Diskusijas par to, vai veselības aprūpes finansēšanas likumprojekta anotācijā pieminētais finansējuma pieaugums ir vai nav uzskatāms par likumprojekta sastāvdaļu, vairāk piekrīt tiesību speciālistiem. Fakts, ka vienošanās starp Veselības ministriju un sociālajiem partneriem par noteiktu finansējuma palielinājumu veselības aprūpei no 2018. līdz 2020. gadam no likumprojekta pamatteksta ir izsvītrota, ir acīmredzams.
Kopumā labā ziņa ir tā, ka likumprojektā ir atstāts finansējums veselības aprūpei 4% apmērā no iekšzemes kopprodukta, kas jāsasniedz 2020. gadā. Savukārt sliktā ziņa – paredzētais pakāpeniskais palielinājums veselības aprūpes darbinieku algām ir izsvītrots.
Es no savas puses gribu vērst uzmanību tieši uz šiem sasniedzamajiem 4% no IKP – uz to, cik lietderīgi šo naudu mēs plānojam tērēt. Vispirms neliela atkāpe: finansējuma palielinājumu 2018. gadam pieprasīja un panāca "Vienotība", nevis ZZS frakcija ar ministri A. Čakšu. Vēl vairāk – vēl nesen veselības ministre nespēja paskaidrot, kā tieši plānots nepieciešamos līdzekļus tērēt. Tieši šī iemesla dēļ ir jāuzdod būtisks jautājums: vai piešķirt naudu tiem, kuri nezina un nemāk to tērēt? Apgalvojumu, ka daudz grūtāk ir zināt un prast naudu tērēt, nevis to nopelnīt, visticamāk, spēs apstiprināt tikai tie, kas ir spējuši gan vienu, gan otru.
Viena no būtiskākajām veselības aprūpes finansēšanas problēmām Latvijā ir tā, ka pirmkārt runā par to, cik naudas ir nepieciešams, bet tikai pēc tam – kā to lietderīgi tērēt. Vēl vairāk – līdz šim Latvijā vispār teju nav bijis diskusijas par veselības aprūpes budžeta konceptuālo modeli. Tieši tādēļ vēlos no savas puses vērst uzmanību jautājumiem, kuri būtu jāņem vērā, plānojot turpmāko veselības aprūpes sistēmas attīstību Latvijā un 2019. un nākamo gadu budžetus.
Vispirms ir jādomā par veselajiem, lai viņi neslimotu un nenonāktu slimnīcā. Diemžēl līdz šim veselības aprūpes jomā dominē problemātiskie jautājumi: personāla atalgojums, slimnīcas un kompensējamie medikamenti.
Pat ministriju, kurai ir pienākums domāt par veselību, veselīgu dzīvesveidu, tā arī sauc – Veselības ministrija. Tātad tās primārais pienākums būtu vispirms domāt par veselīgu dzīvesveidu, par veselības cēloņiem un tikai pēc tam par sekām – medikamentozo, ambulatoro un stacionāro ārstēšanu. Vispirms ir veselīgs dzīvesveids, un tikai tad nāk zāles jeb medikamentozā ārstēšana un visbeidzot slimnīca.
Latvijā veselīga dzīvesveida veicināšanai ir atstāta, labākajā gadījumā, otršķirīga loma. Jau ierasts, ka veselīgs dzīvesveids ir sinonīms aktīvam, sportiskam dzīvesveidam. Šajā sakarā atklājas kas ļoti interesants: lielākie aktīva dzīvesveida un sporta pasākumi ir faktiski pilnībā privāti organizēti un finansēti, balstoties uz rīkotāju entuziasmu un neatlaidību, kā arī atbalstītāju sapratni, ka veselīgs dzīvesveids – tas ir ne tikai moderni un progresīvi utt., bet tam ir tiešs sakars ar šo cilvēku darbspējām un profesionālo sniegumu. Kādi ir lielākie masu sporta notikumi Latvijā? Jā, dažādi skriešanas, skrituļošanas, riteņbraukšanas, slēpošanas u. c. pasākumi. Vai tur ir ieguldīta valsts un pašvaldības nauda? Gandrīz nemaz. Lielākoties organizatorisks atbalsts. Kā jau teicu, pārsvarā veselīgs dzīvesveids Latvijā balstās uz atsevišķu cilvēku entuziasmu un privātu atbalstu.
Jautājuma būtība ir par veselības aprūpes prioritātēm – tieši cīņa ar sekām valsts budžetam ir visdārgākā. Es vēlos apstāties pie vidējā posma: medikamentozās ārstēšanas. Kas valstij ir izdevīgāks – cilvēks, kurš, pateicoties iedarbīgiem, mūsdienīgiem medikamentiem, spēj ilgstoši strādāt un iekļauties sabiedrībā, vai tāds, kurš saņem invaliditātes pabalstu, ārstējas slimnīcā un samazina vidējā mūža ilguma rādītājus Latvijā?
Aplūkojot valstis, kur izdevumi kompensējamiem medikamentiem veselības aprūpes budžetā ir vislielākie, atklājas interesanta aina – visvairāk zālēm no veselības budžeta tērē Japāna (21%), Dienvidkoreja (21%), Spānija (19%), Itālija (19%), Kanāda (17%), Austrālija (15%), Francija (15%), Vācija (14%), ASV (14%) – šīs ir valstis, kurās vidējais dzīves ilgums un arī labklājības līmenis ir ļoti augsts. Runa nav par absolūtajiem skaitļiem – cik liels ir katras valsts veselības aprūpes budžets. Runa ir par to, ka valsts budžeta izdevumu medikamentiem īpatsvars ir augstāks valstīs ar augstu dzīvildzi un labklājību. Taisnības labad atzīmēšu, ka pagaidām OECD datos Latvija nav iekļauta (http://stats.oecd.org/index.aspx?DataSetCode=HEALTH_STAT), taču esmu pārliecināts, ka Latvija diemžēl šajā sarakstā būs stipri zem vidējā.
Paskatīsimies citus skaitļus: valsts izdevumi kompensējamām zālēm vienam iedzīvotājam ir 66 eiro gadā, Lietuvā tie ir 75 eiro, bet Igaunijā – 105 eiro saskaņā ar oficiāli pieejamajiem statistikas datiem (Eiropas Farmaceitisko rūpniecību un asociāciju federācija (EFPIA)). EFPIA kopējo zāļu tirgu Latvijā novērtē 238 miljonu, Igaunijā – 265, bet Lietuvā – 373 miljonu eiro apmērā. Es apzināti izvēlējos izmantot starptautiski pieejamus datus – ja pat tie atšķirtos no pašmāju statistikas datiem, salīdzinošā griezumā tie sniedz objektīvu ainu.
2018. gadā Veselības ministrija paredz palielināt kompensējamo zāļu īpatsvaru – taču šis pieaugums ir nepietiekams. Nepietiekams tas ir arī tādēļ, ka Veselības ministrija nav skaidri definējusi, ka medikamentozā ārstēšana ir valstij lietderīgāka un efektīvāka. Jebkurā gadījumā – ja valsts mērķis ir sabiedrības veselības kvalitātes, dzīvildzes rādītāju uzlabošana, tad vispirms ir svarīgi vienoties par veselības budžeta mērķiem un konceptuālo ietvaru.
Jo vairāk mēs tērēsim veselīgam dzīvesveidam un pareizām un efektīvām zālēm, jo mazāk naudas patērēs slimnīcas un dārgas medicīnas tehnoloģijas. Rezumējot: pašam veselības budžetam ir jābūt veselīgam, nevis slimam. Jābūt orientētam uz veselajiem, lai viņi nenonāktu slimnīcā. Jo no slimnīcas nonāk atpakaļ dzīvē, lai kāda arī tā ir, vai kapos. Pateicoties šādai pieejai, kapu svētku tradīcija ir garantēta!