Elitei ir intelektuāli jāizbauda sava īpašā misija, nevis jākautrējas no tās. Tad cilvēkiem Latvijā un pasaulē radīsies sajūta, ka dzīve te ir kaut kas īpašs, ļoti interesants un patīkams, nevis drūma nolemtība. Ir ļoti grūti padarīt dzīvi labāku, par to nepriecājoties.
Askēze nav alternatīva
Lai elites atbildības un intelektuālo ambīciju garšas izjūta izveidotos, ir nepieciešams ilgs laiks. Latvija ir daudz laika zaudējusi, dzīvojot apstākļos, kad pārvaldi ietekmēt bija grūti vai neiespējami, tā darbojās nekompetenti un ārēju spēku interesēs. Tad bija divas izvēles – pievienoties Sistēmai vai svēti norobežoties no visa notiekošā, kļūstot par tautas bēdu teicējiem. Tēlaina dzīves rūgtuma aprakstīšana un izgaršošana, prasme paslēpt kritisku informāciju starp rindām bija sabiedrības dabiskās aristokrātijas piederības pazīme. Tie, kas to spēja, ieguva tautas mīlestību. Viņi tobrīd spēlēja ļoti svarīgu lomu, saglabājot labāku laiku atnākšanas iespēju.
Mūsdienās var redzēt, ka daļa radošās saimes, apzināti vai neapzināti alkstot pēc padomju ēras inteliģences prestiža, cenšas šo ceļu atkārtot it kā nekas nebūtu mainījies. It kā visa pasaule būtu sazvērējusies pret mums – jāļaujas nolemtībai, valsts ir tautas ienaidnieks, bet jebkāda pozitīva informācija ir meli.
Šobrīd cilvēku prāta spējas Latvijā var pielietot daudz lietderīgāk. Mūsdienīgas, tehnoloģiski attīstītas un gudrām atgriezeniskajām saitēm cauraustas sabiedrības veidošana ir ļoti interesants pienākums, daudzējādi tīkams, lai arī grūts. Šo norisi var pielīdzināt mākslas darba tapšanai. Tās pamats ir gudri veidotas vietējas struktūras — uzņēmumi, nevalstiskās organizācijas. Tajās darbojoties, cilvēki gūst administratīvas efektivitātes un attieksmes taisnīguma dienišķo pieredzi. Tieši lietišķa rosīšanās šādā vidē, nevis patētiska pagātnes vainu dalīšana un dažādu traģiskas auras apvītu maisu virināšana sniedz enerģiju sabiedrības morālās šķiedras nobriešanai. Gudras ekonomikas pieredzi guvušie cilvēki labi redz cauri neprasmīgu elites statusa pretendentu patosa falšumam. Pārliecinošu stāstu par valsts nākotni var uzrakstīt tikai realitāte. Stila izjūta ir prasme, kas jāapgūst visu dzīvi, tāpēc vēl jo svarīgāk, lai būtu cilvēki, kuri nemitīgi apgūst mūsu nācijas Lielā Stāsta jeb naratīva veidošanu.
Vārdi jātēmē mērķī
Sabiedriskās domas veidotāju un ietekmētāju atbildības īpaši svarīga daļa ir spēja veidot konstruktīvu sarunu par biznesa vidi un tās uzlabošanas iespējām. No tās ir tieši atkarīgs investīciju apjoms, tātad – ekonomikas pieauguma temps, migrācijas bilance un sabiedrības ilgtspēja.
Šīs prasmes noteikti varētu būt labākas par šobrīd redzamajām. Par biznesa vides trūkumiem ir jārunā, jāmudina tos atrisināt, neļaujot atbildīgajiem lēmumu pieņēmējiem sust komfortā. Taču vienlaikus nevajag radīt iespaidu, ka jebkāda nepilnība ir pierādījums nelabojamai nācijas nolemtībai. Minēšu dažus īpaši kaitinošus piemērus.
Ik reizi ir jāizprot, kas ir vēstījumu mērķauditorija un kā ar to jārunā. Spilgts piemērs ir komunikācija par maksātnespējas procesa trūkumiem. Kā bankas darbinieks labi apzinos, cik tie ir svarīgi, cik toksisks ir to kaitējums biznesa videi. Taču nevajag situāciju pasniegt tā, ka mūsu valstī vispār nevar investēt un šādas sajūtas izklāstīt katram ārzemju žurnālistam vai diplomātam, kurš gadās pa rokai. Varbūt ne apmierinošā tempā, bet problēma tiek risināta. Turklāt ir investori, kuriem tā nekad nevarēja būt nozīmīgs risks. Piemēram, starptautiskajiem biznesa pakalpojumu centriem, kuri šeit investē nevis lielu naudu, bet gan zināšanas par procesu organizēšanu, kuras nevar nozagt pat visģeniālākais Antonijas ielas administrators.
Plaši izplatīts saputrotas domāšanas piemērs ir sabiedriskā sektora atbildības absolutizēšana, skaidrojot labklājības līmeņa atšķirības Latvijā un Rietumeiropā. Sava atbildība ir arī privātajam sektoram, nevajag tam dāvināt nevainības prezumpciju. Tas veido ap 70% ekonomikas, tā lielākie spēlētāji ir sasnieguši iespaidīgu darbības mērogu, viņu lēmumiem var būt liela ietekme. Piemēram, viens no galvenajiem iemesliem biznesa pakalpojumu eksporta lēnākai attīstībai nekā Lietuvā dažus pēdējos gadus ir lielu un modernu biroju ēku nebūvēšana šajā laikā. Tas noteikti nav sabiedriskā sektora darbs. Arī privātajam sektoram nav pienākums īstenot projektus, kas nenes peļņu, bet šajā gadījumā problēma bija nevis šī, bet stratēģiskas vīzijas trūkums.
Šeit svarīgākais nav vainīgo meklēšana, bet gan mērķauditorijām sniegtā vēstījuma precizitāte. Ja visā vaino birokrātiju, likumus, nodokļus, tad tas ir mājiens, ka šeit veiksmīgu biznesu vispār nevar veidot, jo tie ir apstākļi, kas neizbēgami ietekmē visus. Tad iespējamiem investoriem tiek dots vēstījums – nenāciet šeit! Ja neveiksmju analīze ir sabalansētāka, gan uzsverot uzņēmumu, gan valsts atbildību, tad tas sniedz jau niansētāku priekšstatu par to, ko šeit var un nevar izdarīt un vienlaikus kalpo kā precīzāka recepte arī pašas biznesa vides uzlabošanai.
Teoriju par to, ka Latvijā nevar veiksmīgi attīstīt biznesu, apgāž veiksmīgu, ļoti augsta darba ražīguma uzņēmumu pārstāvniecība visās nozīmīgākajās nozarēs. Šeit var ražot un sniegt pakalpojumus atbilstoši pasaules augstākajiem standartiem. Šajā gadījumā nav svarīgi, kāds ir vidējais līmenis, pat daži piemēri pierāda principu — tas ir iespējams! Pārējo žēlabas ir lirika.
Apburtais aplis ir dubļains
Latvijā krasi atšķirīgi var izskatīties nākotnē sagaidāmais ekonomikas izaugsmes temps, ja skatās uz līdzšinējām demogrāfijas tendencēm un notikumiem eksporta sektorā.
Zemākie IKP ilgtspējīgas izaugsmes tempa vērtējumi acīmredzami balstās apļveida loģikā (circular logic) — izaugsmes temps būs lēns, jo cilvēki brauks prom, bet cilvēki brauks prom tāpēc, ka izaugsmes temps būs lēns. Es uzskatu, ka potenciālā izaugsmes ātruma novērtēšanai svarīgākā ir nevis makro līmeņa rādītāju, bet nozaru un uzņēmumu attīstības loģikas izpratne. 2017. gadā apstrādes rūpniecība auga apmēram par 8% apstākļos, kad divas vēsturiski lielākās apakšnozares – kokapstrāde un pārtikas rūpniecība — vien par pāris procentiem.
Ražošanas struktūra mainās. Savukārt pakalpojumu eksportā "klasiskais" tranzīts (dzelzceļš un ostas) tagad veido mazāk nekā piekto daļu kopējā. Intelektuālie pakalpojumi un tūrisms kopš 2010. gada vidēji aug ar ~8% gadā. Taču, lai iegūtu izpratni par strukturālajām pārmaiņām nozarēs, ir jāiegulda liels darbs. Vieglāk ir paņemt dažus strīdīgi interpretējamus makro datus un pieņemt, ka nākotne būs vienkāršs pagātnes turpinājums.
Strauji mainās ne tikai eksporta struktūra, bet arī darba tirgus. Ir bezjēdzīgi vienlaikus sūdzēties par emigrāciju un "darbaspēka trūkumu", kas būtībā ir tikai neveikls apzīmējums straujam algu pieaugumam. Nav šaubu, ka darbaspēka dārdzība ir nopietna, pat nepārvarama problēma daudziem uzņēmumiem. Taču, ja līdzšinējais algu līmenis nav pietiekams cilvēku noturēšanai Latvijā, nav vērts sūkstīties par tā kāpumu. Uzņēmumi, kuru bizness nav ilgtspējīgs, beigs savu darbību gan algu augšanas, gan neaugšanas scenārijā, tikai pirmajā darbinieki "beigsies" viņiem, bet otrajā — visiem. Nevienam nav garantēta mūžīga palikšana tirgū, tas attiecas gan uz produktu, gan darbaspēka tirgiem. Latvijā nav vispārēja darbaspēka trūkuma, tikai samazinās cilvēku skaits, kuri ir gatavi strādāt par ļoti zemām algām. Tāpat jebkurā mazā darba tirgū vienmēr pietrūks cilvēku ar specifiskām zināšanām un prasmēm, kuri jāaicina no citām valstīm.
Elitei ir īpaša atbildība par valsti, par spēju izstāstīt sabiedrībai tās nākotnes iespējas un riskus, to, kas ir darāms, lai padarītu valsti ilgtspējīgu. Kā jau visās sabiedrībās, arī mūsējā elite ir, taču tai nav attīstīta apziņa, par piederību šai sabiedrības grupai kā par kaut ko pozitīvu, kas uzliek īpašus pienākumus un vienlaikus ir misija.