Kā jūs domājat, cienījamie lasītāji, vai tagad 'šāviens' būs labāk mērķī? Mēs jau zinām – no tā, ka savas prasības uzrakstīsim 'īsāk un konkrētāk', nekas nemainīsies.
Soli tuvāk īstenībai tajā pašā avīzē izteicis Pēteris Krīgers:
Jā, arī mēs paši esam pie tā vainīgi: ģimenes mums neiemācīja svarīgākās morāles normas, skolotāji neprata patreizējiem vadītājiem iemācīt tikumu, darba devēji tērēja naudu tādu politiķu atbalstam, kam nebūtu vieta pie kārtīgas valsts stūres, pilsoņi vēlēšanās akli uzticējās labējo partiju solījumiem un atļāva tiem 15 gadus kropļot Latvijas ekonomiku, šķiest dabas bagātības, atdot resursus ārzemniekiem, arodbiedrības pieļāva nelikumības, policisti nevērsās pret pārkāpējiem, tiesneši netiesāja, ārsti neārstēja...
Šī atziņa ir pareiza, bet ar to nepietiek. Dažādu partiju vīri runā par maizes kukulīti, kurš kļuvis 2 reizes dārgāks, par mūsu cilvēku braukšanu peļņā uz ārzemēm, par to, ka pensionāri ir lielākais spēks u.t.t.
Par ko nerunā partiju vīri un viņu lozungi? Nerunā par to, ka valstī izveidojusies nekompetentu cilvēku uzturēta priekš bagāto elites labi strādājoša sistēma, kas nodrošina nacionālo vērtību sadali par labu elitei neatkarīgi no patreizējo partiju līderu runām un vēlēšanu rezultātiem. Tā ir kompetentu cilvēku labi pārdomāta sadale, kas vēlētājiem ļauj klaigāt un dzīvot ar ilūzijām, ka viņi nākošajās vēlēšanās pārveidos valsts sistēmu, bet izpilda pašu galveno – nodrošina varu un naudu elitei.
Problēma ir lielāka un dziļāka.
Šī sistēma jāanalizē nopietnāk, sabiedrības problēmu atrisināšanai būs vajadzīgi cilvēki, kuru izglītība, informētība un kompetence būs augstāka par to cilvēku kompetenci, kuri pašlaik lieto varu un tās augļus. Piemēram, likumu rakstīšanas jomā rakstītāju un parlamenta balsotāju kompetencei un ieinteresētībai jābūt augstākai par to cilvēku kompetenci un ieinteresētību, kuri pašlaik uzrakstītos likumus izmanto sava privileģētā stāvokļa saglabāšanai un nostiprināšanai. Kā viņi to dara? Likumīgi piešķirot nācijai piederošos īpašumus sev. Nav nekāda pamata domāt, ka šo stāvokli var radikāli izmainīt parunāšana par atsevišķām nemākulībām, nolaidību vai nekompetenci, piemēram, bruņotajos spēkos, tiesvedībā, medicīnā vai izglītībā. Tāpat nav nekāda pamata domāt, ka šo stāvokli var radikāli izmainīt daži konkrētāk vai mazāk konkrēti uzrakstīti lozungi partiju programmās.
Runas par normālu izglītību, medicīnisko aprūpi, pensijām, algām u.t.t ir tikai gatavošanās pārmaiņām – pašlaik tās gandrīz neko nemaina. Ko darīt, vai risinājums vispār ir iespējams? Daži saka, ka nepieciešamas radikālas izmaiņas likumdošanā, politikā un, galvenais, ētikā. Piemēram, Juris Paiders 17.08.06 nra raksta: Krīze ir ne tikai valsts policijā, kur priekšnieki piesedza padoto noziegumus. Krīze ir visā Latvijas tiesību sistēmā, un šī sistēma ir fundamentāli jāreformē. Tas varētu būt jaunās Saeimas pirmais uzdevums.
Protams, ka jaunajai Saeimai tāda uzdevuma nebūs, jo neviena politiskā partija savā programmā tādu uzdevumu nav paredzējusi. Un pat, ja šāds uzdevums tiks izvirzīts, vai tas ko atrisinās?
Radikālas izmaiņas varētu daudz ko atrisināt, tas ir nepieciešams, bet nav pietiekams noteikums. Uzdevums ir grūtāks: kas nodrošinās šo izmaiņu masveidīgu atbalstu un izpildi? Šīs izmaiņas nevar atnest atsevišķu cilvēku runas par to, ka kaut kas ir slikti vai nepareizi. Ir vajadzīgs vairāk: masveida indivīdu apziņas maiņa. Tikai pie tās var parādīties vienota rīcība. Kas to veidos?
Patreiz valstij piederošie masu informācijas līdzekļi izdara 'māņu kustības' – nepiemin galveno problēmu tā, it kā tās vispār nebūtu.
Vai ir cerība?
Ja kāds politiskais spēks noformulētu šo globālo uzdevumu – radikāli mainīt indivīdu apziņu tā, lai valstī varētu globāli izmainīt spēles noteikumus, mainīt likumus tā, lai mēs nācijas bagātību sadali sāktu izpildīt nevis pēc primātu instinktiem, bet pēc civilizētu sabiedrību deklarētām vērtībām – visās cilvēka darbības nozarēs, tad tas būtu solis vajadzīgajā virzienā.
Šis solis - uzdevuma noformulēšana - ir nepieciešams, bet nav pietiekams. Uzdevumu var noformulēt šīs esejas autors, to kāda partija pat var ierakstīt savā programmā. Šī uzdevuma īstenošanai jāizpilda vēl pēdējais, šobrīd, šķiet, patreizējā momentā, visai nereāls uzdevums – izmantojot masu informācijas līdzekļus un masveida tautas gribas pacēlumu, izmainīt indivīdu rīcību.
Viens no mūsdienu pasaules lielākajiem zinātniekiem amerikāņu biologs Edvards Vilsons grāmatā Par cilvēka dabu (Edward Osborn Wilson, On Human Nature, Harward University Press, 2000) raksta, ka cilvēku sabiedrības attīstību nenosaka kaut kādi sabiedrības attīstības likumi vai sociālas teorijas, bet gan atsevišķu indivīdu vajadzības un rīcība, kopā sasummētas.
Kas var mainīt indivīdu rīcību? Šodien savu laikmetu mēs varam saukt par masu informācijas laikmetu. Mēs varam sacīt, ka cilvēka apziņu un, tātad, arī rīcību, galvenokārt nosaka masu informācijas līdzekļi (plašākā skatījumā šeit ietverta arī izglītības sistēma). Diemžēl mūsu valsts masu informācijas līdzekļi šobrīd nekalpo tautas apziņas attīstībai, daudzi to darbinieki pat nezina, ka masu izklaidi jāaizstāj ar masu apziņas veidošanu. Ka ziņas par to, kas notiek pie mums vai plašajā pasaulē, ir tikai fons, uz kura pamata ziņu devējs veido izpratni par mums pašiem. Īsi sakot, izpratni par to, kā mums jādzīvo . Masu mēdiju galvenais uzdevums ir veidot sabiedrību, veicināt tās attīstību un progresu. To dara, nevis izklaidējot un izdabājot saņēmējam, bet veidojot katra cilvēka apziņu, sagatavojot to izdzīvošanai jaunos, ātri mainīgajos mūsdienu dzīves apstākļos. Sagatavojot indivīda apziņu, apsteidzot notikumus. Pesimistiskā prognoze.
Pesimistiskā prognoze saka, ka nekas nemainīsies. Ingrīda Ūdre saka, ka tur nekā nevar darīt. Rakstniece Anda Līce raksta, ka patreizējiem morāles principiem nākotnē nav seguma.
Un tomēr, hipotētisku iespēju līmenī, vai ir cerība? Vai vismaz ir ceļš? Jā. Tā iespēja ir ietverta minētajā Vilsona citātā: Mums jāmaina indivīda apziņa. Kas un kā to veidos?
Pašlaik to veido masu informācijas līdzekļi – veiksmīgi, droši, izmantojot pūļa indivīdu limbiskās smadzenes, emocijas, uzskatus un rīcības šablonus (vulgāra visatļautības un morāles relatīvisma ētika, tik pat vulgāra laimes meklēšana personīgajā dzīvē, pesimisms, cinisms un nihilisms, un, lai nebūtu jādomā – hokejs, praids, sekss, un māņticība un astroloģija vēl piedevām). Un tā neizglītotības straume 'izkopj' pūļa indivīda ģenētisko mantojumu.
Ja katra cilvēka ģenētisko mantojumu – skaistumu, svētumu un piepildījumu, spējas un talantus, vajadzību pēc darba un mīlestības – mēs atstāsim neizveidotu un nekoptu, vai, vēl sliktāk, atļausim to sakropļot peļņas tīkotājiem, tad cerības nav. Tad mūs gaida skarbi spēles noteikumi – elite rūpēsies par savas sociālās grupas locekļiem un nodrošinās viņiem kaut cik pienācīgu izglītību un dzīves apstākļus, bet tautas lielākā daļa rīkosies saskaņā ar masu informācijas līdzekļu veidoto apziņu, mazliet protestēs, mazliet apsūdzēs, apsaukās valdību un līdzcilvēkus, un balsos vēlēšanās, kuras neko būtisku nemainīs.
Ko darīt?
Ja kādas sabiedrības mēģina stipri attālināties no Vilsona minētajām no primātu izcelsmes mantotajām īpašībām, mēģinot izveidot kaut kādas izdomātus cilvēku dzīves modeļus, reālā cilvēka daba atņem tiem savu atbalstu, un tie sabrūk (mēs to esam pieredzējuši). Šādā skatījumā mūsdienu sabiedrību centieni izveidot Cilvēka tiesību deklarāciju un nodrošināt tās principu īstenošanu ieraugāmi tikai kā mēģinājumi pārspēt viltībā šo zīdītāju īpašību. Mūsu sabiedrība balstās uz šo zīdītāju īpašību: katrs indivīds visvairāk cenšas pēc personīgās reproducēšanās veiksmes pirmkārt, un savas ģimenes, tuvinieku veiksmes, otrkārt; tālākā indivīda kooperācija ir nelabprāta kompromiss, kas pieņemts, lai saņemtu grupas locekļa priekšrocības (E.O.Wilson, On Human Nature, p.199). Šī atziņa mums liek ieraudzīt un saprast, ka vienlīdzības, taisnīguma un citu augstāko cilvēku sabiedrības vērtību īstenošana nav indivīdu bioloģiskajā dabā, bet to jāpanāk, jānodrošina ar ārējas sistēmas darbību, kas veido indivīda apziņu un rīcību. Pēdējais teikums, protams, arī ir tikai sauklis: kamēr nav izpildīts galvenais uzdevums, šīs patiesības zināšana neko nemainīs.
Vai mūsu sabiedrībā ir iespējams izdarīt visaptverošu un masveidīgu cilvēku apziņas maiņu, tādu, kas atrisinātu mūsu problēmas? Ir iespējams, bet tikai - iespējams. Šāds globāls apziņas maiņas ierosinātājs var būt globāla katastrofa, piemēram, sakāve, kādu pieredzēja Japāna pēc 2. pasaules kara. Mēs zinām, ka šodien, pateicoties pašaizliedzīgam un fanātiskam darbam, Japāna ir viena no visattīstītākajām pasaules valstīm.
Vai šodien ir iespējams tautas aktivitātes pacēlums, tāds, kāds mums bija tad, kad parādījās iespēja atbrīvoties no politiskās, ekonomiskās un kultūras atpalicības un apspiestības? Vai mūsu sabiedrībai ir kāds reāls ceļš? Sagatavota ceļa nav. Mums sevi jāierauga evolūcijas perspektīvē: Ētikā un politikas zinātnē trūkst pārbaudītas zināšanas par cilvēka dabu, kas nepieciešamas, lai formulētu likumus, kas apraksta sakarības starp cēloņiem un sekām, un veidotu uz tiem bāzētus saprātīgus spriedumus. Bāzējoties uz šādiem likumiem, būtu iespējams saprātīgi pārveidot senos morāles izteikumus tā, lai tie atbilstu ātri mainīgajam mūsdienu dzīves tempam, kurā mēs gribot-negribot un, pa lielākai daļai neapzinoties, esam 'ielēkuši'. (Edward O. Wilson, Consilience, New York, A.Knopf, 1998, p.254.).
Šī Vilsona doma mums pasaka risinājumu: sabiedrības progresīvajiem spēkiem, ja tiem izdosies dominēt Saeimā, jāpanāk ne tik vien Jura Paidera minētā sistēmas fundamentālā reforma, bet arī jaunas ētikas – zinātniskā humānisma - mācīšana skolās un visā sabiedrībā . Līdz šim skolās mācītā jābūtības ētika jānomaina pret zinātniko humānismu. Piemēram, Andra Rubeņa grāmatā Ētika XX gadsimtā, Praktiskā ētika (Zvaigzne ABC, 1996, Rīga) rakstīts: Zinātne ir brīva no vērtībām un atrodas ārpus morāles priekšmeta. Katrs mēģinājums to pietuvināt morāles kategorijām ir pretējs tās būtībai, proti, tā ir bīstama tendence (23.lpp.). Šos paziņojumus ir jānomaina pret jaunu, uz mūsu dzīves īstenību, uz realitāti balstītu ētiku. Un īstenība un realitāte ir zinātnes priekšmets.
Mums vajadzīga tāda ētika un likumi, kurus sabiedrības locekļi gribēs ievērot tādēļ, ka tie sakritīs ar katra indivīda iekšējām vērtībām, ar viņa pārliecību par to, kas ir pareizi un taisnīgi. Priekš izglītotās sabiedrības daļas tāda ētika ir, tas ir zinātniskais humānisms. Daļa cilvēku to zina un savā domāšanā un rīcībā lieto. Bet daudzās sociālās grupās valda savi priekšstati par to, kas ir taisnīgi un pareizi.
Sabiedrībā zināmais gadījums, kad Balvu policijas un citi likuma uzraudzības iestāžu darbinieki slēpa sava kolēģa izdarītu pārkāpumu, mums skaidri saka, ka cilvēki dzīvo un rīkojas saskaņā ar savu iekšējo taisnības izjūtu, un nevis - saskaņā ar likuma burtu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi mūsu likumus neuzskata par taisnīgiem. Kāpēc? Ļoti vienkārši, tāpēc, ka šie likumi bieži tādi arī nav. Mēs zinām, ka daudzi likuma pārkāpēji savu vainu neatzīst. Vai tas notiek tikai tādēļ, ka, visu noliedzot, bieži saņem mazāku sodu? Daļēji – jā. Sistēma ir tā izveidota. Bet šeit ir vēl otrs iemesls – nereti pārkāpējs ir rīkojies saskaņā ar savā sociālajā vidē veidotiem godīguma un taisnīguma priekšstatiem, un, kad pieķerts, tad tā arī saka: savu vainu neatzīstu. Protams, ka atsevišķā sociālā vidē veidotie priekšstati un vērtības visai stipri atšķiras no tām vērtībām, kādas derīgas mūsdienu sabiedrības progresam. Piemēram, Londonas metro spridzinātāji sacīja, ka viņu galvenā motivācija ir netaisnība, kādu Rietumu kultūra nodara islama pasaulei. Bet mēs viņus saucam par teroristiem un, ja noķeram, tad sodam saskaņā ar saviem priekšstatiem.
Tas nozīmē, ka pēc vairāku gadu desmitu laikā pārdzīvotā jucekļa mūsu sabiedrībai, varbūt pat cilvēku vairākumam nepieciešama izglītība ētikas pamatjautājumos. Kardināls Jānis Pujats saka: Pašlaik valstī valda vērtību sajukums un publiski tiek runāts par lietām, kas būtu jāatstāj privātajā sfērā - homoseksuālismu…Un vēl: neviens parlaments nav tiesīgs izvilkt robežstabus starp labo un ļauno (Diena, 16.08 06). No šiem citātiem redzam, ka valstī patiešām valda vērtību sajukums: ja jau kardināls Pujats nezina, ka homoseksuālisms 'jāatstāj privātajā sfērā' tikai tad, kad tas neskar citus, veselus cilvēkus, tad, kad tas nenodara kaitējumu sabiedrībai. Un vēl: 'izvilkt robežas starp labo un ļauno', veidot dzīves spēles noteikumus un sabiedrības attīstību ir katras valsts parlamenta pamatpienākums. Neviens parlaments nevar strādāt, neviena valsts nevar pastāvēt, ja tai nav zināmi un netiek ievēroti cilvēku esības, cilvēku dzīves pamatlikumi. Šajā kardināla paziņojumā mēs varam ieraudzīt mēģinājumu būt vienīgajiem, kas 'izvilks robežstabus starp labo un ļauno'.
Tas nozīmē, ka skolās jāveido un jāmāca tāda ētika, kas nebalstās uz jābūtību un uz citētajiem paziņojumiem, bet uz cilvēka dabu, tādu, kāda tā ir, un, no otras puses, uz mūsu visu attīstības un izdzīvošanas pārākumu pāri vulgārām morāles relatīvisma idejām, atsevišķām reliģisko fanātiķu idejām vai dažādu sociālo grupu izklaidēm. Uz tādu ētiku, kurai cilvēku vairākums var noticēt un par savas domāšanas, savu vērtību un dzīves pamatu pieņemt. Līdz šim valsts skolās mācīto ētiku jānomaina pret zinātnisko humānismu. Mūsdienu apstākļos šo uzdevumu var atrisināt visai efektīvi: ja izmantosim valstij piederešos masu informācijas līdzekļus, tad sabiedrības apziņu un rīcību īsā laikā var izmainīt visai radikāli. Pirmo reizi cilvēces vēsturē mēs esam sadūrušies ar tik radikālām (jauno tehnoloģiju sniegtajām) mūsu dzīves pārmaiņām. Bet bez tam vēl pirmo reizi cilvēces vēsturē masu informācijas līdzekļi mums ir devuši iespēju masu apziņu tām sagatavot.
Protams, ka abās nozarēs – izglītības sistēmā un masu informācijas līdzekļos - jārēķinās ar lielu pretestību, jo kurš elites pārstāvis gan gribēs mierīgi noskatīties, kā tiek gatavota viņa varas un iegūstamo vērtību samazināšana?
Liela mēroga skatījums
Radikāli jāmaina līdzšinējie bērnišķīgie priekšstati, ka kādas politiskas partijas lozungi un iekļūšana parlamentā spēj izmainīt cilvēka dabu, kurā dominē primātu instinkti. Mums jālieto mūsdienu zinātnes atziņas par mums pašiem. Vilsons raksta, ka cilvēktiesību deklarācija un mūsu morāle ir tikai plāna lakas kārtiņa, ar kuru mēs cenšamies pārklāt to, kas ir mūsu rīcības pamatā – primātu instinkti. Tādēļ mums nav pamata domāt, ka kaut kas mūsu sabiedrībā nokārtosies 'pats no sevis'. Mums jāapzinās, ka radikālām izmaiņām liela daļa elites pretosies. Pretosies tādēļ, ka viņiem nepietiek izglītības, lai ieraudzītu, ka taisnīga sadale un sadarbība veicinās mūsu materiālo, emocionālo un garīgo labklājību vairāk nekā patreizējie spēles noteikumi, un tādēļ, ka viņiem pietiek izglītības, lai ieraudzītu, ka viņi saņems mazāk. Tādēļ daži pretosies tā, kā cīnoties par savu izdzīvošanu, un tiem, kas grib kaut ko mainīt, būs jācīnās tāpat. Tādēļ mums ir pamats domāt, ka mūsu progresam būs vajadzīgs ilgāks laiks.