Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa nesen sociālajā tīklā "Twitter" citēja prof. Vladimiru Bukovski: "Tiesnesis var būt nespeciālists visās .. nozarēs, bet viņam jābūt pazīstamam ar tām, lai svabadi varētu orientēties savās tiesas lietās, kur par caurskatīšanas objektu ir pati dzīve ar visām viņas dažādām .. parādībām. Ja tiesnesim pietrūkst zināšanu, viņam ir tiesība vērsties pie lietpratēju palīdzības. Tomēr likums neprasa mechanisku padošanos lietpratēju atzinumiem. Tāpēc tiesnesim jāstudē viņam nepazīstama nozare, kaut vai tamdēļ, lai viņš izvest no atzinumiem savus pareizus slēdzienus."
Minētais citāts ir īpaši zīmīgs 2021. gada 28. janvārī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments pieņemtā sprieduma SKA-68/20211 sakarā, jo ar šo spriedumu administratīvās tiesas tiesneši, kuru starpā bija arī Krūmiņas kundze, izšķīra saistību tiesību piemērošanā ārkārtīgi būtisku jautājumu, kas pēc kompetences būtu bijis piemērotāks Senāta Civillietu tiesu departamenta tiesnešu izlemšanai. Lai arī šis spriedums tiešā veidā attiecas uz kolektīvās finansēšanas platformām, kas Latvijā savu darbību uzsāka 2015. gadā, piedāvājot ieguldītājiem veikt ieguldījumus cita starpā arī patērētājiem jau izsniegtajos aizdevumos (cedējot ieguldītājiem prasījumus pret patērētājiem), tā ietekme var būt daudz plašāka un Latvijas finanšu sistēmas attīstībai graujošāka.
Konkrētajā lietā tika izvērtēts jautājums, vai Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) savā lēmumā pagarināt speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai SIA "DelfinGroup", kas strādā ar zīmolu "Banknote", bija tiesīgs ietvert atrunu – aizliegumu cedēt prasījumus, kas izriet no patērētāju kreditēšanas līgumiem, kolektīvās finansēšanas platformā "www.mintos.com" vai citās tāda paša satura platformās. Šādu lēmumu PTAC pieņēma pēc tam, kad konstatēja, ka kolektīvās finansēšanas platformā "Mintos" ieguldītājiem tiek piedāvāta ieguldīšanas iespēja, iegādājoties prasījuma tiesības pret patērētājiem, kas izriet no jau noslēgtiem kredīta līgumiem un izsniegtiem kredītiem.
Ar minēto spriedumu Senāta Administratīvo lietu departaments ir atzinis, ka "Patēriņa kredīta devēju tiesību cedēšana pieļaujama tikai licencētām kapitālsabiedrībām, jo prasījuma tiesību nodošana var ietekmēt patērētāja tiesības un nostādīt patērētāju neizdevīgākā stāvoklī, ja prasījumus iegūst personas, kuras neatbilst normatīvo aktu prasībām, tostarp Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 1.1daļai."
Šo secinājumu Senāts pamatojis ar šādiem apsvērumiem:
"[...] lai arī cesionāri nav slēguši kredītlīgumus un naudas līdzekļus patērētājiem nav izsnieguši tiešā veidā, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta pirmo daļu piemērojot pēc būtības un jēgas, secināms, ka cesionāri ar pieteicējas starpniecību ir snieguši kreditēšanai raksturīgus pakalpojumus";
"[...] tā kā pieteicējas piedāvātā darbības modeļa rezultātā trešā persona uz cesijas līguma pamata juridiski ieguva prasījuma tiesības pret patērētāju, atzīstams, ka trešā persona iestājās pieteicējas vietā kā kredītdevējs";
"tā kā pieteicējas prasījuma tiesības pret patērētāju platformā varēja iegādāties un pieteicējas vietā varēja iestāties ikviena persona, proti, arī fiziska persona un juridiska persona bez atbilstošas licences, ir pamatots apgabaltiesas secinājums, ka tādējādi tiek apiets minētajā tiesību normā paredzētais noteikums par to, kurš ir tiesīgs sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus";
"[...] pieļaujot situāciju, ka patērētājus cedēšanas darījumu aizsegā kreditē personas, kuras nav saņēmušas attiecīgo licenci, un uz šo personu finanšu līdzekļu pamata palielinās izsniegto kredītu apjoms patērētājiem, centram ir apgrūtinoši vai pat neiespējami uzraudzīt un nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību".
Kāda būs finanšu nozares jaunā realitāte pēc šī sprieduma? Ja netiks veiktas izmaiņas Senāta nodibinātajā judikatūrā, tad var pamatoti apgalvot, ka Latvijas finanšu sistēmas attīstība var tikt bremzēta un kļūs mazāk konkurētspējīga citu ES dalībvalstu vidū, jo atbilstoši pieņemtajam spriedumam prasījuma tiesības, kas izriet no patērētāju kreditēšanas līgumiem, turpmāk nevarēs nodot (cedēt) licencētām parādu ārpustiesas atgūšanas sabiedrībām. Tāpat nav iedomājams, kā bez prasījumu nodošanas (cesijas) varētu tikt iedzīvināts segto obligāciju un vērtspapīrošanas regulējums Latvijā, pie kura šobrīd aktīvi strādā Finanšu ministrija. Turklāt ar šo spriedumu Senāts ir radījis būtiskus šķēršļus finanšu iestādēm īstenot Vērtspapīrošanas regulā2 paredzēto vienkāršo, pārredzamo un standartizēto vērtspapīrošanu, kam ir nepieciešama seguma aktīvu (prasījuma tiesību) nodošana (t.s. "īstā pārdošana" jeb true sale) īpašam nolūkam dibinātai sabiedrībai, kas veic vērtspapīrošanu, ja vien šāda sabiedrība nav saņēmusi speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, kas no vērtspapīrošanas viedokļa būtu absurda prasība (valsts nodeva par šādas licences izsniegšanu ir 250 000 eiro, bet ikgadējā valsts nodeva par uzraudzību – 55 000 eiro).
Tāpēc raksta autorei rodas pamatots jautājums, vai tiesneši, pieņemot norādīto spriedumu, ir patiesi ievērojuši raksta ievadā citēto Bukovska principu un izvērtējuši pieņemtā spieduma ietekmi uz tādiem finanšu nozares atzariem kā vērtspapīrošanu, segto obligāciju emisiju un parādu piedziņu kā tādu. Zemāk autore sniedz savu alternatīvu viedokli par dažiem spriedumā ietvertajiem secinājumiem, rosinot plašāku diskusiju Latvijas finanšu sistēmas ietvaros.
Cesijas ietekme uz patērētāja stāvokli
Senāta sprieduma būtiskākā atziņa, kas izcelta sprieduma ievadā, vērsta uz to, ka, cedējot prasījuma tiesības personai, kura nav saņēmusi speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, vai kura nav tiesīga sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus bez speciālās atļaujas (piemēram, kā kredītiestādes), patērētājs tiek nostādīts neizdevīgākā stāvoklī un tādā veidā var tikt ietekmētas patērētāja tiesības. Tāpēc faktiski prasījuma tiesību cesija ieguldītājiem caur kolektīvās finansēšanas platformu nav atļauta.
Saskaņā ar Civillikuma 1807. pantu "parādnieka stāvoklis ar cesiju nedrīkst pasliktināties, kādēļ cesionārs, ja viņam personīgi pieder kādas priekšrocības pret parādnieku, nedrīkst tās izlietot". No minētās tiesību normas izriet vispārīgs aizliegums cesijas gadījumā pasliktināt parādnieka stāvokli, tajā skaitā aizliedzot cesionāram kā jaunajam kreditoram izlietot tā priekšrocības pret parādnieku, kas cedentam pret parādnieku nepastāvēja pirms prasījumu cesijas. Profesors Kalvis Torgāns norāda, ka "juridiskajā literatūrā un tiesu praksē nav atrodami pārliecinoši piemēri par to, kādas personiskas priekšrocības cesionārs nedrīkst izlietot. Cedents pēc sava rakstura var būt tāds, kas atšķirībā no cesionāra nevēlas enerģiski pielietot visas juridiskās iespējas ātrai un bargai piedziņai. Tādā nozīmē enerģiska un nepiekāpīga cesionāra iesaistīšanās zināmā mērā pasliktina parādnieka stāvokli, viņa izredzes uz izpildījuma termiņa pagarināšanu vai izlīgumu. Taču šāda veida argumenti nav atzīstami par Civillikuma 1807. pantā paredzētiem. [..] Par nepieļaujamu atzīstama parādniekam neizdevīga izpildījuma vietas maiņa. Neapšaubāmi, ka pieprasījums nogādāt nododamo lietu uz tālāku vietu nozīmē īpašus pasākumus transporta organizēšanai un papildus izdevumus. Eiropas līgumu tiesību principu 11:306. panta otrajā daļā ir skaidri norādīts, ka cesionāram nav tiesību pieprasīt bezskaidras naudas saistību (non-monetary) izpildījumu citā vietā."3
Apstāklis, ka cesionārs, īstenojot savas prasījuma tiesības pēc notikušas cesijas, var pārkāpt kreditoram normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus, piemēram, prasot no patērētāja nesamērīgi augstus piedziņas izdevumus, nenozīmē, ka parādnieka stāvoklis tiek pasliktināts cesijas dēļ. Šādā gadījumā varētu runāt par negodīgas komercprakses īstenošanu no cesionāra puses. Arī kreditors, kurš ir saņēmis PTAC speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, var pieļaut normatīvo aktu pārkāpumus, īstenojot savas kreditora prasījuma tiesības pret parādnieku. Abos gadījumos patērētājam ir vienas un tās pašas tiesības savu interešu aizsardzībai, kas nav atkarīgas no kreditora personas.
Ir jānošķir, kad parādnieka stāvoklis tiek pasliktināts cesijas dēļ, no gadījumiem, kad kreditors pieļauj normatīvo aktu pārkāpumus. Lai noteiktu, ka patērētāja stāvoklis tiek pasliktināts cesijas dēļ, Senātam bija jāatsaucas uz konkrētiem normatīvajiem aktiem, kas licencēta kredīta devēja kā kreditora gadījumā patērētājiem dotu priekšrocības, salīdzinot ar situāciju, ja kreditors ir persona, kas nav saņēmusi šādu licenci. Papildus būtu jāņem vērā apstāklis, ka Latvijas kolektīvās finansēšanas platformu gadījumā prasījums tiek cedēts pēc kredīta izsniegšanas, kad licencēts kredīta devējs jau ir izpildījis normatīvajos aktos noteiktās prasības gan attiecībā uz patērētāja maksātspējas izvērtēšanu un pirmslīguma informācijas sniegšanu, gan patērētāja kreditēšanas līguma noteikumiem.
Turklāt jānorāda, ka saskaņā ar Civillikuma 1808. pantu parādnieka stāvoklis cesijas gadījumā pat var uzlaboties, jo bez visām ierunām, kādas parādniekam bijušas pirms cesijas un tās laikā pret cedentu, parādnieks papildus var celt arī visas ierunas, kuras speciāli attiecas tikai uz cesionāru. Tā, piemēram, ja prasījums tiek cedēts cesionāram, kuram ir parādsaistības pret parādnieku, parādnieks šādas parādsaistības var likt priekšā ieskaitam pret savām parādsaistībām, kas izriet no cedētā prasījuma. Šādas tiesības parādniekam pirms cesijas nebūtu bijis iespējams īstenot, tāpēc šādas izmaiņas būtu vērtējamas kā parādnieka stāvokli uzlabojošas.
Arī Direktīvas 2008/48/EEK4 17. pantā ir ietverti parādnieku aizsargājoši noteikumi, lai sasniegtu Direktīvas 2008/48/EEK mērķi prasījumu cedēšanas gadījumā nenostādīt patērētāju neizdevīgākā stāvoklī, saskaņā ar kuriem ""[...] patērētājam ir tiesības vērsties tiesā pret cesionāru, izmantojot jebkuru aizsardzību, kas viņam bija pieejama pret sākotnējo kreditoru, tostarp ieskaitu, ja tāds ir atļauts attiecīgajā dalībvalstī".
Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka cesija pati par sevi nepasliktina patērētāja stāvokli. Cesijai sekojošas cesionāra darbības, kas var izpausties arī kā negodīga komercprakse, var pasliktināt patērētāja stāvokli, taču tas nav saistāms ar pašu cesiju kā tādu, bet gan ar cesionāra kā kreditora rīcību.
Speciālās atļaujas (licences) patērētāju kreditēšanai nepieciešamība cesionāram
Senāts spriedumā ir secinājis, ka kopfinansējuma platformas investori kā cesionāri ar pieteicējas (patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja) starpniecību cesijas aizsegā ir snieguši kreditēšanai raksturīgus pakalpojumus. Taču Senāts nav ņēmis vērā tiesisko apstākli, ka cesijas gadījumā cesionārs kā kreditors nesniedz nevienu no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (PTAL) 8. pantā un uz tā pamata izdotajos citos normatīvajos aktos noteiktajiem licencējamajiem kreditēšanas pakalpojumiem.
Saskaņā ar PTAL 8. panta (11) daļu kreditēšanas pakalpojumu patērētājam drīkst sniegt kapitālsabiedrība, kura saņēmusi speciālu atļauju (licenci) patērētāja kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai. Minētā prasība neattiecas uz tālāk šajā pantā uzskaitītām personām, tajā skaitā, kredītiestādēm. Kā tas izriet no PTAL 8. panta (11) daļas, patērētāju kreditēšanas jomā tiek licencēts konkrēts saimnieciskās darbības veids – kreditēšanas pakalpojumu sniegšana patērētājam, nevis patērētāju kreditēšanas iestāde kā tāda. Tāpēc nosakot, vai konkrētas darbības veikšanai vai pakalpojuma sniegšanai ir nepieciešama speciālā atļauja (licence), ir jāvērtē, vai šāda darbība pati par sevi ir uzskatāma par patērētāja kreditēšanas pakalpojumu.
Saskaņā ar PTAL 8. pantā un Ministru kabineta 2016. gada 25. oktobra noteikumos Nr. 691 "Noteikumi par patērētāju kreditēšanu" (Patērētāju kreditēšanas noteikumi) ietvertajām tiesību normām par patērētāja kreditēšanas pakalpojumu ir uzskatāms pakalpojums, saskaņā ar kuru kredīta devējs sniedz kredīta ņēmējam – patērētājam – vairākus no zemāk minētajiem pakalpojumiem:
izvērtē patērētāja spēju atmaksāt kredītu pirms kredīta līguma noslēgšanas vai kredīta kopējās summas būtiskas palielināšanas (PTAL 8. panta (41), (42), (44) un (5) daļa);
sniedz patērētājam obligāto informāciju par pakalpojuma būtību un saturu pirms patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas (Patērētāju kreditēšanas noteikumu IV. nodaļa);
piešķir vai apsola piešķirt kredītu (PTAL 8. panta pirmā daļa);
slēdz patērētāja kreditēšanas līgumu ar patērētāju (PTAL 8. panta otrā daļa), tajā skaitā, izstrādā, apspriež un vienojas ar patērētāju par kreditēšanas līguma noteikumiem;
apkalpo patērētājam izsniegto kredītu, kas aptver kredīta līguma izpildes uzraudzību, saziņu ar patērētāju par kredīta līguma grozījumiem, patērētāja iesniegumu un lūgumu izskatīšanu, tiesību aktos noteiktās informācijas, kas sniedzama pēc patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas, sniegšanu, un citas līdzīgas darbības.
Lai secinātu, ka no patērētāju līgumiem izrietošo prasījumu cedēšana rada pārkāpumu PTAL 8. panta pirmās daļas izpratnē, Senātam bija jākonstatē, ka cesionārs, ar cesiju kļūstot par patērētāja kreditoru, uzsāk sniegt patērētāja kreditēšanas pakalpojumus, kuru sniegšanai saskaņā ar PTAL 8. panta noteikumiem ir nepieciešams saņemt speciālo atļauju (licenci). Senāts nav sniedzis izvērstus apsvērumus, kāpēc cesionārs būtu uzskatāms par kredīta devēju PTAL 8. panta izpratnē un kurus no patērētāja kreditēšanas pakalpojumiem cesionārs sniedz. Kolektīvās finansēšanas platformas ieguldītājs kā cesionārs nesniedz nevienu no iepriekš minētajiem patērētāju kreditēšanas pakalpojumiem, bet gan, izmantojot cesiju kā instrumentu, iegulda jau izsniegtos aizdevumos.
Vairumā gadījumu Latvijā dibinātās kolektīvās finansēšanas platformas savu darbību organizēja tā, ka platformu ieguldītāji (cesionāri) prasījuma tiesības pret patērētājiem iegūst tikai pēc tam, kad patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji patērētājiem jau ir izsnieguši kredītu (t.i., ir jau nodibinātas līgumsaistības ar patērētāju). Cesijas rezultātā cesionārs iegūst prasījumus pret patērētāju, kas izriet no jau noslēgta kredīta līguma un jau izsniegta patērētāju kredīta. Tas nozīmē, ka patērētāja kreditēšana jau ir notikusi pirms prasījuma cesijas – patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējs ir veicis visas patērētāju kreditēšanas darbības, tajā skaitā ir izvērtējis patērētāja maksātspēju, sniedzis patērētājam pirmslīguma informāciju, noslēdzis patērētāju kreditēšanas līgumu un izsniedzis kredītu, izņemot kredīta apkalpošanu, ko patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējs turpina veikt saskaņā ar noslēgto cesijas līgumu (kolektīvās finansēšanas gadījumā nav iespējama situācija, kad ieguldītāji, kas parasti atrodas dažādās valstīs un iegūst pavisam nelielu daļu no aizdevuma, paši veiktu patērētāja kredīta apkalpošanu).
Saskaņā ar Civillikuma 1798. un 1800. pantu cesijas rezultātā cesionāram pāriet tikai cedētā prasījuma tiesība, bet nevis tā līgumiskās attiecības, no kurām šī tiesība izriet. Tāpēc prasījumu cesijas rezultātā kredīta līgums, kas noslēgts starp patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju un patērētāju, netiek izbeigts un, kā tas norādīts augstāk, patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējs turpina sniegt patērētāja kreditēšanas pakalpojumus, kuru sniegšanai ir nepieciešama speciālā atļauja (licence), tajā skaitā, apkalpot patērētājam izsniegto kredītu, sniegt tiesību aktos noteikto informāciju un izskatīt patērētāja sūdzības.
Iegūstot no patērētāju kreditēšanas līguma izrietošos prasījumus, cesionārs (šajā gadījumā, ieguldītājs) nepārņem patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja kā licencētas patērētāju kreditēšanas iestādes pienākumu patērētājam sniegt tādus pakalpojumus, kam saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešama speciālā atļauja (licence). Cesionārs neiestājas kredīta līguma attiecībās patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja vietā un nekļūst par patērētāja līgumpartneri. Cesionārs neaizstāj patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju kā kredīta devēju vai kā patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju. Cesionārs neiegūst no kredīta līguma izrietošās tiesības pirms termiņa vienpusēji izbeigt šo līgumu, kā arī nav tiesīgs veikt grozījumus kredīta līgumā, kapitalizēt kredītu u.tml. Šīs tiesības patur sākotnējais kreditors, kuram joprojām ir saistoši kredīta līguma noteikumi. Lai uz cesionāru pārvestu visas no kredīta līguma izrietošās tiesības, būtu nepieciešams pārjaunojums, nevis cesija. Ar cesiju cesionārs tikai iegūst prasījuma tiesības, kas aprobežojas ar tiesībām prasīt no patērētāja izpildījumu (kredīta atmaksu un citu no kredīta līguma izrietošos maksājumu samaksu), kā arī saistību neizpildes gadījumā – tiesībām veikt piedziņas darbības ārpustiesas vai tiesas procesa ietvaros. Šo darbību veikšanai nav nepieciešams saņemt speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai.
Senāts nav izvērtējis apstākli, ka parāda piedziņa neietilpst patērētāju kreditēšanas pakalpojumā, kura sniegšanai ir jāsaņem speciālā atļauja (licence). Proti, personām, kas veic parāda, kas izriet no patērētāja kreditēšanas līguma, piedziņu, nav jāsaņem PTAC speciālā atļauja (licence) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai. Parāda ārpustiesas atgūšanas darbības tiek reglamentētas Parādu ārpustiesas atgūšanas likumā, nevis PTAL, savukārt parāda atgūšanas darbības tiesvedības ietvaros – Civilprocesa likumā. Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma un Civilprocesa likuma prasības vienlīdz stingri attiecas gan uz kreditoru, kas ir saņēmis speciālo atļauju (licenci) patērētāja kreditēšanas pakalpojuma sniegšanai, gan uz cesionāru kā jauno kreditoru, kas šādu licenci nav saņēmis. Minētie normatīvie akti nenošķir personas ar speciālo atļauju (licenci) patērētāja kreditēšanas pakalpojuma sniegšanai no personām bez šādas speciālās atļaujas (licences), jo konkrēto likumu izpratnē tas nav tiesiski nozīmīgs apstāklis.
Saskaņā ar Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 5. panta pirmo daļu speciālā atļauja (licence) parāda atgūšanai ir jāsaņem tikai parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējam – personai, kura savas komercdarbības vai profesionālās darbības ietvaros atgūst parādu kreditora vārdā vai uzdevumā. Savukārt, ja parāda atgūšanu veic pats kreditors – persona, kura ir tiesiskās attiecībās ar parādnieku un kurai, pamatojoties uz tiesisku darījumu vai tiesību aktu, ir tiesības prasīt maksājuma saistību izpildi (Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 1. panta 4. punkts), šāda speciālā atļauja (licence) parāda atgūšanai nemaz nav nepieciešama.
No iepriekš minētā ir secināms, ka speciālā atļauja (licence) parāda atgūšanai ir nepieciešama tikai tad, ja persona atgūst parādu kreditora vārdā vai uzdevumā, nevis tad, ja persona ar cesiju iegūst prasījumus un pati kļūst par kreditoru Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma izpratnē. Tāpēc ir nepamatoti noteikt, ka prasījumu cesija ir pieļaujama tikai tām personām, kuras tiesīgas sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus saskaņā ar PTAL 8. pantu, vai personām, kuras ir saņēmušas speciālo atļauju (licenci) parāda atgūšanai, jo saskaņā ar Parādu ārpustiesas atgūšanas likumu pašam kreditoram šāda speciālā atļauja (licence) parāda atgūšanai nav nepieciešama.
Kredīta devējs vs. kreditors
Senāts spriedumā norāda, ka investors (cesionārs) iestājas pieteicējas vietā kā kredītdevējs, kas nav gluži precīzi lietots termins Civillikuma 1793. panta un tālāko pantu izpratnē, kurā ir norāde uz kreditoru.
Saskaņā ar minēto pantu prasījumi var pāriet no agrākā kreditora uz jaunu ar cesiju. Saskaņā ar Civillikuma 1798. un 1800. pantu cesijas rezultātā jaunajam kreditoram pāriet tikai cedētā prasījuma tiesība, bet nevis tā līgumiskās attiecības, no kurām šī tiesība izriet. Tāpēc, cedējot no kreditēšanas līguma izrietošos pieteicēja kā kredītdevēja prasījumus pret patērētāju, neatkarīgi no tā, vai šiem prasījumiem ir vai nav iestājies termiņš, cesionārs neiestājas kreditēšanas līguma attiecībās pieteicēja kā kredītdevēja vietā, tas ir, visās kredītdevēja tiesībās un pienākumos, kas izriet no kreditēšanas līguma, un nekļūst par patērētāja līgumpartneri. Cesijas rezultātā jaunais kreditors (cesionārs) iegūst vienīgi tiesības saņemt saistības izpildījumu (respektīvi, aizdevuma atmaksu un procentu samaksu, kā arī blakus prasījumus), nepārņemot pieteicēja kā kredītdevēja pienākumus, kas pieteicējam kā patērētāja kreditētājam izriet no patērētāja kreditēšanas līguma un no patērētāju kreditēšanas nozares normatīvajiem aktiem.
No kreditēšanas līguma izrietošo kredīta devēja prasījumu pāreja cesionāram kā jaunajam kreditoram, kuram nav nepieciešama patērētāja kā parādnieka piekrišana, juridiski nav tas pats, kas patērētāja kreditēšana, piešķirot vai apsolot piešķirt patērētājam kredītu uz savstarpēji noslēgta kreditēšanas līguma pamata. Kredītu izsniegšana un no izsniegtā kredīta izrietošo prasījumu cesija ir divas atšķirīgas un nošķiramas darbības. Arī Civillikumā ir nodalīta aizdevuma izsniegšana un prasījuma cesija, iekļaujot aizdevuma līgumus regulējošās tiesību normas Civillikuma 12. nodaļā (Prasījumi no atdošanas līgumiem), bet cesiju regulējošās tiesību normas Civillikuma 9. nodaļā (Prasījuma tiesību cesija), kas apliecina, ka aizdevumu izsniegšana un prasījumu cesija ir divi būtiski atšķirīgi civiltiesisku darījumu veidi.
Cesijas izmantošana segto obligāciju emisijas un vērstpapīrošanas darījumos
Jānorāda, ka Senāta spriedums rada neskaidrības par cesijas izmantojamību segto obligāciju emisijas un vērtspapīrošanas darījumos, kuros prasījuma tiesību cesija ir būtisks elements.
2020. gada 29. septembrī Ministru kabineta sēdē tika apstiprināts Segto obligāciju likumprojekts5, kas paredz izveidot segto obligāciju regulējumu Latvijā. Likumprojekts ir nozīmīgs pavērsies Latvijas finanšu nozarei, jo tiek paredzēts, ka tas cels Latvijas kā jurisdikcijas konkurētspēju, radīs priekšnoteikumus pieejamākam finansējumam un nodrošinās jaunus finansējuma avotus hipotekārai un komerciālā nekustamā īpašuma kreditēšanai. Saskaņā ar likumprojektu ir paredzēts, ka segto obligāciju programmu var īstenot tikai ar īpaši šim mērķim izveidotas segto obligāciju sabiedrības starpniecību, kurai tiek nodots seguma portfelis (prasījuma tiesības), to nošķirot no kredītdevēja aktīviem. Turklāt segto obligāciju sabiedrība vienlaikus var tikt iesaistīta tikai vienā segto obligāciju programmā. Minētā konstrukcija liecina, ka segto obligāciju programmas īstenošana nav iedomājam bez cesijas kā prasījuma tiesību nodošanas darījuma.
Atbilstoši Senāta spriedumam gadījumos, kad seguma portfelī ietilpst prasījuma tiesības pret patērētājiem, segto obligāciju sabiedrībai ne tikai ir jāievēro Segto obligāciju likumā noteiktās prasības, bet ir jāsaņem speciālā atļauja (licence) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, jo pretējā gadījumā tiek pasliktināts patērētāju stāvoklis. Kā tika norādīts iepriekš, valsts nodeva par šādas licences saņemšanu ir 250 000 eiro, bet ikgadējā valsts nodeva par darbības uzraudzību ir 55 000 eiro. Šādas prasības piemērošana segto obligāciju sabiedrībām ir nesamērīga un nepamatota, tāpēc atzinīgi jānovērtē likumdevēja tālredzīgums, Segto obligāciju likumprojektā ietverot noteikumus, kas paredz, ka prasījumu atsavināšana segto obligāciju sabiedrībai neietekmē parādnieka un nodrošinājuma devēja tiesības un pienākumus, kādus paredz normatīvie akti patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un ka pārvaldniekam un īpašajam administratoram nav nepieciešamas speciālās atļaujas (licences) patērētāju kreditēšanas pakalpojuma un parādu ārpustiesas atgūšanas pakalpojuma sniegšanai, šādā veidā "neitralizējot" Senāta sprieduma ietekmi uz segto obligāciju ieviešanu finanšu nozarē Latvijā.
Bez segtajām obligācijām finanšu tirgos tiek izmantota arī vērtspapīrošana, kas ir svarīgs labi funkcionējošu finanšu tirgu elements. Pareizi strukturēta vērtspapīrošana ir svarīgs rīks, ar ko var dažādot finansējuma avotus un plašāk sadalīt risku finanšu sistēmā. Kopumā tā var uzlabot finanšu sistēmas efektivitāti un sniegt papildu ieguldījumu iespējas. Jānorāda, ka 2019. gada 1. janvārī stājās spēkā Vērtspapīrošanas regula Nr. 2017/2402, ar kuru tika noteikts vispārējs regulējums vērtspapīrošanai un izveidots īpašs satvars attiecībā uz vienkāršu, pārredzamu un standartizētu (turpmāk – VPS) vērtspapīrošanu. Kā tiek norādīts Vērtspapīrošanas regulā, par VSP var tikt atzīti tikai "īstās pārdošanas" (true sale) vērtspapīrošanas darījumi, kuros īpašumtiesības uz seguma aktīviem (proti, prasījuma tiesībām) tiek nodotas vai faktiski cedētas emitentsabiedrībai, kas ir īpašam nolūkam dibināta sabiedrība, kas veic vērtspapīrošanu. Attiecīgi, lai dalībvalstu finanšu iestādes varētu īstenot VPS atbilstoši Vērtspapīrošanas regulai, tām sākotnēji ir jācedē prasījuma tiesības īpašam nolūkam izveidotai sabiedrībai, kura pēc seguma portfeļa iegūšanas emitē vērstpapīrus. Arī šajā gadījumā atbilstoši Senāta spriedumam šādām īpašam nolūkam izveidotām sabiedrībām, lai tās iegūtu prasījuma tiesības pret patērētājiem kā seguma aktīvus vērstpapīru emisijai, sākotnēji būtu jāiegūst speciālā atļauja (licence) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, lai arī sabiedrība pati neturpina apkalpot kredītus, bet tikai veic vērtspapīrošanu. Piemērojot šādu Senāta interpretāciju, Latvijas finanšu iestādes tiek nostādītas neizdevīgākā situācijā par finanšu iestādēm citās dalībvalstīs, jo ir ļoti apšaubāms vai bez Vērtspapīrošanas regulā izvirzītajām prasībām šādām iestādēm ir nepieciešams saņemt licenci patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, kas Latvijas gadījumā izmaksā ievērojamus līdzekļus.
Ņemot vērā minēto, ļoti cerams, ka Senāta administratīvo lietu tiesneši pievērsīs uzmanību šī sprieduma ietekmei uz Latvijas finanšu tirgiem un finanšu sistēmu kopumā, lai Latvija varētu īstenot uzņemto kursu kļūt par Baltijas finanšu centru. Tāpat saprotot, ka tiesneši var nebūt tik zinoši finanšu tehnoloģiju nozarē, turpmāk aicinātu tiesu pirms šādu būtisku jautājumu izlemšanas uzklausīt nozares ekspertu (piemēram, Finanšu nozares asociācijas) viedokli.
1 skat. at.gov.lv/downloadlawfile/7014
2 2017. gada 12. decembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/2402, ar ko nosaka vispārēju regulējumu vērtspapīrošanai un izveido īpašu satvaru attiecībā uz vienkāršu, pārredzamu un standartizētu vērtspapīrošanu, un groza Direktīvas 2009/65/EK, 2009/138/EK un 2011/61/ES un Regulas (EK) Nr. 1060/2009 un (ES) Nr. 648/2012
3 Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata, Prof. Kalvis Torgāns. – R: Tiesu namu aģentūra, 2006, 166.lpp.
4 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK
5 Skat. http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40487609&mode=mk&date=2020-09-29
