Šīs valstis izlaiž obligācijas, lai maksātu vismaz jau esošo parādu procentus. Bet investori, negribēdami riskēt, izsolēs pērk šīs obligācijas ar tādu peļņas procentu, ka tas var novest pie jaunu un jaunu parāda procentu uzskrūvēšanas. Savukārt ekonomiskā izaugsme tuvākajā laikā nav paredzama ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē.
Krīze ir galvās, cilvēki taupa, viņi nav pārliecināti par rītdienu, tādēļ pieprasījums ir ļoti zems. Eiropas iedzīvotajiem daudz kā ir gana un viņi nav gatavi lieki tērēt naudu uz precēm, pēc kurām vajadzība jau principā ir apmierināta. Lūk, kur ir problēma, bet tāda problēma ir arī ASV, Japānā un Austrālijā, visur. Problēma nav tajā, ka vēl kāds, izņemot Grieķiju, nespēs samaksāt parādus. Neviens pasaulē nemaz neprasa samaksāt parādus, visa pasaule dzīvo uz parāda, parādi ir pārvērtušies par sava veida nosacījumu, un tas ir normāli. Bet Grieķijas jautājums kļuva par spēcīgas PR kampaņas iemeslu diskreditēt pārējās Eiropas valstis tā it kā nedrošus parādniekus. Tā ir konkurence par finanšu plūsmu, un vilnis nāk no okeāna otras puses. Piemēram, ASV FRS pārstāvji, tagad labprātāk runā nevis par pašu iekšējām vai vispasaules problēmām, tā vietā viņiem labpatīk spriest par nolādētās Eiropas krīzes ietekmi uz viņu augsti attīstīto amerikāņu ekonomiku, kura, ja nebūtu nabaga neizlēmīgās Eiropas, nebaidītos ne no kādām finanšu vētrām, bet tā... tā nākas drukāt naudu. Karā kā jau karā, dolārs jaunās tūkstošgades nulles gados sāka strauji zaudēt ietekmi, un, lai palēninātu šo procesu, visvienkāršāk izrādījās novelt vainu uz citiem. Ja kabatā ir reitingu aģentūras, neko nemaksā nepamatoti vainot Itāliju un Spāniju, ka tās nespēj apkalpot parādu. Turklāt jau tā ne visai patīkamo situāciju pasliktina, provocējot arvien reālāku ekonomisko un finanšu krīzi, vēl lielāku bezdarba rādītāju arī šajās valstīs.
Eiropa tiks galā. Tas fakts, ka tieši tagad ir vērojams pats augstākais visā vēsturē pieprasījums pēc Vācijas obligācijām, pierāda, ka starptautiskajiem investoriem tomēr ir galva uz pleciem. Finanšu plūsma, kaut arī uz mazāk izdevīgiem nosacījumiem, nemainīgi virzās arī uz citām Eiropas valstīm. Esmu pārliecināts, ka tādiem lielajiem spēlētājiem kā Ķīna, Japāna un citiem Āzijas "tīģeriem", Indijai un Krievijai, ir pietiekami liela vēlme pēc otras kabatas, kur visas šīs valstis varētu turēt savas valūtu rezerves. Un visiem elementāri vajadzīgs otrs pols, ciešas savstarpēji izdevīgas ekonomiskās sadarbības objekts. Tādēļ visas šīs valstis, kurām summāri ir milzīgs finansiālais spēks, sarežģītā situācijā būs gatavas atbalstīt gan Eiropas Savienību, gan eiro kā valūtu. Parādi ir bijuši vienmēr, un ne tikai Eiropā. Vienkārši agrāk parādu tēma netika iznesta priekšējā plānā, bet tagad Grieķija ir radījusi precedentu un iemeslu. Un kamēr šīs tēmas nepametīs avīžu pirmās lappuses, eiro visdrīzāk kritīs. Tomēr kopumā eiro kā projekts nekur nepazudīs. Apvienotās Eiropas finansiālais spēks ir milzīgs. Eirozonas IKP apjoms ir vienā līmenī ar ASV. Pastāv ciešas ekonomiskās un kultūras saites, bet galvenais politiskā vēlme saglabāt Eiropu kā vienotu telpu. Esošā krīze drīzāk ir uzticības krīze, un, kad kļūs skaidrs, ka vienojošie spēki ir pārāki, atgriezīsies arī uzticība eiro.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
