Pēteris Strautiņš: Ekonomika nav bērnudārzs, arī Fricam
Foto: Publicitātes foto

LTV programmas "Aizliegtais paņēmiens" raidījumi par kafejnīcas Frics priekiem un bēdām ir unikāls, interesants un dziļš stāsts par Latvijas uzņēmējdarbības vidi. Tā ir lieliska ideja, viens no spožākajiem projektiem Latvijas žurnālistikas vēsturē.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pirmie trīs raidījumi satur divus galvenos vēstījumus -

  • birokrātija ir slikta;
  • jauniem uzņēmumiem ir grūti iegūt darbībai nepieciešamos resursus - tie nav pieejami (banku kredīti) vai ir par dārgu (darbinieki).

Birokrātija tiešām ir slikta. Taču raidījuma autori ir pārspīlējuši ar patosu "katram uzņēmumam ir tiesības uz panākumiem". Tas netika tieši šādi izteikts, taču ir ļoti nepārprotams. Es domāju, ka tā ir kļūda, kuras saknes ir tendence personificēt uzņēmumus kā dzīvas būtnes, kā pasakās tiek personificēti koki, akmeņi un vējš. Tālāk jau savu darbu padara cilvēku dabiskā empātija pret mazām, drusku bezpalīdzīgām, bet aizkustinošām būtnēm.

Uzņēmums nav dzīva būtne, tas ir abstrakta parādība, process. Uzņēmums ir veids, kā sabiedrība organizē tās resursu izmantošanu. Uzņēmumus var radīt neierobežotā skaitā, apvienot, sadalīt, likvidēt. Ar laiku uzņēmumiem var izveidoties sava veida "personība" jeb organizācijas kultūra, kas var būt svarīgākais panākumu priekšnosacījums, uzņēmuma telpas, iekārtas darbiniekus var redzēt un aptaustīt.

Taču uzņēmums ir abstrakta parādība, process, tam nav fiziska veidola. Tas nejūt priekus un bēdas, tas nejūt sāpes un neapvainojas. Uzņēmuma pastāvēšana pati par sevi nepatērē sabiedrības resursus, bet arī neko nedod.

Ja mazam bērnam nav izdevies zīmējums ar viņa mīļoto kaķīti, tad saprātīgs vecāks tāpēc viņu nekritizēs, neatņems zīmuli un papīru, bet paslavēs un mudinās mēģināt vēl. Lai mazinātu nenovēršamo kļūdu ietekmi uz jaunu uzņēmumu izdzīvošanas un attīstības spējām, daudzās valstīs, arī Latvijā, ir valsts atbalsta programmas, kā arī tā saucamais FFF finansēšanas modelis (friends, fools and family jeb draugi, muļķi un ģimene).

Taču žēlastība pret uzņēmumiem nevar būt bezgalīga. Tirgus ekonomika ir milzīgs nebeidzamu eksperimentu lauks, kur katru dienu tiek izmēģināti jauni produkti, biznesa modeļi. Kaut kam pazūdot, kaut kas cits nāks vietā. Pārāk žēloti uzņēmumi samazina resursus, kurus varētu izmantot kāds cits. Tad jau kaitējums tiek nodarīts būtnēm, kuras ēd, mīl un cieš, izniekojot viņu ierobežoto dzīves laiku.

Runājot par pirmo vēstījumu - ak vai! Katra skatītāja prātā noteikti uzplaiksnīja ainiņas iz dzīves. Man - par kādu mazu mazītiņu pārtikas ražotāju Kurzemē, kuram Inspektors bija uzdevis sagatavot naža lietošanas instrukciju uz vairākām lappusēm. Varu sniegt savu teoriju par to, kāpēc šādas parādības ir savairojušās uz mūsu liberālās ekonomikas veselīgās miesas. Mēs esam tauta, kurai patīk pamatīgi, sistēmiski risinājumi, to neatlaidīgi prasa arī mēdiji. Atceros savas darba gaitas laikrakstā "Diena" pirms 10 gadiem, kad pēc katras publiskas ķibeles izskanēja sauciens: "ir jārada Sistēma, kas nodrošina, lai nekas tāds vairs neatkārtotos!".

Ļoti jauki, ka mēs problēmas risinām, nevis slaukām zem tepiķa. Taču vēlme rakt dziļi var būt slikta padomdevēja, ja tā nenāk kopā ar izpratni par to, ka problēmas pēdējos 5% atrisināt mēdz būt dārgāk nekā pirmos 95%. Piemēram, nevar precīzi līdz nullei samazināt risku, ka kāda sabiedriskās ēdināšanas iestāde īslaicīgi kļūs par infekcijas perēkli. Ir jāšķiro dažādu līmeņu riski. Sabiedriskas ēkas sabrukšana nav tas pats, kas īslaicīga, dzīvību neapdraudoša slimība.

Nekāds Regulējums nevar paredzēt visas situācijas, kuras var radīt Kosmosa lielais mākslinieks Gadījums. Pasaule ir haotiska, tāpēc daba ir radījusi parādību, sauktu par Veselo Saprātu, kas redz parādību nianses un kontekstu. Tāpēc nevar radīt Sistēmu, kas spēj novērst Sistēmisma radītas problēmas. Ar laiku Sistēmas kazuistiskās galējības izšķīdīs cilvēku savstarpējas uzticēšanās un atbildības sajūtas pieaugumā. Dzīvot brīvībā ir grūti, bet tā audzē sociālo kapitālu.

Otrais vēstījums norāda nevis uz valsts, bet tirgus spēku radītajām grūtībām, ar kurām jāsaskaras jaunajam uzņēmumam. Tas noteikti spēj raisīt cilvēcisku līdzjūtību. Taču manā uztverē otrā un trešā radījuma dziļākais, kaut autoru neizteiktais secinājums ir šāds: "Tas, ka tāds uzņēmums kā Frics nevar rentabli darboties, ir ļoti labi". Tas parāda, ka esam kļuvuši augsti attīstīta ekonomika. Jo sarežģītāka un gudrāka tā kļūst, jo grūtāk nopelnīt naudu ar labi zināmiem paņēmieniem, kā vienkāršu kartupeļu fritu tirgošana, sevišķi, ja to dara neprofesionāļi un mazā mērogā.

Frica izvēlētajā darbības vietā - Jomas ielā Jūrmalā ir daudz kafejnīcu un restorānu. Ja Frics nākamajā vasarā neatsāks darbu, tā nebūs tirgus kļūda jeb situācija, kas jālabo ar politikas palīdzību. Tur var atrast ļoti daudz piedāvājumu, kas ir interesantāki, daudzveidīgāki un veselīgāki.

Pirmajos gados pēc PSRS sabrukšanas pat ļoti vienkārši biznesi mēdza būt ārkārtīgi rentabli. Taču paradīze pārdevējiem mēdz būt elle patērētājiem. Es esmu pietiekami vecs, lai atcerētos laikus, kad Rīgā progresa pazīme šķita no Polijas atvestu PET pudelēs pildītu ķīmiska paskata dzērienu tirgošana uz ielu stūriem. Šķiet, ka daļu no dažkārt ļoti kategoriskās neapmierinātības ar Latvijas biznesa vidi rada atmiņas par deviņdesmito gadu eksperimentēšanas iespēju leiputriju, nesaprotot, ka tā bija unikāla vēsturiska sakritība. Pēc tam, kad vētra izgāž mežu, daudzkārtīgi pieaug iespēja izaugt jauniem kokiem, taču drīz vien šis iespēju logs aizveras.

Ja ar slikti fokusētiem atbalsta pasākumiem tiek veicināta neefektīvu uzņēmumu darbība, tas noved pie resursu izniekošanas. Ir jātiek vaļā no priekšstata, ka katra darbavieta ir vērtīga vai katrs uzņēmums ir vērtīgs. Algu pieauguma temps liecina, ka darbavietu valstī kopumā netrūkst. Var tikai vēlēties augstāku kvalitāti - augstākas algas, interesantāku darba saturu, tas ir mērķis, kuram tuvojamies diezgan sekmīgi. Mazu uzņēmumu skaita mākslīga pavairošana pie šī mērķa neved. Aktīvo uzņēmumu skaits uz miljons iedzīvotājiem mums ir jau lielāks nekā Vācijā vai Lielbritānijā un gandrīz identisks Francijas līmenim. Ļoti liels skaits mazu uzņēmumu drīzāk ir nabadzīgas valsts pazīme.

Nav šaubu, ka ir jāsamazina ierobežojumi uzņēmējdarbībai, kuru kaitējumu nelīdzsvaro sabiedrības ieguvums. Taču pārāk detalizētas regulēšanas radīto izdevumu samazināšana visdrīzāk nedos iespēju pastāvēt tādiem uzņēmumiem kā Frics. Uzlabojumus biznesa vidē pirmie paspēs izmantot efektīvāki uzņēmumi. Algām turpinot augt, turpmākie apmēram desmit gadi būs pamatīgs siets, kas nežēlīgi šķiros ilgtspējīgos un ne tik ilgtspējīgos biznesa modeļus. Neatņemama šī procesa daļa būs vidusmēra uzņēmuma darbības mēroga pieaugums. Pieaugušā mežā ir mazāk koku nekā jaunā. Jaunus uzņēmumus dibinās cilvēki, kuri apzināsies, ka ir jābūt patiešām unikālai idejai, lai uzņēmuma dibināšana radītu pievienoto vērtību ekonomikā, līdz ar to sniegtu atdevi dibinātājiem.

Paldies Guntim Bojāram un viņa komandai par lielisko darbu. Es iesaku naudu līdzīgu raidījumu tapšanai nākotnē iegūt, radot uzņēmumu, kas pārdos zīmola "Frics" izmantošanas franšīzes. Sabiedriskās ēdināšanas biznesa profesionāļi, apvienojot gluži nejauši radīto zīmolu ar zināšanām un lielāka darbības mēroga sniegtiem ietaupījumiem, spēs radīt uzņēmumus, kuri mūsu ekonomikai būs ieguvums. Zināšanu ekonomikas darbinieku uzdevums ir cept idejas, nevis fritus.

Nevaru solīt banku attieksmes maiņu, tā joprojām būs "augstprātīga". Viena no cienījamākajām cilvēces tradīcijām ir par sliktām ziņām šaut ziņnesi, un bankas ir ar to samierinājušās.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form