Ralfs Eilands: Par praidu un to, kādēļ es neesmu drosmīgs
Foto: Privātais arhīvs

Par praidu un to, kādēļ es neesmu drosmīgs, mūsu sabiedrības daļu un to, ko man pateica Stīvijs Vonders un Laionels Ričijs.

Sestdien Londonā, ejot pa ielu, paķēru no avīžu stenda bezmaksas laikrakstu. Tur pirmās lapas ziņa bija par to, ka Londonā notiek praids. Padomāju, ka jāaiziet paskatīties, vēl jo vairāk tādēļ, ka mani vecāki stāstīja, ka bijuši Anglijā uz Jaunā gada gājienu, kā arī kaut kādu afroamerikāņu kultūras gājienu un tie parasti esot visai krāšņi pasākumi. Aizgāju, apskatīju, patika!

Tad es ieliku sociālajos tīklos ziņu, ka, lai arī mans mērķis Londonā bija Stīvijs Vonders, nejauši nonācu praidā, to es apskatīju, tas man patika un vispār cilvēkiem vajag vienam otru mīlēt. Parasta, nevainīga ziņa, vai ne? Patiesība izrādījās pavisam citāda. Liels bija mans pārsteigums, kad pēc diviem fenomenāliem koncertiem es atvēru savus interneta profilus un palasīju ziņas, ko man cilvēki raksta. Zeme, atveries! Es tagad esmu "pederasts, kaku stūmējs, garīgi slims izvirtulis, daunis", un vēl manā virzienā tika vērsti citi spārnoti izteicieni, kurus, manuprāt, inteliģenti, sevi realizējuši un kritiski domājoši cilvēki debatēs neizmanto.

Es nebrīnos, kādēļ mani draugi, kolēģi, paziņas, kuri ir homoseksuāli, negrib "izlīst no skapja". Tas taču ir vājprāts, kas viņiem katru dienu būtu jāpārdzīvo, ejot pa ielu, saņemot pretīgas, zemiskas vēstules un komentārus internetā. Vai pēc šīs pazemojumu jūras es plānoju apstāties un aizvērt savu muti turpmāk, kad būs kāds temats, kas, manuprāt, ir jāaktualizē? Nē, paldies par stimulu man runāt vēl skaļāk. Es aizstāvēšu visus, kurus Latvijā kāds netaisnīgi aizvaino. Aizstāvēju nodokļu maksātājus (un citus), uzrakstot ar domubiedriem vēstuli Kultūras ministrijai par AB dambi, aizstāvēšu tagad arī seksuāli citādi orientētos. Man krīt uz nerviem, ka tad, kad es satiekos ar saviem geju čomiem, mēs ar draudzeni varam iet pa ielu, sadevušies rokās, bet viņi nevar, jo zina visu to zampu, kura nāks viņiem pāri, pat no nejaušiem garāmgājējiem. Respektīvi – es savu mīlestību afišēt varu, bet viņi to darīt nedrīkst. Viens kungs, šī konkrētā pāra, pat man nekad dzīvē nebija pateicis, ka ir gejs. Es to uzzināju tikai pēc vairāku gadu draudzības, kad man kāds cits to pačukstēja ausī. Viņš vispār man neuzbāzās ar saviem guļamistabas piedzīvojumiem, ko nevarētu teikt par maniem hetero paziņām brīdī, kad mēs esam bārā vai pirtī.

Tādās kompānijās vienmēr parādīsies kāds, kurš dižosies, kā pirms nedēļas "krāmēja kādu beibi" pēc trakas nakts Vecrīgā. Man ir ļoti žēl, ka mēs esam raduši aprunāt to, kas mums ir svešs vai nesaprotams. Ļoti labi atceros skolas laikus, kad manā klasē atnāca viens jauns puisis, kurš momentā tika izsmiets klases čaļu lokā, jo tēmas, par kurām viņš runāja, nebija pupi un pirdieni, bet gan teātris un izstādes. Gluži tik vienkārši. Klases čaļi tajā brīdī vienkārši nevarēja aizstiepties līdz viņa intelektam, tādēļ automātiski viņš bija jāapliek. Cits gadījums Vecrīgā – satiku britu melnādaino čali, ar kuru ātri sapazināmies un sākām uz ielas repot savas iecienītākās dziesmas.

Es, protams, izlaidu visus "n" vārdiņus, uz ko mans jaunais draugs reaģēja ar: "Beidz, es taču zinu, ka tu neesi rasists, tu to neteiktu, lai mani aizvainotu. Ja reiz "Ice Cube" tā to tekstu sarakstīja, tad tā arī skaiti!" Pirms vēl spēju atbildēt, pie manis pienāca divi džeki (apmēram 22 gadus veci) un teica: "Ei, dziedātāj! Ko tu tusē ar to pērtiķi?" Mans jaunais draugs saprata, par ko ir saruna, un saskāba. Lai arī es viņam skaidroju, ka visi latvieši nav rasisti, vakars viņam bija sačakarēts. Džeki vienkārši nobijās no nepazīstamā. Šis mirklis manā dzīvē ir zīmīgs, jo parāda divas pasaules – kāds melnādainais ir gatavs man panākt pretī, ļaujot lietot baltādainajiem aizliegtu vārdu, bet tajā brīdī divi citi cilvēki piecu metru attālumā no mums ir gatavi viņu apsaukt vēl zemiskākos vārdos. Kāpēc mēs kā sabiedrība esam tik zemu nonākuši? Es ļoti negribu ticēt, ka tādi ir visi, tāpēc ķeros pie Stīvija un Laionela koncertiem. Laionels Ričijs sestdien sludināja mīlestību, saticību un draudzību.

Viņš teica, ka mums vienam otrs jāmīl neatkarīgi no tā, cik atšķirīgi mēs esam, jo tikai mīlestība spēs uzvarēt naidu. Tad viņš teica, ka nodziedās dziesmu, kura, viņuprāt, šobrīd pasaulei ir vajadzīga vairāk nekā jebkad, un sāka skanēt "We Are The World". Stīvijs Vonders sludināja visu to pašu un tad ar britiem vienojās kopīgā Džona Lenona "Imagine" izpildījumā. Vonders koncerta beigās minēja vienu jauku veidu, kā cīnīties ar dažādām netaisnībām: "Tie, kuri zina, kas jādara, – dariet!" Tad es vēlētos aicināt māksliniekus, savus kolēģus, – ja reiz mēs vēsturiski tiekam uzlūkoti kā sabiedrības "inteliģences" daļa, tad varbūt nebūsim Cēzara salāti, kurus var pagatavot visām gaumēm, bet nekas vairāk par "cilvēks paēdis" ar to nav pateikts! Es aicinu savus kolēģus turpmāk nekautrēties publiski izteikties par sev sāpošām lietām, jo tās idejas, kuras mēs runājam aizkulisēs, ir labas, dažiem tik pietrūkst drosmes to pateikt publiskajā telpā.

Sestdien pēc mana praida ieraksta man atrakstīja draugs, ka es esmu drosmīgs. Es viņam teicu, ka viņa pasaulē tā ir drosme, manā pasaulē ikdiena. Pamēģiniet trīs reizes izteikt skaļi savas sajūtas, domas par kādu vārīgu tematu, neraizējoties, ko par to teiks apkārtējie, un ceturtā reize nāks jau pati no sevis un pavisam nepiespiesti. Ja mums nepatīk sabiedrība, kurā dzīvojam, tad tai jāpalīdz pilnveidoties un augt. Nebūs tā, ka vienu dienu nolaidīsies vīriņš no Mēness ar brīnumpulveri, kurš visiem liks mīlēt un draudzēties. Nē, tas tā nenotiek, tas ir jādara mums visiem ikdienā, un tikai varbūt mūsu nākamā paaudze jau būs maķenīt skaistāka par mums.

Stīvijs Vonders sestdien nepārtraukti teica, ka visus mīl, tad nu es arī saku, ka visus mīlu neatkarīgi no tā, kāds ir jūsu viedoklis. Nedusmojieties, ja centīšos tik ar laiku izdzīt no jums, piemēram, homofobiju, man vienkārši tās mīlestības dēļ sāp, ka jums dzīvē kaut kas tā sāp, ka esat gatavi tās savas sāpes izgāzt uz citiem cilvēkiem. Priekā! Dzīve ir skaista!

P.S. Sestdien, kad aizsūtīju šo video (Stīvijs Vonders, "Imagine") savam draugam, viņš atbildēja: "Publika..." Tieši tā! Publika jeb sabiedrība! Ja nebūtu tajos platuma grādos jaudīgas sabiedrības, tad tāds Stīvijs Vonders pie apvāršņa nemaz neparādītos un sapūtu kaut kur stūrī nevienam nevajadzīgs. Man, protams, negribas ko sliktu teikt par mūsu sabiedrību, bet es nespēju iedomāties, ka šodien ir izpārdots Stīvija Vondera koncerts Mežaparka Lielajā estrādē, pa dienu ir noticis praids, Stīvijs vakarā pasaka, ka jāmīl visiem visi, un tad publika ar viņu dzied kopā "Imagine"... Es ceru, ka kļūdos vai arī mēs ar straujiem soļiem tam līmenim tuvojamies.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form