Paziņojumu "Mums ir pāvests!" no Sv. Pētera bazilikas balkona atskanam parasti sagaida tūkstošiem ticīgo no visas pasaules. Tas ir brīdis, kad beidzas dziļo sēru laiks par pāvesta aiziešanu mūžībā un visas pasaules katoļticīgā kopiena ir ieguvusi jaunu virsganu.
Taču laiks pirms Lieldienām šoreiz būs citāds, jo pāvests Benedikts XVI nav miris, bet gan paziņojis par atkāpšanos. Vatikāns šoreiz nonācis ļoti sarežģītā situācijā. Protams, procedūra, kā rīkoties šādā gadījumā, ir aprakstīta, taču reālajā dzīvē nav īstenota vairāk nekā 600 gadu.
Tukšais Pētera krēsls
Pāvests Benedikts XVI par savu aiziešanu un pienākumu pildīšanas beigām paziņoja 11.februārī, kā pēdējo sava pontifikāta (valdīšanas ) datumu nosaucot 28.februāri, pulksten astoņus vakarā. Pasaulē no tās pašas dienas klīst dažādas sazvērestības teorijas par to, kāpēc Benedikts XVI nolēmis atkāpties. Minējumi, protams, ir visdažādākie, sākot ar nenovēršamu seksa skandālu katoļu baznīcas iekšienē, beidzot ar paša pāvesta saistību ar nacistisko armiju. Te gan uzreiz jāsaka, ka Benedikts XVI ir lielisks diplomāts un diez vai katoļu baznīca varētu piedzīvot mēroga ziņā vēl lielāku seksa skandālu, par jau iepriekšējiem. Turklāt Benedikts XVI jau divas reizes ir atzinis šos nodarījumus pret nepilngadīgajiem, pieprasījis tiesāt vainīgos, kā arī lūdzis piedošanu kā upuriem, tā to tuviniekiem. Pirmā pāvesta atvainošanās reize pedofilijas upuriem bija Pasaules katoļu jauniešu dienās Sidnejā, Austrālijā 2008.gadā, otro reizi pāvests atvainojās un rakstiski lūdza piedošanu upuriem Īrijā 2010.gadā. Šajā vēstulē upuriem viņš rakstīja: "mēs visi izjūtam kaunu un nožēlu", tādējādi ne tikai personīgi, bet gan visas katoļu baznīcas vārdā atzīstot atsevišķu katoļu priesteru vainu par apsūdzībām pedofilijā.
Otrā konspirācijas teorija par sadarbību ar nacistisko armiju, kā aiziešanas iemesls, šķiet, vēl neticamāka par pirmo. Jozefam Racingeram bija 14 gadu, kad viņš tika iesaistīts Hitlerjugend vienībās, un, kā liecina laika biedri, J.Racingers Hitlerjugend aktivitātēs iesaistījies nelabprāt. Kā viens no iemesliem, kādēļ Racingers izjuta nepatiku pret nacistiem, bija tas, ka viņa ģimene personīgi bija cietusi no nacistu eigēnikas politikas, kas paredzēja āriešu rases izkopšanu. Tajā pašā 1941.gadā akcijas T4 laikā tika nogalināts ar Dauna sindromu sirgstošais Jozefa Racingera brālēns. Taču arī šeit Benedikts XVI rīkojās pēc augstas raudzes diplomātijas standartiem. 2007.gadā Austrijas vizītes laikā viņš apmeklēja Holokausta upuru piemiņas memoriālu Vīnē, uzsverot savu solidaritāti ar ebreju tautu.
Jāpiebilst gan, ka, lai kādas arī nebūtu sazvērestības teorijas, patiesie Benedikta XVI atkāpšanās iemesli zināmi vien viņam un pāris vistuvākajiem līdzgaitniekiem.
Balti dūmi virs Siksta kapelas
Pēdējo reizi, kad katoļu baznīca saskārās ar pāvesta atkāpšanos, bija 1415.gadā, kad par aiziešanu paziņoja pāvests Gregors XII, lai tādējādi izbeigtu strīdus un šķelšanos katoļu baznīcā, kur uz pāvesta krēslu bez Gregora XII pretendēja arī Pizas antipāvests Jānis XXIII un Aviņonas antipāvests Benedikts XIII. Gregors XII nekavējoties sasauca tobrīd vēl formāli strādājošo Konstancas koncilu, kurš tad arī izraudzījās jauno pāvestu. Tomēr teikt, ka pāvesti 600 gadu garumā nebūtu atkāpušies, ir maldīgs apgalvojums. Vēl Otrā pasaules kara laikā pāvests Pijs XII bija parakstījis atkāpšanās vēstuli gadījumam, ja viņu nolaupītu nacisti.
Šoreiz ir mainīta arī jaunā pāvesta ievēlēšanas kārtība. Benedikts XVI ir atgriezies pie normām, ko atcēla Jānis Pāvils II. Pats Benedikts XVI tika ievēlēts ar vienkāršu balsu vairākumu. Šobrīd par pāvestu var ievēlēt personu, kura saņem divu trešdaļu plus vienu no elektoru balsīm. Tas nozīmē, ka jaunajam pāvestam būs jāiegūst vismaz 81 elektora balss. Patlaban Kardinālu kolēģijā ir 203 kardināli no visas pasaules, taču balsstiesīgi ir un Konklāvu, kas ievēlēs pāvestu, veidos tikai tie, kuri vēl nav sasnieguši 80 gadu vecumu. Tradicionāli kardināli uz Konklāvu pulcējas Siksta kapelā un slēgtās telpās Vatikānā pavada visu laiku no Konklāva atklāšanas, līdz pat brīdim, kad virs Siksta kapelas parādās balti dūmi, simbolizējot pāvesta ievēlēšanu. Kardināli Konklāva laikā simboliski tiek "ieslēgti" Vatikānā, kur tie nedrīkst sazināties ar ārpasauli, tiem nav pieejama ne prese, ne televīzija, ne arī telefonu sakari. Kardināliem ir atļauts lasīt Bībeli, konsultēties savā starpā un ar pāris ārstiem, kas uz to laiku atradīsies kardinālu tuvumā.
Pāvests no Melnā kontinenta?
Pasaules presē šobrīd aktīvi tiek pārspriesta iespējamās pāvesta amata ieņēmēja kandidatūras. Izskan arī versijas, ka jaunais pāvests varētu nākt kā no Āfrikas un Āzijas, tā arī no Amerikas vai pat Itālijas, kuri savās rokās pāvesta amatu turēja gadsimtiem pirms Jāņa Pāvila II kļūšanas par pāvestu. Jaunais pāvests iezīmēs arī to, kā attīstīsies katoļu baznīca. Benedikts XVI bija stingrās līnijas piekritējs, konservatīvs teologs, gluži kā viņa priekšgājējs Jānis Pāvils II. Katoļu baznīca, saskaroties ar šodienas reālijām, apzinās, ka ievērot absolūtu konservatīvismu tai vairs nav pa spēkam, un ilgi ar saviem vairāk kā 1,2 miljardiem draudžu locekļu tā līdzšinējās pozīcijās nenoturēsies. Līdz ar to iespējams domājams, ka katoļu baznīca raudzīsies pēc gados jaunāka virsgana ar mērenāku nostāju vairākos doktrinālos jautājumos.
Kā garīdzniekus, kas varētu ieņemt pāvesta krēslu, saredzu šādas plaši apspriestas kandidatūras:
1. Āfrikas bīskaps Pīters Turksons (Peter Turkson)
Kardināls Pīters Turksons ir pirmais mūsdienu Āfrikas bīskaps, kurš šobrīd vada Āfrikas katoļu baznīcas sinodi. Teoloģiski Turksons pieder pie tiem kardināliem, kuri iestājas par mērenāku katoļu baznīcas kursu, aicinot pārskatīt baznīcas nostāju kontracepcijas jautājumos un citās jūtīgās tēmās. Taču Turksona ievēlēšana šķiet diezgan mazticama, jo, lai gan Āfrikā ir strauji augoša kristiešu kopiena, tā nav līdz galam nostabilizējusies. Turklāt pret Turksonu varētu iestāties arī tie kardināli, kuriem labpatīk lielāka finanšu brīvība. Turksons vēl nesen aicināja arī katoļu baznīcu savilkt jostu, lai turētos pretī pasaules ekonomikas recesijai.
2. Nabagu kardināls Žozē Brazs de Avizs (Joao Braz de Aviz)
Brazīliju pārstāvošais kardināls, šķiet, viena no reālākajām kandidatūrām augstajam krēslam. Pirmkārt, Konklāvā Latīņamerikas valstīm pieder gandrīz trešdaļa balsu, turklāt šim reģionam Latīņamerikas valstīs mīt vairāk nekā 40% no visas pasaules katoļticīgajiem. Arī de Avizs ir mērenāka kursa ieturētājs un Brazīlijā, rūpējoties par nabadzīgo ļaužu labklājību, atbalsta Atbrīvošanas teoloģijas iniciatīvas.
3. Katoļu kroņprincis Andželo Skola (Angelo Scola)
Andželo Skola - šajā joprojām politiskajā pāvesta izvēlēšanas reizē pilnīgi noteikti tiek uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem kandidātiem. Ievēlot Skolu, katoļu baznīcā nekas nemainītos. Kardināls pārstāv baznīcas ultrakonservatīvo spārnu, kas iestājas gan pret reformām celibāta jautājumos baznīcas iekšienē, gan jautājumos kas saistās ar seksualitāti, kontracepciju un dzimu līdztiesību. Tā kā kardinālu vairākums pārstāv tieši baznīcas konservatīvo daļu, tad Skolas izredzes nevajag novērtēt par zemu. Visbeidzot var izteikti tikai cerību, ka katoļu baznīca spēs izvēlēties tādu virsganu, kurš spēs mainīt baznīcu līdzi laikam, saglabājot tradicionālās vērtības un nenoliedzot jaunās.