Pēteris Strautiņš: Panākumu, nevis Veiksmes stāsts
Foto: Publicitātes foto

Jautājums — vai Latvijas vēsturi kopš krīzes zemākā punkta 2009.gadā var saukt par "veiksmes stāstu", ir kļuvis ļoti polarizējošs. Tas ir apbēdinoši, jo daudz vairāk var uzzināt, cenšoties nonākt pie niansēta skaidrojuma nevis cenšoties vienam otru pārkliegt ar vienkāršiem un kategoriskiem apgalvojumiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Uz šo jautājumu nav vieglas atbildes, tāpat kā uz jautājumu "vai esam pārvarējuši krīzi", jo krīzes jēdziens ir daudz sarežģītāks nekā šķiet pirmajā brīdī un nav pat viegli pateikt, kad tā sākās. Katrā ziņā tas nebija brīdis 2008.gada rudenī, kad uz Rīgu atlidoja Valūtas fonda delegācija, drīzāk par krīzes sākumu būtu jāuzskata 2005.gads, kad iepriekšējā izaugsmes modeļa nesabalansētība sasniedza patiesi destruktīvus mērogus.

"Veiksmes stāsta" gadījumā jāsāk ar to, ka pats jautājums nav labi formulēts. Vārda "veiksme" lietošana ietver pieņēmumu, ka mūsu valstij var labi klāties tikai tad, ja tai paveicas. Šādu sajūtu paušana rada spēcīgu emocionālu rezonansi, jo atbilst dziļi iesīkstējušiem domāšanas paradumiem un rituāliem, kas veidojušies sabiedrībā, kas ir desmitgadēm un pat gadsimtiem mācījusies samierināties ar nožēlojamu stāvokli, kas ir uzspiests no ārpuses. Mūsu politiskā kultūra ir veidojusies vidē, kurā pastāv milzu atšķirība starp "oficiālo" lietu ainu un realitāti, tāpēc optimisms joprojām tiek uztverta kā nekļūdīga nenobriedušas personības pazīme. Valsts pārvalde mūsu valstī vēsturiski ir pārstāvējusi naidīgus spēkus, tāpēc ar to sadarboties un par to izteikties labvēlīgi ir tikpat kā sadarboties ar ienaidnieku. Šī mantojuma dēļ cilvēki, kuri šobrīd ienāk politikā ar vislabākajiem nodomiem, nepārtraukti tiek pakļauti negatīvu emociju gūzmai, kuras pirmavots ir cilvēku galvās notiekošā cīņa ar pagātnes rēgiem. Tam ir arī konkrētāki iemesli, piemēram, korumpētas žurnālistikas imitācijas biedējoši augstais īpatsvars šobrīd. 

Latvijas sociāli ekonomisko procesu kopaina noteikti nav vienkārša. Esam starp 10% pasaules valstu ar straujāko IKP pieaugumu uz vienu iedzīvotāju kopš 1995.gada. Taču starta punkts ir bijis tik zems, ka ekonomiskās emigrācijas dēļ joprojām turpinām zaudēt valsts iedzīvotājus un nespējam pilnībā uzturēt modernas ekonomikas funkcionēšanai nepieciešamo infrastruktūru. Ir svarīgi būt reālistiem un neignorēt problēmas, taču ir svarīgi arī nekrist pretējā galējībā. Ja cilvēki nevēlas atzīt labās lietas, kas ir notikušas, tad viņi arī nenovērtē lēmumus, kas ir pieņemti, lai šīs lietas notiktu. Tas savukārt nozīmē, ka sabiedrībā nepieprasa politiku, kas var nodrošināt tālāku labklājības pieaugumu. Citiem vārdiem, vēsturiska atpalicība rada domāšanas veidu, kas veicina atpalicības saglabāšanos.

Sabiedriskās domas noslieci pesimisma virzienā var ļoti precīzi izmērīt brīdī, kad par optimismu tiek nosaukts faktu uzskatījums, piemēram, kopš krīzes zemākā punkta notikušās izaugsmes aprakstīšana, tas gadās bieži. Par optimismu/pesimismu var runāt tikai nenoteiktības situācijā, runājot par vēl nenotikušām lietām, par prognozēm. Fakti nevar būt optimistiski vai pesimistiski, "dzīves fakti ir konservatīvi", kā reiz teica lietišķā optimiste Margareta Tečere.

Diemžēl pie mums neprātīga optimista birku riskē saņemt jebkurš cilvēks, kurš neizmanto publisko telpu kā atkritumu izgāztuvi savām negatīvajām emocijām un ar katru vaibstu nepauž pārliecību, ka cinisms ir emocionālā brieduma neatņemama pazīme. Domāju, ka ir ļoti cieša saistība starp sabiedriskās vides emocionālo piesārņošanu un piemētātajām ceļmalām, mežiem un kāpņutelpām. Tāpat noteikti ir sakarība starp lielas sabiedrības daļas instinktīvo vēlmi veidot negatīvu valsts tēlu un augstiem reitingiem cilvēkiem, par kuru godīgumu ir pamatotas šaubas. Šķiet, ka daļu sabiedrības tās politiskajā dzīvē motivē nevis vēlēšanās darīt ko labu valstij, bet gan neapzināti centieni padarīt valsti atbilstošu sev ērtiem priekšstatiem par to. Piemēram, kāpēc gan maksāt nodokļus, ja ir iespēja no tā izvairīties un savu rīcību pamatot ar "neuzticēšanos", turpinot ar prieku pieņemt citu apmaksātus sabiedriskos pakalpojumus, par to vairāk rakstīju šeit. Cilvēku rīcību nevada patiesa vēlme objektīvi izzināt pasauli, bet nodrošināt sev emocionālo komfortu, kas balstās gan uz pozitīva paštēla veidošanu, gan realitātes interpretēšanu saviem priekšstatiem izdevīgā veidā. Tas nav nekas mūsu tautai unikāls, tāda ir cilvēku daba. Taču zemēs, kur sabiedrības sarunā pašai ar sevi dominē racionāls pragmatisms un tā garīgais dvīņubrālis optimisms, kā Ziemeļvalstīs, tas palīdz veiksmei radīt jaunu veiksmi un virzīt sabiedrību pretim arvien augstākam civilizācijas līmenim. Latvija pagaidām vēl ir krustcelēs.

"No vienkāršo cilvēku dzīves atrautie" makroekonomikas dati nebūt nesaka, ka krīze pārvarēta visās tās izpausmēs, taču nav šaubu, ka kopš 2009.gada ir gūti ievērojami panākumi. Piemērm, pērn (2012.gadā) preču un pakalpojumu eksports reālā izteiksmē bija par 16% lielāks nekā 2008.gadā, pirmskrīzes augstākajā punktā. Turklāt eksports ir kļuvis ne tikai lielāks, bet arī diversificētāks un "gudrāks". Nevar likt vienādības zīmi starp eksportu un ilgtspējīgo labklājības līmeni, arī importa aizstāšanā ir lielas iespējas. Taču šāds atskaites punkts kā valsts vispārējā ekonomiskā progresa mērītājs šajā gadījumā ir daudz godīgāks nekā IKP, kas ir plašāks rādītājs un normālā situācijā tiešām būtu pats svarīgākais. Tas šoreiz neder, jo 2007.gadā Latvijas IKP "burbuļa" komponente bija tuvu 15%. Šobrīd ir daudz mazāka, bet pretēja (negatīva) ciklisko faktoru ietekme uz IKP, tātad ilgtspējīgais labklājības līmenis kopš 2007.gada ir pieaudzis ("parastais" jeb cikliski nekoriģētais IKP no 2007.gada pērn atpalika par 12%, 2005.gadu pārsniedza par 7%, bet 1995.gadu - par 108%). Turpretim bezdarbs joprojām ir krietni augstāks nekā brīdī, kad IKP sasniedza līdz šim augstāko līmeni, tātad 2007.gada beigās. Tas pārsniedz arī 2005.gada līmeni, taču, atskaitot bez darba esošos, nebūs daudz cilvēku, kuru reālie ienākumi atpaliek no tābrīža līmeņa, tie katrā ziņā nav ne policisti, ne pensionāri, ne skolotāji.

Jāsaprot arī tas, ka citās valstīs Latvijas nesenā ekonomiskā vēsture rada lielas kaislības ne jau tāpēc, ka ārzemniekus interesētu, cik kvalificēts ir mūsu darbaspēka vai labi pārvaldīti un tehnoloģiski spēcīgi ir uzņēmumi, kas ir minēto eksporta panākumu pamats. Pasaules mēdijos atbalsts vai nosodījums Latvijas saukšanai par "veiksmes stāstu" saistīts ar krīzes pārvarēšanas makroekonomisko stratēģiju un iespējamiem secinājumiem attiecībā uz citu valstu izvēlēm. Mana vērtējums par sasniegumiem izvēlētās makro stratēģijas ietvaros ir - labāki nekā bija gaidīts, bet par pašu stratēģiju - nekad neuzzināsim, kā būtu bijis alternatīvajā scenārijā un šobrīd ir svarīgākas lietas, par ko lauzīt galvu. Nevajag vēlreiz uz mūsu zemes izcīnīt svešu ļaužu cīņas par ideoloģisko tīrību, tās jau nodarīja milzu postu iepriekšējā gadsimtā.

Daudz interesantāk ir diskutēt tieši par krīzes pārvarēšanas procesu mikroekonomiskajā līmenī, jo tas ietver ļoti daudzus lēmumus, kuru kopumā veiksmes un neveiksmes statistiski izšķīst, viss ir atkarīgs no gudrības un čakluma. Krīzes pārvarēšana ir nevis Veiksmes, bet Panākumu Stāsts, ar daudzām niansēm un vēl nepadarītiem darbiem.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form