Pirmkārt, ne oligarhu laiki beigušies, bet acīmredzot beigušies vietējā (nacionālā) kapitāla dominēšanas laiki neatkarīgā Latvijā. Latvijas ekonomisko kolonizāciju pamatos var uzskatīt par pabeigtu. Tā kā vietējie prihvatizētāji to vairumā bija un ir pārāk slikti menedžeri, lai savus, izmantojot nevis galvu, bet vietu un stāvokli, gūtos labumus, stabili novietotu un izvērstu mūsdienu apstākļos, pienācis laiks citai ( un — lielā mērā — citu tautību) ģenerācijai šos labumus nemākuļiem atņemt un likt lietā krietni prasmīgāk. Labumu un arī kapitāla (nosacīti — nacionālā, tranzīta, kompradoru vai kolonizatoru,...) pārdale Latvijā rit jau labu laiku. Tā saucamie neatkarīgie eksperti un Latvijas oficiālās personas izliekas to gandrīz neredzam. Latvijas krievu un Krievijas prese par Latvijas situāciju šai ziņā izsakās daudz pilnīgāk. Laikā, kamēr latviešu mediji uzskata par labāku zelēt Lembergu un Šķēli. Protams, Lemberga un Šķēles darbība ir pelnījusi nopietnu, kritisku vērtējumu.
Vismaz tādas grāmatas, kādu nogalinātais Pols Hļebņikovs uzrakstīja par Berezovski. Pagaidām ir tikai šo abu propagandas vai kontrpropagandas izdevumi, kuros meli ēdas ar patiesību un skaidrība izpaliek. Tai skaitā skaidrība par to, vai nacionālais kapitāls (nacionālā teikšana pār tranzīta kapitālu) te nolemts lūzera lomai vai nē? Pamatu saukt šos abus par oligarhiem neredzu. Protams, var tos abus salīdzināt, piemēram, ar Džonu Morganu un Maiklu Milkinu. Tiem visiem atradīsies diezgan daudz līdzīgu pazīmju. Ieskaitot to, ka tie visi tikuši vainoti tiešām bijušos vai sadomātos likumpārkāpumos.
Bet — ij Lembergs, ij Šķēle, manuprāt, bija korporatīvas sistēmas cilvēki. Sistēma tos radīja un sistēma tos izstumj. Tie bija ietekmīgi šajā sistēmā, bet ne tās autori. Savu sistēmu, atšķirībā no Morgana un Milkina, tie neradīja un varbūt arī nevēlējās radīt. Varbūt pietrūka cinisma un vēriena. No viņu puses tā, protams, bija kļūda. Jo citādi visai elementārai, prognozējamai konjunktūras, ietekmju maiņai sistēmā, nebūtu bijis tik viegli tos izstumt. Un nebūtu bijis tik viegli publikas uzmanību novirzīt no tagad primārā uz jau sekundāro. Tas ir ļoti parocīgi, ka latvieši vislabprātāk pārtiek no pagātnes. No tālākas vai tuvākas pagātnes, bet ne no tagadnes vai nākotnes. Tāpēc tie jo bieži it kā nokavē un lielā mērā skrējuši savā apziņā nopakaļ kaulam, ko pagrābis kāds cits.
Ne jau man vienam un ne pirmajam te rodas līdzīgas nojautas. Re, vienā Pilsoņu kongresam veltītā sarunā izlasīju: "Situācija ar Lemberga lietu liecina, ka vietējie oligarhi tiek izstumti no spēles, lai to vietā nāktu starptautiskie un sveštautiešu oligarhi" (Z. Strīķis). "The Economist" ne tik sen rakstīja par Latviju: "Biznesa oligarhi ieņem draudošus apmērus politikā." Artis Pabriks, laikam vēl būdams ārlietu ministrs, izteicās: "Pieaug politiski kontrolētās naudas ietekme politikā". Ja vien tas teikts bezpartejiski, tad tas vairs nevarēja tikt sacīts tikai par Lemberga un Šķēles ietekmi. Atsevišķas Krievijas mediju publikācijas un pētījumi provocē pieņēmumu, ka Krievijas (varbūt caur Eiropu te ienākuša, bet ne vispār — krievu) kapitāla ienesums Latvijas nodokļu budžetā jau ir lielāks nekā vietējo krievu proporcija pret latviešiem. Iespējams, tā nav taisnība, taču tieši tāpēc gribētos redzēt godīgu ainu no Latvijas oficiālo personu puses.
Protams, uzskatu ij Šķēli, ij Lembergu par talantīgiem cilvēkiem politikā, par personībām. Bet — arī Repši, arī Rubiku,...Tas nenozīmē, ka man ar šiem viena smilšu kaste. Vai, ka lieku vienādības zīmi starp "personība" un "labs". Vai, ka turpmāk sacītais kaut kādā mērā attaisno to, kur kāds no šiem nebūtu attaisnojams. Protams, abi pirmie izmantoja sistēmas, laika radītās iespējas. Bet — nosauciet man kaut vienu situāciju, ko sistēma tiem nebūtu nodrošinājusi? Vai viņi konfrontēja ar varu sacerot īpašas privatizācijas shēmas, vai viņiem pieder autorība rūpniecības transformācijā, ofšoru ekonomikā, ēnu kapitāla aktivizācijā u.tml? Tas bija sistēmas, varas, politikas stils un tie šajā stilā kādu laiku bija talantīgāki un veiksmīgāki par daudziem. Vai kāds, vērojot, kā mums iet, šaubās, ka šī varas sistēma ir mantojusi padomju nomenklatūras tehnoloģiju un attieksmi pret sabiedrību? Bet, ja ticēt vairākiem autoritatīviem disidentiem (Avtorhanovam, Džilasam, Mlināržam,...), šīs sistēmas uzturēto politiku nevar apzagt bez atļaujas. Šajā sistēmā nevar valdīt, pat kļūt par Staļinu nevar bez atļaujas. Protams, es nedomāju tautas atļauju.
Ja sistēmā notiek svarīgas iekšējas pārmaiņas, tās daba kļūst nervozāka un redzamāka. Katram nebūs grūti izsekot, kādas pārmaiņas pēdējos gados notika Lemberga, Šķēles, Šlesera u.c. savstarpējās attiecībās, no kādas politpropa miglas izrietēja jaunais prezidents u.tml. Tā nav Tautas partijas kompromisa figūra. Tā ir noteikta ietekmju transformācijas laika figūra. Lembergs un Šķēle pirmām kārtām bija tieši nozīmīgas figūras. Viņu uzkrātajam kapitālam un tā apgrozībai, manuprāt, jau sākotnēji nebija izteikti dominējoša nozīme. Savā ziņā viņi bija kapitāla "nacionālie kadri". Kamēr kā tādi bija noderīgi.
Neraugoties uz KNAB rosību, neraugoties uz pozīcijas un opozīcijas partiju pozām, man, diemžēl, neliekas, ka sistēma mainītu savu dabu. Mainījies ir kapitāls, kas pamazām izvirzās priekšplānā vai sistēmas (politikas) tuvākajā aizmugurē. Šī kapitāla turētājiem nav tautības, tam nav prātā nacionālas intereses. Nesen vienā ukraiņu portālā lasīju jautājumu — vai jūs tiešām domājat, ka tiem Ukrainas miljonāriem, kuriem mājvieta ārzemēs, bērni ārzemēs, kapitāls ārzemēs tiešām rūp tas, kas notiek ar ukraiņu tautu, lai tie pieslienas ziliem vai oranžiem? Latvijas specifika ir tā, ka arī šo ietekmīgāko ļaužu tautība nu ir lielā, iespaidīgā mērā importēta. Krievijā un Ukrainā, lai kā šiem tur iet, sistēmas (politikas) būšanas pamatā apmaksā savējie, lai nu kādi tie būtu. Pie mums sistēmu vismaz kādu laiku apmaksās pamatā svešie. Lembergs kā tāds fans sauc "sorosīti", "sorosīti",... Droši vien arī. Bet, ja tik vien tās nelaimes.... Tuvākā laikā mums, manuprāt, būs jārēķinās ar kompradoru kapitāla noteiktu politiku. Un tad varēsim salīdzināt, kuri "oligarhu laiki" bija labāki. Bet pagaidām, kamēr šis kapitāls nostiprinās, ir izdevīgi pilnā skaļumā spēlēt plati, kura vairs nav topā. Lembergs, Šķēle, Šķēle, Lembergs,...
Starp citu, tie, kuri meklē manos gabalos, par kuriem es tad esmu, var aiztaupīt sev laiku un šos gabalus nelasīt. Protams, man ir savas simpātijas un uzskati, taču neklausīšu Sandru Kalnieti un, cik spēdams, nepozicionēšanos. Arī tāpēc, ka — pagaidām neredzu, ar ko brāļoties. Mamma mani nemācīja iet sliktās kompānijās. Esmu par vecu, lai čupotos ar pļāpātājiem, par jaunu, lai uzdotu par politiku vien virtuālu eksistenci. Politiķi nav ne aktieri, ne teātru režisori, kuri var paziņot, ka viņu lineārās, virtuālās refleksijas iemieso dzīves jēgu. Ja politiķi reālu darbību aizstāj ar virtuālu funkcionēšanu, nav brīnums, ka sabiedrībā vairojas dzīves bezjēdzība. Turklāt — mani nenodarbina, ar ko salaiž Kamaldiņš, ar ko salaiž Kazociņš, man vienaldzīgas tās birkas, ko publikas acīs tagad nēsā Lembergs, Šķēle, Repše vai vēl kāds. Man nenāk raudiens no tā, ka "Godmanis Šleseram kabatā", ja vien viņam no turienes sokas premjerēt pēc būtības. Ja Rubiks, Repše, Kalvītis, Kabanovs, Kristovskis, zemnieks, miljonārs vai bomzis teiks ko, manuprāt, sakarīgu, centīšos to nelaist gar ausīm un neaizmirst. Un pie vajadzības ar cieņu atsaukšos uz šī cilvēka sacīto, nedomādams, kādā šis partijā, ko šis dara un ko par viņu domā citi. Latvijā jau tā tikai cilvēku resursi vien ir, turklāt tā pārāk maza, lai necienītu katra centienus domāt. Bet — tas jau attiecas uz otrkārt.
Būs, kas gribēts
Otrkārt, mēs varam kādu strēķi būt visai dīvainā laikā. Ja tagad politika (partijas) ir bez idejām, tad turpmākos gados mēs visticamāk piedzīvosim politiku arī bez sejas. Gan ideju, gan tā saucamo līderu bezpersoniskumu. Partiju pofigismu ne tikai savas ideoloģijas, bet arī valstiskuma konstruēšanā. Ij jaunām, ij vecām partijām būtu godīgi paziņot, ka to vienīgā ideoloģija ir patērētāju ideoloģija. Pārējais, tāpat kā lielākai daļai sabiedrības, ir tikai iepakojums. Tādā garā vismaz tiktu nodrošināta ne garīgā, bet "idejiskā" partijas un sabiedrības pamatmasas saprašanās.
Re, sākotnēji par nacionāli-konservatīvo nodēvējusies Kalnietes-Kristovska grupa jau pārsaukusies par nacionāli-patriotisku. Tātad — i par valsti, i par tautu. Kādā formā, ja perspektīvā ir pastāvēšana globālā vai Lisabonas scenārija ietvaros? Krievs Avdejevs uzskata, ka tad, ja varas (birokrātijas) un sabiedrības intereses nav vienotas, nacionālais un patriotiskais, diemžēl, ir šķiramas lietas. "Patriotisms vēlas pilnveidot valsti, nacionālisms turpretī vēlas pilnveidot nāciju, darbs ar valstiskām formām tam tikai epizode. Patriotisms ir ideāls veids kā uzvarēt karu, taču pēc uzvaras patrioti sāk sacerēt dziesmas par dižām kaujām, greznoties medaļām, vārdu sakot, apstājas savā attīstībā. Uzvarējis patriotisms bezdarbībā ātri zaudē imunitāti." Citēju šo ne piekrišanas, bet situācijas ilustrācijas dēļ. Atgādinot, ka Kalnietes-Kristovska grupai, ja tā grib kļūt par partiju, jādefinē nevis rokdarbu pulciņa simpātijas pret tautiskiem rakstiem, bet noteikts politisks kurss. Kāda jēga turklāt no tiem inteliģentiem, kuri drāžas uz šo grupu ar "lielu ticību" Kalnietei, Čepānei vai vēl kādam, nevis ar šī kursa definīcijām? Būs vēl viena nacionāli pervēta politiska sekta?
Re, Štokenbergs rosās pensionāru dēļ. Labais Aigars. Ja vēl parakstu vākšanas laikā liktu galdā tādu budžeta shēmu, kas palielina sociālā budžeta īpatsvaru un norāda ne tikai, no kurienes, no kādiem avotiem, balstoties reālās budžeta ieņēmumu prognozēs, ņemt naudu pensionāriem, bet arī ārstiem, bērnudārziem, skolotājiem, pastniekiem,... tad varētu pat noticēt, ka zēns zin, ko dara, un neblefo.
Kamī rakstīja: "Jums ir jūsu rīta avīzes uzskats. Man ir pasaules uzskats." Bez pasaules uzskata nekāda "cita politika" nesanāks. Sanāks politika rīta avīžu un lielveikalu patērētājiem. Nevis valstij, nevis nācijai. Jaunās partijas vēl nav lāgā radušās, bet jau pasludina, ka nodarbosies ar sīkumiem. Apmierinās kādas sabiedrības daļas vienas dienas vērtos pieprasījumus. Tas nemainīs ne varu, ne stāvokli. Kas nebūtu sīkums? Piemēram, atbilde uz jautājumu: "Kāpēc "demokrātiskās reformas" devušas iespēju nedaudziem izredzētajiem aplaupīt lielāko daļu no mūsu valstu iedzīvotājiem?" (N.Senčenko) un no šīs atbildes izrietoša politika par labu iedzīvotājiem. Taču — tas nozīmē atklātu konfrontāciju ar sistēmu. Turklāt — tā kā scenāriji Austrumeiropā ir vairāk vai mazāk samērojami un, spriežot pēc tā, cik šauros rāmjos masu informācijas līdzekļi tiecas ievietot sabiedrības apziņu, var pieņemt, ka situācijas noteicēji atrodas ārpus konkrētās teritorijas. Mēs lietojam scenārijus, uz kuriem kā uz dažām cigarešu paciņām rakstīts "For export use". Proti — šie scenāriji nav domāti lietošanai to izgatavošanas vietās, jo tiek uzskatīti par kaitīgiem.
Minētais autors, ukraiņu akadēmiķis savā grāmatā, kuras nosaukumu es tulkotu "Iznīcināmā sabiedrība — "demokrātisko reformu" stratēģiskā perspektīva" apraksta vienu no šādiem scenārijiem. Lasīju šo grāmatu pirms gadiem trim, bet pērn manīju tīklā vienu garu citātu no tās latviski. Negarantēju, ka precīzi atceros adresi — aisbergs.kernel.lv. Paskatieties. Šādas grāmatas (arī D. Kolemans u.c.) lielā mērā iedveš sajūtu, ka pretoties globālai uzmācībai ir gandrīz bezcerīgi. Bet tas, ka mūsu lietas nebūs izspēlējamas mums par labu tikai savā sulā, ir gan jāņem vērā. Un, lai mēs nepieņemtu to, kas mums nepatīk, politika, partijas jāveido ar situācijai atbilstoša mēroga sajūtu.
Skaidrs, ka populāri līderi šeit neko nemainīs. Jautājums — vai sabiedrība spēj vairs pieņemt nepopulārus līderus, kuri lietas labad šo sabiedrību traucēs un varbūt arī traumēs? Vai kāds ir vēl gatavs pārdot kurpes un pēdējo kreklu, lai uzvilktu sen solītās pastalas, bet par iegūto naudu nopirktu, kurš dumjāks — dakšas, kurš gudrāks — mērķtiecīgu izglītošanos un gara darbu tālejošu mērķu dēļ? Vai arī iztiksiet kā līdz šim — radot sev vienas dienas, viena sasaukuma elkus. Kuri pilnībā dos jums tādu politiku, kādu pieprasāt. Politiku tādā līmenī, kādu var izlobīt no vai katra politiska raksta komentāru kopuma. Šādā politikā atbalsosies ij tur esošā agresija, ij neiecietība, ij stulbums, ij gatavība pašiem vien patērēt nevis piedalīties, ij solidāra risinājuma atgrūšana. Bet, ko lai dara, tādu politiku prasa sabiedrība. Neprasa? Kā ne, ja tieši šādā līmenī es to diendienā redzu rakstītu un pat laukumos izsauktu. Dusmīga anonīma publika, ēnā paliekošu saucēju aicināta ar svētbildītēm (godīga politika, tiesiskums,...) dodas popa Gapona gājienos pie varas tētiņiem, kurus sakās nīstus un uzticību zaudējušus.
Nevis lai paši darītu, bet lai izprasītu no šiem uzticību zaudējušiem ij to godīgo politiku, ij to tiesiskumu. Paši sev iesakot "klusu nesadarbošanos, nepalīdzēšanu, sabotāžu". Tādā boļševistiskā garā iegriežot vien sev un degradējot savu darbu. Kur vēl kas riebīgāks un gļēvāks var būt valstī, kurā, lai nu kā, bet brīvības cilvēka cienīgai stājai ir pilnīgi pietiekami. Bet nē — ērtāk likties arvien okupētiem, arvien cietējiem. Lai tik nebūtu jāatbild — ne par sevi, ne par savu valsti. Igoram Šuvajevam varbūt nav taisnība, ja runāt par agrākiem laikiem, bet par šiem — pilnībā. Viņš teica — katrs ir tik okupēts, cik pats to ļāvis. Domāju, ka dažus gadus mums te būs tāda politika, kura vistiešāk atbildīs tēzei — sabiedrība dabū tādu varu, kādu pelnījusi.