"Mājup ar uzvaru" — tā sauca Padomju Latvijas lielfilmu (1947.). Ironiju un rūgtumu, ar kādu uz šīs filmas saturu var skatīties no šodienas un pēc būtības, aizņemos, lai skatītos uz Latvijas misiju Irākā. Acīmredzot reiz okupētajiem arvien gribēsies pabūt okupantiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Līšus

Attieksmi pret karavīriem gan aizņemšos no citas filmas — no Jura Podnieka "Vai viegli būt jaunam?", kur "afgāņi" nav taisīti par režīma trubadūriem, bet ir cilvēki, puikas, kas dzīvi izsprukuši no cūcīga kara. Latvijas karavīri Irākā, kā teic, labi, varbūt izcili darīja savu darbu. Un padarīja to. Darbu. Un — punkts te. Nevajag karavīrus smērēt ar politisko vārdu "misija" šajā lietā. Ja "armija maršē līšus" (hercogs Vellingtons), tad tā ir profesionālisma pazīme, bet, ja politika maršē līšus, tad tas ir pavisam kaut kas cits.

Ja jau lietojam vārdu "misija", tad arī skatīsimies uz šo vārdu tādos ietvaros, kādus Latvijas karavīru klātbūtnei Irākā noteica Latvijas politiķi. Tādos ietvaros, kādos Irākas misijas vai Irākā veicamo uzdevumu situāciju šobrīd vērtē koalīcijas vadošie speciālisti. Lai arī Bismarks teica, ka nekad tik dikti netiek melots kā kara laikā, medībās un pirms vēlēšanām, tas būs godīgi gan pret sevi un saviem karavīriem, gan pret koalīcijas partneriem, kuri Irākā turpina "pildīt misiju", ko mēs jau šķietamies "izcili" paveikuši. Mēs taču arvien pastāvam koalīcijā (vismaz NATO) un mums Irākā nebija vis kāda sava savrupa misija ārpus kopējā uzdevumu konteksta.

Atgādinu, ka misiju, kura sākās 2003. gada 20. martā sauca "Irākas brīvība". Latvijas politiķi misijas uzdevumus un Latvijas klātbūtnes vajadzību tajā klārēja, kā nu kurš. "Ir jāpanāk, lai bezatbildīgi režīmi nevarētu masu iznīcināšanas ieročus nekontrolēti attīstīt un lai teroristiem būtu liegtas jebkuras iespējas tikt pie ieročiem." (S. Kalniete, Diena). "Ja reiz šī starptautiskā koalīcija bija izveidota ar nolūku gāzt diktatoru Sadamu Huseinu, tādā gadījumā visām demokrātiskām valstīm bija vēlams šajā koalīcijā piedalīties." (E. Repše, NRA). " Lietot vārdu "okupācija"... Nu tas jau arī saasina stāvokli pasaulē. Domāju, ka šī tomēr ir Irākas atbrīvošana. Tāpēc piedalās arī Latvija." (Ģ. Kristovskis, RB) "Mūsu uzdevums ir — līdz ar koalīcijas partneriem uzraudzīt demokratizācijas procesu Irākā, līdz tas kļūst neatgriezenisks" (AM preses relīze). "Nostājoties Francijas un Vācijas pusē, mēs varbūt novērsīsim karu, bet vājināsim NATO un zaudēsim savu stiprāko un vienīgo stratēģisko partneri — ASV." (A. Pabriks, Diena).

Pirmais arguments bija kara sākšanai noteicošs, taču izrādījās melīgs. Masu iznīcināšanas ieroču Irākā nebija, bet teroristus atbruņot nav izdevies ne tuvu. Otrais ir izpildīts — Huseins gāzts un "demokrātiski" pakārts. Mūsu politiķiem dikti patīk sacīt, ka esam Irākā, domājot par savu 1940. gadu. Sakarā ar Irākas "atbrīvošanas" sākotnējo starptautisko leģitimitāti to var darīt droši. Irākas "demokratizācija" pagaidām iet šķērsām — sociālais miers ir mazāks, bet civiliedzīvotāju izredzes kļūt par līķiem — lielākas nekā Sadama režīma beigu posmā. Pēdējais arguments šķiet man sakarīgs sava pragmatiskā aprēķina dēļ. Konkrēti ar Irāku tam nosacīts sakars. Tikpat labi uz šī argumenta pamata Latvijas politiķi varētu akceptēt iebrukumu arī Igaunijā vai Krievijā.

Līdzīgi kā, piemēram, 2005. gadā uz vienas Kondolīzas Raisas vēstules (lūgums turpināt Latvijas klātbūtni Irākā) Kalvītim pamata mūsu dalības nepieciešamība tika taisīta gluži vai par koalīcijai izšķirošu un pausta histēriski. "Ja Latvija atsauc bruņotos spēkus no Irākas, tā sniedz atbalstu teroristiem." (O. Kalniņš, Diena). "Starptautiskiem spēkiem aizejot no Irākas, situācija kļūst neprognozējama un bīstama" (A. Pabriks, NRA).

Politiska izgāšanās

"Mēs gaidījām tehnoloģisku, ātru XXI gadsimta karu, bet atklājām, ka tas ir līdzīgs XX gadsimta briesmīgākajiem kariem." (Ž.P. Rafarēns). Uz šo brīdi situācija Irākā nav mazāk draudīga kā 2005. gada rudenī. Pirms dažām dienām ASV armijas komandieris izteicās, ka izvirzīto uzdevumu izpildei Irākā vajadzēs vēl vismaz desmit gadus. Irāka, līdz ar Sudānu un Somāliju, noslēdz pasaules nestabilāko valstu reitingu. Tikko sniegtā Pentagona atskaitē ASV Kongresam sacīts, ka no gada sākuma līdz maijam bijis vairāk uzbrukumu mierīgiem iedzīvotājiem, koalīcijas un Irākas karavīriem, nekā līdz tam kopš ASV iebrukuma 2003. gadā.

Vairāk nekā 1000 nedēļā. Aprīlī un maijā Irākā bojā gājuši 230 ASV karavīri. ASV ģenerālleitnants M.Dempsijs piemetina, ka vismaz katrs sestais ASV instruktoru sagatavotais Irākas policists nogalināts, ievainots, dezertējis vai pazudis velns zin kur. Turcija brēc pēc "buferzonas", jo jau tagad tai nav miera no kurdu iebrukumiem, bet iespējamā patstāvīgā Kurdistāna (14 miljoni ļaužu) to dzen šausmās. Šiītu ortodoksi dienvidos kombinē savu islāma valstiņu. Sunnītus rietumos bīda Al-Qaeda un Sadama sekotāji. Atceramies, ka nafta pamatā ir dienvidos un ziemeļos, pa vidu — dateles. Bet Roberts Geitss nopietni apsverot šo sadalīšanas variantu, kā tādu, kas nodrošinātu iespēju ASV no Irākas aiztīties puslīdz "saglabājot seju". Kas tur vēlāk notiks — cita problēma. Ar šo saskan britu eksperta Gareta Stensfīlda atziņa, ka "reģionālajām valstīm ir vairāk iespēju ietekmēt situāciju Irākā, nekā ASV vai Lielbritānijai. To nosaka sociālās mijiedarbes un reliģiskās piederības vēsturiskais mantojums, kas pastāv neatkarīgi no valstu mūsdienu robežām."

Bet nez vai nolūks — aiziet — tiks pieņemts viegli. Jo ir atkal citi gudrinieki (J. Maksimovskis), kuri uzskata, ka "ASV karš Irākā ir dzīva saprātīga organisma — ASV ekonomikas cenšanās nelaist Eiropu un eiro Tuvajos Austrumos" (izvēlējos ekstrēmāko no atrastajiem "ekonomiskajiem" motīviem). Taisnība varētu būt tas, ka arī it kā aizgājuši no šī kara, mēs vienalga smagi sēdēsim uz tā adatas. " No katriem 100 miljardiem dolāru, ko ASV tērē iepērkot arābu naftu, 30 miljardi darbojas pret ASV. ASV tam pretī liek neafišētus 50 miljardus no budžeta. Un tad nafta maksā 70 dolārus par barelu." Stensfīlds uzskata, ka tieši tagad "iestājas Irākas nākotnei kritisks laiks. (..) 2007. un 2008. gads būs ārkārtīgi svarīgi, jo tieši šajā periodā, kā gaidāms, risināsies vairums destabilizējošo jautājumu. Proti — federālisms, naftas sadale un strīdīgās teritorijas."

Lai vai kā, ne latvieši, ne amerikāņi netiks ar to galā. Tāpat kā netika galā Korejā vai Vjetnamā. Iespējams, latviešu karavīri Irākā "visas savas kaujas ir uzvarējuši" (A.Ronis). Taču Latvijas politiķiem raportēt par "izcili izpildītu misiju" nozīmē spļaut pretī pašu nosauktām šīs misijas definīcijām. Politiski misija ir izgāzusies. Starp galvenajiem efektīva kara kritērijiem katrs stratēģijas plānotājs tajā vai citā vietā liek "politiskus panākumus kā nepieciešamu mērķi". Kurā no sabiedrībām šim karam ir panākumi? "Karš Irākā bija kļūda, un tas nav jāpierāda. Tas pārvērta situāciju Tuvajos Austrumos par murgu... (..) Teikšu godīgi: ja mēs paliksim Irākā uz ilgu laiku, tad sadursimies ar to pašu problēmu, ar ko PSRS savulaik sadūrās Afganistānā: vienkāršie ļaudis sacelsies karam pret mums un Amerika šo karu zaudēs." (Z. Bzežinskis). Visticamāk — mūs vienkārši palaida vai pateica, ka varam iet mājās. Un šie patētiskie raporti ir savā ziņā nekorekti arī pret partneriem. It kā šī misija būtu koalīcijas dalībnieku sacensība. Redz, mēs ātrāk beidzām, bet šie tur vēl ķēpājas. Un šauj, un mirst. Bet mēs — mājup ar uzvaru. No zaudēta kara.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form