Pēteris Strautiņš: Ekonomikas liktenis ir akmenī kalts  (30)

Sajūtas par dzimto pilsētu ir daudzslāņainas un lielā mērā bērnības iespaidu noteiktas. Manā gadījumā — no astoņdesmitajiem gadiem, kad Rīga bija cilvēku pārpildīta pilsēta ar piebāztiem un sagrabējušiem trolejbusiem, diezgan agresīvu atmosfēru uz ielām. Pat vēsturiskais centrs bija diezgan noplucis, ar ne īpaši tīrām ielām.

Arī tad, kad realitāte bija ievērojami mainījusies, smadzenes no veco iespaidu emocionālās spriedzes atbrīvojās tikai pakāpeniski. Ne visas izmaiņas bijušas uz labo pusi, daļa kādreiz apdzīvotu ēku šobrīd stāv tukšas. Taču kopumā krāsainības kļuvis vairāk. Bulvāru loka ielu režģis, kas agrāk bija ceļš no punkta A līdz punktam B, ir kļuvis par vietu, kur izgaršoju katru skatu leņķi.

Nesen dodoties garā pastaigā pa Vīni, uzmanīgi salīdzināju tās estētiku ar dzimtajā pilsētā redzamo. Nav šaubu, ka tā ir kopumā iespaidīgāka, tur gan vecpilsētā, gan citur vēsturiskajā centrā viss izskatās vērienīgāks un greznāks. Muzeji ir lielāki un pompozāki, ielas platākas, bulvāru loka rajonā mājas ir par stāvu vai diviem augstākas. Taču mūsu pilsētas faktūra ir daudz krāsaināka, ģeometriski interesantāka. Rīgas jūgendstila rajoni ir ļoti precīzs radošas domas lidojuma un intelektuālas disciplīnas sakausējums. Vīnē ir pārāk daudz akurātības.

Katrs periods, kad pilsētas ekonomika ir bijusi uz sava laikmeta pasaules tehnoloģiskās robežas vai tai tās tuvumā, ir atstājis savu izsmalcinātības kārtiņu. Rīgā ir palikuši daži nospiedumi no viduslaikiem, taču tās galvenais trumpis neapšaubāmi ir 50 gados pirms 1.pasaules kara uzbūvētais. Estētiskas ir pat šajā laikā būvētās fabrikas. Šobrīd piņķerējamies ar tajā laikā uzbūvētā uzturēšanu, ir bažas, ka dažas jūgendstila ēkas aizies postā neatgriezeniski. Taču vairākums tā laika ēku, kas šobrīd stāv tukšas, noteikti atgriezīsies apritē.

Turklāt parādās pirmās paliekošās mūsdienu vērtību šķautnes pilsētas tēlā. Svarīga mozaīkas daļa ir koka ēku rajoni, savs šarms ir gan 19.gadsimta vidusšķiras Āgenskalnam, gan Grīziņkalna vai Torņakalna proletāriskajam skarbumam. Padomju ēras guļamrajonu totalitāro ģeometriju noteikti par ieguvumu varētu pārvērst centralizēti organizētas siltināšanas prasmīga rotaļa ar krāsām. Diez vai var atrast citu Eiropas galvaspilsētu, kuras apkārtnē ir tik daudz pirmatnējas dabas, piemēram, kur gan vēl ap 50 kilometru attālumā no centra ir tāds vecu mežu un mitrzemju masīvs kā Ķemeru Nacionālais parks?

Valsts attīstībai stratēģiski svarīgākais jautājums ir — kā kopā saaust Rīgas vēsturiski veidotos un nākotnē vēl radāmos pievilcības slāņus, gan materiālos, gan nemateriālos. Latvijas mūsdienu ekonomiskā folklora nenovērtē spēcīga centra sniegtās iespējas. Arī Nacionālajā Attīstības Plānā (NAP) ir rakstīts, ka Rīgas un tās reģiona daļai ekonomikā jāsamazinās, līdzās citām dīvainām numeroloģiskām idejām, kā apstrādes rūpniecības īpatsvars 20% no IKP 2020.gadā vai noteiktas eksporta/IKP attiecības sasniegšana. Tautiskā romantisma uzplūdos dzimusī tēze par Rīgu kā Latvijas "ūdensgalvu" turpina nodarīt kaitējumu. Skaidrs, ka šī pilsēta visdrīzāk nebūtu sasniegusi pašreizējo lielumu neatkarīgā valstī, tā izauga kā plašāka reģiona centrs divās nu jau izbijušās impērijās. Taču nevajag uz pilsētu projicēt savas sajūtas pret to radījušo režīmu politiskajiem ļaunumiem. Šis vēsturiskais negadījums vai sagadījums vairāk ir iespēja, nevis problēma, lai arī pilsēta joprojām ir viegla stratēģiska apjukuma stāvoklī.

Vēsturē ir bijušas līdzīgas situācijas, kas sniedz mācību, kā šādu apjukumu pārvarēt. Līdzīgi ir bijis Austrijai ar Vīni, kura tikai pavisam nesen sasniedza iedzīvotāju skaitu, kas tai bija Habsburgu ēras beigās, kad tā bija galvaspilsēta valstij ar 50 miljoniem iedzīvotāju. Austrijas elegantajai "ūdensgalvai" ir bijis vairāk laika atrast jaunu pielietojumu savai pilsētnieciskajai kompetencei. Tagad tā ir augošs augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksporta centrs ar tirgu, kas sniedzas tālu ārpus valsts robežām.

Šajā virzienā pamazām dodas Rīga. Daļa no šobrīd izdarītajām izvēlēm nākotnē noteikti izrādīsies kļūdainas, taču nešaubos, ka pēc dažām desmitgadēm tā būs viena no spožākajām vidēja lieluma pilsētām pasaulē. Ekonomikas ziņu uzmanība galvenokārt vērsta uz preču nozarēs notiekošo, to nozīme ir acīmredzama un taustāma. Taču arvien nozīmīgāks kļūst augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksports. Pērn biznesa, IT, sakaru un finanšu pakalpojumi nopelnīja gandrīz pusotru miljardu eiro, par 12% vairāk nekā gadu iepriekš. Vairāk nekā 4/5 šo nozaru pievienotās vērtības rada galvaspilsēta. Tūrisma, biznesa ceļojumu un aviopārvadājumu ienākumi auga par 10%, pārsniedzot miljardu eiro, arī šajā nozarē Rīga dominē. Es nezinu, vai Latvijas iedzīvotāju skaits kaut kad pārspēs pašreizējo, bet Rīgā tas noteikti notiks.

Šobrīd Latvijā ir galēji nepievilcīga ekonomisko norišu apspriešanas emocionālā vide, lielā mērā mērķtiecīga intelektuāla piesārņojuma rezultāts. Pārņemtība ar rakņāšanos pa dubļiem liedz šai domu un sajūtu plūsmai saskatīt to, cik liela nozīme ekonomikas izaugsmē var būt lielpilsētnieciskam spožumam un elegancei. Laikā, kad ekonomiku arvien vairāk virza zināšanas, vietu konkurētspēju nosaka to valdzinājums zināšanu nesēju acīs. Labklājību pieaugumu nākotnē virzīs praktiski estēti, kurus veidos estētiska prakse. Vēsturiski šeit izveidotā skaistu akmeņu mozaīka ir pietiekami blīva, lai uzturētu augstu saimnieciska radošuma temperatūru. Sajūtiet pirkstos lielpilsētas realitātes daudzveidīgo faktūru un ļaujiet uzplaiksnīt intuīcijai. To var darīt darbā, to var darīt arī brīvajā laikā. Piemēram, ar telefoto objektīvu rokā staigājot pa pilsētu un meklējot skatupunktus, no kuriem vienā attēlā "savilkt" kopā dažādu Rīgas rajonu kontrastējošās izteiksmes fragmentus.