Bāriņtiesas rīcība ir neskaidra ne tikai cilvēciski, bet arī saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par adopcijas kārtību. Tajos minēts, ka adopcijas uzdevums ir „radīt bez vecāku gādības palikušajiem bērniem apstākļus audzināšanai ģimenē, nodrošinot stabilu un harmonisku dzīves vidi”. Lūdzam sniegt salīdzinājumu adoptēt gribētāju un tēvoča iespējām pildīt šo prasību! Saskaņā ar Civillikumā apstiprināto kārtību, persona, kura vēlas kļūt par aizbildni, bāriņtiesā (pagasttiesā) iesniedz iesniegumu un bāriņtiesas notiektos dokumentus. Tā izvērtē, vai personai piemīt vajadzīgās spējas un īpašības, tad pieņem lēmumu, vai piešķirt aizbildņa statusu. Vēlamies zināt, pēc kādiem dokumentiem un kritērijiem vadījās bāriņtiesa, pieņemot, ka Betijas tēvocis atbilst aizbildņa statusam? Cik ilgu laiku tika pētīti tēvoča dzīves apstākļi? Kā bāriņtiesa izskaidro tēvoča neatbilstību normatīvajiem aktiem un tās lēmumu par atbilstību? Ja tic masu informācijas līdzekļos paustajam, tad mazajai, smagi slimajai un morāli novārdzinātajai meitenītei ir izredzes dzīvot vienistabas dzīvoklī kopā ar pēkšņi uzradušos bezdarbnieku tēvoci, par kura rupjo uzvedību jau ir ziņojums policijā, pensionāri vecmāmiņu, kā arī potenciāli - izbijušu cietumnieku pusbrāli. Pašlaik ģimenes oficiālie ienākumi kopā ir 62 lati mēnesī. No otras puses ir morāli un materiāli piemērota franču ģimene, kura meitenīti jau ir pieņēmusi sirdī un ir gatava nodrošināt viņai cilvēcīgus dzīves apstākļus.
Lai konstatētu, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptējamo veidosies patiesas vecāku un bērnu attiecības, bāriņtiesa, ar kuras lēmumu bērns ievietots audzināšanas iestādē, regulāri novērtē bērna aprūpi un uzraudzību, cita starpā noskaidrojot ārvalsts adoptētāja un bērna reliģisko pārliecību (ja tāda ir) un izvērtējot ārvalsts adoptētāja un adoptējamā savstarpējo piemērotību. Tātad, ja lieta jau bija tiesā uz adopcijas apstiprināšanu, tas nozīmē, ka bāriņtiesa bija atzinusi, ka starp adoptētāju ģimeni un bērnu ir izveidojušās savstarpējas simpātijas un ģimeniskums. Vai ir cilvēcīgi tagad bērnam lauzt šīs sajūtas? Vai arī bāriņtiesa deva šādu atzinumu nemaz neiedziļinoties situācijā? No presē lasītā esam nopratušas, ka bērnam dzīves apstākļi Latvijā nebūs no labvēlīgākajiem. Uz šiem atrastajiem radiniekiem, nezināmu iemeslu dēļ, pārbaudes neattiecas, vai arī to rezultāti tiek uzskatīti par nebūtiskiem. Turklāt radi vēlas meitenīti ņemt aizbildnībā, nevis adoptēt, un tas ir pilnīgi cits atbildības līmenis. Pat tad, ja asinsradinieku ģimene būtu labklājīga, rodas jautājums, kur tā bija visus šos trīs gadus un kāpēc bērnu ievajadzējies tieši tagad, kad meitenei jau atrastas jaunas mājas un ģimene?
Citējot iepriekš minētos noteikumus, ja „bāriņtiesa nolemj, ka adopcija ir bērna interesēs, tā vienlaikus ar lēmumu izsniedz adoptētājam bērna dokumentus iesniegšanai tiesā.” No laikrakstā lasītā noprotams, ka adoptēt gribētāji jau gaidīja tiesas sēdi, līdz ar to bāriņtiesa jau pati bija devusi piekrišanu šī bērna adopcijai. Vai šinī gadījumā labā roka nezina, ko dara kreisā? Saskaņā ar noteikumiem, ja trīs gadus vecs bērns ir bijis ārvalstu adopcijas reģistrā, tas nozīmē, ka viņa asinsradinieki nav vēlējušies viņu ņemt pie sevis. Turklāt noprotams, ka bāriņtiesa jau bija pieņēmusi lēmumu par Betijas adopciju uz ārzemēm, jo Latvijā nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu un aprūpi ģimenē.
Nekādu kritiku neiztur arī valsts iestāžu motivācija paturēt meitenīti Latvijā (Citējot no laikraksta: "Nezaudēt identitāti, etnisko kultūru un lingvistisko pamatu," sacīja (Bāriņtiesas adopcijas lietu nodaļas vadītāja) Ruta Šteinberga; "Katrs pilsonis ir derīgs, tāpēc tos vajag atstāt savā mītnes zemē tik, cik tas ir iespējams," vēlmi paturēt Betiju Latvijā teorētiski pamatoja (Bērnu un ģimenes lietu ministra) advokāts Jānis Krūmiņš). Šī argumentācija nešķiet pārliecinoša, it īpaši ņemot vērā faktu, ka Betija ir dzimusi Krievijas pilsonei, kas tagad ir izraidīta uz Krieviju, bet augusi meitenīte Latvijas bērnunamā.
Likums saka, ka jebkuri lēmumi jāpieņem bērna interesēs. Kādā mērā bērna, kuram nepieciešama ilgstoša ārstēšanās, interesēs, ir nokļūt ģimenē, kurā nav līdzekļu, lai varētu šo ārstēšanu veikt, apmaksāt ārstu vizītes un pirkt nepieciešamās zāles? Aicinām padomāt par reāla bērna reālu situāciju, likumu tulkojot par labu īstam, dzīvam, konkrētam bērnam, nevis abstraktam jēdzienam likumā un bezatbildīgiem pieaugušajiem, kuru galvenā motivācija, visticamāk, ir tikai vieglas peļņas avota iegūšana.
Ja nu gadījumā ir kādi mums nezināmi apstākļi, kas mudina tiesu domāt, ka franču ģimene būtu slikti vecāki Betijai, lūdzam publiskot arī tos! Pretējā gadījumā pašreizējā situācija un atsevišķu burta kalpu reakcija nav prātam izprotama. Lūdzam žurnālistus arī turpmāk sekot mazās meitenītes liktenim un no visas sirds novēlam mazajai Betijai cilvēka cienīgu dzīvi!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
