Nereti par sevi, par savu rīcību, par savu iepriekšējo dzīvi mēs sakām: "Es daudz ko nezināju un nesapratu, es biju tik naivs! " Daži par visu dzīvi saka, ka to iepriekš nevar zināt un saprast, ka to vispirms ir jānodzīvo. Piemēram, Viesturs Kairišs laikrakstā "Diena": "Tie ir tik nopietni jautājumi, uz kuriem labāk vispār neatbildēt, lai neizliktos par pēdējo muļķi. Nopietni jautājumi – tā ir visa dzīve. Lielos jautājumus var atrisināt, tikai dzīvojot" [1]. Vai tā ir? Vai mēs, cilvēki, esam nolemti vispirms nodzīvot, un pēc tam – uzzināt, kā vajadzēja dzīvot, un sākt kaut ko saprast?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Jānis Peters žurnāla Republika 14.numurā raksta: "Jo gudrāki kļūstam…, jo nesaprotamāka kļūst mūsu pašu dzīves jēga. Strādājam, strādājam, strādājam. Perpetuum mobile. Bet kam tad dvēsele, saprāts, mīlestība, līdzjūtība, māksla, garīgums, baznīca? Uz šiem jautājumiem nekad neviens neatbildēs viszinīgi un pilnībā. Varbūt kaut ko tuvāk par cilvēku un dabu mums liks nojaust latvju dvēseles dziesminieks Kārlis Skalbe, jo viņš taču nav zinātnieks [2]".

Vai visi tā domā? Vai mēs vēl joprojām esam nolemti dzīvot un sevi nezināt? Vai šī nolemtība ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa? Ko par to saka mūsdienu zinātne?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, sāksim ar dažiem pamatjēdzieniem. Cilvēka apziņa ir informācijas apstrādes mašīna, bijušais ESTI direktors E. Jakubaitis būtu teicis - galīgais automāts. Tā ir informācijas apstrādes mašīna, kuras iespējamo stāvokļu skaits, tāpat, kā jebkuram cilvēku izgatavotam datoram, ir galīgs, ierobežots. Piemēram, spēļu kauliņam ir 6 stabili iespējamie stāvokļi, trīsstūra piramīdai – tetraedram - tikai 4, bet skaitļošanas mašīnas atmiņas pamatelementam – trigerim – tikai 2. Bet, ja n šādus trigerus savā starpā savieno, tad iegūst mašīnu, kuras iespējamo stāvokļu skaits ir 2n. Bet, jebkurā gadījumā, šis skaitlis ir galīgs un, protams, atkarīgs no atmiņas elementu skaita. Dabīgi, ka ar cilvēka atmiņu ir tāpat: ja tajā ir galīgs neironu skaits, tad tai ir galīgs iespējamo stāvokļu skaits. To pašu var teikt par visu Universu. Kaut gan tā molekulu, atomu un elementārdaļiņu iespējamo stāvokļu skaits ir ļoti liels, tas nav bezgalīgs, bet ir ierobežots, galīgs.

Otra informācijas apstrādes mašīnu, robotu un arī cilvēka apziņas īpašība ir tā, ka šo mašīnu izpildmehānismu rīcība nav mistiska, nav patvaļīga, bet ir atkarīga tikai no tā, kādas programmas un informācija tajās ir ielikta. Tie, kas lieto mobilos tālruņus, satelītuztvērējus, medicīnisko aparatūru, moderno audio aparatūru, aviācijas trenažierus vai vienkārši – pernonālos datorus, labi zina, kā šo mašīnu 'uzvedība' – ātrdarbība, uz displeja 'izmestie' paziņojumi, attēli un izpildmehānismiem dotās komandas ir atkarīgas tikai no šo mašīnu iekšējām programmām. Ja tās ir veiksmīgas un inteliģentas, tad ar tādām mašīnām ir patīkami strādāt, mēs sakām, ka tās ir saprotamas bez sarežģītu instrukciju lasīšanas, tās ir 'user friendly',t.i., tās ir lietotājam draudzīgas.

Trešā cilvēka apziņas īpašība ir sarežģītāka. Signālu pārvades ceļi jeb saites starp smadzeņu neironiem nav determinētas, bet aprakstāmas ar varbūtību sadalījumiem, kurus iespaido mācīšanās, ierastu situāciju atkārtošanās un no dažādiem ķermeņa orgāniem saņemtie elektriskie un ķīmiskie signāli. Tas bieži ved pie šīs milzīgās 'mašīnas' rīcības neparedzamības un nesaprotamības. Piemēram, limbisko smadzeņu signālu jeb emociju iespaidā 'mašīnas' rīcību nosaka nevis loģiskā domāšana un situācijas analīze, bet iepriekšējās pieredzes izveidotie emociju šabloni. Tāpēc cilvēki nereti rīkojas šķietami neadekvāti – dažādām, atšķirīgām ārējām iedarbēm atbilst viena un tā pati rīcība. Piemēram, citu cilvēku rīcību izprotam un klasificējam pēc iepriekšējās pieredzes šabloniem, piemēram, pēc viņu izskata.

Bet ar to vēl cilvēka apziņa nav aprakstīta. Vēl paliek jautājums: vai mūsu domāšana ir ierobežota tikai ar smadzenēs ielikto informāciju? Par mūsu smadzenēs ielikto informāciju saka, ka to veido gēni × audzināšana. Bet vai tas ir viss? Vai mūsu domās var būt kaut kas cits, iepriekš nezināms, kaut kas tāds, kas tur nekad nav ielikts? Vai mūsu apziņā nav nekā mistiska, nezināma un nesaprotama? Atbilde ir ļoti interesanta. Šis galīgais automāts, līdzīgi tam, kā mūsu novērotā evolūcija to dara, rada kaut ko jaunu, nebijušu, var teikt, tam piemīt jaunrades spēja. Kā tas notiek, kā notiek jaunrade cilvēka apziņā?

Vienkāršotā aprakstā tas notiek tā. Cilvēka atmiņā dzīves laikā ierakstās visdažādākie notikumi un situācijas. Bez tam vēl, izmantojot smadzeņu vielas fluktuācijas, apziņa var 'izdomāt', izfantazēt jaunas situācijas. Kad tai jārisina kāds uzdevums, tad tā aplūko šo notikumu un situāciju varbūtību sadalījumus un izpilda 'dabisko izlasi' – atmet pēc 'sava uzskata' realitātei vai tālākai rīcībai nederīgos rīcības veidus, un, vairāk vai mazāk apzināti, pieņem lēmumus. Izmantojot informācijas teorijas formulas, var parādīt, ka šādā veidā cilvēka apziņa ģenerē informāciju jeb izpilda informācijas jaunradi. Piemēram, zinātnē, izdomājot jaunas hipotēzes, kas skaidro kādus novērojumus vai eksperimentus. Vai arī, mākslā, izdomājot kādus nebijušus notikumus vai sižetus. Bet arī šajos procesos pamatlikums paliek spēkā – cilvēka apziņā ir tikai tas, kas tajā dzīves laikā, ģenētiskā mantojuma un apkārtējās vides iedarbes ceļā ielikts, un jaunrades ceļā iegūts. Un nekas vairāk, nekādas mistikas. Nekādi mistiski spēki vai lauki.

Vai cilvēka apziņā jaunradītā informācija ir kaut kas pilnīgi, radikāli jauns, tāds, kas nekad nav bijis visā Universā? Tāda viela, process vai doma, kas līdz šim nekad un nekur nav bijusi? Patentu nozarē par jaunradi saka – izgudrojums ir izdarīts tikai tad, ja pieteikumā ir kaut kas būtiski, globāli jauns. Bet dažreiz mēs radām kaut ko tādu, kas ir jauns tikai priekš mums. Piemēram, tad, kad mēs atklājam kaut ko tādu, kas kādreiz jau ir bijis, piemēram, kādas bojā gājušas civilizācijas vai kultūras darba paņēmienus, zāles kādu slimību ārstēšanai vai senas atziņas un domas. Ir iespējams, ka citi cilvēki šo izdarīto 'atklājumu' jau sen zina, pazīst un varbūt pat lieto. Bet priekš jaunizgudrotāja viņa izgudrojums ir jaunrade.

Par mūsu jaunradi var teikt, ka mēs esam kā bērni, kas no Visuma vielas rotaļu klucīšiem – molekulām, atomiem un, saskaņā ar Einšteina formulu, enerģijas stāvokļiem, savā iztēlē un dzīvē saliek kopā aizvien jaunas bildītes un mājas.

Izdarīsim īsu kopsavilkumu. Cilvēka apziņai ir galīgs iespējamo stāvokļu skaits, tajā ir tikai tā informācija, kas tajā ielikta vai izveidota, jaunradīta, izmantojot agrāk no gēniem un no apkārtējās vides saņemto. Cilvēka apziņai nav nekādu mistisku informācijas uztveres vai iegūšanas veidu. Cilvēka apziņas darbību var saprast, izmantojot vienkāršus informācijas teorijas likumus. Cilvēka apziņas darbību var mainīt, apzināti mainot tās saturu.

Šo galīgo automātu teorijas pamatprincipu pieņemšana un pielietošana cilvēka rīcības izpratnē ved pie visai radikāliem slēdzieniem par mums pašiem, par mūsu rīcību mūsdienu dzīves apstākļos. Kanādas Toronto universitātes zinātnieks Keits Stanovičs grāmatā "Robotu dumpis" [3] raksta, ka pirmo reizi cilvēces vēsturē mums parādījusies iespēja ieraudzīt savas apziņas, savas iekšējās pasaules 'vadības sviras', saprast to darbību un sākt ar to palīdzību veidot laimīgāku dzīvi. Autors raksta: "Tikai ieraugot sevi kā robotus, mēs varam sākt veidot priekšstatu par sevi. Šī unikālā spēja piemīt tikai cilvēkiem: veidot savu dzīvi, izmantojot racionālu sevis vadīšanu".

Viens no stiprākajiem slēdzieniem ir atziņa, ka cilvēka apziņas darbības izpratnei vairs nav vajadzīga māņticība un mistika. Bet tiklīdz kā no galīgajiem automātiem nonākam pie cilvēka, tā daudzi šos pamatlikumus vairs negrib lietot, bet dod priekšroku mistikai un māņticībai. Piemēram, viens no RTU pasniedzējiem šīs esejas autoram reiz sacīja: "Senie latvieši jau pirms vairākiem gadsimtiem zināja, kur paliek cilvēka dvēsele pēc nāves – tā kļūst par veli". Bet mēs šajā jautājumā paliksim pie tā, ko var novērot un pārbaudīt.

Simtiem un tūkstošiem paaudžu laikā visās tautās un kultūrās iepriekšējā paaudze nodod nākamajiem savu pieredzi, savas zināšanas un prasmes, savus priekšstatus, ticējumus un aizspriedumus. Bērni saņem pasakas un skolas mācības, jaunieši saņem skolas gudrības un pamazām sāk apgūt priekšstatus par to, kas ir pieaugušo dzīve. Un paši gūst pieredzi, tajā piedaloties. Un nepaiet ilgs laiks, kad viņi jau it kā pašsaprotami kļuvuši par pieaugušiem un sāk dzīvot. Un visu to viņi dara "pirmo reizi".

"Nu un?", jūs teiksit, "Kas par to? Viss taču notiek!" Tā jau arī ir, bet šeit viens jautājums – kā? Tas, ka visi cilvēki bērnībā un jaunībā daudz ko dara pirmo reizi, saka, ka cilvēka apziņā un emociju pasaulē pirms tam nav pieredzes, kas teiktu, kā jārīkojas jaunajā situācijā. Vai mēs varam sagatavot savus pēcnācējus visam jaunajam, ar ko viņiem nāksies sastapties?

Latviešu valodā izdotās grāmatas "Mīlestības teorijas pamati" [4] autori raksta, ka zīdītājiem emociju pasaules pamati tiek izveidoti bērnībā, un bez šiem pamatiem veselīga un veiksmīga indivīda dzīve nav iespējama. Var sacīt, ka, ja cilvēka dzīvi vērtējam pēc viņa piepildījuma, pēc tā, ko sauc par laimi, tad emociju pasaules pamatu izveidošana ir svarīgākā, galvenā cilvēka izglītības daļa. Tas ir milzīgs un cilvēka dzīvē svarīgs lauks, jo cilvēku rīcību lielā mērogā nosaka nevis loģiskā analīze, bet - jūtas. Pie kam, visbiežāk tas notiek neapzināti. Daudzi cilvēki dažādos dzīves posmos par sevi saka: "Cik es biju naivs! Es to nezināju. Kā gan es to varēju zināt! Un vienlaicīgi šo atziņu autori sev vīrišķīgi saka: Nu ko, neko nevar darīt, pats vainīgs. Dzīves laikā mēs daudzi ieraugām, ka nezinājām, nebijām sagatavoti, kļūdījāmies".

Tie ir cilvēki, kas mūža vidū vai otrā pusē ierauga, ka ne vienmēr pratuši izveidot savā dzīvē lielu mīlestību, veiksmīgu ģimeni un bērnus. Tie ir cilvēki, kas dažreiz ierauga, ka ir kļuvuši atkarīgi – no alkohola, narkotikām, azartspēlēm, pornogrāfijas, neizkopta seksa vai ir vienkārši nolemti skriet cauri dzīvei, strādāt, meklēt un neatrast. Dažiem no viņiem, mazākumam, izdodas sevi un savu dzīvi mainīt, izlabot – paklausieties tik dažādus bijušo atkarīgo raidījumus. Vai palūkojieties tik uz dažādām reliģiju kopienām, dianētikas centriem, atturībnieku klubiem un citiem sevis pārtaisītājiem. Viņi ir sevi, savu nezināšanu ieraudzījuši un izrāpušies. Bet nezinātāju un nepratēju vairākums ir nolemts klusēt, piecelties nevarēt un eksistēt turpināt. Sakostiem zobiem, ar vienīgo mierinājumu, ka daudziem ir vēl sliktāk. Vai nav dīvaini, ka mums ir daudz apkārtējās vides aizstāvju, bet nav cilvēku aizstāvju?

Tie ir cilvēki, kas sākuši apjomīgu un skaļu politisku karjeru bez zinātniskās ētikas pamatu zināšanas, labu gribēdami, negodīgumu un ļaunumu mēģinājuši apkarot. Bet izrādījies, ka viņi atsevišķos jautājumos nav labāki par tiem, kurus viņi apkarot mēģinājuši.

Otra daļa, ir cilvēki, kas paši sev nesaka, ka nav zinājuši, ka ir kļūdījušies. To par viņiem dažreiz saka sabiedrība, tās uzraudzības un palīdzības iestādes, kas cenšas neveiksmīgajiem palīdzēt, tos sodīt un pāraudzināt. Šīs otras grupas pārstāvji visbiežāk nemaz nezina, kāpēc viņi ir kļūdījušies un labāk nevarējuši. Vēl vairāk, viņi nemaz neapzinās, ka viņi sevi nezina, nepazīst un nesaprot. Jo viņi, pilnīgi atbilstoši saņemtajai (un arī - nesaņemtajai) izglītībai, ir nolemti rīkoties saskaņā ar savas sociālās vides domāšanas, jūtu un rīcības šabloniem. Un, ja viņi kādu nosoda vai par savas dzīves nepilnīgumu apsūdz, tad tā ir valdība un citi cilvēki. Un pats fantastiskākais, ka daļēji viņiem ir taisnība. Kā tā? Pie tā tad arī esejas otrajā daļā pakavēsimies.

Minēto galīgo automātu teorijas pamatprincipus var izteikt vienā teikumā, proti, cilvēka rīcību neveido mistiski procesi, bet - tikai tas, kas apziņā ielikts vai jaunrades ceļā radīts. No šīs vienkāršās domas mēs iegūstam visai radikālus slēdzienus par mūsu sabiedrību.

1.Tad, kad mēs ieraugām, ka paši neesam pietiekami labi zinājuši un mācējuši, mēs varam ieraudzīt iespēju un pienākumu dot saviem bērniem to, kas mums pašiem visvairāk ir pietrūcis. Jo kas gan vēl labāk par mums var to zināt?

2.Tad, kad mēs ieraugām, ka savu dzīvi esam nodzīvojuši nepilnīgi un pat nepareizi, tad varam to sākt veidot pa jaunam, atbilstoši tām zināšanām un izpratnēm, kuras mums šodien ir pieejamas.

Kādas tad ir tās jaunās zināšanas un izpratnes? Tās ir zināšanas par to, kas veido mūsu iekšējo pasauli, mūsu domāšanas un jūtu telpu. Palūkojoties uz mūsdienu masu informācijas līdzekļiem, mēs ieraugām neskaitāmus iekšējās pasaules veidošanas piedāvājumus: tie ir labi domāti ieteikumi, kas bieži nebalstās uz realitāti, bet gan - uz mūsu kultūras šabloniem. Tie ir Austrumu un Rietumu reliģijas, jogas mācības, zintnieku un dievturu mācības. Un dažāda kalibra viszinoši nihilisti. Palūkojieties tik, piemēram, uz 'Delfu' portālu: tur nereti redzam morālei un reliģijām pāri stāvošus pavīpsnātājus un mazliet ciniskus reālās pasaules zinātājus un sapratējus. Un meitenes, kas nra 'Dienasgrāmatās' raksta skaistu un sāpīgu dzeju un esejas.

Nu un, viss kārtībā, jūs teiksit. Visas šīs iekšējās pasaules pozīcijas dod iekšēju stabilitāti un sakarīgu, nepretrunīgu ārējās pasaules izpratni. Tā ir uzskatu dažādība, un lai taču katrs dzīvo ar tādiem uzskatiem, kādi viņam patīk. Vai tad te ir kādas problēmas?

Izrādās, ka dažas problēmas ir. Problēmas ir prozaiski vienkāršas. Tikmēr, kamēr mūsu iekšējās pasaules spriedumi 'izskaidro' un ironiski komentē ārējās pasaules notikumus, tikmēr viss izskatās varen braši un pārliecinoši. Bet tad, kad mēs savas iekšējās pasaules šablonspriedumus pielietojam savas personīgās dzīves veidošanā, tad vairāk kā puse no mūsu noslēgtajām laulībām tiek šķirtas, un mēs vairojam tādus pašus neveiksmīgai dzīvei sagatavotus bērnus, kas ir nolemti šo nevarēšanu nest tālāk.

Un mēs, galvenās darbojošās personas, retāk - ieraugām savu nezināšanu un neprasmi, bet, šķiet, ka biežāk – vainojam citus cilvēkus, apstākļus, sagadīšanos, valsti, sabiedrību. Par ko tad vainojam? Par to, ka mēs nezinājām, mums neiemācīja, neiedeva to, ko mums vajadzēja zināt. Un tā turpinām paaudzēm ilgi. Vai no šī apburtā loka ir izeja? Jā, mūsdienu zinātne dod izeju. Tā mums saka, ka tagad, pirmo reizi cilvēces vēsturē mums ir radusies iespēja ieraudzīt savas iekšējās pasaules vadības sviras, saprast, kā tās darbojas, un sākt sevi veidot un vadīt. Neizmantojot nedz Freida sacerējumus par 'Edipa kompleksu', nedz reliģijas paziņojumus par 'iedzimto grēku', nedz pagājušo gadsimtu morāles paziņojumus par to, ka 'palūkoties uz sevi no mūžības viedokļa' [5] mums nav lemts.

Kas ir šīs sviras? Kur ar tām iepazīstina? Šīs 'sviras' ir mūsdienu evolūcijas teorija un medicīna, kas māca, kas ir mīlestība un kā tā mūsos darbojas, kādas divējādas smadzenes (loģiskajos vārdos domājošās un limbiskās, jeb emociju valodā runājošās smadzenes, kas loģiskās valodas vārdus nesaprot un tiem neklausa) evolūcija mūsos ielikusi, mums mantojumā iedevusi. Šīs sviras ir mūsdienu kosmoloģija, kas ļauj mums paskatīties uz sevi lielā laika un telpas mērogā, un, visbeidzot, tā ir informācijas teorija, kas ļauj ieraudzīt mūsu vietu, mūsu esības jēgu un to, kā mēs jau tagad mūžīgi dzīvojam tālāk nodotajā informācijā un personīgi dzīvosim tuvākajā nākotnē..

Ieraudzīt šīs sviras nozīmē ieraudzīt sevī darbojamies bērnībā ieveidotos šablonus. Ģenētiķi tos sauc par "kultūras mēmiem". Tie ir vietējās kultūras veidoti uzskatu, izpratnes, emociju un izturēšanās šabloni, kurus cilvēki apgūst bērnībā un ir nolemti lietot visu mūžu. Piemēram, tā ir nepieciešamība sevi apliecināt, braucot ātrāk par citiem. Vai arī, piemēram, nepatika un pat naids pret jebkuru, kurš izsaka atšķirīgus uzskatus. Vai arī priekšstats, ka laimi veido seksa partneru skaits vai mantiskais stāvoklis.

Kur ar šīm svirām iepazīstina? Diemžēl, mūsu skolās šādā skatījumā - pagaidām ne. Var teikt, ka mūsu skolās pašlaik māca pelnīt naudu un ... to tērēt. Un nemāca veidot un mēģināt nodzīvot sakarīgu, piepildītu dzīvi. Ar ko piepildītu? Ar izpratni par savu vietu esības ķēdē, ar skaistumu, harmoniju un dziļām emocijām.

Es pirmīt teicu, ka tiem, kas savās neveiksmēs apsūdz sabiedrību un valsti, kaut kādā ziņā ir taisnība. Kādā? Tādā ziņā, ka tie, kas nolēma, ko mums skolā jāmāca, kaut kādā ziņā ir atbildīgi par saviem lēmumiem un to, ko mēs saņemtās izglītības iespaidā esam darījuši. Un laikam jau vienīgais, ko mēs varam darīt, ir, ieraudzīt, ka šodien mēs esam atbildīgi par to, ko un cik daudz bērniem māca skolās. Pagājušajā gadsimta beigās zinātnē vēl nebija zināšanu, kuras domājoši cilvēki varēja likt sevis izpratnes pamatā, bet šodien – ir. Tas mums uzliek sevišķu atbildību.

Un otrs slēdziens, kuru var izdarīt tie, kas ieraudzījuši savu nezināšanu un neprasmi ir – sākt steidzīgi mācīties. Jo tā ir vienīgā iespēja, kā jau šodien mūsdienu pasaulē var dzīvot sakarīgu dzīvi. Slēdzieni.

1.Cilvēki visas dzīves laikā ir spiesti mācīties, mainīt savus priekšstatus un vērtības, un ieraudzīt, ka viņi nav bijuši pietiekoši izglītoti, nav bijuši pietiekami sagatavoti tām dzīves pārmaiņām, kuru saņēmēji un dalībnieki viņi ir bijuši spiesti būt.

2.Tiem, kas to ieraudzījuši un apzinājušies, ir iespēja sākt mācīties sevi saprast un veidot, kaut ar nelielu nokavēšanos, sākt dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi. Vidējais mūža palielinājums attīstītajās valstīs jau tagad atbalsta un nākotnē vēl vairāk atbalstīs šo tendenci – dos cilvēkiem iespēju aizvien lielāku mūža daļu nodzīvot, sevi saprotot, balstoties uz mūsdienu zinātnes atziņām. Tās ir informācijas teorijas atziņas par cilvēka pārkāpumiem, vainu un sodu, par jauniem ētikas un morāles pamatiem, par dzīves jēgu un mūžīgu dzīvību. Šos jautājumus esam aplūkojuši iepriekšējos raidījumos.

3.Par visu cilvēka dzīvi retoriski var teikt, ka mēs dzīvojam, mēs esam spiesti dzīvot nepilnīgas, nepietiekošas informētības apstākļos. Jo pēc notikušā vienmēr var teikt, ka būtu bijis labāk, ja mēs būtu vairāk zinājuši, būtu bijuši labāk sagatavoti.

4.Izteikums, ka cilvēka apziņā nav pieredzes, kas teiktu, kā katram jārīkojas jaunā situācijā, ir pareizs tikai daļēji: cilvēka zemapziņā šī pieredze ir. Šī pieredze ir ģenētiski mantotie instinkti mūsu spēju un vajadzību veidā un gandarījumā par šo vajadzību piepildīšanu. Šai tūkstošgadīgajai pieredzei mēs drīkstam uzticēties, izņemot tos gadījumus, kad ģenētiskās vajadzības ir sakropļojuši mūsu kultūras mēmi, piemēram, kad mūsos izveidota vajadzība pēc alkohola, narkotikām, azartspēlēm, bezsaturīgām izklaidēm, pornogrāfijas vai homoseksuālām attiecībām.

5.Jau tagad ir iespējams labāk sagatavot nākošo paaudžu cilvēkus pilnvērtīgai un sakarīgai dzīvei. Tam vajadzīgās zināšanas ir pieejamas jauno zinātnes atziņu un izpratņu veidā. Tie ir informācijas teorijas, bioloģijas un evolūcijas teorijas pamatjautājumi, kas runā par cilvēka domāšanu, jūtām un rīcību. Šīs zināšanas ļauj saprast un izkopt mūsu ģenētisko mantojumu un saprātīgi to lietot.

Literatūra: 1.V.Kairišs, Kultūra, Diena, 6.09.03.; 2.J.Peters, Tava dzīve nav tik slikta..., Republika, nr.14, 4.lpp.; 3.Keith E. Stanovich,, The Robot's Rebellion, The University of Chicago Press, 2005.; 4.Tomass Lūiss, Fari Amini, Ričards Lennons, Mīlestības teorijas pamati, Madris, Rīga, 2003.; 5.Andris Rubenis. Ētika XX Gadsimtā, Rīga, 1997.g., 27.lpp.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form