Pēteris Strautiņš: Par pievienoto vērtību ir jārunā ar pievienoto vērtību
Foto: LETA

Diskusijas par ekonomisko politiku ir ļoti svarīgas, tās nosaka, kuras idejas cilvēku prātos uzvarēs. Savukārt idejām un priekšstatiem ir milzu ietekme uz reālās pasaules norisēm. Kā rakstīja angļu ekonomists Džons Meinards Keinss, "ekonomistu un politisko filozofu idejām, gan tad, kad tās ir pareizas, gan tad, kad tās ir aplamas, ir lielāka vara, nekā tas parasti tiek novērtēts. Nav šaubu, ka viss pārējais pasaules gaitu ietekmē tikai ļoti nelielā mērā."

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Te varētu piebilst – liels spēks ir arī idejām, kas nav ne pareizas, ne aplamas, bet ļoti aptuvenas, miglainas, slikti formulētas. Ar to domājam spriedumus, kuri satur patiesības elementus, kas tiek greizi interpretēti, izrauti no konteksta. Te piemērs ir populārie priekšstati par pievienoto vērtību – kas tā ir, kurās ekonomikas nozarēs tā ir augstāka vai zemāka, kas to nosaka. Ļoti bieži par pievienoto vērtību ar patosu runā cilvēki, kuri prasību radīt augstu pievienoto vērtību neattiecina paši uz sevi un sevis teikto.

Visas muļķības labāk neizslimot

Putra prātos var novest pie aplamiem lēmumiem, kuri rada lielus zaudējumus cilvēkiem un uzņēmumiem. Latvijas nesenā vēsture vēsta par ļoti sliktiem piemēriem. Pirms desmit gadiem tika pieļauta milzīga makroekonomiskā nestabilitāte, kas sākotnēji mudināja uzņēmumus veikt aplamas investīcijas, bet vēlāk iznīcināja arī daudz ilgtspējīgu biznesu, veicināja emigrāciju. Pieļaut šīs kļūdas mudināja tādas muļķīgas iedomas kā "inflācija ir jāizslimo", "tirgus pats sakārtos norises finanšu sektorā". Mēs šeit neko neizdomājam, šādi runāja augstas valsts amatpersonas, kas atbildēja par fiskālo politiku, banku uzraudzību. Tirgus tiešām visu sakārtoja, tikai kā? Tirgus vienmēr visu galu galā sakārto, tāpat kā neviena lidmašīna gaisā vēl nav palikusi. Pēckrīzes gados ļoti lielu kaitējumu radījušas leģendas par "enerģētisko neatkarību", kalpojot kā aizsegs uzpūstām investīcijām un superpeļņai priviliģētiem investoriem.

Tāpēc mēs labprāt iesaistāmies saimniecisko norišu publiskajā apspriešanā un turpmāk to darīsim vēl aktīvāk. Mums ir zināšanas un pieredze, kas nepastarpināti iegūta, pieņemot lēmumus par uzņēmumu attīstību, koordinējot dažādu uzņēmumu mērķus, strādājot ar valsts institūcijām biznesa vides uzlabošanā, analizējot makroekonomiskos procesus. Jo plašāka un sazarotāka — nozaru, ģeogrāfiskā griezumā kļūst uzņēmuma darbība, jo vairāk tas uzzina par uzņēmējdarbības vides priekšrocībām un trūkumiem. Ar laiku krājas arī izpratne par to, kādi lēmumi jāpieņem, lai šī vide kļūtu pievilcīgāka gan pašam, gan citiem uzņēmumiem.

Lai kvalitatīvi spriestu par ekonomiskās politikas iespējām un riskiem, ir ļoti svarīgi dziļi izprast analīzē lietotos jēdzienus. Viens no tiem ir "pievienotā vērtība". Šķietami vienkāršs, taču ar to ir saistīti ļoti daudzi pārpratumi. Var tikai apsveikt to, ka ir beidzot novērtēta pievienotās vērtības celšanas nozīme. Taču tas ir ļoti pašsaprotami, apmēram tā, kā teikt, ka ir jāspiež gāzes pedālis, lai brauktu ātrāk. Tāpēc ir nedaudz skumji, ka šī tēze tiek pasniegta ar lielu patosu, kā liels atklājums, jau nākamajā teikumā atklājot ļoti būtiskus robus izpratnē par to, kā vērtības radīšana Latvijas ekonomikā patiešām notiek.

Vērtība ir ceļš uz labklājību

Tā kā augstāka pievienotā vērtība nozīmē iespēju labāk nopelnīt, cilvēku vairākums nav īpaši jāmudina strādāt šī mērķa panākšanai. Izdarīt to gan nav tik viegli kā pateikt, pretējā gadījumā ceļš uz augstu labklājību būtu viegls, bet tas tāds acīmredzami nav. Sabiedrībā populāri priekšstati par to, kas rūpniecībā ir augsta vai zema pievienotā vērtība, mēdz būt stipri aplami. Vai mikroprocesoru klātbūtne produktā vai kolbu izmantošana ražošanas procesā nozīmē augstu pievienoto vērtību? Dažkārt jā, bet citreiz nē. Pievienotā vērtība tiek pat saprasta kā saražotā produkta cena par kilogramu. Ak, nabaga Norvēģija, viņi eksportē naftu, kam cena ir tikai ap 350 eiro par tonnu, kas ir daudz mazāk, nekā maksā viena griķu tonna Latvijā! Norvēģija tomēr ir bagāta, jo viens naftas ieguvē strādājošais vidēji izpumpē ļoti daudz šī zemi tehnoloģiskā, primitīvā produkta.

Lai arī ne visas lietas dzīvē var izmērīt ar naudu, tomēr nozarēs un uzņēmumos radīto pievienoto vērtību var. Tā kā saimnieciskās darbības mērķis ir celt cilvēku labklājību, tad produkti ar augstu pievienoto vērtību ir tādi, kuru ražošanā radītā starpība starp produkta cenu un tā radītāja izdevumiem ir liela, šo starpību dalot ar patērēto laiku. Ražotais produkts var būt it kā ļoti vienkāršs, teiksim, dēļi. Taču, ja strādnieks saņem labu algu, bet uzņēmuma īpašnieka rīcībā paliek attiecībā pret ieguldīto kapitālu pievilcīga peļņa, diez vai radītā pievienotā vērtība var būt zema.

Pateicoties integrācijai Rietumu sabiedrībā, daudziem Latvijas ražotājiem ir bijusi iespēja savā attīstībā no klasiskas produktu tirdzniecības "par iespējami zemāko cenu" pāriet uz kompleksu risinājumu piedāvāšanu konkrētiem pircējiem. Piemēram, "Latvijas Finieris" no identiskas bērza koksnes ražotu saplāksni Eiropas tirgū pārdod gandrīz trīs reizes dārgāk nekā Baltkrievijas ražotāji. Pievienoto vērtību šajā gadījumā veido gan tālāka apstrāde un kombinācija ar dažādiem citiem materiāliem, gan virkne klientam nepieciešamu pakalpojumu – precīza loģistika, sertifikāti, kopīga produktu attīstība u.c.

Karte un teritorija nav viens un tas pats

Arī populārā tēze — ir jāpalielina augstas pievienotās vērtības nozaru īpatsvars, skan ļoti pašsaprotami. Taču šajā gadījumā ne tikai šī mērķa sasniegšanas iespējas nav acīmredzamas, arī pati recepte ir diezgan diskutabla. Ražošanas procesi reālajā dzīvē nav tik viegli klasificējami it kā pašsaprotamās kategorijās, kā to var izdarīt Excel tabulā. Pat šķietami zemas pievienotās vērtības nozaru tālāka attīstība mūsu valsts labklājībai vēl var dot ļoti daudz. Protams, varētu ignorēt šīs intelektuālās rotaļas ar jēdzieniem un kategorijām, ja vien tās neradītu risku pieņemt aplamus lēmumus. Rekomendācijas industriālajai politikai nebūtu vienkāršas un pašsaprotamas pat tad, ja tiktu izgudrota burvju mašīna, kas nozaru robežas ekonomikā bīdītu kā šaha figūras.

Rūpniecības nozaru dalīšana pēc to radītās pievienotās vērtības pirmajā brīdī šķiet ļoti vienkārša. Ir Eiropā vispārpieņemta klasifikācija četrās grupās – augstas, vidēji augstas, vidēji zemas un zemas. Piemēram, augstas pievienotās vērtības grupā ieskaita farmāciju un elektroniku, bet zemas pievienotās vērtības — pārtiku un kokapstrādi. Savukārt dažādas mašīnbūves nozares tiek ieskaitītas gan vidēji zemas, gan vidēji augstas pievienotās vērtības grupās.

Kaut kāda saistība ar realitāti šim dalījumam ir, tas nav gluži teorētiķu fantāzijas auglis. Pievienotā vērtība uz vienu strādājošo nozarēs vidēji visā Eiropā tiešām rindojas atbilstoši šim dalījumam. Taču, aplūkojot šo ar plašiem otas vēzieniem gleznoto ainu sīkāk, sāk atklāties tās nosacītība. Piemēram, identisku metāla detaļu ražotāji var tikt ieskaitīti vidēji augstas vai vidēji zemas pievienotās vērtības nozarē, ja mašīnas, kurai šīs detaļas domātas, pārvietojas ar riteņiem vai ir pieskrūvētas pie rūpnīcas grīdas. Tāpat ļoti svarīgi — dažādās ES valstīs dažādu nozaru "hierarhija" pēc pievienotās vērtības uz darbinieku var būt ļoti atšķirīga. Vēl cita iespēja — nozares vidusmēra pievienoto vērtību velk lejup liels skaits uzņēmumu, kuri kopumā saražo nelielu daļu nozares kopējās izlaides. Abas piebildes izšķiroši maina vērtējumus par kokapstrādi Latvijā, tās iespējām līdzdarboties tālākā labklājības līmeņa celšanā.

Vērtības radīšanai ir konteksts

Šī un vēl citu iemeslu dēļ augstas/zemas pievienotās vērtības nozaru kartes praktiskā pielietojamība gan valstiskos lēmumos, gan uzņēmumu investīciju politikā ir ļoti ierobežota. Tā visdrīzāk nesniegs atbildi uz jautājumu – kurā nozarē veiktās investīcijas dos lielāku atdevi pašam investoram un sabiedrībai kopumā. Ne vienmēr tās būs tā dēvētās augstas pievienotās vērtības nozares. Ir vairāki faktori, kuri sarežģī ceļu no skaistas teorijas līdz tādu praktisku lēmumu pieņemšanai, kuri noved pie finansiālas veiksmes un ilgtspējīgas valsts ekonomikas attīstības. Teritorija vienmēr ir sarežģītāka par karti, šai sarežģītībai ir vairāki slāņi.

Pirmkārt, dažādās valstīs starp pievienoto vērtību atsevišķās nozarēs un rūpniecībā kopumā ir ļoti dažādas attiecības. Piemēram, Latvijā kokapstrāde uz rūpniecības kopējā fona izskatās labāk nekā vidēji ES, bet ķīmija – sliktāk. Otrkārt, nozares var būt iekšēji ļoti daudzveidīgas. Treškārt, pievienotā vērtība uz strādājošo nav vienīgais kritērijs, pēc kā vērtēt nozaru devumu sabiedrības labklājībā. Arī radītās darbavietas, jo īpaši vietās ar zemu ekonomisko aktivitāti, var būt vērtība, vismaz kādu laiku, ja to radīšana nav saistīta ar izvairīšanos no nodokļiem, tātad darba tirgus kropļošanu.

Pats svarīgākais, ko šeit vēlamies teikt — nevar aplūkot uzņēmumu darbību atrauti no to sociāli ekonomiskā konteksta. Iespējams, ka uzņēmumi ar zemu ražīgumu šobrīd vēl ir pat ļoti vajadzīgi. Nav iespējams acumirklī pacelt kopējo eksportu uz vienu iedzīvotāju, teiksim, līdz Zviedrijas līmenim. Tāpēc nav jēgas mākslīgi forsēt ražīguma kāpumu, atstājot daļu strādājošo bez darba, darbaspēka aizvietošana ar kapitālu notiks atbilstoši algu kāpumam. Tieši produktu portfelis ir galvenais "pudeles kakls", nevis nespēja celt darba ražīgumu. Iekārtas var nopirkt, ja ir nauda un plāns šo iekārtu pielietošanai. To, ka nepietiekams pieprasījums (kas būtībā ir nepietiekami attīstīts produktu piedāvājums) ir galvenais ražošanas apjomu ierobežojošais šķērslis, apstiprina arī nozares uzņēmumu aptaujas.

Tieši uzņēmumu produktu portfeļa uzlabojumam ir jāvelta lielākās pūles. Ir ļoti grūti to veicināt kādam no malas, ja uzņēmumam pašam nav izpratnes par šī mērķa svarīgumu, trūkst tehnisko zināšanu, vēlēšanās dziļi izprast patērētāju vajadzības.

Mēs nevaram uzrakstīt visaptverošu un precīzu recepšu sarakstu šī mērķa sasniegšanai, taču varam ieteikt netērēt laiku iedomātu problēmu risināšanai.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form