Joprojām intelektuāļus var dzirdēt sūdzamies par to, ka grāmatnīcu plauktos savairojušies autori, kuru daiļdarbi nepamatoti tiek uzskatīti par labiem un vērtīgiem esam. Respektīvi, lasītāju vairākumam autors ir pavēris durvis uz vēl neapgūtām dzīlēm, savukārt inteliģence smīkņā un saka: tautoloģija, lubene, marasms utt.
Šķiet, nav rakstnieka, par kuru pēdējā laikā būtu runāts vairāk, kā nabaga portugālis Koelju. Krogā sanāca iepazīties ar filosofijas studentēm, kas sašutušas stāsta, ka „Alķīmiķis” esot vainojams pie New Age reliģiskās kustības uzplaukuma Latvijā. Cienījams literatūrzinātnieks, LKA pasniedzējs auditorijai ironiski draud: „jūs tik pamēģiniet man pateikt, ka tā ir laba literatūra.” Cita pasniedzēja stāsta, cik traki, ka iestājeksāmenu domrakstos jālasa abiturientu sarakstītās stulbības par visas pasaules sadošanos rokās. Dzejnieks Kārlis Vērdiņš „Alķīmiķa” un „labo grāmatu” tēmai velta pa īstam smieklīgu dzejoli, kur apgalvo, ka pēc izlasīšanas nu toč vairs nebūs, kā bija. Kāds man pazīstams puisis ar pašapziņu krietni virs vidējās apgalvoja, ka jau esot iesācis rakstīt parodiju (par panākumiem ziņu nav). Savukārt meitenes (dažkārt arī puiši) interneta iepazīšanās anketu ailē „Moto” raksta Koelju citātus, piemēram: „Ja kāds nav tāds, kādu viņu grib redzēt pārējie, tad šie pārējie kļūst nikni...” Tāpat arī varen apdzīvota ir draugiem.lv domubiedru kopa, veltīta šim autoram. Tās virsraksts vēsta: „Winjsh ir labs...”
Nu sakiet, vai uzskaitītie fakti nav gana pārliecinoši, lai taisnā ceļā dotos uz grāmatnīcu (jo bibliotēkā visi eksemplāri noteikti būs „uz rokas”) un lūkotu izlasīt, nu, tā teikt, apskatīt savām acīm, kas tad tur ir tāds, uz kā uzķeras muļķi un par ko intelektuālie sprauslā? Koelju ir smalki pastrādājis, par to šaubu nav, tādēļ arī viņu cienu. Lai gan neesmu lasījis nevienu viņa romānu.
Toties samērā nesen manu uzmanību piesaistīja kāds cits autors, kura nesen izdotās grāmatas izmērs, vāka noformējums, lappušu skaits un pat nosaukums likās gana aicinošs, lai vismaz vienreiz paturētu rokā. Grāmata acīmredzami bija viegla, nu gluži kā sniegpārsliņa. Kā liecināja droši avoti, grāmatas autors ir francūzis vārdā Maksanss Fermīns, un šis ir viņa pirmais romāns „Sniegs”, kas oriģinālvalodā pirmpublikāciju piedzīvojis 1999. gadā. Uz mērenām svētdienas paģirām apsēdos gultā un apmēram stundā no vāka biju nonācis līdz vākam. Pagāja pāris mēneši un nu jau daudz tendenciozāk ieguvu savā īpašumā otru latviski izdoto francūža romānu „Opijs”, kurš prasīja divas stundas, braucot autobusā uz kādu Dieva pamestu vietu. Rezultātā esmu bagātinājis sevi ar vairākām vērtīgām atziņām par to, kā uzrakstīt veiksmīgu romānu. Labprāt ar tām padalīšos.
Pirmkārt un galvenokārt – romānus nevajag rakstīt garus.
Romānam ir nepieciešams galvenais varonis, ar ko lasītājs pēc iespējas vieglāk varētu identificēties. Lieliski, ja tur pavīd sevi pilnveidot griboša mākslinieka dvēsele, kura nedara visiem pa prātam, nu gluži kā Džeka Londona Mārtins Īdens, kurš, tiecoties pretim pilnībai, meklē jaunas garšas un krāsas, kuram jāiemācās mācīties vēl vairāk. Vai otrā gadījumā tas ir apņēmīgs, piedzīvojumus alkstošs dēkainis, hemingvejisks sieviešu mīlis, kura kaislība un bezbailība liek pukstēt straujāk pat pašai vēsākajai un kantora darbu nomāktākajai sirdij.
Romānā jābūt sievietei. Ļoti vēlams – dzimumaktam.
Lai lasītājs nepadomātu, ka darīšana ir ar parastu lubeni, īpaši ieteicams iekļaut dažādus „netradicionālus” poētiskus elementus, piemēram, haikas, kas vēsta: „Notupusies sieviete/ urinē un kusina/ sniegu”. Vai arī tā saucamo priekšmetu pārdefinēšanu, piemēram: „Sniegs ir dzeja”, „Tējas māksla ir ūdens mūzika”.
Vēl ļoti labi ir tas, ja gluži rietumniecisks sižets risinās kādā eksotiskā, noslēpumiem un mītiem apaugušā vietā – Japānā vai Ķīnā. Austrumi joprojām ir modē. Pēc pēdējām ziņām, latviešu budistus joprojām sestdienās var satikt Vecrīgā, iedzert un parunāt par budismu.
Vajag noslēpumus – vismaz divus, kas atklājas romāna pēdējā trešdaļā un pamatīgi satricina zemi zem galvenā varoņa kājām. Viņš atkal apjucis meklē atbildi uz mūžseno – kā būt? Un, neticēsit – atrod. Bet viegli nav.
Vajag smeldzi. Bez smeldzes nekas neiet krastā.
Vajag narkotikas.
Vajag atziņas, atziņas, atziņas. Tie, kuri dzīves ceļu redz taisnu kā nospriegotu virvi, krīt. Cilvēki ir divu veidu: ir aktieri, un ir virves dejotāji. Aklais bieži vien ierauga to, kas redzīgajam paliek slēpts.
Vajag, lai viss ir maksimāli reālistiski, nedrīkst būt nekādi gļuki. Tomēr atšķirībā no aizpagājušā gadsimta Eiropas reālisma un Padomju reālisma nav nepieciešams nogurdināt lasītāju ar detalizētiem telpas aprakstiem – romānu vēlams novietot ainavā, kuru potenciālais lasītājs jau būtu redzējis tv vai kino ekrānā. Tātad – var skaidri iztēloties. Autora norādes telpas dekorācijai ir liekas.
Vajag, lai beigās „viss sakrīt”. Beigās vajag sasiet mezglu.
Nu tā. Ja kāds man jautātu, kā uzlāpīt morālās paģiras, es teiktu, ka nezinu. Ja kāds man jautātu, ko lai uzdāvina apzinīgai Kultūras akadēmijas pirmā kursa studentei dzimšanas dienā, es teiktu: Maksana Fermīna romānu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
