Pēteris Strautiņš: Kā Latvijas ekonomikai nepakārties Iļjiča spuldzītes vadā
Foto: LETA

Viens no saprātīgākajiem lēmumiem, kas Latvijā ir pieņemts vairāku gadu laikā, ir AS Sadales tīkli tarifu reforma. Tas neizbēgami ir radījis lielu sašutumu, šīs lietas diemžēl nav atdalāmas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Galvenais pretestības iemesls ir vienkāršs, bet ar dziļām filozofiskām saknēm. Lai arī šis nav reformas mērķis, tā netiešā veidā ir uzbrukums mūsu tautā dziļi izjustai pārliecībai, ka labums var būt tikai lokāls, savukārt viss, kas ir globāls, drīzāk ir kaut kas ļauns. Tas ir saprotami, jo ilgstoši latviešus no absurda liela mēroga realitātē — valsts (sveša), ekonomiskā iekārta (uzspiesta), sargāja maza mēroga struktūras — ģimene, varbūt darba kolektīvs, draugu un paziņu loks. Arī ar svešās varas vietējiem pārstāvjiem vēl kaut ko varēja sarunāt, ar viņu palīdzību nozagt, kopīgi izrādīt viltus lojalitāti lielajām struktūrām.

Patika pret lokālo, bet nepatika pret globālo balstās arī atmiņās par tradicionālo dzīvi laukos. Laiku pa laikam no kāda empīriski apjukuša barda vai trubadūra izdzirdam nopūtas par viensētu dzīvesveida saglabāšanu, bez kura kultūrai un valodai gals. Patiesība nav pilnīgi pretēja, bet tai ir sarežģīts konteksts.

Kādreiz viensēta tiešām bija tautas spēka avots. Taču tad tā arī bija ekonomiski saprātīgākais dzīvesveids. Kad zeme bija galvenais bagātības avots un tās apstrādei vajadzēja daudz roku darba, bija saprātīgi dzīvot tā, lai ikdienas darbu veikšanai jāpārvietojas pēc iespējas maz. Taču mūsdienās lauku dzīvesveids realitātē nereti ir dienišķas svārsta kustības starp farsu un traģēdiju, ritmiskas kā zarā pakārtas divlitru alus pudeles šūpošanās vējā, kurai nokrist zemē liedz neticami groteskas ekonomiskās loģikas butaforijas.

No bērnības labi atceros ainiņas pie lauku veikaliem, no kuriem vīri un sievas stiepa prom lielus tīkliņveida maisus, piekrautus ar zemas kvalitātes rupjmaizes ķieģelīšiem. Tie tika izbaroti viensētās turētajiem lopiņiem, jo nopirkt graudus acīmredzot nebija iespējams. Nozarē runā, ka graudi no maizes cenas veikalā veido vien ap desmito daļu, pārējais ir enerģija, darbs, transports, ūdens un citas piedevas, pārdošanas izmaksas. Taču tā laika sistēma acīmredzot padarīja šādu kolektīvi absurdu rīcību par individuāli racionālu.

Mūsdienās rupjmaizes ķieģelītī reiz ietverto simbolisko jēgu un ekonomisko nastu nes elektrības apgādes sistēma. Īpašs stāsts ir kukurūzas audzēšana labākajās lauksaimniecības zemēs vēlākai sapūdēšanai, nodarot lielu kaitējumu apkārtējai videi un ekonomikai — šādi rīkoties mudinājis atbalsts elektrības ražošanai no biogāzes. Taču tas ir labi zināms. Mazāk izprasts ir kaitējums, kuru radīja līdzšinējā elektrības tarifu struktūrā ietvertie pamudinājumi uzturēt pārāk lielas tīkla jaudas. Daudzos gadījumos tās tiek lietotas tikai ļoti epizodiski vai pat nemaz. Piemēram, tam, lai reizi gadā sazāģētu malku savā viensētā, tā vietā, lai to darītu viss pagasts vienuviet. Ietaupījums uz transporta rēķina veido vien mazu daļu no izmaksām, ko ekonomikai kopumā veido daudz trīsfāzu pieslēgumu uzturēšana. Taču, kamēr vien nebūs pamudinājuma individuāli rīkoties kolektīvi racionāli, cilvēki savu rīcību nemainīs.

Līdz šim par lieko jaudu uzturēšanu to lietotāji nemaksāja neko. Taču visiem elektrības lietotājiem kopumā ilgākos laika posmos tas maksā simtus miljonus eiro. Kopš šī gada elektrības izmaksas ir dalītas, atsevišķi atspoguļojot tīkla uzturēšanas un elektrības izmaksas. Pat jaunie tarifi ļoti nepilnīgi atspoguļo izmaksas, kas ir saistītas ar tīklu uzturēšanu nomaļās vietās, taču tie ir solis pareizajā virzienā. Šī reforma pamudinās lietotājus atteikties gan no liekajām jaudām, gan no pieslēgumiem, kurus viņi nākotnē visdrīzāk nedomā izmantot. Zemais patēriņš uz vienu pieslēgumu ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas nosaka augstās sadales izmaksas attiecībā pret patērētajām kilovatstundām.

Šīs izmaiņas ir radījušas pretestību, kuru motivē, cita starpā, labi domāta, bet rīcības seku neizpratnē pamatota vēlme atbalstīt lauku apdzīvotību.

Lielās elektrības sadales izmaksas ir faktors, kas kavē apstrādes rūpniecības attīstību. Taču tieši no apstrādes rūpniecības ir atkarīgs, vai nākotnē Latvijā cilvēki dzīvos vietās, kas atrodas tālāk par ~50 kilometriem no Rīgas. Tas kļūst skaidrs, iepazīstoties ar reģionu ekonomikas struktūru. Zīmējot ar ļoti plašiem vilcieniem un neapgrūtinot lasītāju ar sīkām detaļām, aina izskatās šādi.

Starp statistiskajiem reģioniem (Rīga, Pierīga, Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un Latgale) apstrādes rūpniecības daļa viszemākā ir Rīgā, ap 10%. Līdzīgu daļu pārējos reģionos veido lauksaimniecība un mežsaimniecība, mainīgās proporcijās. Galvenais naudas pelnītājs reģioniem ir nevis resursu nozares, bet apstrādes rūpniecība, kas tajos veido apmēram piekto daļu no kopprodukta. Tā ir galvenais reģionu eksporta ienākumu avots, ar eksportu šeit domājot gan pārdošanu pārējā Latvijā, gan pārējā pasaulē. Otrais lielais naudas avots reģioniem ir valsts budžets. Lai gan Rīga ir galvaspilsēta, valsts pārvaldes īpatsvars kopproduktā te ir viszemākais. Tāpat reģioniem ļoti svarīgs ienākumu avots ir citas galvenokārt ar nodokļiem apmaksātas nozares — izglītība, veselības aprūpe. Naudas plūsmas no galvaspilsētas reģiona uz pārējo Latviju ir ļoti spēcīgas, bez nosauktajām nozarēm jāmin arī sociālās apdrošināšanas sistēma. Interesanti būtu zināt šo starpreģionu pārvedumu summas, bet, cik man zināms, neviens nav centies tās novērtēt pilnībā. Ziņojiet, ja kļūdos.

Tātad reģionu labklājība ir atkarīga no to rūpniecības konkurētspējas un ekonomikas kopējās veselības. Arī Rīga pret rūpniecību nevar izturēties nevērīgi, arī desmitā daļa ekonomikas ir daudz. Taču galvaspilsētas attīstību šobrīd pirmkārt virza citi faktori. Šeit ir koncentrētas Latvijas biznesa, informācijas un sakaru pakalpojumu, tūrisma, aviopārvadājumu nozares. Atšķirībā no preču eksporta, šo pakalpojumu eksports šobrīd strauji aug, pirmajā pusgadā par 12% gada griezumā, kas gadā kopumā varētu būt papildus ~300 miljoni eiro, sasniedzot apmēram 2.8 miljardus. Daļa, ko no šīs papildus naudas plūsmas gūst Rīga un tās tuvākā apkārtne, ir 80-90%.

Augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksportētājiem par elektrības cenām galva īpaši nesāp, šīs nav energoietilpīgas nozares. Izņēmums ir datu uzglabāšanas pakalpojumi, bet tie veido ļoti nelielu daļu no IT eksporta. Taču rūpniecībai elektrības cenas ir nozīmīgs faktors. Piebildīsim, ne visām apakšnozarēm vienādi, piemēram, metālapstrādes (nejaukt ar metālu ražošanu) un mašīnbūves uzņēmumiem izdevumi par elektrību 2014.gadā veidoja nedaudz vairāk par procentu no kopējā apgrozījuma. Arī tas nav nenozīmīgi, ražošanā katrs cents nāk ar piepūli, taču šo uzņēmumu galvenajiem konkurentiem Ziemeļu un Rietumeiropā ir daudz augstākas darbaspēka izmaksas, kas jau ir daudzkārt lielāks postenis. Pārtikas pārstrādes uzņēmumu apgrozījumā elektrības tēriņu īpatsvars jau ir apmēram divas reizes augstāks, kokapstrādātājiem — vēl divas reizes augstāks. Skaidrs, ka tieši šīm divām nozarēm ārpus galvaspilsētas reģiona ir lielākās iespējas attīstīties. Te ir vietējās izejvielas, šīm nozarēm vajag mazāk ekspertu ar ļoti specializētām zināšanām, salīdzinot ar elektroniku, farmāciju un ķīmiju, mašīnbūvi.

Cilvēks nav perfekti racionāla būtne un viņam nevajag censties par tādu kļūt. Nācijas labklājību nenosaka tikai saražoto materiālo labumu apjoms. Es atbalstu to, ka daļa ekonomikas radītās ienākumu plūsmas tiek veltītas, lai atbalstītu tādas nepraktiskas lietas kā teātris, vai, vairākumā gadījumu, arī dzīve viensētās. Taču ekonomikas spēja atbalstīt šos mērķus, pati nesabrūkot zem šī atbalsta svara, ir ierobežota. Ir jāizdara izvēles, piemēram, jāatbalsta tikai labākais teātris, par kura paveidu var uzskatīt arī tradicionālā dzīvesveida saglabāšanu. Ir jāatbalsta izkliedētās ekonomikas formas, kurām ir iespēja vismaz nākotnē droši stāvēt uz savām kājām.

Nauda, kuru veltām maz izmantoto vai neizmantoto pieslēgumu un jaudu uzturēšanai, tai skaitā laukos, izsūc dzīvību no modernās industrijas. Tas ekonomikai ir ceļš uz nekurieni. Pretojoties pasākumiem, kuri var samazināt elektrības izmaksu slodzi rūpniecībai, tradicionālā dzīvesveida atbalstītāji draud sagraut pēdējos pamatus, uz kuriem var balstīties lauku apdzīvotība, cik nu no tās vēl palicis.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form