Pēteris Strautiņš: Patiesie varoņi klusē
Foto: Publicitātes foto

Runājot par pietiekami ilgiem laika sprīžiem, mūsu valsts tautsaimniecībai vienmēr klājies vai nu daudz labāk vai daudz sliktāk nekā tai vēlējuši pareģi. Kad ir klājies slikti, tas nav īpaši jāskaidro - mūsu valsts iedzīvotāji ar lielu prieku gan klausās, gan stāsta citiem par visu slikto, kas šeit ir un arī nav noticis. Taču kuri ir tie periodi, kad ekonomikas izaugsme bija straujāka par plānoto? Vispirms tas notika aptuveni septiņos gados pēc Krievijas 1998-1999.gada finanšu krīzes. Kādā slavena Jaungada uzruna bija pravietiska gan par labo laiku garumu, gan beigu iemeslu („ja netiks sadarītas lielas muļķības"), tikai sākumpunkts bija noteikts neprecīzi. Atceros, ka pirms šī perioda Latvijai tika prognozēta apmēram 4% izaugsme, galu galā dabūjām 6-8% tā pirmajā pusē, kad attīstība bija puslīdz sabalansēta un divciparu skaitli pārmērību periodā. Savukārt pēckrīzes periodam ļoti cienījamas starptautiskas iestādes prognozēja 2-3% izaugsmi, faktiski esam dabūjuši 4-5%. Šī gada sākumā nokritām zem šī līmeņa, bet pieejamie dati liek domāt, ka jau 2.ceturksnī izaugsme gada griezumā jau atkal bija virs 4%.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tātad ir kaut kas tāds, kas mūsu ekonomiku padara dinamiskāku nekā tā ir „uz papīra", saskaņā ar dažādiem izmērāmiem parametriem. Kas tas ir?

Par to man lika aizdomāties kāds attīstības ekonomikas (development economics) teorētiķa Rikardo Hausmana raksts portālā Project Syndicate pērnā gada oktobrī. Tur viņš stāsta par „kluso zināšanu" jeb tacit knowledge nozīmi nāciju labklājības veidošanā. Tās ir zināšanas, kuras ir grūti izmērīt, piešķirt tām punktus starptautiskos indeksos, aprakstīt patentos. Šīs zināšanas rada un uztur darīšana, pats pievienotās vērtības radīšanas process. Mūsdienīgu ekonomiku virzošos sociāli - tehnoloģiskos procesus veido liels skaits dažādu prasmju, kuras, pirmkārt, ir ļoti smalkas, otrkārt, var darboties tikai kā funkcionāls kopums, treškārt, mijiedarbojas ar likumu, vērtību un attieksmju sistēmu, ko uztur pilsoniskā sabiedrība un kas veido ekonomiskos stimulus. Ir gandrīz neiespējami šo funkcionālo kopumu nokopēt un pārcelt no vienas valsts uz otru vai pat no vienas valsts daļas uz otru, pavaicājiet par to itāļiem.

Tāpēc zemes, kurās industriālās sabiedrības izveidojās līdz 19.gadsimta beigām, joprojām veido attīstīto valstu kodolu, kuram pievienojušās tikai nedaudzas valstis. „Iznireļi", kas pēkšņi kļuvuši bagāti, pateicoties ģeogrāfiskai un ģeoloģiskai veiksmei, šajā gadījumā neskaitās. Lielākā daļa pārējo valstu šobrīd, labākajā gadījumā, melanholiski prātuļo, kā izkļūt no t.s. vidējo ienākumu slazda.

Latvija pieder pie vēsturisko industriālo valstu kodola, tam pievienojāmies dažās desmitgadēs pirms 1.pasaules kara. Kopš tā brīža mūsu vēsture bijusi ļoti dramatiska, taču „mīksto" faktoru smalkā struktūra, kas veido mūsdienīgas ekonomikas pamatu, šeit visumā ir saglabājusies. Atšķirībā no valstīm, kuras vidēji augstu ienākumu līmeni sasniegušas nesenā pagātnē, mums ir tas, ko varētu nosaukt par Industriālo Aristokrātiju. Tā es sauktu ģimenes un organizācijas, kurās no paaudzes paaudzē tiek nodota uz pacietīgu un sistemātisku vērtības radīšanu vērsta dzīves uztvere. Nevienā ārzemju augstskolā par naftas dolāriem nevar iemācīties to izpratni un intuitīvo zināšanu krājumu, kuru gūst bērni, vakaros klausāmies vecākus runājam par darbu. Citām līdzīgu ienākumu valstīm var būt gludākas un melnākas šosejas, tām varbūt ir augstāka vieta kādā no daudzajiem globālajiem inovāciju un renovāciju, konkurētspējas un klunkurētspējas indeksiem. Tie ir svarīgi, taču tie ne vienmēr izrādās noteicošie.

Ne visas pasaules darbināšanā nepieciešamās zināšanas var precīzi klasificēt, izteikt vārdos un citos simbolos. Ne vienmēr tas, kas ir svarīgs, ir izmērāms, bet strādājot ar neizmērāmām zināšanām, ir grūti veidot zinātnisku karjeru, pelnīt ar padomu došanu un izcelties kā publiskam domātājam. Tāpēc Klusās Zināšanas mēdz ignorēt akadēmiskā vide, biznesa konsultanti un visa pārējā smalki čalojošā publika, kas veido sabiedrības intelektuālo vidi. Kluso Zināšanu nozīme tiek ignorēta arī politikas veidošanas procesā, līdzīgu iemeslu dēļ. Tās ir pārāk netverama, abstrakta parādība, lai varētu radīt politikas programmas ar iespaidīgiem nosaukumiem šī resursa vairošanai, apgūt Eiropas fondus un krāt popularitātes punktus. Taisnības labad piebildīsim, ka te nav runa tikai par kaitīgiem stimuliem lēmumu pieņēmējiem, kā jau teikts, Klusās Zināšanas ir ļoti ēteriska parādība, ar kuru strādāt tiešā veidā ir grūti. Taču var sniegt dažus no ekonomiskās loģikas un veselā saprāta izrietošus padomus par to, ko darīt un, vēl svarīgāk, ko nedarīt, lai šis resurss attīstītos.

Pirmkārt, nevajag algota darba veicējiem, kas ir galvenā Kluso Zināšanu bāze, likt nest tik lielu daļu nodokļu sloga, kāds tas šobrīd ir Latvijā. Pievērsiet uzmanību, es šeit nerunāju par darbaspēka nodokļu līmeni vai kopējo nodokļu slogu, bet darbaspēka samaksāto nodokļu īpatsvaru. Nodokļi nav absolūts ļaunums, augstāki vai zemāki nodokļi paši par sevi, ja vien nav runa par galējībām, nesamazina vai nepalielina valsts konkurētspēju. Algota darba veicēji Latvijā caurmērā maksā daļu no ienākumiem, kas ir tuva ES vidējam, ir nianses, atkarībā no viņu ienākumu līmeņa un apgādājamo skaita. Taču lielā mērā tāpēc, ka daļa sabiedrības dzīvo īpaši labvēlīgā nodokļu režīmā, saņemto valsts pakalpojumu klāsts ir diezgan plāns. Šī netaisnība apvienojumā ar ES kontekstā salīdzinoši zemo algu līmeni veicina emigrāciju, tātad skalo ārā nākotnes labklājības pamatus.

Šī situācija ir varējusi rasties un pastāvēt vairāku iemeslu dēļ:

  • Arodbiedrību vājums. Tās pārstāv samērā nelielu darba ņēmēju daļu, galvenokārt sabiedriskajā sektorā strādājošu. Līdz ar to viņu darbība galvenokārt fokusēta uz lielāku algu prasīšanu budžeta iestādēs strādājošajiem, dažkārt arī strukturālo reformu bremzēšanu. Domāt par darba ņēmēju interesēm vairāk makroekonomiskos mērogos arodbiedrības sākušas samērā nesen un šajā ziņā tām vēl daudz jāmācās.
  • Tautas vēsturiskās psiholoģiskās traumas un to radītās paniskās bailes no jebkādas ienākumu sadales taisnīguma aspektu apspriešanas.
  • Latvijā pēc PSRS sabrukuma bija ļoti izteikts finansējuma trūkums attīstībai un tā piesaistē vajadzēja ķerties pie patiesi izmisīgiem līdzekļiem, arī radot atbilstošus stimulus nodokļu sistēmā. Tolaik arī bija ļoti daudz augsti kvalificētu inženieru bez darba. Kopš tā brīža izaugsmi virzošo faktoru proporcijas ir ievērojami mainījušas, maigi izsakoties.
  • Varētu runāt arī par sabiedriskā sektora efektivitāti. Tāpat kā citi ļaudis, kuri ar vīna glāzēm rokās satiekas vēstniecību rīkotās pieņemšanās un tamlīdzīgos smalkos pasākumos, es varētu izjusti un ar lielu aizrautību stāstīt par strukturālo reformu nepieciešamību, jo īpaši, ja tās neskar mani pašu. Taču nevaru piekrist vispārīgiem un kategoriskiem apgalvojumiem, ka mūsu sabiedriskais sektors ir neefektīvs, punkts. Tas noteikti nav ideāls, tāds tas nav nekur, taču trūkumus nevajadzētu izmantot kā retorisku triku uzmanības novēršanai no kaut kā cita. Valsts laiku pa laikam šur un tur izšķērdē naudu, taču, brīvi citējot Imanuelu Kantu, no cilvēces koka līkajiem zariem nekas taisns vēl nav pagatavots. Ekspertiem, kuriem patīk pretstatīt valsts izšķērdību privātā sektora efektivitātei, nereti ir ļoti vājš priekšstats par reālo, nevis idealizēto privāto sektoru. Ir daudzkārt un daudzviet pierādīts, ka tādus pakalpojumus kā izglītība un veselība pērkot sabiedrībai kopumā nevis katram indivīdam atsevišķi, iznākums ir ne tikai taisnīgāks, bet arī efektīvāks. Tādai jābūt arī visas sabiedrības līdzdalībai šo svarīgo kopējo labumu finansēšanā.

Pieļauju, ka daļai lasītāju varētu būt radies jautājums - kāpēc baņķierim uztraukties par nodokļiem uz darbaspēku? Ļoti vienkārši, bez ilgtspējīgas sabiedrības nebūs arī ilgtspējīga banku biznesa. 

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form