Pēteris Draguns: Vai Cukurs pelnījis debesis?
Foto: DELFI

Daudzi man jautā, vai tiešām Herberta Cukura tēmas aktualizēšana ir pieļaujama tieši šajā, savā ziņā nestabilajā laikā. Citi mēģina izkalkulēt darba ideoloģiskos satvarus, uzdod retoriskus jautājumus par "patieso pasūtinātāju".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pārmet dēmona heroizēšanu. Atsevišķa kategorija iztaujā par Andru Manfeldi. Šajā nelielajā apcerē mēģināšu sniegt godīgas atbildes vai vismaz uzdot godīgus pretjautājumus.

Kolēģes Andras Manfeldes nevēlēšanos saistīt savu vārdu ar Herbertu Cukuru saprotu un pilnībā respektēju. Sieviete, kas zem sirds nes jauno dzīvību, mirušo valstībai nedrīkst pat tuvoties.  Jauno māmiņu nedrīkst nomocīt jautājums, vai Cukurs tiešām ir bijis varmācīgs bende. Taču tikpat saprotama ir producenta vēlme atgūt neattaisnotās izmaksas un apsveicama viņa labā griba atbalstīt grūtnieci.

Ap visu šo iestudējumu virmo viegls ačgārnības gars. Pie teātriem sardzē stāv policija, kamēr antifašisti pie durvīm veic izdarības ar blondām asiņojošām vudū lellēm. Cienījamais Efraims Zurofs, iepazinies ar lietas apstākļiem, Milleru nosauc par dziedātāju. Ārlietu ministrs nosoda, pats nezina ko. Un kā vārdā tas viss? Lai apmierinātu kāda alkatību vai kāri pēc lētas neslavas? Uz izrādē nepiedodami maz pieminēto fašistu zvērību rēķina? Viena vienīga traģiska kognitīvā disonanse.

Vai Herbertu Cukuru iespējams heroizēt? Diezin vai. Grozi kā gribi, varoni no viņa neiztaisīsi. Pirmkārt, pār sava laika vienu no izcilākajiem aviatoriem joprojām gulst pārāk smagas apsūdzības, kas aizēno faktiski visu sasniegto Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Cukura piedzīvotais slavas zenīts 30. gadu otrajā pusē izrādē atainots netiek, tas sākas un beidzas ar repliku par "Ulmaņa pirdieniem". Jāpiebilst, ka līdzīgi, tikai pusvārdos pieminēts laiks, kad Cukurs ir savā zemākajā punktā, kalpo noziedzniekiem pret cilvēci.

Taču, pat ja kāds neonacists viņu vēlētos sumināt kā žīdu šāvēju-supermenu (kā tas iztēlots propagandas pasaciņās), arī tam nebūtu pamata. Tiesas, kuru priekšā Cukurs ir stājies, lai atbildētu par Trešā reiha okupācijas laikā sastrādāto, viņu ir attaisnojušas. Un arī nāve Izraēlas slepenā dienesta PR akcijas laikā taču nav nekas pagodinošs vai piemēra cienīgs. Tā nav varoņa nāve.

Uzsākot darbu ar dramaturģisko materiālu, man šķita, ka būtu godīgi tajā iekļaut kādus elementus no leģendām par Herberta Cukura zvērībām. Kaut vai nelielu atsauci uz epizodi, kur mazajam Ābrahāmam Šapiro ir jāspēlē klavieres, lai apslāpētu spīdzināto mocekļu vaidus un kliedzienus. Šādu stāstu ir daudz, un tos inscenēt varētu patiešām ar vērienu! Tomēr izrādē nekā tāda neredzēsiet - izglābtā Šapiro "liecības" pret Cukuru, kuru autentiskumu pats Šapiro noliedz, ir zem jautājuma zīmes. Diemžēl. Jo holokausta traģēdijas apmēri līdz ar to nesamazinās. Patiesība mēdz būt baisāka par jebkuriem pārspīlējumiem un vispārinājumiem. Tāpat darbā nav atainota Rīgas sinagogas dedzināšana - Herberts Cukurs tajā laikā visticamāk bijis citā Latvijas pusē un cīnījies pret sarkanajiem. Nevis dedzinājis ebrejus.

Tādēļ jautājums "šāva vai nešāva?" izrādē tiek apskatīts, parādot, ka Herberts Cukurs atradās vietā un laikā, kad tika nogalēti ebreji. Bet vai šāvējs bija viņš? Ne mums to spriest. Tas nav jautājums, par kuru iespējams vienoties publiskā diskusijā. Ir lietas, kas jāuztic justīcijai.  Nonāvēšana ir necilvēcīga visos apstākļos. Tai nav attaisnojuma ne kara, ne miera laikā.

"Cukurs. Herberts Cukurs" nav aicinājums uz antisemītismu vai neofašismu, bet gan uz lustrāciju. Un runa ir ne tikai par aizslepenotajiem čekas maisiem vai Cukura izdzīvošanas formulu PSRS okupācijas laikā. Jautājums ir par to, kur mēs paši esam laikmetu griežos. Kādas ir mūsu izvēles un kā labā tās izdarām. Un šim jautājumam ar nacionālo piederību ir visai pakārtots sakars. Vai čekas nagu maucēji Baigajā gadā kļūs par labākiem cilvēkiem, ja noskaidrosies, ka starp viņiem bijuši latvieši? Protams, nē. Kalpošana svešas varas represīvajam aparātam pret savas valsts civiliedzīvotājiem ir un būs noziegums. Noziegums pret cilvēci un noziegums pret valsti.

Taču pret kādu valsti? Pret kuru no visām "dzimtenēm", ko esam piedzīvojuši vēstures līkločos? Ja Herbertam Cukuram pārmetam nodevību, tad ko viņš īsti ir nodevis? Trešo reihu, glābdams ebrejus? Padomju Savienību, pāriedams nacistu pusē? Ulmaņa Latviju, palikdams starp dzīvajiem baisajās tīrīšanās PSRS okupācijas laikā? Vai viņš ir nodevis to dzimteni, par kuru karojis brīvības cīņās laikā, kad doma par brīvu Latviju bija tāda pati utopija kā apsolītā zeme izraēļiem? Kā mēs definējam paši savu piederību? Tomēr pirms novilkt kolektīvās atbildības robežas, ir jātiek skaidrībā, kādu atbildību par savu rīcību mēs varam uzņemties paši.

Muzikālā drāma "Cukurs. Herberts Cukurs" arī nav mēģinājums likt plāksterus uz kādai tautai cirstajām brūcēm vai tīksmināties par izciesto. Tas ir aicinājums ieskatīties savā vēsturē, pamanīt savas kļūdas pašiem, pirms mums tās uzrāda citi.  Jo tad, kad saruna nonāk līdz savstarpējiem apvainojumiem, diskusija ir beigusies, sākas kautiņš. Vai esam morāli gatavi sarunai par mums pašiem? Vai spējam norotīt piedurknes un atlikt pie malas gatavību "svētajam" karam?

Ir vēl kāda sāpīga tēma, kam šai apcerē nevaru nepieskarties. Tā ir Latvijas valsts oficiālā nostāja. Domājot par Herberta Cukura likteni, atcerējos stāstu par diviem lidotājiem (Facebook) un to, cik ļoti maz mūsu valstij ir spēju aizstāvēt savu pilsoņu intereses. Ja Latvijas oficiālajiem pārstāvjiem šķiet, ka īpašos gadījumos linča tiesa pret mūsu valsts pilsoni ir pieņemama, iespējams, pat apsveicama, mēs visi esam briesmās. Tad mums, izrādās, nemaz nav valsts, pret ko būt lojāliem.

Vai es ticu tam, ka tiks notiesāti Herberta Cukura slepkavas? Es ceru, ka šim procesam būs kāda virzība, bet es arī zinu, cik banāls ir ļaunums. Galu galā arī viņi var izradīties tikai cilvēki, kas izpildījuši pavēles, cik prasmīgi vien mācēdami. Vai tiks uzrādīti slepkavības pasūtinātāji? Tas atkarīgs tikai no iesaistīto valstu labās gribas. Kamēr tās spēlēs ģeopolitiku, sanaidojot tautu pret tautu, sakūdot cilti pret cilti un sagrābjot svešas teritorijas, patiesība nevienu neinteresēs.

Tādēļ izrādē vairākkārt izskan cerība uz Mesijas atnākšanu, kas varētu iztiesāt dzīvos un mirušos. Pirmkārt, beidzot spriest taisnu tiesu pār it kā bendi un vienlaikus ebreju glābēju Cukuru. Otrkārt (un gadījumā, ja Mesijas pilnvaras sniedzas tikai pār ābrahāmisko reliģiju vai atsevišķu cilšu pārstāvjiem), lemt par Herberta Cukura bendēm. "Deus ex machina" parādīšanās šajā stāstā Cukura strīdos iesaistītajām pusēm būtu ieguvums jebkurā gadījumā. Tad mēs beigtu rādīt cits uz citu ar pirkstiem.  

Izrādē parādīta ebreju zēna izglābšana. Un nevis kaut kāda politkorektuma dēļ vai lai raudinātu skatītājus. Iespējams, tas ir labākais, ko Herberts Cukurs izdarījis. Mums jāpalīdz cietējiem, mums ir jāsaglabā cilvēcība arī necilvēcīgos apstākļos. (Jā, arī tad, ja pats Cukurs tomēr izrādīsies monstrozs sadists.) Mums ir jāanalizē kļūdas savā pagātnē un jādara viss, lai tās neatkārtotu. Ja to nedarīsim, mazākais vējš mūs noslaucīs no zemes virsas. Tad nākotni mēs nebūsim pelnījuši. 

Patīkamu klausīšanos!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form