Pēteris Blūms: Āgenskalnā ielido Lidl!  (92)

Viena no lidošanas augstākās meistarības liecībām ir prasme eleganti nolaisties, neskatoties uz jebkādiem apstākļiem. Piezemēties tā, lai nav atsitiena, sānslīdes, baiļu sajūtas pasažieros. Vissliktākā nolaišanās kvalitāte ir tad, kad aparāts nogāžas. Vislabākā ir tāda nolaišanās uz zemes, ka pēc tam visiem no sirds gribas aplaudēt. To sauc par pilotāžas meistarību, tā ir talanta un pieredzes sinerģija.

Runa, kā jau noprotiet, ir par globālā zīmola Lidl vēlmēm iespiesties Āgenskalnā. Iespiesties? Nu ja, ka iespiesties! Tāpēc, ka brīvas vietas un telpas tādiem milzeņiem tur nemaz nav! Un nu jau vairs nav plikas runas, bet kopš pagājušā gada tas pamazām kļūst par problēmu. Citi rīdzinieki to tā varbūt neuztver, bet daļa Āgenskalna pamatiedzīvotāju t.i. – āgenskalniešu, šos lidlināšanās vingrinājumus uztver visai nopietni.

Informācija vēl neinformētajiem:

Lidl veikala būvniecība iecerēta zemesgabalā Kalnciema ielā 38, bijušajā rūpnīcas "Omega" teritorijā. Rīgas pilsētas būvvaldē iesniegtā būvniecības iecere pagaidām nav guvusi būvvaldes padomes atbalstu – projekta veidotājiem uzdots to pilnveidot, novēršot neatbilstības Rīgas apbūves noteikumiem. Tostarp saņemt atļauju koku ciršanai, par ko gada sākumā tika veikta koku ciršanas publiskā apspriešana. Tās ietvaros iedzīvotājiem bija iespēja ieraudzīt plānotā objekta mērogu, izvietojumu un arhitektonisko risinājumu. Plānotā būve ir aptuveni ap 2400 kvadrātmetru liels taisnstūrveida apjoms ar tirdzniecības telpām otrajā stāvā, bet ēkas pirmajā stāvā un pagalmā kopā paredzētas 147 autostāvvietas. Publiskajā telpā pieejamās jaunākās ziņas no projektētāja liecina, ka autostāvvietu skaits esot samazināts līdz 130. Rēķinot pēc apbūves noteikumos iekļautā normatīvā nodrošinājuma, uz plānoto tirdzniecības platību nepieciešamas aptuveni 50 autostāvvietas, bet, ņemot vērā zemesgabala atrašanos NO2 piesārņojuma zonā, to skaitu iespējams samazināt vēl vairāk.

Nedaudz par āgenskalniešu tiesībām uz savas kultūrvēsturiskās identitātes un dzīves telpas pašaizsardzību. Apspriežamā tēma un vieta Āgenskalnā nav jebkurš punkts Rīgas ģeogrāfijā, kur var būt kaut kāds lielveikals. Kalnciema ielas posma vēsturiskā koka apbūve starp Baložu un Melnsila ielām ir izcils valsts nozīmes kultūras piemineklis, ko veido vairāk kā divdesmit gan izcili, gan ļoti augstvērtīgi 18. līdz 20. gadsimta dzīvojamās apbūves pieminekļi. Īpašu šo vietu dara neparasti augstais kompaktuma un saglabātības stāvoklis, jo nekas nav būtiski un neatgriezeniski izjaucis ne 20. gs. sākuma harmoniju, ne apbūves viengabalainību. Tiesa, sakarā ar Vanšu tilta būvi – 20. gs. 70. – 80. gados pastāvēja nopietna plānotāju iecere nojaukt visu ielas vērtīgākā posma nepāra numuru apbūvi, lai ielu paplašinātu un pārbūvētu par partijas bosu trasi uz Jūrmalas rezidencēm. Laimīgā kārtā izdevās šim liktenim izbēgt.

21. gs. sākumā āgenskalniešu un pārdaugaviešu sabiedrībā rādās iniciatīva tās iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, ko atbalstīja kultūras mantojuma valsts administrācija. Arī tā bija āgenskalniešu iniciatīva, pēc kuras 2006. gadā valsts piešķīra finansējumu šo 23 sen nekopto māju kritiskā stāvokļa novēršanai un fasāžu uzkopšanai, radoši izmantojot NATO samita Rīgā mērogu un ambīcijas.

Tās ir mūsējo, āgenskalniešu, 20 gadu idejas, sviedri un darbs, pateicoties kuriem Rīga var lepoties ar vienu no garšīgākajiem un sirsnīgākajiem tirdziņiem Eiropā – Kalnciema kvartāla tirgu. Tas radās kā Fēnikss, parastā, necili palēkā pēcpadomju Āgenskalna vietā un katram, kas to spēj novērtēt un saprast, cik daudz izcila, bet noputējuša un nenovērtēta pilsētas mantojuma mums pieder. Cik maz vajadzēja tajā pārveidot un pielikt, lai tas atdzimtu, bet tas arī daudz prasīja. Tas prasa daudz ikdienas darba, līdzekļu un rūpju, bet cik maz vajag, lai to ātri sapostītu. Ne tikai šajā vietā, arī jebkur citur Āgenskalnā, Rīgā. Pagājušajā gadā āgenskalnieši noprotestēja pārgalvīgus un konkrētai Āgenskalna vietai neiederīgus vēsturisku koka māju nojaukšanas un jaunbūvju vingrinājumus Baložu, Kapseļu un Ernestīnes ielu stūrī. Toties tagad ir pamatota cerība, ka tur radīsies, lai arī jauna, toties cieņpilna pret savu apkaimi, arhitektūra. Mēs palīdzējām citiem saprast izzušanai nolemto bērnu bibliotēkas "Zvirbulis" koka ēku, tās vēsturi un reālas iespējas atgūt vēl vienu Āgenskalna sirdsprieku. Āgenskalns lepojas ar izcilu 21. gadsimta arhitektūru Valsts Bankas depozitārija ēkā (pretī Švarcmuižiņai), bet nievājoši smīn par "dzelteno monstru" M. Nometņu ielā 29. Mēs nebeidzam gaidīt, kad Rīgas pilsētas vara beidzot ieraudzīs, cik bezcerīgi nožēlojama ir Slokas un Kalnciema ielas krustojuma harmonija, kas kopš Vanšu tilta uzcelšanas laikiem izskatās kā piemiņa no 2. Pasaules kara bombardēšanas. Un atkal būsim nonākuši pie vietas, kur sākas tilts uz nekurieni – no Daugavgrīvas ielas pāri kilometram autobāņa, kuru mums nav, kur šķērsot, lai tiktu pie Zundiņa. Ērti šķērsot, es uzsveru. Mums ir pietiekami daudz iemeslu, lai sevī uzturētu mērenu piesardzīgumu, domājot par izpildvaras pilsoņmīlestību.

Jā, esam āgenskalnieši, ar savu pašapziņu, pašcieņu un pašaizardzības spēju un vērā ņemamu arhitektūras un pilsētvides izpratnes kapacitāti. Liela daļa Āgenskalna ir apbūves aizsardzības teritorija. Cik vēl kādai vietai jābūt uzliktiem aizsargājošiem amuletiem, stipriem vārdiem un svētībām, lai tie, kas vēlas šeit sevi parādīt un izrādīties, saprastu, ka mēs saprotam, kas ir mūsu vērtības un zinām, kas tās var apdraudēt. Pirms pusotra gada Lidl mēģināja nogāzties Baldones ielā 7, pie viena paraujot zem sevis vēsturiskā tenisa kluba ēku un mieru tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem. Un nesakiet, ka šis mēģinājums bija godīgs, ar kristāltīriem līdzekļiem!

Ja reiz Kalnciema iela ir nacionālas nozīmes vērtība, kāpēc gan šai videi nepiemērot jaunās celtniecības ieceru, apbūves apjomu, kvalitātes kategorisku imperatīvu? Kāpēc par atbilstību likumdošanas normām vispār ir kādam jācīnās? Tas taču ir pašsaprotami, ka blakus kultūras piemineklim un aizsargājamas vēsturiskās apbūves teritorijā jebkuru jaunbūvju ienākšanai ir jābūt īpaši pārdomātai. Ir desmitiem piemēru, kur kļūdīšanās jaunbūvju mērogā vēsturiskas apbūves kontekstā nozīmēja spriedumu šīs vēsturiskās vides pastāvēšanai kā tādai. "Skābbarības torņa" (Lauksaimniecības ministrijas ēka Citadelē) iemocīšana šajā Vecrīgas ansambļa daļā to degradēja un iznīcināja kā veselumu. Lielo kompleksu celtniecība Jūrmalā padara bezjēdzīgu dzīvi blakus esošajās koka vasarnīciņās. Armijas ekonomiskā veikala monstra iebūve Vecrīgas mērogā sagrāva vairākus kvartālus un turpināja šo procesu arī mūsdienās. Kādu urbāno mācību devis latviešu padomju arhitektūras mamuts Vasaras ielā 7? Piemēru ir vairāk kā pietiekami.

Kāpēc šādi, ar aizsargājamo, kultūrvēsturisko vidi un valsts nozīmes kultūras pieminekļu telpiskā kontekstā iecerēti, bet konkurējoši objekti nerodas atklātu arhitektūras ieceru konkursu rezultātā?

Kāpēc vietējiem iedzīvotājiem nav dotas dabiskas tiesības pirms ieceres izstrādes izvirzīt savas, normatīvajos aktos pamatotas prasības un uzdevumus attīstītājiem un arhitektiem?

Kāpēc laikā, kad 15 minūšu gājiena attālumā no Melnsila un Kalnciema ielas krustojuma atrodas 5 dažāda mēroga lielveikali, tiek izdomāts jauns lielveikals, pie tam vietā, kur tas galvenokārt domāts autotranzīta publikai. Kāpēc aizsargājamas apbūves vidē tas ir piemērotākais risinājums?

Kāpēc tirdzniecība un pakalpojumi, kā arī iedzīvotāju socializācija, kas pāris gadsimtus pastāvēja Āgenskalna kultūrvēsturiskajā publiskajā vidē, tagad tiek intensīvi pārvietota uz privātām iekštelpām lielveikalos? Tāda masveida apziņas transformācija, lai dabiskas cilvēku attiecības maksimāli ieņurkātu psiholoģiski kalkulētā, muzikalizētā patērētāju slaukšanas līnijā. Jā, un lidlotāji mūsu socializēšanās telpu nu plāno sava privātā LIDL 2. stāva līmenī! Bet ir jau kurp tiekties – Rīgas pilī Svētku zāle ir vēl stāvu augstāk! Es tā negribētu domāt, bet...

Mēs labi un ar pateicību atceramies aprunājamās kvartāla daļas īpašnieka Zuzāna kunga 2009. pausto pravietojumu: "Apziņa, ka mūsdienu daiļrades pozitīvās sekas varēs baudīt arī mūsu pēcteči, ka viņu dzīves telpas garīgo un materiālo atmosfēru zināmā mērā noteiks šībrīža kultūras procesu kvalitāte un intensitāte, ir bezgala intriģējoša un saistoša."

Zuzāns J., Purvīša balva, kataloga ievadvārdi. Rīga, 2009.

Tas tiesa, ka mēs visi pirms dažiem gadiem noticējām šī kunga skaistajiem vārdiem par mākslas oāzi, kas ar Džemmas Skulmes u.c. leģendu vārdiem un mākslām taps pretējā ielas pusē Kalnciema kvartālam. Ja nebūtu noticējuši, varbūt vecie industriālie fabrikas korpusi nebūtu tik viegli aizgājuši pa buldozera taku un mēs tagad runātu par to, kā tos vērtīgāk integrēt, saglabāt un izmantot tālāk - kā tas noticis ar daudzām staciju, peronu, ūdenstorņu un VEF'a ēkām. Bet mēs noticējām un paļāvāmies pasapņot. Nekad neticiet naudas mijējiem un tiem, kas pelna uz citu vājību rēķina! To ne es rakstu. Jēzus Kristus tā domājis.

Varētu izklāstīt vēl daudzus argumentus un kontekstuālas atmiņas, bet tas, ko ir svarīgi paziņot kā mūsu principiālu viedokli, ir piecas vienkāršas lietas:

Nobeidzot šī viedokļa izklāstu, āgenskalniešiem ļoti gribētos atbrīvoties no nepatīkamās nojausmas, ka Kalnciema ielas lidla lidināšanās daļā cilvēku radījusi piesardzības, pat zināmu baiļu reakcijas. Esot tā, ka tie, kas pienākumu dēļ pārāk tuvu bijuši šī lidla ēnai, pēc tam izvairījušie par šo radījumu runāt un dalīties domās. Esam domājuši, ka par šo tēmu jākonsultējas ar cilvēkiem, kas rūpējas par lidojumu drošību mūsu gaisa telpā.