Izrādās, ka valdībai nav izdevīgs reāls dialogs ar sabiedrību tik politiski nozīmīgā jautājumā kā budžeta pārdale un nodokļu maksātāju naudas izlietošana. Jo mazāk dzirdama un redzama “cilvēkproblēma”, jo vieglāk dzīvot un “normāli” kārtot lietas.
Valsts jeb varas elites būtība gan pie jebkuriem apstākļiem paliek nemainīga, koncentrējoties spējā sabiedrību pārliecināt un uzspiest savu “patiesību” – skaidrojumu un pamatojumu savai politiskai un ekonomiskai dominancei.

Nav iemesla domāt, ka partiju sponsorēšana no valsts finansēm izskaudīs saimniecisko grupējumu interešu īstenošanu, iedarbojoties tieši uz politikas procesiem valstī. Faktiski būs grūtāk izsekot reālajām ekonomisko grupējumu ietekmēm uz politiskajiem spēkiem un to darbību.

Lai sabiedrībai nodrošinātu partijas ienākumu atspoguļojumu, deklarācijas prasīs “vairāk darba” - rafinētākas metodes, ar ko piesegt patiesās ziedojumu summas.

Sabiedrībai iesaistoties finansiāli un faktiski redzot, ka iespējas izsekot politisko partiju programmu, funkciju un pirmsvēlēšanu solījumu izpildei līdzinās nullei, tikai nostiprinās viedokli, ka ietekmēt politiskos procesus no malas ir bezcerīgi. Tas savukārt vairos politisko apātiju un negatīvi ietekmēs pilnvērtīgas politiskās kultūras veidošanos visos sabiedrības slāņos. Partiju finansēšana no valsts līdzekļiem tikai šķietami mazinās plaisu starp varas eliti un sabiedrību.

Politiskā vara efektīvi valdīt, ilgi pastāvēt un izdzīvot var pie nosacījuma, ka tā balstās uz sabiedrības sniegtu leģitimitāti. Politiskās partijas subsidējot elektorātam, varas elite varēs argumentēt, ka leģitimācija iegūta “no apakšas” – no pārvaldāmo gribas un interesēm.

Kādu labumu partiju uzturēšana no valsts kases dos sabiedrības labklājības attīstībai? Vai šāds finansēšanas modelis tiks ieviests, lai stiprinātu demokrātisku un pilsonisku sabiedrību? Apzinot samilzušās sociālās problēmas, kā, nepietiekošo veselības aizsardzību, alkoholismu, narkomāniju, prostitūciju, vardarbību ģimenē, bezpajumtnieku un ielu bērnu tālāko sociālo degradāciju, nepietiekošo finansējumu izglītībai, un nesakārtoto pensiju sistēmu – vai pēc gadiem būs kas palicis, ko stiprināt?

Pat lielākajās un bagātākajās Latvijas pilsētās sociālās problēmas nav koncentrētā veidā tikai atsevišķos rajonos, tās pastāv ik uz soļa. Uz šo problēmu bāzes pamata veidojas ārzemnieku priekšstats par dzīvi mūsu valstī. Atzīsimies Pols Holanders jau nu nav nekāds jaunatklājējs!

Ņemot vērā elementāras likumsakarības, Latvijā šobrīd nevar runāt par:

  • demokrātiskas sabiedrības veidošanu, ja valsts nespēj nodrošināt civilizētu dzīvi saviem pavalstniekiem;
  • reālu sabiedriskās domas ietekmi uz politiku, ja stiprināta netiek sabiedrisko organizāciju darbība;
  • korupcijas novēršanu, ja politiķu publiski deklarētajam nosodījumam un vēlmei to izskaust, neseko aktīvi pasākumi visos līmeņos, un partiju neatkarības stiprināšanu, ja par valsts prioritāti nekļūst cilvēks.

    • Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

    Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit