Ja es par cinismu būtu runājis pirms 30 gadiem, kad viens no Neatkarības atjaunošanas akta parakstītājiem ekonomists Kazimirs Antanavičus paziņoja, ka "pēc dažiem gadiem mēs dzīvosim kā Zviedrijā", neviens nebūtu sapratis. To es nevarēju pateikt, jo to nezināju (man ir aizdomas, ka parakstītājs arī), bet mēs visi bijām dzirdējuši, ka Zviedrijā izveidojies "sociālisms ar cilvēka seju". Es šaubos, vai kāds no mums tā pa īstam saprata, ko tas nozīmē, taču padomju cilvēka prāts tā darbojās – tam bija ļoti grūti tikt vaļā no domas, ka "pati sociālisma ideja jau ir laba, to vienkārši ir sabojājusi sliktā valdība". Tāpēc arī daudzi turas pie paradoksālās cerības, ka nepieciešams tāds sociālisms, kas vienlaikus ir... kapitālisms. Muļķības? Daudzi tam ticēja. Krievijas un Ķīnas eksperimenti ir ekvivalenti sociālajai inženierijai? Acīmredzot daudzi tā aizvien uzskata.
Kāpēc? Viens no spožākajiem piemēriem ir Zviedrija. No attāluma tā vien liekas, ka viņi veiksmīgi iedzīvinājuši utopiju.
Stokholma. 1998. gada 1. maijs. Saulaina, skaista diena. Sēžu laukā pie mājas, kur dzīvoja Strindbergs, dzeru kafiju un grasos doties pa Karalienes ielu, pa "Nelgas atzīšanās" ceļiem. Šis Strindberga romāns nav starp maniem mīļākajiem, bet tā ģeogrāfija gandrīz precīzi atbilst tām Stokholmas vietām, kur man patīk atrasties. Tāpēc dodos lejā līdz Karalienes ielai, kur redzu sarkanus karogus, dzirdu bungas un taures.
Kopš 13. janvāra nav pagājuši pat desmit gadi, tāpēc nevaru mierīgi reaģēt uz sarkanajiem karogiem ar bungām un taurēm. Eju skatīties un nespēju noticēt tam, ko redzu.
Satiksme platajā ielā ir slēgta, un pa to soļo 1. maija demonstranti. Un tās nav tikai komunistu marginālijas, kurām ir dota atļauja izteikties... Nē, pa priekšu soļo valsts politiskā elite ar toreizējo premjerministru Jēranu Pēršonu priekšgalā (sociāldemokrāts, tagad strādā "Swedbank"). Aiz Pēršona muguras redzami sarkani plakāti ar sociālismu cildinošiem saukļiem, sarkanas zvaigznes, sirpis ar āmuru un portreti: Kārlis Markss, Frīdrihs Engelss, Fidels Kastro, Čegevara, Mao, Ļeņins...
Sākumā es pat aizmirstu fotografēt. Pēc tam attopos, prasu blakus stāvošajam velosipēdistam, lai nofotografē mani uz visa tā fona. Viņš man vaicā, no kurienes esmu. Saku, ka no Lietuvas. "Mēs tajā visā tikko dzīvojām," turpinu. Viņš: "OK." Es: "WTF?" Viņš saka: "Tā kā viņi nezina, kā tas ir praksē, tu viņiem paskaidro..."
