Pirms vairākām nedēļām uz mana galda nogūla dokumenti, kas nepārprotami vēstīja par Eiropas Komisijas (EK) iebildumiem pret Latvijas likumdošanas normām, kas paredz nodokļu atlaides uzņēmumiem, kas ziedo tikai Latvijas nevalstiskajām organizācijām, tādejādi ierobežojot brīvu naudas plūsmu Eiropas Savienībā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Redzot Finanšu ministrijas piedāvātos risinājumus šai problēmai, radās pārliecība, ka, līdzīgi kā vairākos citos jautājumos, kāds ārējs spēks liks „sakārtot" sabiedriskā labuma atbalsta sistēmu Latvijā. Ar sakārtošanu domājot divas lietas. Pirmkārt, mainīt normas, ņemot vērā EK iebildumus. Otrkārt, skatīt sabiedriskā labuma jautājumu pēc būtības. Tas nozīmē - atbildēt uz jautājumu - vai profesionālais sports un kultūra un cita veida profesionālā darbība ir uzskatāma par sabiedriskā labuma darbību un ir pielīdzināma tādām darbībām kā atbalsts pensijas vecuma cilvēkiem, invalīdiem, mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām?... Jo īpaši šā brīža situācijā valstī.

Līdz ar valsts budžeta 2009.gadam grozījumiem tika pieņemti grozījumi arī Uzņēmuma ienākuma nodokļa likumā, kas stājās spēkā 2009.gada 1.jūlijā. Tāpat kā līdz 1.jūlijam uzņēmējiem ir atļauts ziedot sabiedriskā labuma organizācijām summu, kas nepārsniedz 20% no uzņēmuma ar nodokli apliekamās peļņas masas. Izmaiņas ir skārušas nodokļu atvieglojuma apjomu - līdz šim nodokļa atlaide tika piemērota 85% no ziedotās summas, ar 1.jūliju nodokļa atlaide tiek piemērota tikai 15%.

Jaunajos likuma grozījumos saskatāmi draudi ne tikai sabiedriskā labuma organizāciju atbalstam, bet arī negatīva ietekme uz ziedošanas kultūras attīstību Latvijā, kā arī šis jautājums rosina diskusiju par tēmu - kas tad īsti ir sabiedriskais labums?

Konkrēto likuma grozījumu rezultātā lielākās zaudētājas ir tās organizācijas, kuru darbība balstās galvenokārt uz ziedojumiem. Pēc Sabiedriskā labuma reģistra 01.07.2009. datiem Latvijā ir 3380 sabiedriskā labuma organizācijas, no kurām tiesības saņemt ziedojumus ir 1142 organizācijām. Lai sniegtu priekšstatu par ziedojumu saņēmējiem, zemāk skatāms organizāciju, kas ir saņēmušas atļauju, procentuālais sadalījums pa darbības jomām.

1. Labdarības organizācijas - 31%
2. Cilvēku tiesību aizsardzības - 2%
3. Invalīdu tiesību aizsardzības - 10%
4. Pilsoniskas sabiedrības attīstīšana - 9%
5. Izglītības atbalstīšana - 9%
6. Zinātnes atbalstīšana - 1%
7. Kultūras atbalstīšana - 9%
8.  Veselības veicināšana - 3%
9. Slimību profilakse (trīs organizācijas) - 0%
10. Sporta atbalstīšana - 15%
11.  Vides aizsardzība - 2%
12. Palīdzību sniegšana katastrofu gadījumos un ārkārtas situācijās -  1%
13. Trūcīgo un sociāli mazturīgo personu grupu sociālās labklājības celšana - 8%

Biedrību un nodibinājumu gada pārskatu dati liecina, ka organizāciju administrēšanai un vadībai ziedojumus no korporatīvajiem atbalstītājiem vai fondiem saņem tikai daļa organizāciju. Neliela daļa sabiedriskā labuma organizāciju iegūst peļņu no pārdotajiem pakalpojumiem, novirzot gūtos ieņēmumus savu mērķu sasniegšanai. Lielākā daļa biedrību un nodibinājumu saņem ziedojumus tikai un vienīgi aktivitāšu nodrošināšanai konkrētam mērķim. Piemēram, dzīvnieku aizsardzības biedrība „Dzīvnieku SOS" aptuveni 96% no saviem ziedojumiem izmanto tieši dzīvnieku aprūpes un aizsardzības aktivitātēm, atlikušie 4% tiek izmantoti degvielai, telefona izmaksām.

Sabiedrisko labumu sniedzošu organizāciju kontekstā, kas ziedojumus izmanto tikai noteiktu mērķu sasniegšanai, netiek runāts par miljonus apgrozošām organizācijām. Sabiedriskā labuma organizācijas, izskatot sniegto labumu pēc būtības un darbību pēc fakta, ir tās, kas risina mazaizsargāto, vecāka gadagājuma, cilvēku ar invaliditāti, ar kādu slimību sirgstošu grupu vai citu grupu problēmu jautājumus, tās, kas sniedz ieguldījumu visas sabiedrības labuma veidošanā vai saglabāšanā, piemēram, vides organizācijas, kas iestājas par dabas resursu aizsardzību, piemēram, risina Baltijas jūras aizsardzības jautājumus. Faktiski tās ir organizācijas, kas risina valsts sociālās, ekonomiskās, vides un citu jomu problēmas. Taču sabiedriskā labuma statuss tiek piešķirts arī profesionālajām organizācijām, piemēram, basketbola klubs (BK) „Zemgale", BK „Liepājas lauvas", BK „Roja", Futbola klubs „Rīga" un Hokeja Klubs „ASK-Ogre" un daudzas citas.  Latvijas Olimpiskā komiteja arī ir viena no SLO statusu ieguvušajām biedrībām, taču tai ir valsts pasūtījums un valsts finansējums, lai veiktu savas funkcijas. Nepārprotiet, es neesmu pret sportu, bet ir jānošķir profesionāla darbība no sabiedriskā labuma darbības.

Šajā brīdī nonākam pie sabiedriskā labuma būtības saknes - kas ir sabiedriskais labums? Un pie jautājuma - kas tiek upurēts, ieviešot nodokļu atlaižu sistēmas izmaiņas?

Sabiedriskais labums nav profesionālais sports un komerciāli kultūras pasākumi, kur ienākumi aktivitātēm tiek gūti ar biznesa metodēm - pārdodot biļetes, meklējot sponsorus, lai maksātu algas spēlētājiem, aktieriem un norēķinātos ar akcionāriem.

Laikā un situācijā, kad strauji un būtiski aug cilvēku rindas pie zupas virtuvēm, kad onkoloģiskie pacienti nesaņem gandrīz nekādu atbalstu, lai pēc pārciestās slimības atgrieztos pilnvērtīgā dzīvē, kad pensionāriem pensiju samazinājuma dēļ jāatsakās no darba, kurā viņi strādāja tāpēc, lai spētu nodrošināt sev izdzīvošanu, nevis tāpēc, lai atļautos luksusa dzīves veidu, tiek iznīcināta esošā atbalsta sistēma. Tieši šobrīd, kad pieaug nevalstisko organizāciju darbības nozīme un palielinās veicamā darba apjoms, lai nodrošinātu atbalstu iepriekš minētajām un daudzām citām sabiedrības grupām, bez jebkādas analīzes vai elementāras lēmumu ietekmes apzināšanas tiek nojaukta   sistēma, sametot vienā bedrē profesionālo sportu, komerciālo kultūru un to organizāciju darbību, kas sniedz sabiedrisko labumu pēc būtības. Biedrību un nodibinājumu darbībā iesaistītie cilvēki apzinās, ka laikā, kad valstij krasi jāsamazina izdevumi, ir svarīgi taupīt katru santīmu, taču jādomā ir arī par sekām, ko izraisa neizvērtētu un neizanalizētu taupības pasākumu ieviešana. Iespējams, ka tieši sabiedriskā labuma organizāciju administrēšanas sistēmas uzturēšana ir dārgākais „aksesuārs", nevis tā uzņēmumu ienākuma nodokļa daļa, kas ienāk sabiedriskā labuma organizāciju, nevis Valsts kases kontos.

Tiem, kas šobrīd saka, ka lēmumi bija jāpieņem nekavējoties un krīzes laikā visiem jāsolidarizējas, es saku - beigsim sevi un citus mānīt. Ir jāsaprot, ka sabiedriskā labuma statuss, īpaši krīzes situācijā, pēc būtības nav luksus prece, bet gan instruments, kas ļauj turīgākajai un veiksmīgākajai sabiedrības daļai solidarizēties ar mazāk turīgo, mazāk veiksmīgo sabiedrības daļu. Tas ir rīks, kurš ļauj sniegt atbalstu daudziem tūkstošiem cilvēku visā Latvijā, radot viņiem iespēju nodrošināt ikviena cilvēka pamatvajadzības un pamattiesības uz mājokli, pārtiku, apģērbu, veselības un sociālo aprūpi, izglītību. Valsts pārvaldei, izmantojot visu savu kompetenci, ir jāsaprot, ka likuma grozījumi profesionālās nozares - jau minēto sportu un kultūru skars mazāk sāpīgi. Taču daudzām mazajām sociālās jomas organizācijām grozījumi liks slēgt programmas, kas ir uzsāktas un tiek īstenotas tāpēc, ka cilvēkiem visā Latvijā patiešām ir vajadzīgs atbalsts, nevis tāpēc, ka brīvajā laikā nav ko darīt vai ir interesanti kaut ko darīt.

Brīdī, kad rakstu šo rakstu, saņemu informāciju, ka kāds sporta organizācijas pārstāvis, proti Edgars Jaunups, jau lobē, lai ziedojumu atlaižu sistēma tiktu atjaunota iepriekšējā  kārtībā. Tas notiek strauji, manevrējot pa varas koridoriem, veikli plānojot risinājumus, kādā veidā pieņemt lēmumus, lai likums neietu garos saskaņošanas ceļus. Tas ir apsveicami, jo veiksmes gadījumā ieguvēji būs visas sabiedriskā labuma organizācijas, taču tajā pašā laikā tā ir arī netīra spēle, jo lobētas netiek mazaizsargāto intereses, bet gan profesionālais sports. Neskatoties uz to, ka Finanšu ministrijas dati liecina, ka 49,1% no sabiedriskā labuma organizācijām ziedotajiem līdzekļiem ir ziedoti sportam, vēl joprojām nevienai institūcijai nav noteikts par pienākumu izvērtēt sabiedriskā labuma likuma fiskālo ietekmi, un gadījumā, ja saskatāma situācija, kas liecina, ka nodokļu maksātāju naudas izlietojums tieši neatbalsta sabiedrisko labumu pēc būtības, mainītu sistēmu, kas izskauž sabiedriskā labuma statusa izmantošanu patiesībā komerciālos nolūkos.

Jau vairākus gadus debatējot par sabiedriskā labuma statusu, izskan arguments, ka sportam ir spēcīgi lobiji un tur neko nevarot darīt. Taču šis arguments nevarētu darboties tad, ja valsts patiesi vēlētos saprast un arī saprastu, ka organizācijām, kas pēc būtības veic sabiedriskā labuma darbību, ir nepieciešams ziedotāju atbalsts. Jo labums, kas tiek gūts šo organizāciju darba rezultātā, nav kādas atsevišķās organizācijas vai cilvēku grupas labums. Tas ir ieguvums valstij, jo ar daudz mazākiem resursiem nekā to spēj pati valsts, tiek apmierinātas mūsu valsts cilvēku sociālekonomiskās vajadzības un risinātas problēmas, kuru mazināšanai valstij nav resursu. Biedrība „Latvijas Pilsoniskā alianse" ir saņēmusi ar nelieliem ziedojumu apjomiem strādājošo organizāciju viedokļus par likuma izmaiņu ietekmi uz viņu darbību. Tie liecina, ka , apdraudētas ir tieši tās aktivitātes, kas ir plānotas mazaizsargāto grupu atbalstam, jo bieži pirmais, ko potenciālais ziedotājs prasa: „Vai Jums ir sabiedriskā labuma statuss?"

Atsauce uz to, ka starptautiskā aizdevuma sniedzēji nepieļaus izmaiņas, kas paredz lielāku izdevumu veidošanos valsts budžetā, var izklausīties kā labs arguments, lai nepārskatītu izmaiņas, bet tajā gadījumā ir nepieciešams rast citus avotus, kas nodrošina atbalstu sabiedrisko labumu sniedzošajām organizācijām. Piemēram, radot funkcionējošus mehānismus, kas ļautu organizācijām konkurēt ar valsts un pašvaldību institūcijām ES struktūrfondu, Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas valdības finanšu instrumentu izsludinātajos projektu konkursos (ne tikai NVO fonda ietvarā). Ir pietiekami daudz faktu, kas liecina, ka organizācijas kādu formālu iemeslu dēļ paliek „aiz svītras", jo starptautisko finanšu instrumentu finansējums faktiski „lāpa" valsts budžeta iztrūkumu.

Tas iespējams, sakārtojot struktūrfondos pieteikšanās kārtību tā, ka organizācijām netiek likti administratīvi ierobežojumi, iesniegt vai īstenot struktūrfondu projektus. Ir pietiekami daudz faktu, kas liecina, ka neskatoties uz to, ka pieteikšanās laikā organizācijas kvalificējas projektu iesniegšanai, projekta izstrādes gaitā tās nonāk pie secinājuma, ka noteikumi sagatavoti veidā, kas tām tehniski neļauj virzīt savus projektus īstenošanai „sīku" iemeslu dēļ. Piemēram, valsts institūcijas līdzfinansējumu var aizņemties no valsts sniegtām dotācijām, bet biedrībām un nodibinājumiem tas jāatrod savos resursos. Vai situācijā, kad Ministru kabinets 30.06.2009. sēdē spriež par to, vai Tautas Frontes muzejam ļaut aptuveni divus tūkstošus novirzīt Baltijas ceļa 20 gadu atzīmēšanai, pēc būtības ir līdzvērtīga diskusijām par Struktūrfondu pārdalīšanu par labu ekonomiku veicinošām aktivitātēm, kur politiskie lēmumi netiek pieņemti mēnešiem un ailītēs par programmās veiktajām izmaksām zīmējas nullītes.

Aicinu politiķus un ierēdņus izsvērt un veikt aprēķinus par ziedojumu atlaižu patieso fiskālo ietekmi gadījumā, ja ziedojumu atlaides tiktu attiecinātas uz sabiedrisko labumu pēc būtības un netiktu attiecinātas uz profesionālajām nozarēm. Kā arī izvērtēt, vai Eiropas Komisija pēc kāda brīža nenorādīs uz acīm redzamo nesabiedriskā labuma atbalstīšanu gadījumā, ja profesionālā sporta lobija ietekmē Uzņēmuma ienākuma nodokļa pants par nodokļu atvieglojuma apmēru tiks atgriezts iepriekšējā redakcijā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form