Pēteris Apinis: Sadzīves indes un globālais piesārņojums
Foto: LETA

Pērn esmu publicējis dažus rakstus par pesticīdiem kā nopietnāko dabas piesārņotāju un to radīto cilvēka veselības apdraudējumu, kā arī par medikamentiem, ko nudien nevajadzētu pārlieku lietot, jo katrs medikaments lielākās devās ir inde. Pēc šīm publikācijām saņēmu pretenzijas, ka es apzināti vai neapzināti izvairoties rakstīt par citiem globāla un lokāla piesārņojuma veidiem, kā arī par globālām un lokālām cilvēkam bīstamām indēm.

Šis jautājums ir tik nopietns, ka nav uzrakstāms tvitera ziņojumā, vienas lapaspuses plašumā, un pat žurnālā ne. Rakstot šo darbiņu, es izsvītroju no tā vairāk nekā pusi uzrakstītā, tai skaitā, pašam mīļas un būtiskas sentences. Līdz ar to atteicos no sev tāda mīļa temata kā bioloģiskās indes (piemēram, mušmires, velnarutks un bites).

Katrs ķīmisks savienojums mazākā devā var būt praktiski nekaitīgs, lielākā devā izraisīt slimību, bet vēl lielākā – nonāvēt kā inde (ir izņēmumi– dažas kaujas vielas kā VX un zilskābe var būt nāvējošas pat ļoti ļoti mazās devās). Vēl lielākā devā šis ķīmiskais savienojums ir globāla inde mūsu planētai. Šī doma jau ir zināma kopš Hipokrāta, jo grieķu vārdu – pharmakon, atkarībā no konteksta tulko vai nu kā zāles, vai kā inde. Mūsdienu medicīnas pamatlicējs, šveiciešu ārsts un alķīmiķis Paracelzs (1493–1541) ir teicis: "Zāles no indes atšķiras tikai ar devu."

Apēsta tablete nozīmē zāles, bet pārspīlētas zāļu devas nozīmē saindēšanos. Globālais farmācijas bizness redz sapni – pārdot katrai zemeslodes sievietei vienu hormonu tableti dienā – zināmā dzīves posmā kā kontracepciju, zināmā dzīves daļā kā hormonaizvietojošu medikamentu. Šobrīd gandrīz miljards sieviešu uz zemeslodes biežāk vai retāk šīs grupas medikamentus lieto, turklāt 30 – 50% no viņām lieto nelīdzestīgi – nepareizās devās, aizmirst izdzert vai dzer pārmēru. Zināma daļa ikdienā neapēsto tablešu tiek izmesta, bet ne jau nodota aptiekā utilizēšanai. Rezultātā gan saldūdens upēs un ezeros, gan okeānā jau ir izšķīdināts pietiekams daudzums sievišķo sintētisko hormonu, lai zināmai daļai zivju no ikriem ievērojami lielākā daudzumā dzimtu mātīšu nekā tēviņu, pie kam daudziem dzīvniekiem ir iespējama dzimumu maiņa un tā notiek galvenokārt globālā hormonu piesārņojuma dēļ vienā virzienā. Tiesa, šis piesārņojums ar sievišķajiem sintētiskajiem hormoniem ir ne tikai no tabletēm, ko kāda sieviete aizmirsusi izdzert, iemetusi upē vai izmetusi miskastē, bet arī no farmācijas rūpniecības blakusproduktiem, kas lielā mērā nonāk Indijas, Pakistānas un Bangladešas upēs, jo tieši šajās valstīs tiek ražotas vairums farmācijas rūpniecības izejvielu. Šīs izejvielas Āzijas valstīs ražot ir lētāk ne tikai lētāka darbaspēka dēļ, bet arī tādēļ, ka nenotiek notekūdeņu attīrīšana un rūpnīcas izmeši ieplūst Brahmaputrā vai Gangā.

Un vēl – daļa no sadzīves ķimikālijām un pesticīdiem pēc ķīmiskās uzbūves arī ir līdzīgas sievišķajiem sintētiskajiem dzimumhormoniem.

Globāli ir pētītas un analizētas hipotēzes, ka zivis, kas dzīvo šādā, ar sintētiskiem dzimumhormoniem piesārņotā ūdenī, šos hormonus uzņem sevī, bet zivis ar šiem hormoniem apēd cilvēks kā jūras veltes. Rezultātā šis cilvēks kļūstot sievišķīgs. Bet mans mērķis nav analizēt šādas hipotēzes.

Raksts veidots pēc modernās medicīnas un veselības publikācijas metodes, kas nosaka – sākumā jāraksta globāli būtiskais, tad individuāli svarīgais, vēlāk – analītiskais un precīzais. Piemēram, informāciju par medikamentu ietekmi uz globālo vidi jūs vairāk atradīsiet sākumā, bet toksicitāti konkrētam indivīdam – beigās. Diemžēl uzrakstīt plašāk par zāļu toksicitāti ir neiespējami gan vietas trūkuma dēļ, gan lai ar milzu apjomu neatbaidītu lasītāju, tādēļ esmu tikai ieskicējis galvenās medikamentu grupas un plašāk lietotos medikamentus, kas lielākās devās lietoti, ir toksiski un indīgi.

Globālais ķīmiskais piesārņojums, kas noindē planētas dzīvību, arī cilvēkus

Ķīmisko vielu ražošana globāli kopš 2000. gada ir gandrīz divkāršojusies, un šobrīd kopā ar farmaceitisko ražošanu tā ir otrā lielākā rūpniecības nozare pasaulē. Nereti zāles, medikamentus, pesticīdus un sintētiskās krāsvielas ražo viens un tas pats koncerns, piemēram, Bayer AG. Nereti zāles un pesticīdi ir līdzīgas ķīmiskas vielas – indes, piemēram, modernie fungicīdi kaitīgu sēnīšu iznīcināšanai no sējumiem ir ļoti līdzīgi modernajām antibiotikām. Šo fungicīdu lietošana zemkopībā rada baktēriju rezistenci, un jaunās antibiotikas ir nejutīgas pret virkni baktēriju.

Pasaules ķīmiskās rūpniecības apjoms 2017. gadā pārsniedza 2,3 miljardu tonnu, ko varētu novērtēt ar 5 triljoniem ASV dolāru, bet līdz 2030. gadam ražošana dubultosies. Pārrobežu ķīmisko produktu tirdzniecība pieaug par 25% gadā.

Ķīmiskā ražošana un patēriņš pāriet uz jaunajām tirgus ekonomikas valstīm, jo īpaši – uz Indiju, Pakistānu, Ķīnu. Tiek prognozēts, ka ķīmiskās ražošanas ekspansija turpināsies vismaz nākamo desmit gadu laikā, jo strauji pieaugs Āzijas, Āfrikas un Tuvo Austrumu ekonomikas, bet Ķīna un tās ekonomiskās satelītvalstis ķīmiskajā rūpniecībā veidos pusi no pasaules tirgus.

Ķīmiskās rūpniecības izaugsme nozīmē pārmēra ķimikāliju spiedienu uz pasaules vidi.

Kad mēs sakām vide, tad domājam gan dabu, gan cilvēkvidi. Tas nozīmē, ka vide ir arī cilvēks un viss, kas ap to – gaiss, ūdens, zeme, dabas resursi, augi un dzīvniekus. Vide cieš no ķīmiskā piesārņojuma.

Ir pieci galvenie ķīmisko vielu piesārņojuma avoti videi:

(i) ķīmiskie produkti, ko dabā cilvēks vienkārši izkaisa, piemēram, pesticīdi un nitrātu minerālmēsli;

(ii) bīstamie atkritumi un to apstrādes galaprodukti;

(iii) ķīmiskās emisijas, proti, ķīmiskas indes, ko izsviež gaisā, ūdenī augsnē rūpnīcas, spēkstacijas, kuģi, militārās ierīces un automobiļi;

(iv) nelaimes gadījumi, piemēram, ugunsgrēks 1986. gadā, kas iznīcināja ķīmisko vielu glabātuvi Šveicē, kas pieder Sandoz zāļu rūpnīcai. Pie nelaimes gadījumiem tiek pieskaitīti vides postījumi kara un militāru manevru apstākļos, kā arī terora aktos, piemēram, ķimikāliju noplūde no teroristu uzspridzinātas naftas pārstrādes rūpnīcas Arābijas pussalā;

(v) ķīmisko vielu transports, īpaši kuģi. Naftas un gāzes ieguves platformas jūrā un to iespējamā naftas un ķīmisko produktu noplūde tiek pieskaitīta pie šīs grupas. Jūras videi īpaši draudīgi no apjoma viedokļa ir nafta, toksiskie metāli un noturīgie organiskie piesārņotāji.

Globāli mēs dzīvojam laikmetā, kurā planētas dzīvībai ir nopietns apdraudējums ķīmiska saindējuma dēļ, ko varētu pielīdzināt ķīmiskam karam. Pasaules Veselības organizācija ir aprēķinājusi, ka no atsevišķām ķīmiskām vielām 2016. gadā saslima un smagi cieta 1,6 miljoni cilvēku.

Neskatoties uz ķimikāliju negatīvo ietekmi uz vidi un veselību, cilvēce arvien vairāk kļūst atkarīga no sintētiskajām ķimikālijām.

Tātad ķīmisko produktu ražošana tikai paplašināsies un dabā nonāks arvien vairāk piesārņojošas ķīmijas. Saskaņā ar ANO datiem ķīmisko produktu ražošana no 1990. līdz 2030. gadam pieaugs septiņas reizes straujāk nekā pasaules iedzīvotāju skaits. Daļēji šo pieaugumu var izskaidrot ar faktu, ka patēriņa preces kļūst arvien sarežģītākas. Elektroniskie patēriņa priekšmeti, piemēram, klēpjdatori un mobilie tālruņi, satur simtiem dažādu ķīmisko produktu. Bez tam milzums dažādu ķīmisku produktu atrodami neskaitāmos citos ikdienas priekšmetos. Klasisks piemērs ir biroja krēsls, kurā ir liesmu slāpētāji uz putu spilvena, gumijas piedevas ritentiņos, hroma virsmas pārklājums, plastmasas piedevas uz atbalsta virsmām un laka uz jebkuras koka detaļas.

Vairāk nekā 100 000 ķimikāliju tiek izmantotas komerciāli, daudzas no tām plaši tiek izmantotas un izplatītas vidē. Par šo ķimikāliju iespējamo ietekmi uz vidi lielākā darbības rādiusā un veselību ilgtermiņā zināms ir maz vai nezināms nemaz.

Gadu no gada pieaug cilvēku atkarība no ķīmiskām vielām, līdz ar to paplašinās arī piesārņojuma sastāvs un piesārņojuma potenciāls. Katru gadu tirgū lielākā apjomā nonāk ap 1000 jaunu ķīmisko vielu.

Papildus tirgū esošajām vielām globāli ir identificētas aptuveni 4 miljoni ķīmisko vielu. Aptuveni viens miljons no tām katru gadu sastopamas rūpniecībā un ražošanā kā starpprodukti, atkritumi vai laboratorijas ķimikālijas, kuras netiek realizētas tirgū kā produkts, bet kuras pie sabiedrības un dabas nonāk kā piesārņojums. Daudzas ķīmiskas vielas nonāk jūras vidē, ieplūstot pa upēm vai tieši no kuģiem, kā arī pārvietojas atmosfērā. Liels bīstamo ķīmisko vielu un piesārņotāju daudzums ieplūst vidē, izjauc mūsu ekosistēmu līdzsvaru, apdraud cilvēku, dzīvnieku un augu veselību, piesārņo gaisu, ko mēs elpojam, piesārņo ūdeni un pārtiku, piesārņo pārtikas ķēdes un uzkrājas dzīvnieku un cilvēku organismā.

No 345 miljoniem tonnu ķīmisko vielu, kas gada laikā tiek patērētas Eiropas Savienībā, 62% ir identificētas kā tādas, kas rada draudus veselībai, liecina ES statistikas organizācijas 2017. gada pētījums. Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmas pētījumā konstatēts, ka rūpniecība globāli nekad nav bijusi tik ļoti dominējošā stāvoklī kā šobrīd un ka cilvēces atkarība no ķīmiskajām vielām nekad nav bijusi tik liela. Pēdējā desmitgadē straujākā izaugsme ķīmisku produktu ražošanā un izmantošanā bijusi celtniecības materiālu ražošanā, elektronikā, tekstilrūpniecībā un akumulatoru jeb svina bateriju ražošanā. Arvien vairāk piedevu izmanto arī, lai padarītu plastmasu gludāku un izturīgāku.

Atkarībā no ķīmiskās vielas toksicitātes, globālā ražošanas apjoma un iedarbības pakāpes risks var būt vēzis, hroniskas nieru, aknu, dzimumorgānu un hormonālās sistēmas slimības un iedzimtas anomālijas. Papildus bažām par ķīmisko vielu ietekmi uz cilvēku veselību, būtiskākās problēmas globāli ir ekosistēmu apdraudējums, kukaiņu skaita un sugu dramatiska samazināšanās, apputeksnēšanas ierobežošana un koraļļu rifu apdraudējums.

Lielākā ietekme globāli uz cilvēka veselību un dzīvību, kā arī dabas aizsardzību, ir ķīmiskajām vielām, kas tiek ražotas farmācijai un augu aizsardzībai (pesticīdi). Savukārt visstraujāko pieaugumu vides piesārņojumā rada produkti, kas ikdienā (mazās devās) nav bīstami cilvēkam, bet tiek izmantoti miljardos mājsaimniecību – sadzīves ķīmija, šie ķīmiskie līdzekļi netiek savākti, nonāk augsnē, gruntsūdeņos, saldūdeņos un globālajā okeānā.

Diemžēl autora rīcībā šobrīd nav pietiekami daudz informācijas par globālās militārās rūpniecības, militāro mācību un karadarbības ietekmi uz vidi. Pēc dažādiem datiem, militārās jomas ietekme palielina visu bīstamību zemeslodes vides veselībai par 6 – 12%. Skaidrs, ka paliekošas pēdas uz Latvijas ekoloģiju atstājušas, piemēram, Latvijā lokalizētās PSRS raķešu kara bāzes, kas visu izlietoto vai nomainīto rakešu degvielu vienkārši izlēja augsnē. Tieši tāpat tikai šobrīd sāk parādīties ziņas par kaitējumu, ko zemeslodes ekoloģijai nodarījis Sīrijas karš.

Saindēšanās un veselības bendēšana ar dažādiem ķīmiskiem produktiem

Ķīmisko vielu klāsts, ar ko cilvēki pamanās saindēties, ir neierobežots, pie kam ārsti reanimācijas un intensīvās terapijas nodaļā, kā arī toksikologi parasti saņem smagi saindētu cilvēku, taču nav informēti ar ko tieši pacients netīši vai tīši saindējies.

Skaitot kopā bērnus un pieaugušos kopā, cilvēki visbiežāk akūti nejauši saindējas ar sadzīves tīrīšanas līdzekļiem, kas tiek lietoti mājas apstākļos, dilstošā kārtībā:

(i) tualetes tīrīšanas līdzekļi,

(ii) trauku mazgāšanas līdzekļi,

(iii) veļas mazgāšanas līdzekļi.

Pēc saindēšanās smaguma dilstošā secībā – vissmagāk cilvēki cieš no:

(i) kodīgām ķīmiskām vielām un virsmaktīviem mazgāšanas līdzekļiem – nātrija hipohlorīda, nātrija hidroksīda, spirtiem un ūdeņraža peroksīda,

(ii) pesticīdiem,

(iii) degvielas,

(iv) spirtiem, kas tiek izmantoti kā šķīdinātāji.

No visiem, kas nejauši saindējas, 2/3 gadījumu cieš bērni vecumā līdz 6 gadiem. Bērni > 99% gadījumu saindējas nejauši, līdz 3 gadu vecumam galvenokārt ar šķīdumiem nevis cietām vai pulverveida vielām. Vecāki bērni arvien vairāk cieš no cietiem produktiem (baterijas u.c.). Visbiežāk (>80% gadījumu) bērni saindējas mājās. Toksiskās vielas, ar kurām bērni visbiežāk saindējas, ir:

(i) medikamenti.

(ii) mājsaimniecības ķīmija,

(iii) kosmētika.

Starp kosmētikas līdzekļiem matu krāsas tiek uzskatītas par produktu grupu ar visaugstāko saindēšanās risku bērniem.

Cilvēki mēdz saindēties arī hroniski – ilgstoši pārmēra lietojot kādu ķimikāliju vai atrodoties šās vielas ietekmē. Skatot no šāda skatpunkta – kopā akūtas un hroniskas saindēšanās, ķīmisku vielu izraisītas slimības, alerģijas, smagi veselības traucējumi – visbiežāk cilvēki mēdz sabendēt savu veselību ar (dilstošā secībā):

(i) lauksaimniecības ķimikālijām (visbiežāk pesticīdiem. Pesticīdi ir kopējs apzīmējums ķīmisko vielu grupai, kurā ietilpst vismaz 20 dažādas vielas, tajā skaitā herbicīdi, fungicīdi, fumiganti, rodenticīdi uc.);

(ii) rūpniecības ķimikālijām;

(iii) narkotiskām vielām un medikamentiem;

(iv) sadzīves ķīmijas produktiem;

(v) bioloģiskas izcelsmes, proti, augu un dzīvnieku izcelsmes produktiem.

Potenciāli bīstamas ķimikālijas var atrast ikvienā istabā jebkurā mājās. Nepareizi uzglabātas vai lietotas, šīs ķimikālijas var izraisīt nopietnas un pat dzīvībai bīstamas veselības problēmas gan pieaugušajiem, gan bērniem. Vairums mājsaimniecības tīrīšanas līdzekļu un pesticīdu ir relatīvi droši katram konkrētam cilvēkam, ja tos lieto saprātīgi, proti, tā kā paredzēts. Šo produktu toksicitāti nosaka izmantotā produkta deva un ķimikālijas iedarbības ilgums. Vienkāršoti – nav pamatoti lietot ķimikālijas vairāk, nekā norādīts marķējumā. Tiesa, šie produkti pat nelielās devās mājsaimniecībā vai piemājas dārziņā lietoti, kopumā bendē mūsu planētu un nav droši cilvēku kopumam uz zemeslodes. Nelaime tā, ka liela daļa zemeslodes iedzīvotāju uzskata par pieļaujamu izliet augsnē izlietotu mašīneļļu, veļas ūdeni ar virsmaktīviem savienojumiem vai krāsas šķīdinātāju.

Akūtas un hroniskas saindēšanās bērniem

Pat visvienkāršākie sadzīves priekšmeti var noindēt bērnus. Globāli bērniem bīstamākā izrādījusies kosmētika un personiskās kopšanas līdzekļi, veļas mazgāšanas līdzekļi, pesticīdi un medikamenti, ko bērni ieņem neparasti lielās devās, jo nav informēti par zāļu devām. Zāles palīdz, ja tās lieto pareizā devā un laikā tas pacients, kam šīs zāles ir paredzētas.

Zāles var būt bīstamas bērniem, kuri lieto nepareizās zāles vai pārāk daudz zāļu norij. Klasisks piemērs, ar ko pamanās saindēties bērni, ir it kā nevainīgās dzelzs tabletes, kas izrakstītas māmiņai pirms vai pēc dzemdībām. Bērni parasti norij lielāku daudzumu šo tablešu un tiek nogādāti Bērnu slimnīcā ar asiņainu caureju un profūzu gļotādu asiņošanu, kas var sākties nepilnas stundas laikā pēc tablešu norīšanas.

Bez tam bērni saindējas ar augiem (velnarutku), kā arī norij vai elpceļos ierauj svešķermeņus – rotaļlietas, monētas, baterijas un termometrus.

No baterijām bīstamākās ir 20 mm litija baterijas, kas atgādina monētas. Tās nereti norij 1 – 4 gadus veci bērni. Baterijas nonāk barības vadā un izraisa apdegumus 2 stundu laikā. Caurums barības vadā var penetrēt trahejā vai aortā. Globāli katru gadu aptuveni 60 tekaļu (mazi bērni, kas jau staigā) bērnu iet bojā no pogai līdzīgas bateriju norīšanas.

Tīrīšanas līdzekļi nereti izraisa ķīmiskus apdegumus. Bērniem tie var būt tikpat bīstami un ļauni kā apdegumi no uguns. Ķīmiskus apdegumus izraisa kanalizācijas un drenāžas skalotāji, tualetes tīrīšanas līdzekļi, rūsas atdalītāji un krāsns tīrīšanas līdzekļi. Tualetes tīrīšanas līdzekļi tiek norīti relatīvi reti, bet izraisa postošus apdegumus mutē, rīklē un kuņģa zarnu traktā. Kanalizācijas, drenāžas un noteces tīrīšanas līdzekļi mēdz būt stipri sārmaini, bet tualetes tīrīšanas līdzekļi mēdz būt stipras skābes. Ja tās norītas, tās nekavējoties jāatšķaida, dodot bērnam dzert, lai ierobežotu iespējamos radušos bojājumus.

Daži produkti, ko izmanto mākslīgajiem nagiem, pārsteidzošā veidā mēdz būt indīgi, īpaši bērniem. Neticamā kārtā izrādās, ka mazam bērnam neticamu interesi izraisa mammas rosīšanās ap nagiem, viņi kārtīgi novēro mammas darbošanos, noskata, kur mamma manikīra ķimikālijas un instrumentus noliek, pie pirmās izdevības tos izvelk un noprovē. Ne tikai uzklāj uz saviem nagiem un ļoti caurlaidīgās un uzsūcošās ādas, bet arī iedzer. Globāli tūkstošiem bērnu saindēšanās gadījumu notiek tieši ar mākslīgo nagu līmēm, nagu lakām un krāsas noņēmējiem.

Tādi ogļūdeņraži kā benzīns, petroleja, lampu eļļa, motoreļļa, mēbeļu pulējuma šķīdums un organiskās krāsas parasti bērniem izraisa pneimoniju, jo tiek pārmēra ieelpoti, taču bērni pamanās tos arī iedzert un ļoti smagi saindēties. Ogļūdeņraži globāli ir viena no galvenajām nāvi izraisošajām indēm bērniem.

Alkohols bērniem ir inde, pie kam proporcionāli mazākās devās kā pieaugušajiem. Tipiska saindēšanās ar alkoholu bērniem nozīmē krampjus, komu vai pat nāvi. Būtiski ir tas, ka bērni proporcionāli bieži saindējas ar alkoholu, kas paredzēts sejas tīrīšanai, matu tonizēšanai un citiem kosmētiskiem nolūkiem.

Bērni visvieglāk atrod indes, ko pieaugušie noslēpuši zem galda, zem skapja un apakšējos plauktos, jo tur šīs indes atrodamas bērna acu augstumā. Pieaugušajiem, kam mājās ir bērni un mazbērni, vajag nomesties četrrāpus un pārskatīt savu dzīvojamo telpu, bet īpaši virtuvi un tualeti no bērnu skatpunkta. Tikai šādi pieaugušais var pamanīt, ka īpaši kodīgas un bīstamas ķimikālijas nereti ir noliktas tieši tur, kur bērnam visvieglāk pieejamas.

Akūtas un hroniskas saindēšanās pieaugušiem cilvēkiem sadzīvē

Pieaugušie visbiežāk akūti saindējas garāžā ar motoreļļām, etilēnglikolu, mājās ar saimniecības tīrīšanas vielām, kosmētiku un personīgās kopšanas līdzekļiem, bet lauku darbos ar pesticīdiem. Pieaugušie visā pasaulē mēdz saindēties ar zālēm, visbiežāk – pretsāpju zālēm, sedatīviem līdzekļiem, hipnotiskiem līdzekļiem, antipsihotiskiem līdzekļiem, antidepresantiem un pretkrampju līdzekļiem.

Indes, ar kurām saindējas garāžā, darbnīcā vai mājas remontdarbos

Cilvēks gadu no gada kļūst ķīmijatkarīgs, viņa dzīvojamā telpā – plauktos, skapjos un pagaldē, garāžā un darbnīcā iemājo indes. Lielākoties šie produkti nav bīstami mazās devās, bet cilvēki pamanās tos lietot pārmēru. Bet kopumā lielākā daļa mājsaimniecības ķīmijas globāli nonāk augsnē vai tekošā ūdenī, bet tālāk – globālajā okeānā. Šie līdzekļi, kas atsevišķos gadījumos saindē vai pat noindē kādu mūsu sabiedrības locekli, kopumā bendē mūsu planētu un rada apdraudējumu cilvēku kopumam uz zemeslodes.

Garāžā bieži atrodams antifrīzs. Antifrīza galvenā bīstamā sastāvdaļa ir etilēnglikols, un tas nu ir ārkārtīgi indīgs. Etilēnglikols nedaudz uzsūcas caur ādu, ar to var saindējas ieelpojot, ja ir ļoti augsta koncentrācija gaisā, bet parasti ar etilēnglikolu saindējas jauši vai nejauši iedzerot. Izgarojumu ieelpošana var izraisīt reiboni, bet antifrīza norīšana var izraisīt nopietnus sirds, nieru, aknu un smadzeņu bojājumus, bet, visdrīzāk, etilēnglikols norītā veidā nozīmē nāvi. Darbojoties ar etilēnglikolu, obligāti jālieto cimdi. Ieteikums – lietot produktus, kas satur drošāko alternatīvu etilēnglikolam – propilēnglikolu.

Garāžā bieži ir atrodama motoreļļa. Parasti tā ir piesārņota ar magniju, varu, cinku un citiem smagajiem metāliem, kas nokļuvuši no transportlīdzekļa dzinēja. Eļļa satur ķīmiskas vielas, kas var izraisīt nervu un nieru bojājumus. Mašīneļļas pamatoti tiek turētas aizdomās par vēža izraisīšanu.

Lateksa krāsas nav ļoti toksiskas. Tomēr lielākoties lateksa krāsas, žāvējot izdala formaldehīdu. Augsts formaldehīda līmenis mēdz izraisīt galvassāpes, kairināt acis, degunu un rīkli.

Eļļas krāsas satur organiskos šķīdinātājus, kas var kairināt acis un ādu, izraisīt ādas plaisāšanu. Ieelpojot krāsas izgarojumus, var rasties galvassāpes, slikta dūša, reibonis un nogurums. Bieža šo ķīmisko vielu iedarbība sliktas gaisa cirkulācijas apstākļos autoservisu darbiniekiem var izraisīt nieru, aknu darbības traucējumus un anēmiju.

Krāsojot jebko ar eļļas krāsām, telpās būtu jābūt labai ventilācijai un šādā telpā nedrīkst ielaist bērnus.

Lielākajā daļā mūsdienu automobiļu akumulatoru un mitršūnu baterijas ir aizzīmogotas un visai grūti atlaužamas. Tomēr teorētiski akumulatori ar sērskābi un svinu ir pieejami.

Baterijām, kas satur sērskābi, jābūt marķētām. Sērskābes izgarojumi ir stipri kairinoši, saskare ar šo skābi var izraisīt ādas dedzināšanu vai aklumu, ja sērskābe nonāk acīs. Svins ir indīgs visās formās un uzkrājas cilvēkam aknās, kaulos, dažādos audos un vidē.

Nekad nevajadzētu lauzt vaļā mitro elementu bateriju izolāciju. Derētu nomazgāt rokas vienmēr pēc darba ar akumulatoru.

Parastās vielas vējstikla mazgāšanas šķidrumā ir metanols, etilēnglikols un izopropanols. Visi šie produkti var kairināt deguna, mutes un rīkles gļotādu, kā arī var radīt bojājumus nervu sistēmai, aknām, nierēm, sirdij un smadzenēm. Šo spirtu norīšana var izraisīt miegainību, bezsamaņu un nāvi.

Saindēšanās ar sadzīves ķīmiju savā vannas istabā, tualetē vai virtuvē

Cilvēki visbiežāk savā mājā saindējas, jo ķimikālijas ieliktas tam neparedzētos traukos un iepakojumos bez atbilstoša uzraksta vai vēl biežāk– traukā ar maldinošu uzrakstu vai pilnīgi neiedomājamā iepakojumā. Nezināma iemesla dēļ baltus kodīgus šķidrumus mēdz ieliet piena pudelēs, etiķa esenci – kolas pudelē. Arī rūpniecība palīdz šajā procesā – indes tiek iesaiņotas krāšņi un bezrūpīgi.

2006. gadā ASV tika reģistrēta saindēšanās epidēmija, kuras iemesls bija jauna ķīmiska tīrīšanas produkta iepakojuma dizains un krāsa, kas atgādināja populāru pārtikas produktu.

Veļas mazgāšanas līdzekļi satur fermentus, kas ļauj atbrīvoties no traipiem un netīrumiem. Katjonu mazgāšanas līdzekļi ir visbīstamākie, ja tos norij, tad tie var izraisīt sliktu dūšu, vemšanu, šoku, krampjus un komu. Nejonu mazgāšanas līdzekļi ir mazāk toksiski, bet arī tie var kairināt ādu un acis, kā arī padarīt pacientu jutīgu pret citām ķīmiskām vielām. Cilvēkiem, kas ir pakļauti lielam mazgāšanas līdzekļa daudzumam, biežāk attīstās astma.

Mājsaimniecības balinātāji satur ķīmisko nātrija hipohlorīdu dažādās koncentrācijās robežās no 0,7 līdz 5,25 procentiem. Hlora tvaiki kairina ādu, acis, degunu un rīkli. No tiešas saskarsmes ar ādu var rasties dermatīts. Norīšana var izraisīt barības vada apdegumu, kuņģa kairinājumu, kā arī ilgstoši sliktu dūšu un vemšanu.

Universālie tīrīšanas līdzekļi parasti satur mazgāšanas līdzekļus, prettauku līdzekļus, šķīdinātājus un dezinfekcijas līdzekļus. Šo sastāvdaļu specifiskās ķīmiskās vielas ir amonjaks, etilēnglikola monobutilacetāts, nātrija hipohlorīds un/vai trinātrija fosfāts. Atkarībā no izmantotajām sastāvdaļām universālie tīrīšanas līdzekļi var kairināt ādu, acis, degunu un rīkli. Šie līdzekļi var būt ļoti indīgi gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, ja tiek norīti.

Strādājot ar universāliem tīrīšanas līdzekļiem, vienmēr būtu jāvalkā gumijas cimdus, lai aizsargātu ādu. Nekad nevajadzētu maisīt kopā divus dažādu veidu tīrīšanas līdzekļus, jo īpaši produktus, kas satur amonjaku un hloru (balinātāju). Šāds maisījums var izraisīt hloramīna gāzes rašanos, kas lielākā daudzumā ieelpota.

Tualetes tīrīšanas līdzekļi satur nātrija hipohlorīdu vai sālsskābi, kā arī balinātāju. Lielākā daļa dezinficējošo tīrīšanas līdzekļu ļoti kairina acis un ādu.

Nedrīkst vienlaikus lietot arī tualetes poda tīrāmos līdzekļus ar citiem mājsaimniecības vai tīrīšanas līdzekļiem. Radīsies ķīmiska reakcija, kuras rezultāts var būt indīgas, pat potenciāli letālas gāzes.

Trauku mazgāšanas līdzekļi arī nereti kļūst par iemeslu slimnīcas apmeklējumam. Galvenā sastāvdaļa automātiskajā un ar roku mazgājamo trauku mazgāšanas līdzekļu sastāvā ir fosfāts. Bīstamāki parasti ir automātiskās trauku mašīnas trauku mazgāšanas līdzekļi, kas var izraisīt ādas kairinājumu vai apdegumus un var būt indīgi, ja tos norij.

Trauku mazgāšanas līdzekļi, kas paredzēti mazgāšanai ar rokām, parasti ir mazāk toksiski, taču norijot tos, tie var izraisīt mutes un rīkles kairinājumu, sliktu dūšu, bet ne nāvi.

Krāsns tīrīšanas līdzekļu pamatsastāvdaļa ir nātrija hidroksīds vai kālija hidroksīds, proti, sārms. Sārms ir ārkārtīgi kodīgs un ar to var ķīmiski apdedzināt ādu un acis. Tas var izraisīt smagus audu bojājumus un, norijot lielāku sārma daudzumu, sekas var būt letālas.

Strādājot ar krāsns tīrīšanas līdzekļiem, vienmēr jāvalkā priekšautu, cimdus un aizsargbrilles. Pieejami ir arī netoksiski krāsns tīrīšanas līdzekļi bez sārma, tos būtu vēlams izvēlēties.

Logu un stiklu tīrītāju pamatsastāvdaļas ir amonjaks un izopropanols. Šie produkti var kairināt acis, ādu, degunu un rīkli. Izdzerts šāds šķidrums var izraisīt miegainību, bezsamaņu vai nāvi. Lietojot šos produktus, būtu jāvalkā aizsargcimdi un aizsargbrilles.

Antibakteriālie tīrīšanas līdzekļi parasti satur ūdeni, smaržvielas, virsmaktīvu vielu netīrumu sadalīšanai, kā arī pesticīdus. Pesticīdi, ko izmanto antibakteriālos tīrīšanas līdzekļos, ir četrvērtīgā amonija vai fenola savienojumi. Antibakteriālie tīrīšanas līdzekļi parasti kairina acis un rada dedzinošu sajūtu ādai un mutes gļotādai.

Lai aizsargātu ādu, lietojot šos tīrīšanas līdzekļus, būtu jāvalkā lateksa trauku mazgāšanas cimdus.

Īpaša ķīmiska izklaide ir mājdzīvnieku pretblusu un pretērču apstrāde ar pesticīdiem, kas sastāv no imidakloprīda, fipronila, piretrīniem, permetrīna un metoprēna. Šīs ķīmiskās vielas var izraisīt galvassāpes, reiboni, krampjus un sliktu dūšu. Lietojot šos produktus sunim vai kaķim, nevajadzētu pēc tam savus mīluļus apmīļot vismaz 24 stundas. Ja nu to iznāk aizmirst un savu lopu apmīļot, vajadzētu nekavējoties nomazgāt rokas un ādu ar lielu daudzumu ziepju un ūdens. Nevajadzētu aizmirst, ka galvassāpes, ko šie līdzekļi izraisa cilvēkam, diez vai iet secen sunim, kurš par saviem simptomiem nemāk izstāstīt.

Mājas apstākļos joprojām cilvēki lieto insekticīdus, bet glabā tos parasti vannas istabā vai tualetē.

Istabas insekticīdi satur tādas ķīmiskās vielas kā diazinons, propokss un hlorpirifoss, kā arī imidakloprīdu, fipronilu, piretrīnus, permetrīnu un metoprēnu.

Šīs ķīmiskās vielas, lielākās devās ieelpojot vai uzņemot caur ādu, var izraisīt galvassāpes, reiboni, krampjus un sliktu dūšu.

Lietojot insekticīdus mājas apstākļos, derētu pārliecināties, vai nav telpā palikusi pārtika vai lietas, kas pēc tam nonāks saskarē ar pārtiku, piemēram, trauku dvieļi, trauki, dakšiņas un karotes.

Ēsmas slazdi skudrām, tarakāniem, circeņiem un citiem kukaiņiem ir insekticīdi, kas satur abarmektīnu, propoksuru, trihlorfonu, sulfluramidu, hlorpirifosu un borskābi. Parasti kukaiņu ēsmas ir ievietotas konteineros, bet, ja nu kādam ļoti gribas tos atlauzt un pataustīt, pēc tam būtu vēlams nopietni un ilgi mazgāt rokas ar lielu daudzumu ziepju un ūdens.

Saindēšanās lauksaimniecībā. Biežāk no pesticīdiem cieš ar pesticīdu lietošanu tieši nesaistīti cilvēki

Pesticīdi (biežāk, insekticīdi, herbicīdi, fungicīdi un citas lauksaimniecības indes) grauj mūsu un mūsu bērnu veselību, šo inžu dēļ nedzimst bērni, vīriešiem nestāv (vāja erekcija), ir slikti spermatozoīdi, ir priekšlaicīgas dzemdības, spontāni aborti, bērniem psihomotori traucējumi.

Ar pesticīdiem (insekticīdiem, herbicīdiem) mēs iznīcinām dzīvo dabu – kukaiņus, grauzējus, pļavas putnus. Visvairāk cieš kukaiņēdāji putni, kuru skaits Latvijā un Eiropā samazinās no gada uz gadu par 5–10%. Tiem, kas nesaprot, kas ir pļavu putni, var īsi pateikt – izmirst griezes, ķīvītes, ķikuti, tilbītes un puskuitalas, peļu klijāni, cīruļi, čipstes, dzeltenās un pelēkās cielavas.

Pasaules Veselības organizācija 2002. gadā definēja endokrīnās sistēmas grāvējvielas un uzskaitīja indes, kas šo iekšējās sekrēcijas sistēmu visvairāk grauj un bojā, un galvenā globālā ķīmiskā inde ir pesticīdi.

Bērni ir tie, kam visvairāk endokrīnā sistēma tiek grauta. Visnopietnāk tā tiek grauta zīdaiņa vecumā, kā arī pubertātes vecumā. Pesticīdi (insekticīdi, herbicīdi, fungicīdi) bērnu iekšējās sekrēcijas sistēmu ietekmē divējādi: vai nu priekšlaikus veicinot dzimumattīstību, vai arī bojājot dzimumšūnas, kas nereti nozīmē dzimumattīstības aizkavēšanu, bet meitenēm nozīmē neauglību un menstruālā cikla traucējumus.

Gandrīz par visiem pesticīdiem ir aizdomas vai pierādījumi, ka tie varētu būt hormonālās sistēmas traucētāji, grāvēji, kā arī izraisīt vēzi (kancerogēni) vai traucēt augļa attīstību un izraisīt iedzimtas slimības (teratogēni). Tas nozīmē, ka šie pesticīdi ir kaitīgi pat ļoti mazās devās un drošas koncentrācijas tiem nemaz nevar noteikt. Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) atzīst, ka par vairākiem pesticīdiem šobrīd pietrūkst datu drošu normu izstrādei, tādēļ tomēr atļauj tos lietot. Šāda rīcība parāda pretrunas pašreizējā pesticīdu regulējumā – lai gan Eiropas augu aizsardzības līdzekļu regula (EK) 1107/2009 nosaka, ka var lietot tikai tādus pesticīdus, kas nerada ne īstermiņa, ne ilgtermiņa kaitējumu videi, cilvēkiem un citiem organismiem, faktiski pesticīdus ļauj pārdot un izmantot arī tad, ja pastāv nepietiekami pierādīts kaitējums.

Daba tiek saindēta nepārtraukti. Pesticīdi (insekticīdi, fungicīdi, herbicīdi uc.) kas tieši ietekmē dzimumšūnas un iekšējās sekrēcijas dziedzerus, nonāk zemē, bet vēlāk gruntsūdeņos un saldūdens upēs un ezeros. Agri vai vēlu pesticīdi nonāk akas ūdeņos, tie jau ir nonākuši dziļos Latvijas gruntsūdeņos, proti, dziļumā, no kura mēs ņemam savu dzeramo ūdeni.

Pesticīdi ietekmē hormonālo sistēmu zivīm un abiniekiem, kas tagad peldas šajā pesticīdu šķīdumā. Zivis, kas peld saindētās ūdenskrātuvēs, mēs zvejojam ēšanai. Abinieki (vardes, krupji, tritoni) Latvijā jau praktiski ir iznīcināti.

Pesticīdus mēs apēdam ar pārtiku – gan saknēm un dārzeņiem, gan pienu un gaļu. Pesticīdi ir gaisā, ko mēs elpojam, tie ir Rīgas putekļos Rīgas gaisā, tie nonāk nepārtrauktajā dabas ciklā, kurā cilvēks iekļauj nāvējošu indi.

Pesticīdi ietekmē ne tikai tieši dzimumšūnas, bet ietekmē arī dzimumorgānu attīstību – bērni dzimst ar dzimumorgānu iedzimtām anomālijām, un šīs anomālijas skar gan zēnus, gan meitenes.

Ar pesticīdiem un citām indēm saistāms arī uzmanības deficīta sindroms bērniem un hiperaktivitāte.

Ar pesticīdiem (insekticīdiem, herbicīdiem, fungicīdiem uc.) tiek grauta arī mūsu imūnā sistēma, tiek mainīta imūnās sistēmas reaktivitāte. Protams, mums nav iespējams ļoti straujo autoimūno slimību pieaugumu norakstīt tikai uz pesticīdiem, bet ir pilnīgi droši, ka kopā ar sadzīves ķīmiju, indēm ražošanā, celtniecībā un degvielā, kā arī konservantiem uzturā, pesticīdiem ir loma imūnās sistēmas graušanā. Jebkurš, kas saslimis ar autoimūnu slimību, var ar pilnu pārliecību pesticīdu tirgotāju uzskatīt par savas nelaimes vaininieku.

Pesticīdi rada papildu iespēju saslimt ar cukura diabētu.

No pesticīdiem visplašāk izmantoti ir insekticīdi, kas paredzēti kukaiņu apkarošanai.

Četras insekticīdu pamatklases ir:

(i) organofosfāti (piemēram, malations, parations),

(ii) karbamāti (piemēram, karbamils, karbofurāns),

(iii) hlorētie ogļūdeņraži,

(iv) insekticīdi, kas iegūti no augiem (tos sauc par botāniskajiem insekticīdiem).

Organofosfātu un karbamāta insekticīdi darbojas, inhibējot acetilholīnesterāzi – enzīmu, kas noārda acetilholīnu. Rezultātā acetilholīns netiek noārdīts, organismā tā līmenis kļūst augsts, un izraisa siekalošanos, sliktu dūšu, vemšanu, caureju, asarošanu, urinēšanas traucējumus, skeleta muskuļu trīci vai krampjus, bet smagākos gadījumos elpošanas nomākumu un nāvi.

Hlorētie ogļūdeņraži, ko izmanto kā insekticīdus, piemēram, hlorfenotāns (DDT), ir lielākas molekulas nekā hlorētie ogļūdeņraži (organiskie šķīdinātāji, piemēram, hloroforms). Toksiskā iedarbība, ko rada šie insekticīdi, ir konvulsijas un krampji. DDT lietošana daudzās valstīs ir aizliegta tā ietekmes uz vidi dēļ, bet galvenokārt tādēļ, ka DDT pārliecinoši izraisa vēzi cilvēkiem. DDT ir taukos labi šķīstoša ķīmiskā viela, kas uzkrājas zivīs. Putniem, ēdot šādas zivis, ķīmiskā viela uzkrājas arī to taukaudos. DDT uzkrāšanās putniem padara trauslas olas, kuras plīst un nav izperējami mazuļi.

Parasti insekticīdi, kas iegūti no augiem (botāniskie insekticīdi), ir maztoksiski. Botāniskie insekticīdi var izraisīt kontaktdermatītu, plaušu kairinājumu līdz astmai, CNS stimulāciju. Piretrīni ir plašāk lietojamie botāniskie insekticīdi mājas apstākļos. Piretrīnu galvenā problēma ir alerģiskas reakcijas.

No herbicīdiem visbiežāk saindēšanās gadījumi novēroti no

2,4-dihlorfenoksi-etiķskābes produktiem – slikta dūša, vemšana, nogurums, caureja, muskuļu sāpes un trīce, perifēro nervu bojājumi, krampji, atmiņas zudums, krāsu redzes traucējumi. Līdzīgs savienojums 2,4, 5-trihlorfenoksi-etiķskābe ir pārliecinoši teratogēns – izraisa vēzi.

Vjetnamas kara laikā Agent Orange (2,4-dihlorfenoksi-etiķskābes un 2,4, 5-trihlorfenoksi–etiķskābes maisījums) kopā ar tetrahlordibenzodioksīnu (TCDD) vai dioksīnu tika izmantots kā defolants. Dzīvniekiem Agent Orange ir ārkārtīgi toksisks, izraisa iedzimtus defektus un vēzi. ASV ilgstoši tiek pētīta šo kombinēto preparātu atstātā ietekme uz karavīru veselību, un šo jautājumu varētu komentēt ārsts Uģis Gruntmanis, kas ilgstoši strādājis ASV veterānu slimnīcā.

Bipiridīna savienojumi rada plaušu fibrozi, nieru un aknu bojājumus, deguna asiņošanu, klepu, drudzi, dzelti. Saindēšanās novērotas arī no citiem herbicīdiem– diurona, monurona, atrazīna, simazīna, hlorprofāma, alaklora, visbiežāk kā dermatīti, deguna un kakla gļotādas kairinājums, acu iekaisums un redzes traucējumi.

Pasaulē vairāk izmantotais herbicīds ir glifosāts. 2015. gadā ANO Vēža izpētes aģentūra paziņoja, ka glifosāts ir cilvēkiem iespējami kancerogēna viela. Glifosātu uzņem ar pārtiku, dzērieniem un ūdeni. Glifosāts bojā endokrīno sistēmu, jo atgādina hormonus (raksta sākumā bija aprakstīta globālā sievišķo dzimumhormonu aprite dabā) Vispopulārākais pasaulē ir glifosātu saturošais herbicīds raundaps (Roundup), ko ražo globālais uzņēmums Monsanto, kas šobrīd pieder koncernam Bayer AG. Pasaulē glifosāts ražotājiem deva 7.7 miljardu eiro peļņu 2019. gadam. Latvijā katru gadu izlieto aptuveni 3000 tonnu glifosātu saturošos herbicīdus. Protams, dabā šie preparāti sadalās, tomēr daži sadalīšanās produkti ir pat kaitīgāki nekā pats herbicīds.

Te būs īsa literāra atkāpe. Vēlos citēt dabas žurnālisti Anitru Tomu: "Jāņu vakarā man zvanīja pieredzējis ekozemnieks Verners Blauss no Cēsu novada un satraukts stāstīja: "Es redzēju, kā kaimiņš pirms pāris dienām nomigloja ar herbicīdiem atmatu, kurā vareni ziedēja margrietiņas. Tā kā puķu pļava atrodas blakus Jāņarāmja ceļam, ceļmalā ik pa laikam apstājās mašīnas, un cilvēki, neko ļaunu nenojauzdami, brida lasīt jāņuzāles. Redzēju sievieti ar groziņu uz rokas, viņa laikam lasīja tējas. Meita, kas ap četriem no rīta brauca slaukt govis, stāstīja, ka pļavā ziedus klēpjiem lasīja Cēsu puķu veikala darbinieces. Tev noteikti tur kaut kas jādara un jāpanāk, ka pie nesen miglotiem laukiem ir obligāti jāizliek brīdinājuma zīmes!" Protams, glaimo, ka ir cilvēki, kuri tic, ka es varētu izdarīt kaut ko tik loģisku, bet mūsu valstī neiespējamu. Kad vides nevalstiskās organizācijas pērn rosināja Zemkopības ministriju piestrādāt pie ieteikumiem, ka lauksaimniekam obligāti jābrīdina kaimiņi par iecerēto miglošanu, šo ieteikumu skarbi noraidīja, jo nedrīkstot ar savām kaprīzēm kavēt ekonomisko uzrāvienu. Par glifosāta ietekmi uz veselību pasaulē izskan aizvien baisākas prognozes, un Pasaules vēža izpētes aģentūra paziņojusi, ka, glifosāts, tas ir kancerogēns. Pesticīdu atliekas ēdājiem kaitē mazāk, jo visvairāk cieš cilvēki, kas ar šīm indēm saskaras tieši – traktoristi, apmiglotie kaimiņi, jāņuzāļu lasītāji, laucinieki, kas dzīvo intensīvi apsaimniekotos novados un smeļ no akas ūdeni".

No fungicīdiem plaši aprakstītas saindēšanās ar

pentahlorfenolu, kas kairina acis, degunu un kaklu, rada ēstgribas trūkumu, vājumu, elpas trūkumu, izraisa sāpes krūtīs. Pentahlorfenols ir pārliecinošo kancerogēns dzīvniekiem.

Fungicīds kreozots ļoti kairina ādu, acis, degunu un kaklu.

Ferbāms kairina acis, degunu, rīkli, ādu un izraisa alerģisku kontaktdermatītu.

Ļoti nopietnas veselības problēmas var izsaukt fumigētie nematocīdi

1,2-dibrom-3-hlorpropāns, kas kairina ādu, acis un degunu, rada sēklinieku bojājumus un ir pārliecinoši kancerogēns dzīvniekiem.

Etilēndibromīds izraisa spēcīgu ādas, acu un rīkles kairinājumu, galvassāpes, anoreksiju, depresiju un ir pārliecinoši kancerogēns dzīvniekiem.

Metilbromīds izraisa galvassāpes, sliktu dūšu, vemšanu, miegainību, emocionālos traucējumus, trīci, krampjus, komu, plaušu kairinājumu, bronhu iekaisumu.

Augu augšanas regulators daminozīds, pazīstams arī kā Alar, tiek izmantots, lai uzlabotu ābolu izskatu un glabāšanas laiku. Dzīvniekiem daminozīds ir pārliecinoši kancerogēns, Ir pamats bažām, ka daminozīds var radīt audzējus bērniem, kuri lieto ābolus.

Rodenticīdi ir līdzekļi grauzēju – peļu un žurku indēšanai. Visbiežākais rodenticīds ir varfarīns, kas medicīnā ir līdzeklis trombembolijas ārstēšanai un profilaksei, jo tas kavē asins recēšanas faktora sintēzi. Tomēr varfarīna izraisītā asins recēšanas inhibīcija var izraisīt iekšējo asiņošanu, smaganu pastiprinātu jutību, pastiprinātu dzirdes un redzes jutību, muskuļu stīvumu sejā un kājās. Smagākos gadījumos – krampjus, plašu zarnu asiņošanu, anoreksiju, vemšanu, perifēro nervu, aknu un nieru bojājumus un nāvi.

Dabas un cilvēka saindēšana lauksaimniecībā ar minerālmēsliem

Īpašs stāsts par minerālmēsliem. Pieņemts uzskatīt, ka bez minerālmēsliem zemeslodes iedzīvotāji nespēj izaudzēt labību un dārzeņus, līdz ar to – ciestu badu. Noplicinātajās augsnēs uz zemeslodes visvairāk pietrūkst slāpekļa, fosfora, kālija, kalcija, magnija un sēra, bet kā mikroelementi tiek lietoti arī bors, hlors, varš, dzelzs, mangāns, molibdēns un cinks. Visvairāk minerālmēslojuma veidā tiek lietoti nitrāti.

Mūsdienās aptuveni 40 – 60% ražas tiek izaudzētas, tikai balstoties uz komerciāli iegādātu nitrātu mēslojumu, bet tikai 8% no zemeslodes ražas tiek iegūtas, neizmantojot slāpekļa minerālmēslus nemaz. Eiropā slāpekli saturošo minerālmēslu tirgus ir 13 miljardi eiro, kas krietni pārsniedz Latvijas valsts gada budžetu. Nitrātu izmantojums lauksaimniecībā ir tik plašs, ka mums grūti iedomāties zemkopību bez nitrātu mēslojuma. Zilpelēki vārīti kartupeļi, rūgti burkāni un bietes, mīksti saņurkuši salāti ir pārpilni nitrātiem.

Pasaulē nitrātu lietošana pieaug eksponenciāli, visvairāk Ķīnā un Dienvidamerikā, un pašlaik pasaules lauksaimniecība patērē gandrīz desmitreiz vairāk nitrātu nekā pirms trīsdesmit gadiem. Katrs trešais slāpekļa atoms mūsdienu cilvēka ķermenī ir nācis no nitrātu mēslojuma.

Latvijas brīvvalsts laikos amonija sulfātu sauca tikai par glaubersāli un kā caurejas un augu augšanas brīnumlīdzekli pārdeva koloniālpreču veikalā. Nosaukums dots par godu holandiešu alķīmiķim un vīna ražošanas ķīmiķim Johannam Rūdolfam Glauberam, kurš 17. gadsimtā amonija sulfātu sintezēja, bet vēlāk šo vielu savā aptiekā pārdeva kā caurejas līdzekli. 1649. gadā viņš sintezēja amonija nitrātu – sprāgstvielu un minerālmēslus.

Amonija nitrāts jeb amonija salpetris ir balta kristāliska viela, kas labi šķīst ūdenī un kristalizējas rombisku kristālu veidā. Latvijā gada laikā tiek ievests 85 000 – 107 000 tonnu šī mēslojuma, kas ir 65 – 75% no visiem slāpekļa minerālmēsliem. Uz katru Latvijas iedzīvotāju gadā tiek izkaisīti 50 kilogramu amonija nitrāta. Amonija sulfātu gadā Latvijā izkaisa 10 000 tonnu, bet slāpekļa minerālmēsli ir tikai puse no visiem Latvijā izkaisītajiem minerālmēsliem – otra puse ir kompleksie minerālmēsli.

Lielās devās amonija nitrāts ir inde. Nitrātu ietekmē asinīs palielinās methemoglobīna koncentrācija, hemoglobīns netiek saistīts ar skābekli, audu apgāde ar skābekli samazinās. Tas īpaši raksturīgs strādniekiem, kas strādā amonija nitrāta tranzīta un uzglabāšanas darbos, hroniskas skābekļa pārneses traucējumu dēļ viņiem vērojami smadzeņu darbības traucējumi, fizisko un garīgo darbspēju zudumi, vielmaiņas traucējumi.

Nitrāti organismā reducējas par nitrītiem, kuri savulaik organismā, reaģējot ar amīniem, rada N-nitrozamīnu, kas ir kancerogēna viela.

Cilvēkiem, kam iznāk strādāt ar nitrātiem, tie var radīt plaušu un gļotādu bojājumus. Nitrātu nejauša uzņemšana var radīt kuņģa un zarnu trakta asiņošanu, bet hroniska uzņemšana – nefrītu ar sekundāru nieru mazspēju. Visvairāk ar nitrātiem saindējas lauksaimnieki, kas veic zemes mēslošanu, – viņi parasti nav tik labi sagatavoti aizsardzībai no indes kā noliktavu vai pārkraušanas ostu strādnieki.

Palielināts nitrātu daudzums ir bīstams tieši bērniem, viņiem pārmērīga nitrātu klātbūtne uzturā (nitrātos audzēti dārzeņi) visbiežāk izpaužas kā caureja un hronisks gastroenterīts.

No dabas aizsardzības viedokļa nitrātu klātesamība nozīmē to nonākšana gruntsūdeņos, vēlāk atklātās ūdenstilpēs – ezeros, upēs, beigu beigās nitrāti sasniedz jūru. Nitrātu pārbagātība nozīmē ezeru un upju eitrofikāciju, aizaugšanu.

Amonija nitrāts kombinācijā ar citām vielām ir sprāgstviela. Laiku pa laikam uz zemeslodes amonija nitrāta noliktavas ir uzsprāgušas, radot mazai atombumbai līdzīgu efektu. Plašāk pazīstamais sprādziens noticis ASV, Teksasas štata Vestas pilsētiņā 2013. gada 17. aprīlī, kad minerālmēslu tirdzniecības firmas West Fertilizer Company noliktavā nogranda sprādziens, nogalinot 15 un ievainojot 160 cilvēkus, pilnībā iznīcinot 150 apkārtesošās mājas. Visā pasaulē sprādziena brīdī seismologi reģistrēja iespējamu zemestrīci.

Lielāko teroristisko uzbrukumu, izmantojot amonija nitrātu, 1995. gada 19. aprīlī ASV Oklahomsitijā iepretī P. Murraha federālajam namam veica Timotijs Makveits un Terijs Nikolss. Viņi uzspridzināja ar amonija nitrāta spridzekli piekrautu kravas automašīnu. Sprādzienā gāja bojā 168 cilvēki, bet 680 tika ievainoti.

No 94% amonija nitrāta (kopā ar 6% mazuta) bija radīta arī Andeša Bēringa Breivīka konstruētā bumba, kas 2011. gada 22. jūlijā tika uzspridzināta toreizējā Norvēģijas premjerministra Jena Stoltenberga rezidences priekšā Oslo. Sprādzienā gāja bojā 8 cilvēki, bet 209 guva ievainojumus. Breivīks, iegādājoties amonija nitrātu, bija uzrādījis personas apliecību un parakstījies, ka lietos to tikai dārziņa mēslošanai.

Otrs nozīmīgākais minerālmēslojums ir fosfora mēslošanas līdzekļi, kuri satur kadmiju. 85% savu fosfora minerālmēslu Eiropa importē. Minerālmēsli ar zemu kadmija saturu tiek iegūti galvenokārt Krievijā, Sīrijā un Somijā, bet fosfora minerālmēsli ar lielu kadmija saturu, taču pietiekami lēti no transportēšanas viedokļa – Marokā, Alžīrijā, Izraēlā, Ēģiptē, Senegālā un Tunisijā. Šeit vēl jāpiebilst, ka Somijas krājumi apmierina pašu Somiju un Skandināviju, bet Sīrijas krājumi pilsoņu kara dēļ praktiski nenonāk tirgū. Eiropa spiesta lietot lētus, taču toksiskus Marokas fosfātus vai veselībai pietiekami drošos, bet dārgos un politiski nepareizos Krievijas apatītus.

Attiecībā par fosfātu minerālmēsliem, globāli satraucošas ir vairākas problēmas.

Parasti fosfātu ieguve ir zemas efektivitātes process. Piemēram, Ķīnā tikai apmēram 40% fosfora iežu fosfāta ieguve beidzas ar to, ka ieži tiek izmantoti kā fosfora mēslošanas līdzekļi, 60% no atlikušajiem materiāliem uzkrāts vai izgāzts. Fosfora minerālmēsli vienmēr satur visai ievērojamu urāna vai citu radioaktīvu elementu saturu, kas daļēji nonāk mēslojuma veidā uz laukiem un dārziem, bet galvenokārt uzkrājas blakus fosfāta raktuvēm milzīgās izmešu kaudzēs, kas agri vai vēlu nonāk jūrā. Fosfātu minerālmēslu kaisīšana nav nekaitīgs process un lauksaimniekiem, kas strādā ar fosfātu minerālmēsliem novērotas dažādas neiroloģiskas saindēšanās pazīmes. Un tomēr nozīmīgākā fosfātu minerālmēslu problēma ir kadmijs.

Kadmijs ir toksisks metāls, ko cilvēki uzņem smēķējot vai ar augu valsts produktiem. Augos kadmijs nonāk no fosfātu minerālmēsliem vai nevērīgi izmestām baterijām.

Kadmijs rada virkni veselības problēmu, ir nopietns kancerogēns un hormonālās sistēmas grāvējs. Pat mazās devās kadmijs ir inde un negatīvi ietekmē sirds un asinsvadu sistēmu, reproduktīvo sistēmu, nieres, acis un smadzenes. Kadmijs mēdz aizstāt cinku daudzās organisma dabiskajās reakcijās, un šīs reakcijas notiek greizi.

Lielākas kadmija devas paaugstina asinsspiedienu, samazina vīriešu dzimumhormona testosterona līmeni, nomāc priekšdziedzera darbību, samazina kalcija uzsūkšanos kaulu šūnās. Kadmijs ļoti negatīvi ietekmē centrālo nervu sistēmu, tostarp, cilvēka uzmanību un atmiņu, jo izraisa nervu šūnu (neironu) nāvi, proti samazina to šūnu skaitu, kas savstarpēji sazinās un pārraida informāciju. Kadmijs ir viens no būtiskākajiem aizkuņģa dziedzera vēža izraisītājiem un ir iemesls arī citu lokalizāciju vēzim.

ASV pētījumi parāda kadmija bīstamību jaundzimušajiem, jo kadmijs šķērso placentu un uzkrājas augļa audos. Ar kadmija pārmēra uzņemšanu saista dažādas bērnu intelektuālas attīstības problēmas.

Saindēšanās ar organiskām rūpnieciskām ķīmiskām vielām visbiežāk notiek caur ādu vai ieelpojot

Organiskie savienojumi, lai cik tas neliktos dīvaini, izraisa vairāk saindēšanās un nāvju gadījumu globāli kā smagie metāli, skābes, sārmi un citas indes.

Biežākie ogļūdeņražu piemēri cilvēku toksikoloģijā ir benzīns, toluols un heptāns, n-heksāns un benzols. Ogļūdeņraži ir taukos šķīstoši, iet cauri smadzeņu nervu šūnu membrānai, radot smadzeņu darbības problēmas, piemēram, miegainību, galvassāpes un depresiju, smagākos gadījumos – vemšanu, krampjus, redzes traucējumus. Sirds inervācijas bojājumi var radīt fibrilāciju un nāvi. N-heksāns izraisa arī perifēro nervu bojājumus. Benzols ir toksisks kaulu smadzenēm, kas veido asins šūnas.

Hlorēti ogļūdeņraži kā hloroforms, tetrahlorogleklis, metilēnhlorīds rada CNS nomākumu, sirds muskuļu sensitizāciju, izraisa aknu un nieru bojājumus, lielākās devās ir pārliecinoši kancerogēni dzīvniekiem, izraisot aknu audzējus.

Biežāk sastopamie spirti ir metanols, etanols, izopropanols, etilēnglikols un fenols.

Vairums spirtu izraisa centrālās nervu sistēmas depresiju, bet daži spirti izraisa unikālu toksicitāti.

No spirtiem būtiski zināt par metanolu, kas mazās devās izraisa

galvassāpes, sliktu dūšu, vemšanu, caureju, bet nedaudz lielākās –sāpes vēderā, nemieru, aukstumu, ekstremitāšu krampjus. Lielākās devās metanols izraisa elpas trūkumu, depresiju, redzes traucējumus, aklumu,

CNS nomākumu, smadzeņu bojājumus, miega traucējumus, sirds bojājumu, taukainas aknas, aknu cirozi un nāvi.

Etanols jeb etilalkohols, kas ikdienā tiek lietots apreibināšanās nolūkā un lielā mērā kā antidepresants, rada iedzimtus defektus. Etanols ir galvenais garīgās atpalicības cēlonis bērniem, kuru mātes grūtniecības laikā lieto alkoholu. Etanols hroniska alkoholisma gadījumā ir toksisks aknām, un

ir galvenais aknu cirozes cēlonis.

Fenols nodara kaitējumu vairākiem orgāniem, īpaši nierēm un aknām.

Etilēnglikols, ko automobiļos plaši izmanto kā antifrīza līdzekli, izraisa nieru bojājumus, kad tas tiek biotransformēts par skābeņskābi, kas kristalizējas nieru kanāliņos. Jau nelielās devās etilēnglikols izraisa nāvi.

Aldehīdu, visbiežāk– formaldehīda, nozīmīgākais toksiskums izpaužas kā acu, ādas un deguna un rīkles gļotādas kairinājums, galvassāpes, bronhu iekaisums, astma. Formaldehīds var izraisīt alerģiskas reakcijas, īpaši kontaktdermatītu. Citi bieži sastopami aldehīdi ir acetaldehīds, glutaraldehīds un akroleīns. Aldehīdi ir pārliecinoši kancerogēni dzīvniekiem.

Ketonu un esteru toksiskums ir līdzīgs aldehīdu toksiskumam, kas izraisa dažādus acu, deguna un rīkles, elpceļu kairinājumu (līdz pat plaušu tūskai), ja to ieelpo, un kuņģa –zarnu trakta kairinājumu un bojājumu, ja tas ir norīts.

Aromātiskie amīni un nitrosavienojumi, piemēram, anilīns, toluidīns un nitrobenzols izraisa centrālās nervu sistēmas bojājumus, depresiju un methemoglobinēmiju. Methemoglobinēmija ir stāvoklis, kad oksidēts tiek hemoglobīnā esošais dzelzs jons, kas ir atbildīgs par skābekļa pārnēsāšanu. Oksidētais hemoglobīns, ko sauc par methemoglobīnu, vēl var pārnēsāt skābekli, bet tas ļoti grūti atdod skābekli audiem, organismā faktiski trūkst skābekļa. Aromātiskie amīni ir kancerogēni dzīvniekiem.

Anhidrīdi un izocianāti reaktīvi kairina augšējos elpceļus. Anhidrīds ir, piemēram, maleīnanhidrīds un ftālskābes anhidrīds, bet izocianāts ir, piemēram, metilizocianāts un toluola diizocianāts. Ja to koncentrācija gaisā ir augsta, augšējie elpošanas ceļi laiž cauri izocianāta vai anhidrīda molekulas un rada plaušu traumu, kas izpaužas galvenokārt plaušu tūskas formā. Lielākā pasaules ķīmiskā avārija notika Indijā, Bopalā 1984. gadā naktī no 2. uz 3. decembri. Gāzes sprādziens notika Union Carbide India Limited (UCIL) pesticīdu rūpnīcā, sprādzienā cilvēki tika pakļauti galvenokārt metilizocianāta ietekmei. Valdība apstiprināja 3787 nāves gadījumus. Vēl 8000 cilvēku nomira divu nedēļu laikā. Tika reģistrēti 558 125 cietušie, no kuriem 38 478 bija guvuši smagas traumas.

Halogenētie aromātiskie savienojumi ir savienojumi ar vairāk nekā vienu gredzenu, piemēram, polihlorbifenili (PCB), polibrombifenili (PBB) un 2,3, 7,8–tetrahlordibenzodioksīns TCDD. Aromātiskos savienojumus plaši izmanto kā dzesēšanas līdzekļus elektriskajos transformatoros. Tie ir toksiski un rada aknu bojājumus, porfīriju un imūntoksicitāti.

Polihlorbifenili, polibrombifenili, tetrahlordibenzodioksīns ir pārliecinoši kancerogēni un teratogēni dzīvniekiem.

Dažādi neorganiski savienojumi kā inde

Bīstamas indes ir skābes un sārmi, jo parasti iedarbojas ļoti ātri, izjaucot cilvēka skābju – sārmu līdzsvaru un bufersistēmu, pilnībā iznīcinot vielmaiņu. Skābes, piemēram, sērskābe un sālsskābe, kā arī stipri sārmi, piemēram, nātrija hidroksīds un kālija hidroksīds, darbojas korozīvi pret audiem un izraisa smagus audu bojājumus. Uz ķermeņa uzlieta stipra skābe vai sārms rada apdegumus ne tikai ādai, bet brūce var skart muskuļus, kaulus, iekšējos orgānus. Sērskābe, nātrija hidroksīds un kālija hidroksīds ir aktīvās vielas kanalizācijas un drenāžas tīrīšanas līdzekļos, kuru norīšana mēdz izraisīt nopietnus mutes un barības vada ķīmiskus apdegumus, bet biežāk– vispārējas skābju– sārmu līdzsvara izmaiņas un nāvi.

Nātrija hipohlorīds, kalcija hipohlorīds bieži tiek izmantots kā balinātājs. Zemā koncentrācijā hipohlorīdiem ir neliela toksicitāte, taču tie kairina audus. Augstā koncentrācijā hipohlorīdi var būt ļoti kodīgi, izsauc acu un ādas kairinājumu, ietekmē organisma skābju – sārmu līdzsvaru, izraisa elpošanas izmaiņas, aspirāciju, nāvi.

Cianīds, kālija cianīds, nātrija cianīds izsauc miegainību, reiboni, galvassāpes, paātrinātu elpošanu, sirdsklauves, vājumu, cianozi, krampjus, komu, nāvi. Cianīdu joni noindē šūnu oksidatīvo metabolisko mehānismu tā, ka netiek pietiekami ģenerēta enerģija. Šūnām ir skābekļa trūkums, kaut arī asinīs skābekļa ir pietiekami.

Sērūdeņradis un hlors kairina ādu, acis, degunu, rīkli un plaušas. Lielākās devās izraisa sāpes krūtīs, plaušu tūsku, elpas trūkumu, pneimoniju, galvassāpes, reiboni, sliktu dūšu, vemšanu.

Nātrija fluorīds rada kairinājumu mutes, kuņģa un zarnu gļotādās, nomāc CNS. Hronisku fluorīdu saindēšanos sauc par fluorozi, kam raksturīgs paaugstināts kaulu blīvums, ko rada fluorīda izraisītas izmaiņas ķermeņa kalcija vielmaiņā.

Silīcija dioksīds izraisa azbesta plaušu fibrozi ar elpas trūkumu, klepu, sāpēm krūtīs, bet vēlāk attīstās arī plaušu vēzis.

Liels gaisa piesārņojums ar sēra dioksīdu rada acu, deguna, rīkles un plaušu kairinājumu, sliktu dūšu un vemšanu, elpas trūkumu, ožas un garšas sajūtu izmaiņas, bezsamaņu.

Liels gaisa piesārņojums ar slāpekļa oksīdu nomāc sarkano asins šūnu vairošanos, izraisa aknu un nieru bojājumu.

Oglekļa monoksīds (tvana gāze) saistās pie hemoglobīna spēcīgāk nekā skābeklis. Šāda saistīšanās rada hemoglobīna molekulu, kas nevar nest nepieciešamās četras skābekļa molekulas. Turklāt, tiklīdz oglekļa monoksīds ir saistīts, no hemoglobīna tik viegli uz audiem neizplūst arī piesaistītās skābekļa molekulas. Audiem trūkst skābekļa, visvairāk no skābekļa trūkuma cieš smadzenes, tādēļ lielākā daļa simptomu ir neiroloģiski. Gaisa piesārņojums ar oglekļa monoksīdu izsauc vājumu, apjukumu, galvassāpes, sliktu dūšu un vemšanu, reiboni, miegainību, žokļu stīvumu, elpas trūkumu, krampjus, komu, plaušu tūsku, pneimoniju, nāvi.

Metāli kā inde

Cilvēkiem toksiskākie metāla savienojumi ir mangāns, svins, kadmijs, niķelis un arsēna savienojumi, berilija oksīds un dzīvsudraba organiskie savienojumi.

Hroniska saindēšanās ar mangānu bojā smadzenes, izraisot Parkinsona slimībai līdzīgus simptomus, tai skaitā, neskaidru runu, maskai līdzīgu seju un stīvumu.

Dzīvsudrabs ir toksisks smadzenēm un tās bojā, izraisot uzvedības izmaiņas. Dzīvsudrabs ir toksisks arī perifērajai nervu sistēmai, izraisot jušanas un motorikas simptomus. Dzīvsudrabs ir toksisks nierēm. Metildzīvsudrabs ir īpaši toksisks grūtniecības laikā, jo neļauj attīstīties augļa smadzenēm.

Svins ir visuresošākā metāla inde. Svins ir toksisks nervu sistēmai un nierēm. Bērniem svins ir kaitīgāks, jo hematoencefāliskā barjera nav pilnībā attīstīta, un galvas smadzenēs nonāk vairāk svina. Bojājuma apmērs ir atkarīgs no ekspozīcijas. Svina savienojumi izraisa kolikas, bojā eritrocītus, nieres. Pieaugušajiem svins mēdz izraisīt perifēro nervu sistēmas bojājumu ar paralīzi vai vājumu, bet īpaši bojā smadzenes (sākotnēji – nelielas intelekta un uzvedības izmaiņas, aizkaitināmība, nemiers, satraukums, smagākos gadījumos– apjukums, delīrijs, vemšana, redzes traucējumi).

Augsts svina līmenis izraisa smagus smadzeņu bojājumus un nāvi.

Svina acetāts ir pārliecinoši kancerogēns un teratogēns dzīvniekiem.

Akūtu kadmija saindēšanos parasti rada tā norīšana, galvenā toksicitāte ir kuņģa – zarnu trakta kairinājums, kas izraisa sliktu dūšu, vemšanu, caureju un krampjus vēderā. Kadmija hroniska saindēšanās bojā nieres un plaušas. Kadmijs ir kancerogēns un teratogēns. Vairāk par kadmiju– sadaļā par minerālmēsliem.

Arsēna savienojumi pazemina asinsspiedienu, izsauc asiņainu vemšanu, asiņainu caureju, rada ādas bijājumus, nervu sistēmas bojājumus, aknu, nieru un sirds bojājumus, tūsku.

Arsēna savienojumi cilvēkiem rada arī ādas un plaušu audzējus.

Daži niķeļa un sešvērtīgā hroma savienojumi, kā arī berilija oksīds ir toksiski plaušām un var izraisīt plaušu vēzi.

Zāles un un medikamenti, veselības līdzekļi kā inde

Saindēšanās ar zālēm galvenokārt notiek perorāli, proti, zāles apēdot. Pirmie biežākie saindēšanās simptomi parasti ir ēstgribas trūkums, slikta dūša un vemšana.

Pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi ir visbiežāk lietotie medikamenti, un arī medikamenti, ar kuriem visbiežāk saindējas un kurus visbiežāk pārdozē.

Pārdozējot aspirīnu, raksturīgs paaugstināts nātrija salicilāta līmenis sviedros, paātrināta un pastiprināta elpošana, dehidratācija, hipoglikēmija, CNS depresija, nomākta elpošana, slikta dūša, vemšana, caureja, apjukums, koma, krampji, plaušu tūska, nāve.

Acetaminofēna (paracetamola) pārdozēšana rada izsitumus uz ādas, asins šūnu skaita samazināšanos, aknu un nieru bojājumus, hipoglikēmiju, komu, lielākā devā – aknu mazspēju, aknu komu un nāvi.

Morfijs un opiāti pārmērīgā devā rada sliktu dūšu, vemšanu, acu zīlīšu paplašināšanos, depresīvu elpošanu, kreatīvās darbības izmaiņas un apjukumu, muskuļu vājumu, aizcietējumu, komu, nāvi.

Galvenais toksiskums no narkotiskiem pretsāpju līdzekļiem ir centrālās nervu sistēmas depresija, īpaši smadzeņu centros, kas kontrolē elpošanu. Nāves cēlonis morfija pārdozēšanas gadījumā parasti ir elpošanas mazspēja. Sliktu dūšu morfijs izraisa, stimulējot hemoreceptorus trigera zonā smadzenēs, bet aizcietējumu izraisa morfija radītais gludās muskulatūras aktivitātes nomākums zarnās.

No trankvilizatoriem un miegazālēm visbiežāk pārlieku lielās devās tiek uzņemti benzodiazepīni. Benzodiazepīniem, tādiem kā diazepāms, klonazepāms un hloridazepoksīds, lietojot tās ordinētās devās, ir plaša drošības robeža.

To lielākā toksiskā iedarbība ir centrālās nervu sistēmas depresija, pastiprināta siekalošanās, koordinācijas traucējumi, nesaprotama runa, vājums, krampji, aizkaitināmība, apetītes zudums.

Pārmēra devās, tīši vai netīši lietoti barbiturāti palēnina elpošanu, rada depresiju, nomāc sirdsdarbību, pazemina asinsspiedienu, izraisa šoku, nieru mazspēju, plaušu tūsku, pneimoniju, koordinācijas traucējumus, nesaprotamu runu, komu, nāvi.

Miegazālēm, kas satur barbiturātus, hlorālhidrātu, paraldehīdu un meprobamātu, drošības robeža ir daudz šaurāka nekā benzodiazepīniem, un galvenā toksicitāte ir spēcīgs centrālās nervu sistēmas nomākums, kas izraisa elpošanas un kardiovaskulārās sistēmas mazspēju.

Antipsihotiskiem medikamentiem, piemēram, hlorpromazīnam, perfenazīnam un haloperidolam, ir salīdzinoši liels terapeitiskais indekss, kas reti izraisa nāves gadījumus. Dažkārt tās var bloķēt vegetatīvās nervu sistēmas darbību un tādējādi izraisīt tādas nevēlamas iedarbes kā sausa mute un neskaidra redze, kā arī asinsspiediena pazemināšanās. Diemžēl tīši pārmēra devā lietoti antipsihotiskie līdzekļi izraisa simpātisku vai parasimpātisku blokādi, sirdsdarbības paātrināšanos, trīci, rigiditāti, nemieru, dzelti, komu, nāvi.

Pretiesnu preparāti nereti satur efedrīnu, kas imitē epinefrīna darbību, stimulējot simpātisko nervu sistēmu. Efedrīna pārdozēšana rada sindromus, ko nosaka simpātiskās un centrālās nervu sistēmas stimulācijas simptomi, piemēram, nervozitāti, reiboni, trīci, apjukumu, paaugstinātu asinsspiedienu un sirdsdarbības ritma izmaiņas.

Antihistamīna līdzekļi (piemēram, difenhidramīns, plaši pazīstams kā dimedrols) pārmēra devās var izraisīt miegainību kā CNS depresijas pazīmi un parasimpātisko blokādi, kas izpaužas ar reiboni, ausu zvanīšanu, neskaidru redzi, koordinācijas trūkumu, galvassāpes, sliktu dūšu, vemšanu, ēstgribas zudumu, grēmas, sausumu mutē un rīklē, klepu, sirdsklauves, asinsspiediena pazemināšanos, spiediena sajūtu krūtīs un roku tirpšanu.

Klepus zāles pārmēra devās var izraisīt depresiju. Dekstrometorfāna un kodeīna kombinācija, ko pacienti lieto klepus nomākšanai, kombinācijā nomāc centrālo nervu sistēmu.

Zāles astmas ārstēšanai, piemēram, teofilīns un aminofilīns, ir strukturāli līdzīgi kofeīnam. Tāpat kā stimulators kofeīns, teofilīns un aminofilīns stimulē centrālo nervu sistēmu. Tādēļ pārdozēšanu raksturo satraukums, delīrijs, ātra elpošana, paātrināta sirdsdarbība, krampji. Pārmērīgi lietojot šos preparātus, var rasties sirdsklauves un aritmija, kas savukārt var izraisīt pēkšņu nāvi.

Tricikliskie antidepresanti pārmēra devās var izraisīt parasimpātisko blokādi, CNS bojājumus, kardiovaskulārās sistēmas bojājumus. Tricikliskie antidepresanti, amitriptilīns un imipramīns veido lielāko daļu no letāliem saindēšanās gadījumiem, jo šīs zāles pacienti mēdz sakrāt (neizlietot) un pēc tam lielas devas izdzert suicidālos nolūkos. Nāvi parasti izraisa sirds bojājums.

Litija sāļu antidepresanti pārmēra devās var izraisīt vairogdziedzera palielināšanos, tūsku, pastiprinātu urināciju, sirds ritma traucējumus, vemšanu, caureju, trīci, muskuļu vājumu, krampjus, komu.

Kardiovaskulārās zāles pārmēra devās var izraisīt zarnu trakta kairinājumu, diskomforta sajūtu vēderā, siekalošanos, nogurumu, redzes traucējumus, apjukumu, delīriju, halucinācijas. Jāizceļ bēta blokatori, piemēram, propanolols, metoprolols, kas var toksiski iedarboties, atslābinot gludos muskuļus elpceļu sienā, padarīt sirdsdarbību ātrāku un spēcīgāku, kas kopumā nozīmē bronhu sašaurināšanos un sirds mazspēju. Pārmēra devas var izraisīt arī slikta dūšu, vemšanu, caureju, aizcietējumu, galvassāpes, bezmiegu, reiboni, sirds ritma traucējumus.

Digitalis preparāti, piemēram, digoksīns ir zāļu grupa sirds sastrēguma mazspējas ārstēšanai ar ļoti šauru drošības robežu. Digitalis preparātu pārdozēšana parasti sākas ar kuņģa – zarnu trakta simptomiem, piemēram, apetītes trūkumu, sliktu dūšu un vemšanu, kam seko neiroloģiski simptomi, piemēram, galvassāpes un redzes traucējumi. Vēl vairāk pārdozējot digitalis preparātus ir vērojama bīstamākas blakusparādības, ietekme uz centrālo nervu sistēmu ar delīriju un halucinācijām.

Verapamils pārmēra devās var izraisīt galvassāpes, reiboni, kuņģa – zarnu trakta simptomus, tūsku, izsitumus, sirds ritma traucējumus, pazeminātu asinsspiedienu.

Prokaīnamīds pārmēra devās var izraisīt sliktu dūšu, vemšanu, apjukumu, delīriju, psihotisku uzvedību, sirds ritma traucējumus, pazeminātu asinsspiedienu.

Vitamīni var būt inde. Gan vitamīnu trūkums, gan pārmērīgs vitamīnu daudzums ir kaitīgs. Pārmērīgs A vitamīna daudzums (retinols vai retinoskābe) rada A hipervitaminozi un izraisa ādas bojājumus, tūsku un aknu bojājumus. Aļaskas iezemieši savulaik pārmēru lietoja uzturā balto polārlāču aknas, kas ir bagātīgs A vitamīna avots, viņiem pēc šādas aknu ēšanas piemetās miegainība un stipras galvassāpes. Hroniska saindēšanās ar vitamīnu A var izraisīt neiroloģiskus simptomus, dažādas lokalizācijas sāpes, ēstgribas trūkumu, nogurumu un aizkaitināmību.

Pārliecīgi lietots C vitamīns var veicināt nierakmeņu attīstību.

K vitamīns viegli pārspīlētās devās rada ādas un elpceļu kairinājumu. Visnopietnākā K vitamīna toksicitāte ir anēmija un bilirubīna uzkrāšanās, noārdoties hemoglobīnam. Grūtniecēm K vitamīna pārdozēšana var radīt bilirubīna pārmēra uzkrāšanos augļa smadzenēs, jo nav pietiekami attīstījusies hematoencefāliskā barjera.

Dzelzs tabletes pārmēra devās var izraisīt sliktu dūšu, sāpes vēdera augšdaļā, caureju, asiņainus vai brūnus vēmekļus, dehidratāciju, zarnu asiņošanu, aknu bojājumus, miegainību, pārmēra novirzi skābajā virzienā skābju – sārmu balansā, ātru elpošanu, šoku.

Lielākā daļa antiseptisko līdzekļu (piemēram, ūdeņraža peroksīds, benzoilperoksīds, rezorcinols, benzalkonija hlorīds, parabēni un cetilpiridīnija hlorīds) izraisa kuņģa un zarnu trakta kairinājumu, ja tie ir norīti.

Arī tad, ja benzoilperoksīdu un parabēnus uzklāj uz ādas, tie var būt toksiski. Starp toksiskākajiem antiseptiskiem līdzekļiem jāmin heksahlorofēns, benzalkonijs un cetilpiridīnija hlorīds, no kuriem jebkurš (ja tiek iedzerts) var radīt iekšējo orgānu bojājumus.

Heksahlorofēnu relatīvi viegli laiž cauri āda, tādēļ no tā var bieži rasties sistēmiska toksicitāte, ko raksturo redzes dubultošanās, miegainība, trīce, krampji un nāve.

Ļaunprātīgas izmantošanas līdzekļi, parasti – narkotikas

Visbiežāk ļaunprātīgi lietotas zāles (narkotikas) ir amfetamīni, kokaīns, fencikidīns, heroīns un metakvalons. Šīs narkotikas galvenokārt ir toksiskas centrālajai nervu sistēmai.

Amfetamīns un kokaīns izraisa centrālās nervu sistēmas stimulāciju – halucinācijas un delīriju. Papildus halucinācijām un delīrijam kokaīns izraisa eiforiju, dzimumuzbudinājumu un apjukumu.

Amfetamīni ietekmē kuņģa un zarnu traktu, rada ēstgribas trūkumu, sliktu dūšu, vemšanu, caureju, kā arī stimulē sirds un asinsvadu sistēmu, paaugstinot asinsspiedienu, paātrinot sirdsdarbību, izsaucot sirdsklauves un sirds ritma traucējumus.

Heroīns rada sistēmisku depresiju – elpošanas nomākumu un komu.

Fenciklopidīns un metakalons ir bifāziski, kas sākotnēji rada centrālās nervu sistēmas nomākumu ar miegainību, bet pēc tam centrālās nervu sistēmas stimulāciju ar delīriju un krampjiem. Fenciklopidīns izraisa arī agresiju un psihotisku uzvedību, savukārt metakalons rada pārmērīgu sapņošanu un amnēziju.

Par morfiju un opiātiem lasiet sadaļā par medikamentiem. Marihuānas un tās produktu pārmēra lietošanai ir raksturīgas blaknes, kas ir vienādas vai līdzīgas pārmēra vai atkarības iegansta opiātu lietošanai.

Cilvēce ķīmiski iznīdē savu dzīvojamo vidi

Vai mēs iznīcinām savu vidi? Jā. Šķiet, ka cilvēce to nedara ar nolūku, bet informētības trūkuma dēļ. Pilnīgi skaidrs, ka ķimizētās cilvēces klātbūtne negatīvi ietekmē vidi.

Kad mēs sakām vide, tas nozīmē visu, kas mums apkārt – gaisu, ūdeni, zemi, mūs pašus, dabas resursus un dzīvniekus. Tas, ko mēs darām, ietekmē to visu.

Kas izraisa vides degradāciju?

Kopš cilvēki 20. gadsimta vidū atklāja kā izārstēt dažas no izplatītākajām slimībām, cilvēku populācijas lielums ir pieaudzis eksponenciāli.

Līdz ar iedzīvotāju pieaugumu cilvēkiem vajadzīgs vairāk zemes, vairāk ūdens, vairāk resursu. Zemes piedāvājums nav bezgalīgs. To var noplicināt neatgriezeniski vēl nopietnāk, nekā tas ir šobrīd.

Dabas resursus mēs izmantojam ātrāk, nekā planēta spēj tos papildināt. Kad piegāde beigsies, mums būs resursu deficīts. Katru gadu mēs no Zemes iegūstam aptuveni 55 miljardus tonnu fosilās enerģijas, minerālu, metālu un biomasas.

Mežus globāli cilvēki izcērt, jo cilvēkiem vajag vairāk zemes, kur stādīt lauksaimniecības augus, dotu dzīvniekiem vietu ganīties. Pasaule jau ir zaudējusi 80% no saviem mežiem, un mēs pastāvīgi zaudējam tos ar ātrumu 375 km2 dienā. Pie pašreizējā atmežošanas tempa ik gadu izzūd aptuveni 5% tropu meža augu un dzīvnieku sugu.

Ik stundu 644 hektāru produktīvās sauszemes kļūst par tuksnesi.

27% zemeslodes koraļļu rifu ir iznīcināti. Ja okeānu piesārņojums un skābums pieaugs, vēl 60% tiks iznīcināti nākamajos 30 gados.

Mūsu okeānā peld atkritumu sala, kas galvenokārt sastāv no plastmasas un šī sala ir tik liela kā Eiropa kopā ar Indiju un un Meksiku. Tā kā šīs plastmasas salas atrodas okeāna vidū un tālu no jebkuras krasta līnijas, neviena valsts neuzņemas atbildību par okeāna attīrīšanu.

Katru gadu okeānos tiek izmesti aptuveni 2,2 miljardi tonnu atkritumu. Diemžēl daudzi cilvēki un uzņēmumi to uzskata par atkritumu problēmu risinājumu. Agresīvākie, vidi degradējošie piesārņotāji ir:

(i) antibiotikas un hormoni, ko izmanto lauksaimniecības dzīvnieku ražošanā (arī medicīnā, īpaši – noplūstot neattīrītiem notekūdeņiem no medikamentu rūpnīcām);

(ii) ķīmiskie pesticīdi;

(iii) nitrātu un fosfātu minerālmēsli;

(iv) rūpnieciskie šķidrie atkritumi;

(v) rūpnieciskie gāzveida izmeši;

(vi) rūpnieciskie cietie atkritumi;

(vii) lūžņi vai procesa izdedži (plastmasa, smagie metāli un citas bīstamas vielas var izdalīties vidē gāzveidā, šķidrā vai cietā veidā);

(viii) militārais piesārņojums karadarbības zonās un militārajos poligonos;

(ix) dažas īpaši toksiskas vielas, kas ir bīstamas jau ļoti minimālā daudzumā.

Ūdens piesārņojuma dēļ izmirst jūras ekosistēmas. Zivis mirst. Tās jūrā ēd plastmasu un citus piesārņojumu, uzskatot to par pārtiku. Mazās zivis apēd toksiskos materiālus, tad tās apēd lielākas zivis, bet tās apēd cilvēki. Svina, dzīvsudraba un kadmija izraisīts piesārņojums, ko cilvēks apēd ar zivīm, var izraisīt neiroloģiskus bojājumus, vemšanu, multiplo sklerozi, nieru mazspēju, elpošanas sistēmas slimības, kuņģa – zarnu trakta darbības traucējumus un vēzi. Smagie metāli nonāk ūdenī vai nu tieši no toksiskajiem atkritumiem, ko okeānā izgāzušas rūpnīcas, vai no atkritumu izgāztuvēm. Kad augsne zem izgāztuves uzsūc smagos metālus un organiskās indes, tās nokļūst gruntsūdenī, upēs, bet galu galā ieplūst mūsu okeānos.

Mūsu planēta lielākoties ir veidota no ūdens. Atkritumu dēļ, kurus cilvēki izmet upē vai jūrā, uz Zemes nav dabiskas, nepiesārņotas vietas. Cilvēku atkritumi ceļo no viena Zemes stūra uz otru.

Tas skar ne tikai zivis, bet veselas jūras ekosistēmas. Toksisko materiālu koncentrācija mūsu okeānos var itin drīz sasniegt līmeni, kas būs pietiekams, lai nogalinātu visu jūras dzīvību, bet pēc tam arī dzīvību uz zemes, ieskaitot cilvēku. Tieši ar ķīmisko agresivitāti cilvēce šobrīd cenšas iznīcināt pati sevi.

Secinājumi un mērķi

Mēs redzam kā šobrīd attīstās cīņa pret globālo sasilšanu un cilvēka inducētām klimata izmaiņām. Šī raksta autors pārstāv viedokli, ka planētas ķīmiskais piesārņojums un planētas piesārņojums ar atkritumiem ir vēl bīstamāks apdraudējums nākamajām paaudzēm kā klimata izmaiņas.

Ilgstspējīgu mērķu sasniegšanai pienācis laiks radīt sinerģiju un savstarpēju koordināciju starp tādām globālām programmām kā klimata kontrole, pieeja tīrai enerģijai, bioloģiskās daudzveidības zuduma apturēšana un ķīmisko vielu un atkritumu pareiza pārvaldība.

Autors pateicas profesoram Viesturam Ligutam par konsultāciju un ieteikumiem raksta tapšanā

Tags

Pēteris Apinis

Comment Form