Pilsoniska sabiedrība – kas tas ir?
Ar pilsonisku sabiedrību parasti saprotam tādu sabiedrību, kuras veidotāji (pilsoņi) spēcīgi apzinās savus pilsoniskos pienākumus un par goda lietu uzskata aktīvi līdzdarboties politiskos procesos. Tas nozīmē: just atbildību ne tikai par sevi, bet arī par citiem, izglītoties politiskos jautājumos, sekot līdzi aktualitātēm, aktīvi paust savu viedokli ar dažādu nevalstisko organizāciju un partiju starpniecību, piedalīties politisku viedokļu paušanā dažādās akcijās, publicēt rakstus, diskutēt u.tml.
Pilsoniskās sabiedrības daudzinājumā ietverta pārliecība, ka šāda politiski aktīva un atbildīga sabiedrība spēs veiksmīgāk izvēlēties piemērotus valsts vadītājus, atradīs veidus, kā ietekmēt politiku savā un savas grupas interesēs, kā arī būs labāk sagatavota aizstāvībai pret dažādām demagoģiskām un/vai sabiedrības interesēm kaitīgām aktīvās politikas dalībnieku rīcībām.
Lielos vilcienos sevi droši ieskaitu pilsoniskās sabiedrības idejas atbalstītāju lokā. Un tomēr ir ļoti būtiski šajā sakarā saprast dažas lietas.
Līdzeklis, nevis mērķis
Pilsoniska sabiedrība galvenokārt ir līdzeklis, nevis pašpietiekams mērķis. No tā vien, ka sabiedrība ir pilsoniska, nevar paēst, nevar justies drošāk, nevar arī baudīt latviskāku vidi u.tml. Tātad tas ir instruments, kā vairot sabiedrības (katra no mums) ietekmi politikas procesā jeb stiprināt dažādu sabiedrības grupu kā politikas subjektu iespējas. Taču jebkura instrumenta pielietošanas nozīmi rada nevis pats instruments, bet tas, kādos nolūkos esam gatavi to izmantot.
Dažu biznesa haizivju politiskā izglītība un meistarīga procesa ietekmēšana savas peļņas iespēju vairošanai arī ir pilsoniskās sabiedrības izpausme, jo ir vērsta uz savas grupas aktīvu interešu aizstāvēšanu politikā. Vai tas ir visas sabiedrības interesēs...? Droši vien, ka parasti nē, tomēr nevaram noliegt, ka daudz kas no piedzīvoto politisko nejēdzību klāsta ir darīts ar pašiedvestu pārliecību, ka tas notiek tautas interesēs.
Secinājums ir viens. Pilsoniskās sabiedrības popularizēšanai jāiet kopsolī ar vienotu morāles un attīstības principu izpratni. Valsts saimnieciskā patstāvība, spēja saglabāt nacionālos resursus un neatkarību, godīga attieksme pret vēsturi, ilgtermiņa domāšana izglītības politikā, latviešu valodas un kultūras vienojošā nozīme... šiem un citiem principiem jākļūst par neatņemamām vadlīnijām līdzās pilsoniskās aktivitātes iepazīšanai. Pretējā gadījumā pilsoniskās sabiedrības izaugsme var līdzināties politiskam haosam ar nosaukumu "visu karš pret visiem".
Pilsoniskā sabiedrība nevada valsti
Ir vēl kāds maldīgs priekšstats par pilsonisko sabiedrību, ko derētu apzināties. TV raidījumā "100. pants" komponists Zigmārs Liepiņš ierosināja, ka vajadzētu izveidot elektronisku sistēmu, ar kuras palīdzību visus politiskos lēmumus var pieņemt pilsoņi bez parlamenta palīdzības. Z. Liepiņš acīmredzot apzinājās, ka, būdams mākslinieks, var atļauties nedaudz paprovocēt ar utopisku priekšlikumu, kas lieliski noder ilustrācijai tam, par ko vēlos runāt. Nav iespējams katram pilsonim iedziļināties visos politiskās dienaskārtības jautājumos. Un, ja arī ir, tad tas nav vajadzīgs.
Normālos apstākļos politiķim savam arodam jāpievēršas vismaz pilnas astoņas darba stundas dienā un, iespējams, vēl vairāk. Ne tikai ministriem, departamentu vadītājiem vai padomniekiem, bet arī katram Saeimas deputātam. Tas ir politiķa darbs, nevis titulēta un ienesīga blakusnodarbe. Ja Saeimas plenārsēdes, komisiju sēdes un citas obligātās aktivitātes aizņem mazāk laika, tad atlikušais laiks jāizmanto informācijas uzkrāšanai, profesionāļu uzklausīšanai, viedokļu analīzei un tālākai saskaņošanai savas partijas vidū. (Vai tas tā arī notiek, nav šodienas jautājums, lai arī atbildēt uz to nebūtu grūti.)
Pilsoniskās sabiedrības veidotāji (skolotāji, ārsti, pensionāri, atslēdznieki, aktieri, sētnieki, uzņēmēji un visi citi sabiedrības locekļi) darba laikā ir nodarbināti ar saviem tiešajiem pienākumiem. Nevar un nekad nevarēs no viņiem prasīt tādu pašu izpratni par politikas procesu kā tiem, kam tas ir tiešais darba pienākums.
Secinājums. Pilsoniskā sabiedrība (lai arī cik izglītota būtu) tomēr nevar atrisināt valsts pārvaldes problēmas bez politiskās elites, turklāt tādas, kurai būtu uzticība. Pilsoniskā sabiedrība organizējoties rada potenciālu, kuru ir gatava iedarbīgi pielietot brīžos, kad kaut kas novirzās no vēlamajām sliedēm. Pamatā valsti ir jāvada tiem, kam tas ir darbs un tiešais pienākums. Un te mēs nonākam līdz otrajam svarīgajam papildinājumam, bez kā neiztikt pilsoniskai sabiedrībai – bez neatkarīgiem, savu amatu pārzinošiem politologiem un žurnālistiem, kas prot izvērtēt un pateikt, vai valsts tiek vadīta atbilstoši sabiedrības mērķim, galvenajiem attīstības principiem un, ja nē, tad kur tieši ir problēma.
Kur atrodamies pašlaik?
Pašlaik vēl īsti nav ne pilsoniskās sabiedrības, ne vienotu attīstības principu, ne arī pietiekoši labi attīstīta neatkarīgo politologu un žurnālistu kārta. Ņemot vērā iepriekš sacīto, varbūt kaut kādā ziņā arī labi, ka tā, jo šīm lietām jābūt visām komplektā. Ja man jāsaka savs viedoklis par loģisku šo lietu ieviešanas secību – tad pirmajā vietā ir morāles un attīstības principi, otrajā – neatkarīgi politologi un žurnālisti, trešajā – pilsoniskā sabiedrība. Taisnība, šāds dalījums realitātē ir visai nosacīts, jo daļas viena otru papildina un veicina, tāpēc tām jābūt vienotām. To arī novēlu un uz to jāiet!