Laikam jau tiesa, ka politiskā cīņa neietver sevī tādus ierobežojumus kā kauns, morāle, taisnīgums, un, ja ietver, tad tikai kā izkārtni, kā līdzekli, bet nekad kā mērķi vai principu. Mērķis ir varas iegūšana, noturēšana un stiprināšana. No šāda viedokļa bezjēdzīgi apvainot 2004.gada izglītības reformas pretiniekus kauna un morāles trūkumā, par spīti iedzīvotāju protestiem un Rīgas Domes aizliegumam organizējot pretlatvisku akciju pie lielā latviešu dzejnieka Raiņa pieminekļa.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Uz šī fona latvieši izskatās stipri pelēcīgi. Vismaz nav dzirdēts, ka Krievijā, piemēram, Puškina, Tolstoja vai Ņikrasova piemiņas vietās turienes latvieši rīkotu skaļas akcijas ar sarkanbaltiem karogiem un protestētu pret Krievijas likumiem. Diez vai kādam pat šāda doma rastos. Laikam jau tāpēc arī man tik grūti saprast un pieņemt, ka tautā mīlētā un cienītā dzejnieka piemiņas vietā tiek rīkotas šādas aktivitātes. Teikšu vēl vairāk. Man sāp un es jūtos pazemots.

Bet nu gan nost ar emocijām! Laiks arī mums domāt politiski. Gribu rast atbildes uz diviem jautājumiem. Pirmais. Kāpēc tieši pie Raiņa? Otrais. Kā valstij vajadzētu rīkoties? Viens no akciju rīkotājiem, Saeimas deputāts Buzajevs piedalījās Rīgas Domes Drošības un Kārtības komitejas sēdē, kurā īpatnējā, līdz šim tikai Latvijā dzirdētā valodā (par latviešu to nosaukt grūti) skaidroja, ka viņš nevēršas pret latviešu valodu, bet gan aizstāv krievu.

Uz jautājumu, kāpēc krievu valodu nevar aizstāvēt, piemēram, pie “Uzvaras pieminekļa” vai kādā no stadioniem, Buzajevs atbildēt nespēja. Komentējot iedzīvotāju, dzejnieku, nevalstisko organizāciju un pat Drošības policijas protestus, Buzajevs to vien atkārtoja, ka “viņam ir tiesības” jeb citējot precīzi “tesebas”. Rezultātā Rīgas Dome neatļāva rīkot akciju pie Raiņa pieminekļa, taču Buzajevs nekautrējās paziņot, ka akcija notiks arī neskatoties uz aizliegumu un tieši pie Raiņa pieminekļa.

Manuprāt, tieši latviešu lielā neapmierinātība ar izvēlēto vietu, ir galvenais iemesls to rīkot tieši tur. Nevienas valsts pārvaldes aparāts nav ieinteresēts nekārtībā un nemieros. Izmantojot tieši valsts varas bailes no nekārtībām, reformas pretinieki cenšas sasniegt savus mērķus. Viņu galvenais uzdevums ir par katru cenu panākt pēc iespējas lielāku troksni un nestabilitāti, lai piespiestu valsti piekāpties.

Izvēlētā vieta pie Raiņa pieminekļa izsauc ļoti daudzu latviešu neapmierinātību un sašutumu. Lai troksnis būtu vēl lielāks, antireformistiem būtu izdevīgi panākt patriotiski noskaņotu latviešu klātbūtni pasākumā, kā rezultātā visticamāk izceltos sadursmes. Pirmās nopietnās etniska rakstura sadursmes Latvijā. Arī apvienība “Visu Latvijai!” saņēma aicinājumu rīkot dzīvo ķēdi pie Raiņa pieminekļa. Bija arī anonīmi aicinājumi izraisīt sadursmes, apsolot, ka policija nostāsies mūsu pusē. Taču arī bez latviešu līdzdalības pasākums iecerēts skaļš un provokatīvs. Visticamāk, ka tam sekos jau vērienīgākas akcijas – skolēnu streiki vai kas līdzīgs. Ko darīt?

Jau ierasts šādas problēmas risināt vienkārši – piekāpšanās. Taču ar katru reizi kļūst redzams, ka piekāpšanās pretlatviskos spēkus nomierina tikai uz laiku. Rodas arvien jaunas prasības, arvien jauni mērķi, kuru birumam saskatīt galu pagaidām neizdodas. Ilustrēt šo izvēli varētu ar skolas vecuma zēnu, kuru uz ielas grib aplaupīt, un viņš, lai neciestu, atdod visu, kas kabatās.

Otrs veids – ļaut rīkot akcijas, ignorēt tās un nepiekāpties. Taču tad rodas jautājums, cik tālu “viņi” ir gatavi iet!? Šodien Rainis, rīt varbūt Brāļu kapi… Ja salīdzinām ar minēto zēnu, tad šajā gadījumā viņš kabatu saturu neatdod, taču ļauj sevi sist un pazemot. Sitieni kļūst arvien stiprāki un drīz tie var kļūt dzīvībai bīstami.

Trešais veids – nepieļaut akcijas norisi. Drošības policija savu vārdu ir teikusi, Rīgas Domes Drošības un Kārtības komiteja pievienojas, pat Māris Tralmaks neļauj rīkot pasākumu. Pamatojoties uz drošības iestāžu viedokli, iedzīvotāju aicinājumiem un draudiem sabiedriskai kārtībai, valsts uzdevums būtu nepieļaut akcijas norisi. Vajadzības gadījumā attiecīgajā laikā Esplanādi var arī slēgt, nepieļaut cilvēku drūzmēšanos pie norobežojumiem. Ja ilustrējam ar minēto piemēru, tad šajā gadījumā skolēns neļauj sevi vairs kaustīt un arī savu mantu patur savās rokās.

Mūsu valstij nāksies izvēlēties vienu no trim variantiem. Mana pārliecība ir tāda, ka pilsoņu ievēlētajiem valsts vadītājiem jāspēj arī nosargāt pilsoņu drošība, kārtība, kā arī simbolu neaizskaramība. 4.septembrī laika posmā no 17:00 līdz 20:00 Esplanādi vajag slēgt un apsargāt policijai. Vienlaikus jāuzsver, ka tā nav vēršanās pret citām tautībām vai to tiesību ierobežošana. Tā ir nelielas politikāņu grupiņas visatļautības ierobežošana. Diemžēl šo politikāņu ietekme krievvalodīgo sabiedrībā ir pārāk liela, lai varētu ļaut visam notikt spontāni. Tāpēc paralēli šādu akciju novēršanai ir profilaktiskais darbs. Ir jārunā ar krievvalodīgajiem un jāskaidro viņiem Latvijas vēsture, Latvijas politiskie procesi un intereses.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form