Pēteris Vaganovs: Vīriešiem ar ieklausīšanos sevī nepietiek. 3 lietas par veselību jāzina!
Foto: Privātais arhīvs

Mēs, Latvijas vīrieši, sākam apzināties, ka ir moderni būt veselam, ka tikai vesels vīrietis spēj īstenot mērķus un rūpēties ne tikai par sevi, bet arī tuviniekiem, bet ne visi zina, kas tieši ir jādara, kad pienāk 40–50 gadu vecums vai kaut kas jau agrāk sāk traucēt justies labi. Patiesībā ir tikai trīs pamata lietas, kas jāzina visiem.

1. Ja kaut kas traucē vai mainījies ķermenī, jārunā ar ģimenes ārstu vai speciālistu un jāizstāsta viss, kas satrauc, jo ir daudzas slimības, kas pašas nepāriet.

Mums, ziemeļu zemju vīriešiem, ir savas raksturīgās iezīmes. Nereti konsultācijās, kad vīrietis jau ir atnācis pie urologa, mūsu saruna rit šādi:

- Labdien, vai jums ir kādas sūdzības?

- Nē, nav.

- Labi. Cik reizes jūs naktī ejat čurāt?

- Kādas sešas.

- Vai tas jums netraucē?

- Nē.

Bet šis vīrietis vismaz ir atnācis pie manis, mēs tiksim galā ar viņa problēmu. Diemžēl sabiedrībā nostiprinājies uzskats, ka pie urologa jāiet tikai večukiem. Tajā pašā laikā Latvijā joprojām sēklinieku vēzi, kas parasti veidojas gados jauniem vīriešiem un ir ļoti agresīvs audzējs, lielākoties atklāj novēloti, kad ir grūti palīdzēt no tā atbrīvoties vai saglabāt labu dzīves kvalitāti un seksuālo funkciju. Šo audzēju katrs pats var laikus sataustīt, bet pašdiagnostika ir gan viegla, gan grūta vienlaikus. Viegla, jo orgāns tepat zem jostasvietas "mētājas", vajag tikai pataustīt pirms miega – un būs sajūtams, ja viens no sēkliniekiem būs kļuvis lielāks un ciets, tajā būs kāds veidojums. Tas nesāp, bet pie ārsta jādodas skriešus.

Grūti ar to ir tāpēc, ka arī jauniem vīriešiem ir tendence slēpt, ja kaut kas nav kārtībā ar veselību, – gan jau pāries. Sēklinieku vēzi atrod 50–60 vīriešiem gadā, kas salīdzinājumā ar prostatas vēzi, kur katru gadu ir pāri par 1000 jauniem slimības gadījumiem, nav daudz. Varbūt tāpēc vīrieši nav sadzirdējuši, cik tas ir nopietni – savus sēkliniekus pataustīt un neklusēt, ja kaut kas ar tiem nav labi.

Pirms nedēļas piedalījos diskusijā, kas notika Latvijas Urologu asociācijas kampaņas par vīriešu veselību "Spēks ir saknēs" ietvaros. Katru gadu mēs kā ārstu, kuri īpaši rūpējas par vīriešu orgāniem, asociācija novembrī, kas tradicionāli ir kungu veselības mēnesis, rīkojam kādu sabiedrības informēšanas kampaņu. Līdz nesenajai diskusijai domāju, ka ārsti sabiedrībai apnikuši, jo par veselību stāsta vienu un to pašu, bet izrādījās, ka mērķa auditorijai – vīriešiem – katastrofāli trūkst informācijas.

Mēs, urologi, kopā ar komunikācijas speciālistiem katru gadu par vīriešu veselību runājam citādi. Mums ir jārēķinās ar postpadomju mantojumu – aiz muguras ir daudzi gadi, kad jebkura vīrieša iniciatīva tika grauta. Ja biji veiksmīgs saimnieks, tad kā noziedznieks tiki izsūtīts. Labāk bija nekādas jaunas idejas neizvirzīt, jo valdošajai varai tās varēja nepatikt, tad atkal draudēja čekas pagrabi. Līdz ar to vairākas paaudzes izaugušas mākslīgi kultivētā matriarhātā un sabiedrībā dziļi ieskaņojies, ka sieviete ir atbildīga arī par vīrieša veselību. Mums jācenšas šo pārliecību mainīt, tāpēc esam runājuši ar vīriem vīru valodā.

Piemēram, "Atceries par savas veselības tehnisko apskati!", "Pārbaudi savus instrumentus!" u. c. Situācija lēnām mainās uz labo pusi, bet šādas kampaņas vienlaikus veicina to, ka vīrieši pret savu veselību izturas kā pret preci. Taču, ja vīrieša veselība sašķobās, tas ietekmē visus, kas viņam apkārt. Veselību nevar iegādāties no jauna, ja tā sabojājusies. Tāpēc šogad runājam par vīrieša atbildību par savu veselību kopumā. Vīrieši mirst no sirds un asinsvadu slimībām, cieš no cukura diabēta, astmas. Šīs slimības bija novēršamas, ja vīrietis uz savu veselību būtu skatījies citām acīm. Rietumu zemēs jau tā notiek.

2. Prostatas vēzim nav simptomu līdz tā pēdējām stadijām. Tāpēc 45 gadu vecumā jāveic pirmās PSA analīzes, kaut arī nekas netraucē.

Tas, ka bieži jāiet uz tualeti, visbiežāk saistīts ar labdabīgu prostatas audzēju, bet prostatas vēzim tiešām ilgi nav simptomu. Ir onkoloģiskās slimības, kur ārsti neko nevar palīdzēt. Bet prostatas vēža gadījumā – jo mēs agrāk to diagnosticējam, jo labāk varam palīdzēt: iejaukties organisma darbībā daudz saudzīgāk, pat tā, ka pēc pāris nedēļām vīrietis var atgriezties pilnvērtīgā dzīvē. Ir daudzi veiksmes stāsti, un ceru, ka tie motivēs arvien vairāk vīriešu 45 gadu vecumā pirmo reizi, bet pēc 50 gadu vecuma reizi gadā veikt PSA analīzes. Ja rādītājs ir paaugstināts, mums darbojas "zaļais koridors", kur ar ģimenes ārsta vai speciālista gādību katrs Latvijas vīrietis divu nedēļu laikā būs papildus izmeklēts un ticis pie onkoloģijas speciālista.

Kāpēc tad zinām tik daudz ielaistu gadījumu? Nereti rīkoties traucē bailes pārbaudīt savu veselību, jo ir iespēja izdzirdēt sliktas ziņas. Bailes katrs var izturēt. Bet kā jūtas tie, kas manā kabinetā apjauš – būtu es pirms dažiem gadiem veicis pārbaudi, viss būtu labi? Tās emocijas piedzīvot nenovēlu nevienam.
3. Erektilā disfunkcija jeb "nestāvēšana" ir labojama jebkurā vecumā.

Vīriešiem nepatīk par to runāt. Kad, piemēram, pirms dažiem gadiem tirdzniecības centrā mēs, urologi, bijām izlikuši prostatas maketu, kam stāvējām blakus, gatavi konsultēt katru, kas pienāks, vīrieši šai vietai meta lielu līkumu. Bet, kad pēc akcijas maketu nolikām tur, kur neviens garām nestaigā, apmeklētība bija liela. Vīriešiem patīk savas lietas risināt pa kluso.

Ir daudzi veidi, kā varam palīdzēt nodrošināt "stāvēšanu", bet reizēm vajadzīga psihoterapeita palīdzība. Par to nevajag kaunēties. Tāpat kā par to, ka pēc 65 gadu vecuma katram vīrietim jau jābūt labos draugos ar savu urologu. Tādas ir vīriešu veselības īpatnības – mēs esam emocionāli jūtīgi un novecojam. Un nevajag domāt – ko nu es ar sīkumiem urologu traucēšu. Runājot par vīriešu veselību, sīkumu nav. Mūsu sievietēm vajadzīgi atbildīgi un veseli vīrieši, jo SPĒKS IR SAKNĒS.

Comment Form