Rihards Kols: Pazaudētā solidaritāte  (71)

Eiropu satricinošie gadu mijas notikumi Vācijā un citās Eiropas valstīs jau vairāku mēnešu gadījumā, skaudri atgādina par nepieciešamību šīs krīzes gaitā nepazaudēt savu identitāti, savas vērtības, savu iedzīvotāju uzticību un spēju sadzirdēt viņu teikto. Ja vēlaties, saucat to par populismu.

Vecgada vakarā Ķelnē norisinājušies masveida seksuāli uzbrukumi simtiem neaizsargātām, arī nepilngadīgām sievietēm. Līdzīgi uzbrukumi, kā izrādījās vēlāk, notikuši arī citās Eiropas pilsētās - cietušo jūra stiepjas no Hamburgas līdz pat Helsinkiem. Cietušas ir sievietes, bērni, ģimenes. Šķiet, reakcija pēc šādām zvērībām būtu tikai pašsaprotama - momentāla un stingra reakcija no tiesībsargājošajām institūcijām, nedalīta amatpersonu un mediju uzmanība, sabiedrības mobilizācija. Bet solidaritāte pret saviem iedzīvotājiem tika aizmirsta pārprastas tolerances, ideoloģiskas ērtības un biedējošas pašcenzūras vidē. Ķelnes policija esot ziņojusi, ka Vecgada vakars pagājis mierīgi.

Reakcija, kādu varējām vērot arī pēc notikušā nākšanas gaismā bija bija nevērīga un cietušos pazemojoša, turpinot faktu sagrozīšanas, noklusēšanas un "notušēšanas" retoriku - tika pat apšaubīts, vai notikušais tiešām būtu uzskatāms par seksuālu vardarbību; Ķelnes domes priekšsēdētāja nāca klajā ar absurdi ciniskiem ieteikumiem, kā turpmāk izvairīties no vardarbības. Vācijas drošības dienesti nu atzinuši - uzbrukumu smaguma pakāpju prizma robežojas no seksuālas uzmākšanās (kas arī ir vardarbība) līdz pat izvarošanām.

Tikmēr jebkurš, kurš uzdrošinās celt trauksmi par notikušā kontekstu un cēloņiem - kultūratšķirībām, liberālu, demokrātisku un reliģiski konservatīvu un patriarhālu vērtību sadursmi, iekļaušanās problēmām un nekontrolēto migrāciju - tiek nekritiski saukts par populistu. Protams, tādi apvainojumi nevienam nav patīkami, taču bailēm tikt nosauktiem par populistiem vai ksenofobiem nevajadzētu būt gana labam iemeslam, lai izvairītos no, iespējams, šīs desmitgades smagāko jautājumu aktualizēšanas.

Populisms - ieklausīšanās, sabiedrības vēlmju vērā ņemšana; itin kā pašsaprotamas lietas demokrātiskā valstī - regulāri politiskajā retorikā tiek izmantots, lai pasludinātu oponenta teikto par nereālistisku vai vienkārši tautai izdabājošu. Tad nu atļaušos būt populists, sakot, ka sabiedrībā - savā sabiedrībā, savos iedzīvotājos - ir jāieklausās un viņu vēlmes ir jāņem vērā.

Situācijā, kad ir noticis kārtējais koordinētais terora uzbrukums Eiropas Savienības pilsoņiem ar mērķi sēt bailes un uzspiest demokrātiskām valstīm nepieņemamu vērtību (un likumu) sistēmu, sabiedrības satraukums ir jāņem vērā. Iedzīvotāji nejūtas aizsargāti - un pamatoti, ja policija nespēj pildīt savus pamatpienākumus un pāridarījumi tiek ciniski aizslaucīti zem paklāja. Saucieni pēc kontroles un aizsardzības mehānismiem, lai nodrošinātu, ka nekas tāds vairs nekad neatkārtojas, nav populisms klasiskajā "politiskās stīvēšanās" izpratnē. Tas ir tas, pēc kā sauc ļoti liela daļa sabiedrības. Vox Populi, Vox Dei.

Par populistiem Eiropā nu jau pierasts dēvēt ne tikai atsevišķas partijas vai grupējumus, bet pat valstis un valstu grupas. Pret Višegradas valstīm vērsto absurdo apvainojumu ēnā Dānija - progresīva, liberāla un atvērta Eiropas Savienības valsts - aicina pārskatīt Ženēvas konvenciju. Pasaules ietekmīgie mediji - New York Times, the Guardian, Times u.c. - un domātāji mostas jaunajā Eiropas realitātē, kuras sabiedriskā dzīve un kārtība ir neatgriezenisku pārmaiņu un jaunu apdraudējumu priekšā. Mēs milzīgā ātrumā traucamies uz multikulturālas sabiedrības veidošanu, neapzinoties ne to, kāda šī sabiedrība izskatīsies vai to, ar kādiem riskiem mums ir jārēķinās. Tie, kas to joprojām atļaujas ignorēt, laikam arī ik ziemu brīnās, ka uzsnieg sniegs.

Ja ignorance un nevērība ir cilvēciski piedodama, tad pašcenzūra, kas kā slimība (bija) apsēdusi Eiropas medijus un pārvaldi, ir satraucošs signāls. Zviedrijas policija šāda veida seksuālus noziegumus noklusējusi jau kopš 2014. gada, tā teikt, "mīļā miera labad". Eiropa šobrīd ir vāja laikā, kad tā tāda nedrīkst būt. Ir steigšus jāatrod mūsu mugurkauls un jāsāk izlēmīgi rīkoties. Vai tiešām turpināsim iet uz priekšu, kustoties ar aizvērtām acīm un apdauzoties gar visām sienām? Vai tiešām aprīkosim māju ar ugunsdetektoriem tikai tad, kad tā būs jau aizdegusies?

Ceru, ka ne. Ceru, ka sāksim ieklausīties iedzīvotājos - un ne kādās marginālās, mazās grupās, bet gan Latvijā, gan Eiropā arvien pārliecinošākā iedzīvotāju vairākumā, kas ceļ trauksmi par notiekošo viņu mājās. Sauciet to par populismu, ja vēlaties. Ceru, ka atcerēsimies par solidaritāti.