jūs sapratāt, ko regulē Ārstniecības likums - sabiedriskās attiecības?

Latvijas likumdošanā veselības aprūpes pieejamības nodrošināšana un sabiedrības veselība uzticēta pašvaldībām. Latvija ir pārāk maza valsts, lai veselības aprūpē mums būtu 119 dažādi veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanas modeļi uz nepilniem 2 miljoniem iedzīvotāju. Pašlaik pašvaldības ar likumā ierakstīto normu - nodrošināt veselības aprūpes pieejamību - lielākoties saprot kā slimnīcu remontu, jaunas aparatūras un datoru iegādi. Jaunajam ministram nāksies centralizēt veselības aprūpi un valsts valdījumā pārņemt vismaz reģionālās slimnīcas.

Tad nu no jaunā ministra mēs gaidām divu mēnešu laikā Ārstniecības likuma jauno uzmetumu un Sabiedrības veselības likumu, kam iepriekšējos 25 gados ministriem laika nepietika. Mēs gaidām apmēram 20 radikāli labotu Ministru kabineta noteikumu. Mēs gaidām ministrijas attieksmi pret pacientu, nevis ministrijas attieksmi pret datoru.

Nākamajam veselības ministram nāksies vadīt ne tikai Latvijas veselības jomu, bet arī visas Eiropas veselības politiku pusgadu, kamēr Latvija būs prezidentējošā valsts Eiropas savienībā.

Ministram nāksies vadīt sēdes, uzstāties Eiropas parlamentā un saskaņot viedokļus ar komisāru. Patīk kādam šī ziņa vai ne, bet šo darbu cilvēkam bez priekšzināšanām Eiropas jautājumos veikt būs sarežģīti. Bet cilvēkam bez svešvalodu zināšanām- neiespējami.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form