Ritvars Jansons: Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem-atceres dienu!  (53)

Kopš 2014. gada domubiedru grupa, vēlāk Latvijas Centrālās padomes piemiņas fonds 17. martā rīko vienas no pretošanās organizācijām – Latvijas Centrālās padomes (LCP) piemiņas pasākumus pie Brīvības pieminekļa. 1944. gada 17. martā – nacistiskās okupācijas apstākļos, LCP bija savākusi 188 dalībnieku un sabiedrībā zināmu personu parakstus deklarācijai (memorandam). LCP prasīja nacistu okupācijas varai nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti, valsts aparāta un armijas atjaunošanu, lai varētu cīnīties pret Padomju Savienības vēlmi otrreiz okupēt Latviju. Toreizējā vēsturiskajā situācijā tās bija drosmīgas, taču nerealizējamas ieceres.

Pirms politiskā lēmuma pieņemšanas Saeimā par to vai atzīmēt 17. martu, būtu nepieciešamas vēsturnieku diskusijas par to kādu saturu ielikt šajā atceres dienā. Šobrīd jau ir atskanējuši atsevišķu vēsturnieku iebildumi tieši datuma izvēlei kā visas nacionālās pretošanās kustības atceres dienai.

Latvijas sabiedrībā LCP vairāk asociējas ar pretošanos vāciešiem, t.sk. ar LCP saistīto kureliešu bruņoto cīņu, ar LCP vadītāja Konstantīna Čakstes nāvi nacistu Štuthofas koncentrācijas nometnē un mēģinājumu viņam uzcelt pieminekli Rīgā. Mazāk LCP pazīstama ar cīņu pret Padomju Savienības okupācijas režīmu, lai gan tās nodomi bija ar Latvijas armiju stāties pretī Sarkanajai armijai. Kā liecina dokumenti un Dr.hist. Dzintara Ērgļa monogrāfijā analizētais, otrreizējās komunistu okupācijas laikā LCP biedri Latvijā vienotu organizāciju mēģināja atjaunot līdz 1951. gadam. Par pretošanās darbību padomju drošības iestādes atsevišķus biedrus arestēja līdz pat 1953. gadam. Var secināt, ka LCP mērķi bija valstiskuma atjaunošana, neatzīstot abas okupācijas varas. Tas redzams, gan dokumentos, gan rīcībā.

Tam ir simboliska nozīme. LCP un tās memoranda parakstītāju unikalitāte slēpjas arī faktā, ka šie cilvēki konsekventi atzina valsts juridisko nepārtrauktību un vienlaikus to simbolizēja. Kā norāda Dr.iur. Jānis Pleps: ".. LCP apvienoja pēdējās likumīgi ievēlētās 4. Saeimas politiskās partijas, un LCP vadība savas pilnvaras rīkoties atvasināja no Satversmes, uzstājot uz savu leģitimitāti, tas ir, ka viņi joprojām īsteno Latvijas tautas doto mandātu un nodrošinās, ka pēc neatkarības atgūšanas un Satversmes atjaunošanas tiek ievēlēta 5. Saeima..". Darbojoties trimdā, vienas no LCP atzariem vadītājs - bijušais Saeimas priekšsēdētājs Paulis Kalniņš veica Valsts prezidenta vietas izpildītāja funkcijas, balstoties uz 1944. gada 8. septembra LCP Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. Pēc P. Kalniņa nāves 1945. gadā, LCP 1947. gadā apstiprināja savu vadītāju un bijušo Saeimas priekšsēdētāja otro biedru Jāzepu Rancānu par prezidenta vietas izpildītāju. Viņš, tāpat kā Latvijas Republikas vēstnieki un vēstniecības ārvalstīs, simbolizēja valsts juridisko nepārtrauktību, neskatoties uz faktisko okupāciju.

Diskusijās par pretošanās atceres dienas datuma izvēli varētu izskanēt vēsturnieku arguments, ka LCP nebija masveidīga, tās darbība vairāk bija dokumentu sastādīšana. Jā, salīdzinot ar nacionālo partizānu kara (1944 -1956) dalībnieku skaitu - vairāk nekā 13 000 partizānu, kuri veica bruņotas darbības (ar bruņotiem nelegāļiem kopā viņu skaits bija vairāk nekā 20 000), LCP dalībnieku skaitu salīdzināt nevar. Latvijas nacionālie partizāni būtu pelnījuši lielāku valsts ievērību un savu atceres dienu. Vispiemērotākais datums būtu 2. marts, kad 1945. gadā notika lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Minētajā datumā Latgalē - Stampaku purva nometnē ap 300 Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) partizāni cīnījās pret 483 padomju iekšlietu karaspēka vīriem un izlauzās no aplenkuma. Interesants ir fakts, ka līdz LNPA komandierim Pēterim Supem bija nonācis LCP Memoranda teksts. Protams, tas iedvesmoja cīnīties.

Ja 17. martu atzīmē kā visas nacionālās pretošanās kustības dienu, tad tai jāaptver visu cīnītāju atcere, sākot no 1940.-1941. gada jauniešu pretpadomju grupām Atcerē jāiekļauj ne tikai LCP, bet citas pretošanās grupas, kuras vērsās pret vienu vai abām okupācijas varām, atbalstot Latvijas Republikas valstiskumu. Jāatceras nacionālie partizāni, jo tieši 1949. gada 17. martā Īles bunkurā latviešu un lietuvieši partizāni varonīgi cīnījās pret uzbrūkošiem okupantiem. Jāatceras arī visas pretošanās grupas un individuālie pretošanās kustības dalībnieki, kuri savu darbību veica līdz pat 1980.gadu beigām.

Nebūtu jābaidās, ka 17. marts ir pārāk tuvu 16. martam, kurā tauta piemin latviešu leģionārus. Ja LCP Memoranda parakstīšanas brīdī notiktu brīnums, un nacisti atļautu Latvijas Republikas armijas izveidi, leģionāri tobrīd kā apbruņoti un ar kaujas pieredzi bagāti Latvijas pilsoņi veidotu tās kodolu. Savukārt fantāzijas nav bijušo leģionāru ieplūšana kureliešos, kuri 1944. gadā bruņoti cīnījās pret vāciešiem un ap 4000 leģionāru došanās Kurzemes mežos pēc 1945. gada 8. maija, lai uzsāktu partizānu cīņu. Kurzemes partizānu dokumenti pierāda, ka viņi gribēja atjaunot demokrātisku Latvijas Republiku.

Valsts prezidenta vēstule Saeimai ir labs aizsākums diskusijai par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku atceres dienu. Tieši atceres, jo viņi, piemēram, Lidija Lasmane (Doroņina) un daudzi citi ir mūsu vidū. Atceres diena kā priecīga, nevis sērojoša diena, dotu spēku paraudzīties uz savu vēsturi un novērtēt valstiskuma vērtību.