Teikt, ka pēc krīzes atgriezīsimies diezgan pazīstamā pasaulē, ir garlaicīgi, taču tas varētu būt tuvāk patiesībai.
Pasaule noteikti nebūs tāda pati, kāda bija pirms COVID-19, taču tēzes, ka mainīsies viss, ir liels pārspīlējums. Es arī vēlētos, lai pasaule mainītos vairāk, nekā tas faktiski notiks. Šī pandēmija jaunā veidā parāda, ka cilvēku attiecības ar dabu ir, maigi sakot, saspringtas. Turklāt cilvēki šajās attiecībās uzņemas riskus, ko saprot tikai niecīgs ekspertu pulciņš, turklāt pat viņu izpratne ir stipri nepilnīga.
Pilsētas popularitāti nezaudēs
Sākšu ar populāru viedokli, kurā ir patiesības elements, bet kas tiek stipri pārspīlēts. Lai arī saprotu sentimentālo vēlmi pēc lauku apdzīvotības atjaunošanas, kas arī man nav sveša, koronvīrusa ietekmes rezultātā tā nenotiks.
Nav šaubu, ka sociālās distancēšanās prasības ir palielinājušas cilvēku prasmes rīkoties ar attālinātās saziņas rīkiem. Paradumi mainīsies un daļa no sarunām, kas kādreiz būtu notikušas klātienē, turpmāk notiks šādi. Taču nav arī šaubu par to, ka karantīnas periods ir licis saprast šādu saziņas un darba formu ierobežoto pielietojamību. Tie var noderēt, ja sarunas temats ir relatīvi vienkāršs, savukārt gadījumos, kad ir sarunas par salīdzinoši sarežģītiem tematiem ar smalkākām jēgas niansēm, kurās iesaistīti daudzi dalībnieki, tad ātri atklājas attālinātās saziņas ierobežojumi.
Augstas pievienotās vērtības nozarēs, kur ir nepieciešams apvienot plašas cilvēku loka zināšanas, tieša klātbūtne ir un būs svarīga. Situācijās, kad ir svarīgi uztvert jēgas nianses un neverbālo komunikāciju, tad klātbūtne vienā telpā ir piemērotāka. Tāpēc šo nozaru uzņēmumiem biroji būs vajadzīgi arī turpmāk. Turklāt mājsēdes laiks ir daudziem palīdzējis saprast, ka regulāra došanās uz darbu ir svarīga arī dzīves kvalitātei un daudzveidībai. Jau pirms pandēmijas biroju ēku attīstītāji sāka izvirzīt darbinieku labsajūtu kā vienu no galvenajiem kritērijiem.
Tāpēc centrtiece turpināsies un reģionālā reforma joprojām būs nepieciešama. Tehnoloģiju attīstība turpinās palielināt darba ražīgumu nozarēs, kurās strādā cilvēki laukos (lauksaimniecība un mežsaimniecība), mazās un vidējās pilsētās (apstrādes rūpniecība). Visgrūtāk ir ražīgumu celt nozarēs, kas ir lielpilsētu specializācija — biznesa pakalpojumi, medicīna, Latvijas gadījumā arī tūrisms (ap 90% no tūrisma pakalpojumu eksporta tiek radīta Rīgā un tās apkārtnē). Paradoksāli, taču nereti darbojas sakarība — jo lēnāk nozarē attīstās darba ražīgums, jo vairāk aug tās daļa ekonomikā.
Nākotnē augs darbavietu skaits galvaspilsētā, kā arī reģionu pilsētās, kurās ir spēcīga eksportējoša rūpniecība, tātad tās noieta tirgus no mūsu valsts skatupunkta ir praktiski neierobežots — pasaules ekonomika ir apmēram 2000 reizes lielāka par Latvijas ekonomiku.
Būs liesi gadi, taču ne septiņi
Ekonomikas attīstība ir arvien triviālāku cilvēka vajadzību apmierināšana. Apzinoties, ka šis process rada nopietnus riskus civilizācijas ilgtspējai, man pret to ir dalītas jūtas. Taču nav šaubu, ka turpinās augt cilvēku skaits un nekur nepazudīs viņu vēlme dzīvot arvien labāk. Šobrīd daļai cilvēku, pat bagātajās valstīs, ir bažas par pamatvajadzību apmierināšanu. Taču agri vai vēlu situācija normalizēsies. Tāpat kā pirms epidēmijas, straujāk augs tieši tās nozares, bez kuru produktiem nepieciešamības gadījumā var iztikt.
Es neesmu pārliecināts, ka civilizācijas ilgtspējas nodrošināšana pandēmijas psiholoģiskā šoka dēļ kļūs par cilvēces galveno prioritāti, kaut vēlētos, lai tā notiktu. Par svarīgāko politisko robežšķirtni pasaulē kļūst dalījums starp cilvēkiem, kuri saprot un atzīst civilizācijas eksistenciālos riskus un atbalsta rīcību to mazināšanai un tos, kuri rīkojas pretēji. Zīmīgi, ka starp korona vīrusa risku noliedzējiem ir arī daudz klimata pārmaiņu risku noliedzēju.
Galvenais nav jautājums par to, vai ekonomikas izaugsme notiek vai nē. Mana atbilde uz jautājumu "vai ir iespējama bezgalīga ekonomikas izaugsme uz šīs ierobežotās planētas" ir: "jā, ja vien šī izaugsme kļūst neizmērāma". Cilvēku zināšanu un prasmju pieaugums var būt bezgalīgs.
Ekonomikas struktūra mainīsies, taču nedaudz
Cilvēku vajadzības būs ļoti līdzīgas, tāpat kā tehnoloģijas to apmierināšanai. Šī krīze arī strauji nemainīs Latvijas uzņēmumu rīcībā esošās ražošanas iekārtas, darbinieku prasmes, zīmolus un citas pievienotās vērtības receptes sastāvdaļas. Latvijas rūpniecībā tāpat kā iepriekš dominēs pārtika, koksne, kā arī t.s. inženierijas nozares – metālapstrāde, mašīnbūve, elektronika. Struktūra mainīsies par labu pēdējām, bet tas būs ilgs process. Stāsti par hakatlonos kaltiem risinājumiem sejas masku ražošanai ir aizraujoši, taču šādi notikumi ekonomiku varbūt mainīs tikai ilgākā laikā, ja tādu būs daudz.
Man ļoti patīk patosa pilnas runas par to, ka ir jācīnās ar krīzi, mūsu liktenis ir pašu rokās utt. Taču ļoti lielā mērā esam atkarīgi no tā, kad un kā normalizēsies eksporta tirgi, kā arī — kādi būs pasaules farmācijas panākumi medikamentu un vakcīnu radīšanā. Ļoti daudz ko var izdarīt, lai mazinātu krīzes ietekmi uz cilvēku ienākumiem. Tāpat valsts var rūpēties, lai tirgu atvēršanās brīdī uzņēmumi būtu pēc iespējas labākā finansiālā situācijā. Taču šis nebūs laiks, kad uzņēmumi varēs daudz investēt jaudu palielināšanai vai jaunu produktu radīšanai.
Daudz tiek runāts, ka nākotnē uzņēmumi vairs tā nepaļausies uz garajām un sarežģītajām piegādes ķēdēm, kas apvij pasauli. Iespējams, ka dažās jomās tās kļūs īsākas — nozarēs, kuru produkti var būtu neaizstājami krīzes situācijā. Taču ir jāizvairās no pārspīlētiem vispārinājumiem, globalizācija vīrusa dēļ nebeigsies, jo labklājība ir atkarīga no globālās darba dalīšanas. Piemēram, pārceļot apģērbu ražošanu uz bagātajām valstīm, šie produkti kļūs dārgāki, vienlaikus liedzot attīstības iespējas nabadzīgajām valstīm. Daudzas specializētas elektronikas komponentes arī turpmāk taps vienā vai divās rūpnīcās, kas visdrīzāk atradīsies Āzijā.
Ir jāgrib dzīvot citādi
Es nesagaidu, ka krīze tūrismā turpināsies pēc vīrusa pieveikšanas. Nekādas tehnoloģijas nevar aizstāt sajūtas, ko rada citu zemju apmeklējumi ar to sniegto garšu, smaržu, skaņu un buķeti. Tāpēc ļoti ceru, ka nākotnes civilizācijas ļoti ierobežotajā oglekļa emisiju budžetā atradīsies vieta iespējai saprātīgā apjomā doties ceļojumos ar lidmašīnu uz eksotiskām zemēm. Taču varbūt būs mazāk biznesa ceļojumu, bez kuriem var iztikt. Uzņēmumi apmaksā šos braucienus, balstoties uz tīri racionāliem kritērijiem. Ja reiz ir pierādīts, ka noteikta veida darījumus var kārtot tiešsaistē, šī iespēja ietaupīt tiks izmantota. Lai arī krīzes sākumā medijos izskanēja šaubas par lēto aviosabiedrību dzīvotspēju, var izrādīties, ka lielākas nepatikšanas būs dārgajām.
Lielpilsētu iedzīvotājiem šajā laikā ir bijusi iespēja novērtēt, kā tajās mainās dzīves kvalitāte, ielām kļūstot tukšākām un klusākām. Lai arī pilnīga pāreja uz attālināto darbu var kaitēt gan darba ražīgumam, gan uzņēmumu komandas garam, krīze varētu būt daudziem iemācījusi vismaz daļu uzdevumu veikt no mājām. Ievērojot to, cik liela negatīva ietekme var būt privātā transporta izmantošanai lielā pilsētā, varbūt šis pandēmijas "sasniegums" būs jānostiprina ar iebraukšanas maksu automašīnām, vismaz sastrēgumstundu laikos. Tas, manuprāt, būtu daudz saprātīgāk nekā auto "izspiešana" ar tām atvēlēto joslu skaita samazināšanu un citiem mikromenedžmenta pasākumiem. Ja kāds resurss ir deficīts, tam ir jāuzliek cena, nevis vēl vairāk jāsamazina tā apjoms. Ja vēlaties mainīt cilvēku uzvedību, mainiet ekonomiskos stimulus.
SARS CoV-2 vīruss ir atnesis pasaulei daudz nelaimju, taču arī salauzis iesīkstējušus priekšstatus par to, kā dzīvot un strādāt. Šī ir iespēja, kas jāizmanto.