Sjūzena Zontāga ir teikusi, ka grafiti ir kaut kā apliecinājums, publiskās realitātes kritika. Grafiti ir sava veida publiskas necieņas izrādīšana, spēles noteikumu nepieņemšana un tai pašā laikā savas eksistences vistiešākais apliecinājums: “Šeit esmu es!”

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Mazliet baisi paliek staigājot pa jauno apbūves gabalu “Dreiliņiem”, lai arī redzams, ka ar Rīgas Domes palīdzību notiek kaut kāda rosība, t. i. notiek milzu “sērkociņa kastīšu” (nepabeigto deviņstāvīgo blokmāju) pārbūve, tomēr vēl aizvien pārējie pamestie milzeņi atgādina sūro post-padomju realitāti. Pamestajās mājās ir arī kaut kas vilinošs, gribas pietuvoties un ielūkoties it kā “aizgājušajā”, bet iedrošināties ir grūti, jo pārņem baiļu trīsas tukšo, nekad neapdzīvoto monstru pakājē. Arī mājām taču ir dvēseles. Reiz taču tās celtas, lai piepildītu ar dzīvību, - tagad atstātas likteņa varā.

Interesantākais, kas piesaistīja bija tieši grafiti. Lēšu, ka ne pirmā svaiguma: “New Age”, “Metal”, “Sugar”, “Cannibal corpse”, “Kāpēc? Kāpēc?”, “Brutal Truth”, “Napalm Death”, “Valdis Kārkliņš”. Daži no šiem uzrakstiem liecina par rokgrupām, kas bija populāras manos skolas laikos, kad klases puiši domāja, ka iespaidu radīt var arī iedvešot citos (un citās) pretīguma sajūtu, riebumu. Kādas gan asociācijas izraisa “Cannibal corpse” simbolika un vizuālais tēls - uzšķērsts cilvēka līķis, viscaur asinis, un atdalīti ķermeņa orgāni, kas mētājas nesavāktā veidā visapkārt...? Bet šī “smagā metāla” grupa bija ļoti populāra savulaik, - tā bija zīmols jeb saprašanās zīme kādā noteiktā pusaudžu grupā. Tā bija protesta veids pret sistēmu – vecākiem, skolotājiem, skolu, visu to, kas iepriekšnolemts un noregulēts.

Grafiti ir sociālās un politiskās realitātes atspoguļotāji. Sienu uzraksti ir laikmeta liecinieki, kur dažkārt rodama arī kāda estētiska vērtība. Ir taču redzēti tik stilistiski ieturēti ielu grafiti zīmējumi, ka garām braucot nevar ne acu atraut. Tie ietver arī liecības par sociālpolitisko realitāti. Ja atceramies slavenos: “Metro –Nē!” un “Nāvi Rubikam!”. Dažkārt rodamas politfilozofiskas notis, piemēram, Ziedoņdārza grafiti: “Brīvība bez Sociālisma ir Privilēģija”. Un “Ziedonis rullē!” Kur nu vēl visas tās parodijas par un ap komerciālajiem saukļiem, kurus bez liekas vajadzības publiskajā telpā nemaz negribas piesaukt. Un mīlestības jūtu apliecinājumi: “Es tevi mīlu!” Grafiti mēdz būt arī nepieklājīgi, un tās dažkārt ir pat izdevušās, visai trāpīgas rupjības!

Kā raksta Zontāga, līdz pat 19. gadsimta vidum grafiti netika skatīts kā kaut kas “interesants”, tikai pateicoties “modernās gaumes” aizsācējiem franču ilustratoram, karikatūristam, politikas sarkastiķim Grandvilam (Grandville) un tumšajam dzejniekam, kritiķim Bodlēram (Baudelaire) grafiti ir ticis “atklāts”.

Ar krāsu uzpūstajos sienu uzrakstos ir kaut kas nežēlīgs un patiess. Nežēlīgs tiktāl, cik tajos atklājas sociālpolitiskās realitātes skaudrums un cilvēku bezspēcība: Kā cilvēki dzīvo? Ko domā? Kas ir pasakāmais nepasakāmais? Diez vai vēl labāk kā ar grafiti var kaut ko pateikt un publiski (bet anonīmi) izkliegt savu sāpi. Grafiti nav mūžīgs, tomēr dažkārt uzraksti glabājas pietiekoši ilgi, lai liels daudzums cilvēku tos būtu paspējuši izlasīt, pārdomāt, pat atcerēties un skandināt tālāk. Tos nevar nomazgāt (tikai pārkrāsot vai aizkrāsot). Tie ir mazliet huligāniski (un tā pati šeit jau piesauktā Rīgas Dome droši vien jūs sodīs, ja pieķers!). Tie ir neatļautā atļaušanās. Tie runā. Un taisnība vien Nīčem, ka lielās patiesības šodien staigā pa ielām.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form