Foto: LETA
Nav Latvijā tādas aktuālas problēmas, ka puikām neļautu spēlēties ar lellēm, bet meitenēm, kas to vēlas, neļautu spēlēt futbolu. Vairums bērnu neko tādu nevēlas un, ja vēlas, tad diez vai kāds to aizliedz. Tā ir viltusproblēma un tieši tāpēc arī piedāvātais risinājums (plaši apspriestie mācību līdzekļi ar mainīšanos dzimumiem) tiek uztverti ar lielām aizdomām. Reāla, aktuāla un akūta problēma ir zemā dzimstība un tas, ka tradicionālā izpratne par ģimeni tiek irdināta.

Līdz šim nevarēju saprast, kāpēc tieši no Labklājības ministrijas puses manāmi vislielākie iebildumi Nacionālās apvienības demogrāfijas atbalsta prasībām 2013. gada budžetā. Atbalsts bērnudārzu pieejamībai, t.s. māmiņalgu izmaksa līdz pusotra gada vecumam un minimālās māmiņalgas celšana... Šos pasākumus atbalsta lielākās attiecīgās jomas NVO un vadošie demogrāfijas eksperti, arī citu valstu pieredze liecina par šo piedāvājumu efektivitāti.

Taču pēdējā laikā dzirdētie Labklājības ministres Ilzes Vinķeles izteikumi liek uz šo situāciju paraudzīties plašākā kontekstā. Ja tradicionāla ģimene kādam asociējas ar "vīrietis ir tas, kurš strādā, kurš atgriežas mājās, reizēm iekausta sievu, reizēm iedzer, jo tās ir viņa vīrieša tiesības, un sieva dzīvo pēc tā, ko vīrietis viņai atļauj", tad tiešām problēma ir vēl dziļāka. Vinķeles kundzes minētais piemērs ir tāda pati nenormālība kā radikālais feminisms, atbilstoši kuram sievietei nedrīkst padot roku, bet lielveikalkos nedrīkst nošķirt zēnu un meiteņu rotaļlietu plauktus.

Viena no kvēlām dzimumu identitātes nozīmes noniecinātājām ir publiciste Iveta Kažoka. Portālā Politika.lv (24.04.2011.) viņa raksta: "...planētas pārapdzīvotība cilvēcei kopumā varētu būt lielāka problēma nekā iedzīvotāju skaits katrā atsevišķā valstī (...)Vai, metoties MĒRĶTIECĪGI palielināt jaundzimušo skaitu katrā valstī atsevišķi, nevajadzētu apsvērt, cik tas ir/nav atbildīgi pret tām pašām nākamajām paaudzēm?"

Nav runa par grāmatām, kas ir viena atsevišķa detaļa. Detaļa pati par sevi neko neliecina. Ir runa par to, ka solīti pa solītim cilvēki tiek pieradināti pie citas vērtību sistēmas, kurā uz izņēmumiem attiecināmas normas tiek vispārinātas uz sabiedrību kopumā. Šajā sistēmā tautas saglabāšanās vairs nav būtiska vērtība, tradicionāla laulāta ģimene ar bērniem vairs nav ideāls, uz ko cilvēkiem tiekties. Protams, ka atbilstoši šai ideoloģijai demogrāfijas politika kļūst tikai par t.s. "ķeksīša prioritāti", kas neatspoguļojas mērķtiecīgā valsts atbalstā. Vecāki ar bērniem vairs netiek uzskatīti par īpaši atbalstāmu sabiedrības daļu.

Sauciet to par vecmodību vai tumsonību, nekompetenci vai radikālismu, bet, ja Nacionālā apvienība par prioritāti ir nosaukusi demogrāfiju, tad ir gatava par to cīnīties līdz galam. Ja naudu var atrast jaunu Saeimas ēku pirkšanai, VID ēkas būvniecībai, pretvalstiskas preses piegādes dotēšanai, uzturēšanās atļauju tirdzniecības neaplikšanai ar nodokli un krīzi veicinājušu banku saudzēšanai, tad nāksies finanšu ministrijai atrast līdzekļus arī tam, ko pagaidām vēl vismaz vārdos partijas sauc par prioritāti, kaut vai atsakoties no iepriekš minētā.

Ir demogrāfija - ir budžets. Nav demogrāfijas - nav budžeta.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!