Pēteris Strautiņš: Valsts nākotne ir pilsētu nākotne
Foto: LETA

Šobrīd sabiedrības uzmanības centrā dinamiski sprēgā diskusija par to, vai valsts stagnē vai attīstās, esam iekrituši vidējo ienākumu slazdā vai tomēr neesam. Svarīgs jautājums, bez šaubām. Pat it kā nelielas ekonomikas pieauguma atšķirības var radīt ļoti atšķirīgu nākotni. Šobrīd ir populārs pieņēmums, ka ilgtspējīgais ekonomikas pieauguma temps ir apmēram 3% gadā. Ekonomikas domnīca Certus izvirzījusi mērķi augt par vismaz 5% gadā. Tā ir liela starpība, kaut sadzīviska intuīcija varbūt to tā neuztver, jo sevišķi tāpēc, ka diezgan nesenā pagātnē ekonomika ir augusi pat vairāk nekā par 10% gadā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Augot par 3% gadā 20 gadus, mēs pārsniegtu pašreizējo ES vidējo ienākumu līmeni, bet paliktu trūcīgāki nekā 2036.gada Eiropa. Ienākumu līmenis tad būtu par 75% augstāks nekā mūsu pašreizējais. Augot par 5% gadā, mēs pēc 20 gadiem būtu bagātāki nekā vidējie eiropieši, pelnot par 153% vairāk nekā šobrīd.

Arī tie ir abstrakti skaitļi, kas tieši neuzrunā mūsu maņas. Mēģināsim uzburt ainu, kā pie krasi atšķirīgiem scenārijiem var atšķirties dažādas vietas mūsu valstī nākotnē, kādas būtu ikdienas sajūtas, tur dzīvojot un strādājot.

Daudzviet atšķirība nebūs liela un šī teritorija varētu aptvert vietas, kurās dzīvo un dzīvos vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju. Varētu šķist, ka nonāku pretrunā ar iepriekš teikto, bet skaidrojums sekos.

Jebkurā no reālistiskajiem nākotnes scenārijiem Rīga pēc 20 gadiem būs spoža, krāsaina, radoša, jautra, jauneklīga, bagāta, multikulturāla un dinamiska pilsēta. Tā būs pievilcīga vieta, kur dzīvot un strādāt. Reālais kopprodukts galvaspilsētas reģionā kopā jau ir tuvu ES vidējam rādītājam un nav šaubu, ka tas turpinās virzīties augšup pret šo atskaites punktu. Reģionam ir diversificēta ekonomika ar nozīmīgiem augsto tehnoloģiju uzņēmumiem, uz zināšanām balstītām pakalpojumu eksporta nozarēm, Rīga ir Baltijas lielākais transporta centrs. Šie apstākļi apvienojumā ar bagāto kultūras dzīvi spēs nodrošināt, ka tieši galvaspilsētā atgriežas ekonomiskie emigranti. Rīga ir pasaules vienīgā latviski runājošā un domājošā lielpilsēta, tā ir ļoti svarīga konkurences priekšrocība. Pieaugošā skaitā te ierodas ārzemju studenti, no kuriem daļa paliks šeit dzīvot. Tikai vēl nepieredzēta mēroga politisks vandālisms var nokaut pozitīvu attīstības scenāriju galveno Latvijas ceļu krustpunktā. Starpību starp scenārijiem ar dzīves līmeni nedaudz virs ES vidējā vai tālu virs ES vidējā varētu pamanīt, ja uzmanīgi skatās. Piemēram, nedaudz atšķirtos pilsētas autoparks, jauno ēku skaits un kvalitāte. Taču dzīve šeit būs laba jebkurā gadījumā.

Jebkurā no reālistiskajiem nākotnes scenārijiem Latvijā būs plašas teritorijas, kur dzīvos krietni mazāk cilvēku nekā tagad. Jau šobrīd var atrast vietas, kur jebkāda cilvēku darbība šķiet apstājusies. Tieši šādu vietu nākotnē būs mazāk, lauksaimniecības apritē atgriežoties aizlaistiem laukiem, atkal - jebkurā attīstības scenārijā. Taču izplatītāka kļūs ainava, kas šobrīd ir raksturīga, piemēram, Lietuvas pierobežai Rietumzemgalē un Kurzemē - kārtīgi, apsaimniekoti lauki un meži, bet gandrīz pamesti ciemi un jau gandrīz no zemes virsas pazudušas viensētas un tukši baznīcu mūri. Pat vislabvēlīgākajā scenārijā nākotnē šādu vietu būs vairāk. Ne tāpēc, ka šajās vietās dzīve kļūs sliktāka, bet tāpēc, ka citur tā kļūs labāka straujāk. Relatīva nabadzība var būt kaitinošāka par absolūto.

Attīstības scenāriju atšķirības visspilgtāk izpaudīsies pārejas zonā starp šīm galējībām - mūžam zaļo galvaspilsētu un citā nozīmē mūžam zaļajiem laukiem. Ir vairākas vidēja lieluma pilsētas, kuras IKP pieauguma procents šurpu vai turpu ievirzīs krasi atšķirīgos nākotnes ceļos. Vienā gadījumā ap šīm pilsētām būs izauguši omulīgu privātmāju rajonu puduri, bet centros krāsainību ienesīs siltināto māju fasādes. Citā scenārijā šīs vietas var pārvērsties par rēgu pilsētām. Ir vairākas bijušo rajonu centru pilsētas, par kuru ekonomisko ilgtspēju ir lielas šaubas.

Ja iedomājamies nākotnes Latviju, kurā dzīvo, teiksim, 1.9 miljoni iedzīvotāju vai 1.7 miljoni, atšķirības galvenokārt neizpaudīsies Rīgā un jau šobrīd tukšos laukos. Tās izpaudīsies reģionu centros. Taču, ja paskatāmies uz ekonomiskās politikas lēmumu pieņemšanas procesu, ieraugām viegli paradoksālu ainu. Ir gan lēmumu pieņēmēji, gan šo procesu ietekmējoši cilvēki no plašās čalojošo ekspertu saimes, kuri ir nemiera gari - viņi vēlas strauji traukties uz priekšu, jo skatās uz nācijas nākotni kā sacensību ar laiku. Lietas kopumā it kā virzās uz labo pusi, bet ir risks zaudēt vēl daļu cilvēku, pirms kļūst pavisam labi. Nav laika gaidīt! Šie cilvēki pārsvarā dzīvo un strādā tajā valsts daļā, kurā dzīve būs diezgan komfortabla jebkurā gadījumā.

Vienlaikus rodas sajūta, ka dažiem reģioniem nav lielu iebildumu, ja tos lēnām ved uz vēstures kapsētu, ka tik pārāk stipri nekrata, lai process notiek maigi, sociāli atbildīgi, ar nemitīgu dialogu, saskaņošanu un citiem uzmanības apliecinājumiem.

Ir taču jāsaprot, ka cilvēki ir noguruši no nebeidzamajām pārmaiņām.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form