Saskaņā ar jaunākajiem „DnB NORD Latvijas barometra” datiem, jau 82% Latvijas iedzīvotāju domā, ka valsts attīstās nepareizā virzienā, tāpat lielākā daļa prognozē savas finansiālas situācijas pasliktināšanos. Es piekrītu otrajam vērtējumam, bet ne pirmajam.
Ir gandrīz vai „jautri” piedalīties sacensībā par to, kurš skaļāk kliegs par savu interešu aizsardzību, taču jāatceras – kad ekonomika divos gados sarūk apmēram par ceturto daļu, valsts nevar vienlaikus nepalielināt nodokļus, nesamazināt algas un neatlaist daļu sabiedriskajā sektorā strādājošo. Visu mūsu vēlmju summa pašreiz ir krietni lielāka par mūsu rīcībā esošo medus podu. Tāpēc labāk ir pie lēmuma par poda satura sadalīšanu nonākt inteliģentā diskusijā, nevis podu dusmās sadauzīt un palikt pie nekā. Līdz šim diskusija, ievērojot pēdējā gada laikā piedzīvoto nepatīkamo pārsteigumu mērogus, ir bijusi pārsteidzoši mierīga un konstruktīva, un par to Latvijas iedzīvotāji ir pelnījuši lielu komplimentu.
Protams, cilvēkiem ir tiesības dusmoties brīdī, kad viņiem klājas grūti. Dusmoties noteikti palīdz ziņas, kuras mediju telpā šķiļ interešu grupu cīņas par to, lai valsts tās pasargātu no krīzes ietekmes. Uzstāšanās, ka tieši „mūs” nedrīkst aiztikt, jo tad ekonomika sabruks, mirs cilvēki un iestāsies vispārējs posts, padara sabiedrības noskaņojumu negatīvāku, nekā tas izrietētu no objektīvajiem faktiem. Sabiedrība dažkārt pārāk nopietni uztver visus tai piedāvātos briesmu stāstus.
Patiešām šī un vismaz daļēji arī nākamā gada laikā algu līmenis vēl turpinās samazināties, bet bezdarbs pieaugs. Taču domāju, ka pašreiz Latvijā gan sabiedriskajā, gan privātajā sektorā tiek darīts tuvu maksimāli iespējamam, lai atgrieztos pie izaugsmes un mūsu valsts kļūtu attīstīta un pārtikusi. Protams, neviens nav un arī nevar būt perfekts, tiek pieļautas arī kļūdas, taču svarīgāk ir virzīties uz pareizo pusi, nevis ilgi domāt par to, kā radīt perfektus risinājumus. Valsts pārvaldes iestāžu pieņemtie lēmumi pašreiz reti kad iepriecina, taču tas nenozīmē, ka šie lēmumi ir aplami (vairākumā gadījumu tas tā nav), tie vienkārši atspoguļo iepriekš pieļauto aplamību neizbēgamas sekas.
Kolektīvs stoicisms ir svarīgs krīzes pārvarēšanas priekšnoteikums, tam turpmāk ir jāpievieno vairāk individuālas apņēmības. Būt optimistiem par savu spēju kaut ko izdarīt — tā ir bezriska stratēģija, jo alternatīva — sēdēt rokas klēpī salikušam un žēloties par dzīvi – , vienmēr būs sliktāka. Ir pēc iespējas mazāk jāpaļaujas uz valsts spēju palīdzēt, bet vairāk uz saviem spēkiem. Sabiedrības apziņā jēdziens „valstī notiekošais” asociējas ar jēdzienu „politiskie lēmumi”. Taču politikas nozīme un ietekme uz cilvēku ikdienas dzīvi samazināsies. Mēs dzīvojam arvien daudzveidīgākā sabiedrībā, kurā ietekme kļūst izkliedētāka, un pats šis jēdziens kļūst arvien daudzšķautņaināks. Daudzveidīgāka kļūst ekonomika, tajā attīstoties jaunām nozarēm, kura katra sniedz savas iespējas pelnīt naudu. Daudzveidīgāki kļūst informācijas aprites kanāli, kuri piedāvā līdz šim nebijušas iespējas paust savu viedokli citiem, līdz ar to ietekmēt viņu rīcību. „Attaisnojumu” savu sapņu neīstenošanai kļūst arvien mazāk.