Pēteris Strautiņš: Valsts pārvaldīšana nav vienkāršs darbs  (37)

Sākšu ar lirisku atkāpi. Zem šī raksta virsraksta var izlasīt, ka tā autors šajā jautājumā nav, tā teikt, balta lapa jeb tabula rasa, bet šī īsā rindiņa neatklāj pilnu ainu, lapa ir pat ļoti krāsaina. Bez manas pašreizējās nodarbošanās tur ir arī īsa, bet neaizmirstama karjera žurnālistikā (2003.-2007.gads), kuras laikā nekustamā īpašuma burbuļa pīķa periodā (2005.-2006.gadā) daudzkārt brīdināju lasītājus par cenu krituma un vispārējas ekonomiskās krīzes riskiem, tai skaitā iespēju, ka tobrīd ar aizdotu naudu pirkta mājokļa vērtība nākotnē var kļūt mazāka par parādu bankai. 

Piemērs ir šis 2006.gada oktobrī publicētais raksts. Esmu saņēmis pateicības no cilvēkiem, kuri tajā laikā, manu padomu klausot, nenopirka dzīvokli un tādējādi pasargāja sevi no iespējamām nepatikšanām. Atmiņas par to silda sirdi, jo parāda, ka ar abstraktu makro analīzi var konkrēti palīdzēt cilvēkiem. Savukārt sajūtas par daudzu tajā laikā banku pieņemtu lēmumu "gudrību", ja vajadzētu, es varētu izteikt ar visnotaļ emocionāliem vārdu virknējumiem.

Tāpēc man ir saprotami iemesli, kāpēc tiek virzītas izmaiņas maksātspējas regulējumā un šī rīcība ne mazākajā mērā nav pārsteigums, šādus notikumus paredzēju jau pirms astoņiem gadiem. Nepārsteidz arī tas, ka cilvēki, kas toreiz neteica neko vai pat centās iestāstīt, ka nekāda burbuļa nav (nāk prātā vismaz viena labi zināma žurnālista vārds), tagad ir lielākie grūtībās nonākušo kredītņēmēju draugi un aizstāvji. Tāda ir cilvēka daba. Varbūt kaut ko neatceros, bet, manuprāt, neviens no aktīvajiem t.s. nolikto atslēgu principa virzītājiem toreiz publiski nebrīdināja par nekustamo īpašumu burbuļa radītajiem riskiem ģimeņu labklājībai. Labojiet mani, ja es kļūdos.

Saistībā ar izmaiņām hipotekārās kreditēšanas regulējumā apspriesti ir divi varianti - "nolikto atslēgu principu" attiecināt arī uz jau izsniegtajiem kredītiem vai arī tikai nākotnē izsniedzamajiem kredītiem. Pirmais variants jau ir noraidīts, lielā mērā tāpēc, ka kopš kreditēšanas buma likums jau ir mainīts kredītņēmējiem par labu. 

Tā bija pamatota rīcība. Pēc tik liela nekustamo īpašumu burbuļa un neizbēgami sekojošās krīzes, kuras laikā daudzi parādi kļuva lielāki par ieķīlāto mājokļu vērtību, to īpašniekiem turklāt zaudējot daļu no ienākumiem, bija jādod iespēja pavilkt svītru zem pagātnes tiem, kuri neredzēja citu iespēju. Nav šaubu, ka sākotnējās situācijas saglabāšana bija morāli nepieņemama un varētu apdraudēt sociālo mieru. Kā 1923.gadā rakstīja Džons Meinards Keinss, parādu kontraktu absolūtisti ir īstie revolūcijas vecāki. 

Taču jebkādai spēles noteikumu pārrakstīšanai jābūt samērīgai un būtu grūti pamatot, kāpēc tagad ar jau vienu no vieglākajām privātās maksātnespējas procedūrām Eiropā Latvija šo punktu vēl nav sasniegusi. Ir pašsaprotami, kāpēc vēl lielākas izmaiņas nevēlas bankas, bet domāju, ka ir arī saprotams, kāpēc visās Eiropas valstīs un arī vairākumā ASV štatu hipotekārā kredīta ņēmēju atbildība neaprobežojas ar ieķīlāto dzīvokli. Jo mazāks aizdevēja risks, jo izdevīgāki konkurences apstākļos veidojas kredītu nosacījumi. Tipiskā situācijā hipotekārā kredīta dzēšana aizņem vairāk nekā pusi cilvēka ekonomiski aktīvās dzīves daļas. Līdz ar to pat neliela procentu likmju starpība nozīmīgi ietekmē aizņēmēja labklājību.

Taču, ja man kāds cilvēks saka, ka nolikto atslēgu principu tomēr vajag attiecināt uz pagātni, es vismaz saprotu, par ko viņš runā, kam un kā viņš cenšas palīdzēt. Domāju, ka šāds solis nebūtu izdevīgs sabiedrībai kopumā, bet nenoliedzami ir cilvēki, kuriem šādas izmaiņas būtu vēlamas. Turpretim ir ļoti grūti saprast, kam varētu tikt palīdzēts, bankām un to klientiem ierobežojot izvēles brīvību nākotnē, slēdzot hipotekārā kredīta līgumu, kas ir Saeimas apstiprināto izmaiņu būtība. Aizņemties mājokļa pirkšanai, atbildot tikai ar ķīlu, ir iespējams jau šobrīd, tikai nosacījumi ir citi. Vai ir domāts atturēt cilvēkus no tāda riska uzņemšanās, kuru viņi neizprot? Var ticami apgalvot, ka pirms krīzes daļa cilvēku nenojauta, ka mājokļu vērtība var kristies. 

Šobrīd diez vai kāds vēl domā, ka nekustamā īpašuma cenas nekad nesamazinās. Piebildīsim, vislielākā šāda varbūtība ir Latvijas novados ar vājām attīstības perspektīvām un attiecīgi sarūkošu iedzīvotāju skaitu. Mājokļi tur jau šobrīd ir lēti, un to pirkšanā šobrīd uzņemto saistību apjoms nākotnē būs ļoti neliels attiecībā pret vidējā valsts iedzīvotāja ienākumiem, kuri strauji augs. Tāpēc ir maz ticams, ka kredītņēmējiem šādās situācijās šķitīs saprātīgi uzņemties maksātnespējas procedūras radītos apgrūtinājumus un tieši šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc bankām ir svarīgi saglabāt pašreizējo regulējumu. Bez tā turpmāka hipotekārā kreditēšana daudzviet kļūst praktiski neiespējama. Taču kredītņēmējiem var būt interese par dzīvokļu iegādi pat tad, ja to nākotnes vērtība ir neskaidra, jo īpašumtiesības dod cita veida stabilitāti dzīvē un padara izdevīgus ieguldījumus šo mājokļu uzlabošanai, kas var ietekmēt to nākotnes vērtību. Tas savukārt var šajās vietās piesaistīt vēl citus cilvēkus un tā tālāk.  

Līdz ar to te var veidoties labvēlīgi pašpastiprinoši mijiedarbības cikli, pretstatā negatīviem, kurus veicinātu mājokļu kreditēšanas "lombardizācija". Par šo procesu ekonomisko loģiku sīkāk izteicos šajā rakstā. Hipotekāro kredītu ņemšana nav vienīgais veids, kā cilvēki labprātīgi piekrīt ierobežot savu rīcības brīvību un šīm izvēlēm ir dziļa simboliska un praktiska jēga.

Piebildīsim, lēmumi, kas bremzēs hipotekāro kreditēšanu nākotnē, nevis palīdzēs, bet kaitēs tiem, kuri ir ņēmuši kredītus iepriekš. Nav šaubu, ka mazākai finansējuma pieejamībai mājokļu iegādei būs negatīva ietekme uz to cenu. Līdz ar to pasliktināsies īpašumu vērtības/parādu attiecības un palielināsies risks, ka nepieciešamības gadījumā kredītņēmēji nevarēs ar īpašuma pārdošanu segt savas saistības. Darbojas arī garāka atgriezeniskā saite starp pagātnē kredītus ņēmušo likteņiem un kreditēšanu šobrīd, kas ved caur IKP pieaugumu, nodarbinātību, ienākumiem un to veidoto pieprasījumu nekustamo īpašumu tirgū. Krīzes pārvarēšanas periodā Latvijas ekonomika ir augusi diezgan strauji, bet joprojām kuģo pret vēju, ko veido kopējo kredītsaistību apjoma samazināšana. No makroekonomiskā viedokļa raugoties, šobrīd ir vajadzīgs pavisam cits kreditēšanas izmaiņu virziens nekā Burbuļa laikā. 

Ja toreiz jaunu kredītu bija par daudz, tagad to ir par maz un nesen notikušajās Latvijas Bankas organizētajās Ekspertu sarunās tas ir detalizēti pamatots. Jebkurām izmaiņām likumos tas ir jāņem vērā.

Mājokļu cenu samazināšanās neapšaubāmi būtu izdevīga cilvēkiem, kuri mājokli var iegādāties bez aizņemšanās. Taču cilvēkiem ar nelieliem uzkrājumiem šādā scenārijā iegādāties mājokli būs grūtāk. Visvairāk apdraudēta būs iespēja saņemt hipotekāros kredītu reģionu pilsētās. Rīgā izmaiņas nebūs tik krasas, bet te pieaugs nepieciešamās pirmās iemaksas apjoms. Šo efektu apvienotā ietekme ievērojami bremzēs ģeogrāfisko mobilitāti Latvijā, pastiprinot galveno strukturālā bezdarba iemeslu. Cilvēkiem, kuru ambīcijas ienākumu līmeņa un profesionālās izaugsmes aspektā Latvijā var apmierināt tikai Rīgas reģions, (1) viņu pašreizējais mājoklis būs mazāk vērts kā pirmā iemaksa un (2) pirmā iemaksa būs vajadzīga lielāka.

Nav tā, ka tirgus segmentos, kuri kļūs pārāk riskanti hipotekārajai kreditēšanai, mājokļu iegādei aizņemties nevarēs vispār. Jau šobrīd banku klienti dažkārt pērk mājokļus ar patēriņa kredītu palīdzību. Procedūra ir daudz vieglāka, un daļai klientu tas attaisno ievērojami augstākās procentu likmes, kas savukārt kompensē lielāko risku bankām. Daudzviet cenas ir pietiekami zemas, lai kredītu atdotu dažos gados, tad padsmitos procentu mērāma gada likme var būt pieņemama. Taču tas neder kredītam ar gadu desmitos mērāmu termiņu. Tāpēc ir grūti saprast, kāpēc ir jāierobežo izvēles iespējas. Varbūt Saeima varēja vienkārši noteikt, ka klientiem jāparakstās, ka viņi ir informēti par risku, ka pirktā mājokļa vērtība nākotnē var arī samazināties, nevis nodarboties ar Eiropas mērogā unikāliem likumdošanas eksperimentiem.