Ja vadītos pēc populārās krievu parunas "Pēc kautiņa dūres vairs nevicina", nebūtu jēgas pieminēt ar administratīvi teritoriālo reformu saistītus jautājumus. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums, novadu saraksts un to karte Saeimā ir pieņemti. Tiesa, likuma pieņemšanai reformas "bīdītāji" bija spiesti "piepirkt" opozīciju pārstāvošā "Saskaņas centra" balsis. Valsts prezidents likumu ir izsludinājis, Centrālā vēlēšanu komisija atbilstoši jaunajam teritoriālajam iedalījumam ir izsludinājusi pašvaldību vēlēšanas.
Tomēr reformas sakarā paliek virkne neatbildētu jautājumu.


Maldināšana: kā interesēs?


Saeimas sēdē Ministru prezidents I. Godmanis kā argumentu reformas nepieciešamībai apgalvoja, ka citās valstīs, arī Igaunijā, reforma jau sen realizēta un Latvija šajā ziņā nonākusi atpalicējos.


Patiesība gan ir citāda.


Mainoties sabiedriski politiskajai iekārtai, Igaunijā atgriezās pie agrākajiem nosaukumiem: ciema padomes atguva nosaukumu "vald" (latviski tas varētu būt pagasts), bet rajoni - nosaukumu "maa", "maakond" burtiskā tulkojumā "zeme" (mūsu izpratnē - apriņķis), piemēram, "Tartu maakond". Igaunijā joprojām ir 15 apriņķi, tikpat, cik bija rajonu.


Latvijā savulaik tika atjaunots jēdziens "pagasts", bet rajoni saglabāja agrākos nosaukumus.


Pēc neatkarības atjaunošanas Igaunijā ir nedaudz izmainīta pagastu un apriņķu pārvaldības kārtība, bet valsts administratīvais iedalījums nav mainījies, piespiedu kārtā kaimiņos nekas nav reformēts. Vislabāk to vajadzēja zināt O. Spurdziņam, M. Kučinskim un V. A. Krauklim, kas savulaik vadīja Valmieras un Valkas pašvaldības, kuras robežojās ar ziemeļu kaimiņu Vīlandes un Valgas apriņķi.


Lietuvā reformas ir notikušas, izveidoti desmit apriņķi, tomēr saglabāti visi 44 rajoni ar tajās izvietotajām lauku un mazpilsētu iedzīvotāju apkalpošanai nepieciešamajām infrastruktūras iestādēm un institūcijām.


Jāsecina, ka reformas iniciatori un tās "caursitēji" ir maldinājuši ne tikai sabiedrību un Saeimas deputātus, bet arī valdības vadītāju.


Ieilgusī reforma


Nepārliecinošs, pat cinisks ir reformas "bīdītāju" arguments: ja pašvaldības vairāk nekā desmit gadu garumā nespēja pieņemt lēmumu par apvienošanos "no augšas" ieteiktajos novados, tad "mēs to izdarīsim viņu vietā".


Taisnība, ka pirmais novads ar lielu pompu pirms vairāk nekā desmit gadiem tika izveidots Kandavā. Jaunā administratīvā veidojuma atbalstam no valsts budžeta tika atvēlēti nopietni līdzekļi, tāpēc ne visai korekta bija publiskā telpā izvērstā propaganda par apvienotās pašvaldības priekšrocībām.


Izsekojot pēdējo gadu Valsts budžeta likuma saturam, izrādās, ka Kandavas novadam no finanšu izlīdzināšanas fonda joprojām tiek iedalītas lielas summas - 2008. gadā 450 tūkst. latu, 2009. gadā - 420 tūkst. latu, gandrīz tikpat, cik visiem pārējiem Tukuma rajona pagastiem kopā. Tātad novads nav un nevar būt kā brīnumzālīte ekonomisko un sociālo problēmu risināšanai laukos.


Būtu bijis korekti, ja A. Bērziņa, E. Repšes un nākamās valdības Kandavas gadījumu uzskatītu par pilotprojektu un pirms tālāko lēmumu pieņemšanas vispusīgi izanalizētu pirmā eksperimenta rezultātus.


Diemžēl tāda analīze veikta netika. E. Repšes un turpmāko valdību rīcības plānos pēc inerces ierakstīta apņemšanās reģionālo reformu turpināt (pabeigt). Neskatoties uz lauku sabiedrības un pašvaldību vadītāju iebildumiem, ministri I. Gaters, M. Kučinskis, A. Štokenbergs un E. Zalāns no spēka pozīcijām centīgi realizēja savu valdību plānos ietvertās nostādnes.


Kad ar vārdiem vien ietiepīgos lauciniekus nevarēja pārliecināt, reformatori ķērās pie "burkāna" politikas - pakļāvīgajām pašvaldībām piešķīra 100 tūkstošu latu dotāciju, "treknajos gados" to palielinot līdz 200 tūkstošiem. Vietējās pašvaldības nonāca visai divdomīgā situācijā: ja nepieņems valsts varai vēlamo lēmumu, 200 tūkstošus tās nedabūs. Savukārt, ja tāds lēmums būs, uz jebkuriem pašvaldību iebildumiem un protestiem Latvijas robežu reformatori varēs attaisnoties: jūs paši taču pieņēmāt lēmumu labprātīgi apvienoties.


Administratīvo teritoriju likuma apspriešanas gaitā šo argumentu visai ciniski izmantoja arī atbildīgi valsts darbinieki, norādot, ka tikai septiņi procenti pašvaldību vadītāju iebilst pret iecerēto novadu karti, visi pārējie tai ir piekrituši. Tika aizmirsta gan valsts realizētā "burkāna" politika, gan tas, ka uz 2007. gada 4. septembra Ministru kabineta sēdi, kurā tika lemts par administratīvi teritoriālo iedalījumu, bija atbraukuši vairāk nekā simts ar reformu neapmierināto pašvaldību vadītāju. Neskatoties uz sarežģījumiem valsts budžetā, pēdējos gados "idejas vārdā" ir iztērēti vairāk nekā 100 miljoni latu.


Var piekrist, ka pagastus ar dažiem simtiem iedzīvotāju patiešām vajadzēja skubināt apvienoties ar kādu no kaimiņu pagastiem. No laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" publicētās informācijas par iedzīvotāju skaitu pašvaldību teritorijās redzams, ka 61 Latvijas pagastā ir līdz 600 iedzīvotājiem, tajā skaitā 29 pagastos - līdz 500 iedzīvotājiem. Ir daži pagasti, kuros ir tikai 250 - 300 iedzīvotāju, no tiem 5 - 9 bērni līdz sešu gadu vecumam. Šādas pašvaldības, protams, nav ekonomiski dzīvotspējīgas. Bet tāpēc nebija jāaiztiek ekonomiski daudzmaz stabili pagasti.


Apriņķi: atpakaļ pie "Ostlandes" vai Staļina laika apgabaliem?


Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā noteikts, ka Latvijas Republika tiek iedalīta apriņķos, republikas pilsētās un novados. Būtu korekti, ja vienlaikus ar novadu robežām Latvijas kartē tiktu iezīmētas arī apriņķu robežas. Diemžēl par apriņķiem "reformatoriem" vēl nav skaidrības, jo likuma pārejas noteikumos Ministru kabinetam uzdots līdz 2009. gada 1. jūnijam sagatavot un iesniegt Saeimā likumprojektu par apriņķu izveidošanu un darbību. Tajā pašā laikā pašreizējo rajonu pašvaldībā esošie īpašumi jānodod jaunizveidotajiem novadiem. Šajā procesā var iezīmēties vairākas negatīvas parādības, piemēram, nekustamo īpašumu un kustamās mantas slēpta privatizācija. Atsevišķus rajona nozīmes objektus, kā tas patlaban ir ar Aizkraukles slimnīcu, jaunie novadi ekonomisku apsvērumu dēļ pat nepiekrīt pārņemt.


Var nonākt arī pie tāda absurda, ka pēc iecerēto apriņķu izveidošanas to pārvaldes institūciju izvietošanai nepieciešamās telpas nāksies nomāt no novadiem.


Par apriņķu skaitu. Publiskajā telpā atkārtoti izskanējuši priekšlikumi par neliela skaita - piecu vai sešu - apriņķu izveidošanu. Tiem acīmredzot būs jākalpo kā starpniekiem starp apriņķa teritorijā ietilpstošajiem novadiem un centrālo vadību un nozaru ministrijām.


Atgriežoties vēsturē, jāatgādina, ka mēģinājumi Latviju administratīvi sadalīt lielas teritorijas aptverošās neliela skaita vienībās ir jau piedzīvoti.


Vācu okupācijas laikā Ostlandē ietilpstošajā Latvijas ģenerālapgabalā bija izveidoti seši apgabali. Savukārt Staļina laikā, kad Latvijā jau bija likvidēti apriņķi un pagasti un to vietā izveidotas ciemu padomes un 58 rajoni, pēc Krievijas parauga tika radīti trīs apgabali - Rīgas, Liepājas un Daugavpils. Izrādās, ka mūsdienu reformatori grib pagriezt vēstures ratu atpakaļ un veidot kaut ko līdzīgu padomju laika apgabaliem, tikai pēc skaita par diviem vai trim vairāk un ar citu nosaukumu.


Visus pirmskara gadus un līdz pat 1946. gadam Latvijā pastāvēja 19 apriņķi. Pēc tam kad 1946. - 1947. gadā izveidoja Alūksnes, Gulbenes, Krāslavas, Limbažu, Ogres un Viļānu apriņķus, jau pieminēto lielo reorganizāciju 1949. gada decembrī sagaidīja 25 apriņķi, tātad praktiski tikpat, cik patlaban Latvijā ir rajonu.


Būtu korekti, ekonomiski un politiski pareizi, ja apriņķus Latvijā, tāpat kā Igaunijā, veidotu uz pašreizējo rajonu bāzes.


Kam nepatīk pašvaldību deputāti?


Pēdējā laikā iedzīvotāji tiek skubināti stāties partijās, aktīvi iesaistīties valsts pārvaldes darbā. Bet valsts pārvalde vispirms sākas ar vietējām pašvaldībām. Pilsētu un pagastu padomēs ievēlētie deputāti šeit iziet nopietnu skolu, apgūst ekonomisko un sociālo problēmu risināšanas iemaņas, kas var noderēt un daudziem politiķiem arī praktiski noder, nonākot valsts līmeņa institūcijās - Saeimā, Valdībā, ministrijās.


Tajā pašā laikā reformas ideologi šausminās par deputātu lielo skaitu Latvijas pašvaldībās. Savulaik A. Štokenbergs, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs, centās sabiedrību pārliecināt, ka "lauku ļaudīm profesionāli sociālās aprūpes darbinieki, ekonomisti, teritoriju plānotāji ir vajadzīgi daudz vairāk nekā deputāti".


Līdz ar novadu izveidošanu tiks panākta deputātu skaita būtiska samazināšana. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās 2005. gadā tika ievēlēti 4179 deputāti, bet šā gada vēlēšanās 109 novados un deviņās pilsētās jāievēl tikai 1765 deputāti vai 2,4 reizes mazāk. Būtiski tas ietekmēs lauku apvidus, kur daudziem līdzšinējiem pagastiem lielo novadu padomēs savu priekšstāvju vispār nebūs.


Pārzīmējot Latvijas karti, reformas autoru rīcības pamatā vajadzēja būt rūpēm par lauku apvidu iedzīvotāju labklājību un labsajūtu, par gadiem ilgi iestrādātās lauku infrastruktūras attīstību un pilnveidošanu. Reālajā dzīvē diemžēl viss notiek citādi. Iestrādātās sistēmas demontāžu vispirms sāka Sakaru ministrijas pārraudzībā esošās institūcijas ar lauku pasta nodaļu uz dzelzceļa līniju slēgšanu. Jaunākais "sasniegums" - liegums Rīgā iebraukt lauku rajonu autotransporta uzņēmumu autobusiem, kas ne tikai diskriminē pārvadātājus, bet sadārdzina arī biļešu cenas.


Pakļaujoties starptautisko finanšu institūciju "pētījumiem" un ieteikumiem, tiek realizēta arī lauku zonālo slimnīcu slēgšana. Veselības ministrija abstrakti rēķina, cik līdzekļu izdosies ietaupīt valsts budžetā. Diemžēl netiek rēķināts, cik lauku ļaudīm papildus izmaksās nokļūšana t. s. daudzprofila ārstniecības iestādēs, kādas neērtības un sarežģījumus tas radīs jau pieminētā nesakārtotībā sabiedriskā transporta un lauku ceļu sliktā stāvokļa dēļ.


Īpašs temats ir lauku skolas. Nosakot stingrus minimālā skolēnu skaita normatīvus mācību iestādēs un atsevišķās klasēs, daudzas skolas jauno novadu sastāvā tiks pakļautas "optimizācijai". Līdz šim par skolu pastāvēšanu iestājās un par darbību gādāja pagastu padomes (un bez to lēmuma skolas slēgt nevarēja), bet novadu ietvaros pie nepietiekama kopējā finansējuma daudzu skolu turpmākā pastāvēšana ir apdraudēta.


Jau minēju, ka teritoriālā reforma neskar lielās pilsētas, apvienības "Saskaņas centrs" atbalstītāju un vēlētāju pamatbāzi. Acīmredzot tāpēc saskaņieši Saeimas balsojumā bez iebildumiem atbalstīja reformas bīdītājus - Tautas partiju, cerot uz politiskām dividendēm nākotnē. Iespējams, ka "Saskaņas centra" pārstāvji spriež arī tā: jo lielāks būs haoss un laucinieku neapmierinātība, jo labāk būs mums.


Savukārt Tautas partijas vēlme ar reformas palīdzību visu Latvijas karti iezīmēt oranžā krāsā iepriekš aprādīto apstākļu dēļ var izrādīties par klupšanas akmeni.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit