Lieta tāda, ka skolai 1962. gadā tika uzticēts sagatavot cilvēkus ar padziļinātām vācu valodas zināšanām, manā bērnībā skolas partijas sekretāre mēdza skaidrot, ka visiem jāmācās vācu valoda, jo atkal var būt karš un mums nāksies būt par tulkiem. Patiesībā šajā skolā audzēkņi samācījās bagātīgu un emocionāli piesātinātu latviešu rakstu valodu, un skolu katru gadu beidza topošie rakstnieki un žurnālisti, tostarp Lelde Stumbre, Hārdijs Lediņš, Andra Neiburga, Aivars Tarvids, Egīls Zirnis, Dace Ķezbere, Anita Daukšte, Ilgonis Linde, Olafs Pulks, Andrejs Ēķis, Otto Ozols, Juris Millers. Tie, kas nekļuva par žurnālistiem, samācījās latviešu valodu tik labi, ka rakstīja par vēsturi vai ķīmiju kā Jānis Stradiņš, arhitektūru kā Pēteris Blūms vai tieslietām kā Aivars Endziņš. Nepieminot visas slavenības, arhitektu mūsu vidusskolas absolventu vidū ir pulka.
Šoreiz nebūtu īstais brīdis pieminēt politiku, bet Solvita Āboltiņa, Andris Teikmanis, Juris Ķirsis, Juris Pūce, Edgars Jaunups un daudzi citi ir beiguši šo Āgenskalna ģimnāziju, un tie visi ir politiķi, kam pēc skaidra latviešu vārda padusē nav jāmeklē. Man šķiet, ka mūsu itin labās valodas pratības iemeslam ir vārds un uzvārds – latviešu valodas skolotājs Arnolds Rūķītis, bet mani vecākie un jaunākie skolasbiedri mīlestībai pret latviešu valodu kā sinonīmus min citus latviešu valodas skolotājus.
Nedaudz par vēsturi
Skolas likteni nosaka vieta, kur tā celta. Sociālā determinante nosaka katras konkrētās apdzīvotās vietas vai pilsētvides iedzīvotāju turību, paradumus, pratības un vēsturisko pārmantojamību. Āgenskalna ģimnāzijai bija lemts kļūt par dižu Pārdaugavas skolu, savākt sevī apkārtnes itin turīgo un izglītoto Āgenskalna latviešu bērnu atvases, turklāt liela daļa audzēkņu uz skolu brauca ar vilcienu no Babītes, Imantas vai nāca no Šampētera un Pleskodāles. Vēsturiski Švarcvalde bija parks vai mežs – rīdzinieku atpūtas vai sporta vieta. Cauri mežam gāja iela, kas latviešu valodā ieguva Melnsila vārdu, pie šīs ielas parādījās vingrošanas zāles, šautuves un izjādes vietas. Un tomēr atskatīsimies nedaudz senāk. Tautas dziesma stāsta:
Sen to Rīgu neredzēju,
Nu to Rīgu ieraudzīju,
Visapkārt smilšu kalni,
Pati Rīga ūdenī.
Lieta tāda, ka, Rīgai būvējoties un plešoties, rīdziniekiem bija vajadzīgi lietas koki un malka. Bagātajiem tos pieveda ar ratiem, nabagie gāja uz mežu ar cirvi. Protams, sākumā nocirta Rīgai tuvākos kokus un mežus, stādīt jaunus viduslaikos vēl nebija pieņemts, tā Rīgas apkārtne tika atmežota. Kaut kādu normatīvo aktu dēļ Pārdaugavas pusē šī meža ciršana un malkas gādāšana bija lētāka, tādēļ rīdzinieki malku galvenokārt ar ragaviņām pāri Daugavai veda ziemā. Tam bija arī savs labums – ienaidnieki nevarēja nemanīti tikt līdz Rīgas mūriem.
Toties izveidojās lielas klaiņojošas smilšu kāpas, kuras lēnām pārvietojās gan pa Pārdaugavu, gan Daugavas labo krastu. Dažkārt šīs kāpas atnāca pie kāda zvejnieku ciema vai muižiņas, to lēnām aprakdamas. Pārdaugavā tādas kāpas bija izveidojušās piecas – Bolderājā, ko mēs šobrīd mēdzam saukt par Bumbukalnu, Dzegužkalnā, Melnsilā (Švarcvaldē, tagadējo Āgenskalna priežu teritorijā), Torņakalnā un Katlakalnā. Tās pārējās kāpas mūs lāga neinteresē, bet Āgenskalna kāpa jeb Švarcvaldes Lielais kalns ir mūsu šodienas stāsta ģeogrāfiskais varonis. Vecākais attēls, kurā var saskatīt mūsu Lielo kalnu, šķiet, ir Zviedrijas karaļa galma gleznotāja Johana Filipa Lemkes (Johann Philipp Lemke) glezna: Zviedrijas armija 1701. gadā karaļa Kārlis XII vadībā šķērso Daugavu. Gleznas oriģināls atrodas Zviedrijas karaļu pilī Stokholmā.
Vārdu sakot, tur, kur tagad atrodas Āgenskalna priežu piecstāvu dzīvojamo ēku masīvs, savulaik atradās Rīgas augstākais kalns. Apmēram tikpat augsts kā Dzegužkalns, bet noteikti augstāks par pašreiz tur esošajām piecstāvu mājām. Par to, vai tieši Āgenskalnā meklējami pasaules bobsleja pirmsākumi, vēsture sniedz pretrunīgus skaidrojumus. Zināms, ka rodeļu trase Āgenskalnā bija 19. gadsimta beigās, bet īsta 100 metrus gara un koka sienām apjozta trase ar ļoti ātrām virāžām tika uzbūvēta 1910. gadā. Vīri piemetināja lielajām kamanām stūri ar slēpi, uzrakstīja noteikumus, paņēma hronometram līdzīgu pulksteni, viens deva starta bļāvienu, cits lejā skatīja laiku, un četrinieks traucās lejā no Āgenskalna grabēdams. Pat ja Alpu ļaudis apgalvo, ka Šveicē vai Bavārijā bobslejam līdzīgs sporta veids jau ir populārs 19. gadsimta vidū, mums neviens nevarēs atņemt boba četrinieka pirmsācēju godu.
Āgenskalnā savulaik dzīvojis Jānis Šteinhauers – mastu šķirotājs, vēlāk pirmais latviešu rūpnieks. Viņš 18. gadsimtā bija lielākais Rīgas zemju īpašnieks, Hermeliņa muižas un kokzāģētavas īpašnieks, pirmās Rīgas papīra manufaktūras dibinātājs un brāļu draudzes vadītājs. Jānis Šteinhaures radīja zāļu dienas tirgu Rīgā un Jāņu svinības ar tautastērpiem, alu, sieru, ozollapu vainagiem, jāņuguni un līgo dziesmām. Proti, tas, ko mēs saucam par latviešu tradīcijām, savulaik sācies Melnsila kalnā tagadējā Āgenskalna priežu piecstāvu masīva vietā. Mums ir pamats uzskatīt, ka Šteinhauera skola latviešu bērniem atradās vien nepilnus simt metrus no pašreizējās Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas.
Šo dižo kalnu noraka līdz pamatiem piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, lai gādātu smiltis Bolderājas silikāta ķieģeļu fabrikai, kura savukārt gādāja baltos silikāta ķieģeļus, lai Āgenskalna priežu parkā uzceltu piecstāvu dzīvojamo namu korpusu. Un iemesls būvēt Rīgas pirmos mikrorajonus tieši Āgenskalnā un Iļģuciemā (Grīvas ielā) bija gauži prozaisks – tieši Pārdaugavas sirds gadu simtiem bija vislatviskākais Rīgas rajons, tieši šeit auga latviešu inteliģence un demokrātija, tieši šeit dzima 1905. gada nacionālās idejas. Vārdu sakot, piecdesmito gadu komunisti nolēma pārvērst šo rajonu, tajā iesūtīt celtniekus un strādniekus no citām PSRS republikām un atšķaidīt šo latviskumu.
Skola
Šo rindu autors Rīgas Valsts vācu ģimnāziju joprojām ikdienas sarunās sauc par Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolu. Šai skolai šogad ir vairākas jubilejas. Sākotnēji ar nosaukumu Rīgas Pārdaugavas vidusskola tā atradusies Zeļļu ielā, dalot telpas ar 16. pamatskolu un 2. pilsētas bibliotēku. Mācības 1921. gada 19. septembrī skolā direktora Pētera Ļuļaka (vēlāk Pēteris Aivars) vadībā uzsāka 49 skolēni.
1931. gada 5. decembrī tika atklāta Indriķa Blankenburga projektētā un celtā skolas ēka tagadējā Āgenskalna ielā 21a (tātad šogad svinam deviņdesmitgadi skolas ēkai).
1991. gadā skola atkal kļuva par ģimnāziju (tātad šogad svinam trīsdesmitgadi atjaunotajai ģimnāzijai).
2001. gadā atklāta jaunā skolas piebūve un sporta zāle, kas būvēta pēc skolas absolventa arhitekta Andreja Ģelža projekta (tātad šogad svinam divdesmitgadi jaunajai skolas ēkai).
Svētki nebūtu pilnīgi, ja es nepiebilstu, ka Rīgas Valsts vācu ģimnāzija šogad 2021. gadā ieguvusi 3. vietu Ata Kronvalda fonda Latvijas skolu reitingā valsts ģimnāziju grupā. Patiesībā man nudien nekad nav bijis skaidrs, ar ko tā lepojas Leona Paegles Rīgas 1. vidusskola, jo mūsu skolas absolventi ne ar ko nav bijuši vārgāki, un sasniegumus dzīvē (absolventu pienesumu Latvijas valstij) varētu salīdzināt pēc dažādiem kritērijiem.
Katram, kas raksta par institūcijas jubileju, rodas vēlme ciparot gadskaitļus. Šie gadskaitļi jau ir sarakstīti grāmatās un interneta lapaspusēs. Sveicot skolu jubilejā, būtu jāizceļ skolas vēsturiskās īpatnības.
Un katrs tad nu izceļ kaut ko citu. Mani draugi parasti atceras izcilos korus, kas plūkuši laurus skolēnu dziesmu svētkos. Citi atmin uzvaras Rīgas vai Latvijas olimpiādēs visdažādākajos mācību priekšmetos. Manuprāt, vēsturiskais skolas lepnums bija sporta zāle puspagrabā, kur vienā pusē bija divas kolonnas. Rīgas Zentas Ozolas 5. vidusskolas audzēkņi basketbolā savā zālē bija neuzvarami, jo allaž mācēja precīzi izmantot šīs kolonnas kā bloku vai aizsegu, un visi mūsu audzēkņu uzbrukumi tika vērpti caur šo kolonnu pusi. Šādā kārtā vismaz ceturtā daļa slaveno TTT ziedu laiku meiteņu nāca no Rīgas Zentas Ozolas 5. vidusskolas, mūsu skolas absolventi spēlēja VEF, ASK un dažāda līmeņa Latvijas un PSRS izlasēs, un šīs basketbola prasmes viņi apguva šaurā zālē ar zemiem griestiem un kolonnām pa ceļam uz grozu. Un arī sporta panākumiem skolā ir vārds un uzvārds, manā uztverē tas bija Artūrs Puravs, bet citi skolas audzēkņi minēs citus sporta skolotājus. Vēl jāpiemin, ka Ērika Paupa vadībā skolas smilšainajos skrejceļos izauga vairāki PSRS izlases vieglatlēti, skolas audzēkņiem ir olimpiskās medaļas arī, piemēram, volejbolā, akadēmiskajā airēšanā un riteņbraukšanā.
Simtgades skolotājs
Te nu atkal taisnība ir tam, kurš raksta, nevis tam, kurš neraksta. Es, protams, vispirms vēlētos izcelt sava laika skolotājus, jau minēto Artūru Rūķīti, kura savulaik mācītā gramatika man vēl joprojām ļauj rakstīt un rediģēt citu ļaužu rakstīto. Skolotājs Antons Lāčkāja skolas stundu mēdza sākt ar vārdiem: "To patiesību jūs izlasīsiet grāmatā. Tagad es jums pastāstīšu to, ko stāsta tās naidīgās radiostacijas un tie sliktie cilvēki, un tas jums ir jānosoda." Un stāstīja mums par Latvijas brīvvalsti, par leģionāriem, par baznīcas vēsturi un daudzas citas lietas, ko tajā laikā vispār neviens nerunāja un nestāstīja. Un, protams, mana pirmā audzinātāja Regīna Dravinska ar savu neticamo mīlestību pret bērniem un iejūtību.
Un tomēr – šodien par simtgades skolotāju es vēlos nominēt Sandru Sīli. Viņa bija skolas direktore no 1994. līdz 2016. gadam, uzbūvēja skolas piebūvi un patiesībā radīja to skolu, ar ko šobrīd lepojas Pārdaugava, Rīga un Latvija. Sandra piesaistīja skolai tās bijušos audzēkņus, kas šobrīd dara lielas lietas valstī un pasaulē. Sandra atdeva skolai to dvēselīti un vienlaikus akadēmisko vidi, ko tai bija likuši Latvijas pirmās brīvvalsts skolotāji, pēckara skolotāji. Un – galu galā – Sandra no liepām, kas aug gar Vīlipa un Āgenskalna ielu, radīja augstāko skolas dzīvžogu Eiropā.
Daudz laimes, Valsts Pārdaugavas vidusskola, 2. Rīgas valsts ģimnāzija,
Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskola, šodien Rīgas Valsts vācu ģimnāzija! Daudz izcilu skolotāju un talantīgu audzēkņu nākamajā gadu simtā!