"... ikviena valsts, kas savā starpā ienaidā, tā aiziet postā un ikkatra pilsēta jeb nams, kas savā starpā ienaidā, nevar pastāvēt." (Mateja ev., 12.25.)

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Indulim Emsim te pievērsta uzmanība tāpēc, ka viņš, saskaņā ar Satversmi būdams valsts augstākā amatpersona, pataisīts par eksperimentālu dzīvnieku. Par peli. Saku "pataisīts", lai arī viņš pats jau pārs nedēļas ieņem visai dīvainu pozīciju, kas vedina atcerēties, ka "divprātīgi cilvēki ir nepastāvīgi uz visiem saviem ceļiem" (Jēkaba gr.1.8.). Svētie Raksti te šad tad piesaukti ne autora dižās dievbijības dēļ, bet tāpēc, ka šim slinkums pašam domāt. Nu, varbūt kaut cik arī tāpēc, lai atgādinātu, ka tomēr ir lietas, kas stāv cilvēkā daudz augstāk nekā šī politika, šis režīms, šīs avīzes,... un ar tiem saistītās kaislības.

Nesaprast Emsi

Par pašu Emsi salīdzinoši (ar citiem politikas bonzām) es domāju labi. Jūs, kas par viņu domājat ne tik labi, droši vien liekat šim klāt kādu vispārēju šo bonzu uztveres šablonu un redzat, ka Emsis tam lāgā neatbilst. Nu neatbilst gan. Bet — tā kā es šos šablonus esmu atskatījies visādos laikos, man tie kalpo tikai "sugas" nevis "sugas" vērtības noteikšanai. Tiklab savulaik komjauniešu kungi savos pelēkzilajos uzvalciņos, šlipsītēs bez jelkādām vaļībām, ar programmētu uzvešanās kārtību: vismaz astoņas stundas puritāniskai idejai, atlikušais — dropei, seksam un anekdotēm par ideju. Tiklab tagadējā nomenklatūra, kuras (valdības, Saeimas frakciju vadītāju) grupas foto mierīgi var sajaukt ar kādu ģimenes bildi un bez bažām likt vienā albumā kaut vai ar to pašu komjauniešu plēnuma foto. Jo "sugas" pārmantojamība liekas acīmredzama. Paskatieties paši, starp cik nosacīti ilgspēlējošiem ministriem, deputātiem iezīmējas gluži fizionomiska tuvība.

Manuprāt, tā kļūst jau gandrīz tikpat atbaidoša kā savulaik uzlūkojot politbiroja sarkofāgu virkni. Tā ir labāka laikmeta liecība nekā Nacionālās attīstības plāns. Bet, ja jūsu uztverē šāds monohroms monumentālisms ir laba, kārtīga, izturēta, solīda politiķa paraugs, lai tā arī paliek.

Emsis šajā bildē pagaidām liekas nejaušs un neaptēsts. Viņa runas veids gan stilā, gan saturā nereti izceļas ar šim tusiņam pārdozētu subjektivitāti. Bet nomenklatūra savādo, nesaprotamo tiecas izspļaut. Man toties Emsis, kurš aicina visus tikties "sarkanajā glāzē" vai metas klāstīt svešiem, mazzinošiem ļaudīm oficiāli neaprobētas teorijas, kuras tiem šķiet citplanētiešu murgi, ir pieņemamāks, uzticamāks un cilvēcīgāks politiķis par katru, kurš savu paša muti droši vien palaiž tikai sievai padusē zem deķa, bet ikdienā ir tik gludens, tik "valstiski" pareizs un korekts kā svaiga aitas spira. Reizēm man licies, ka Emsis apzināti vai neapzināti spēlējas, iepin savā izteiksmes veidā savādību, lai atgādinātu sev pašam — vēl neesmu te palicis galīgs mietpilsonis. Proti — neesmu vēl lemts pielāgoties, dzīvot tā, lai ne slavas, ne kauna, sekot karogam, uz kura nekas nav rakstīts. Emsis vismaz sevī ir paturējis būtisku cilvēka privilēģiju — kļūdīties. Es neteicu, ka tas būtu varen redzams viņa praktiskajā politiskajā darbībā. Taču nevaru arī iedomāties, vairāk par trim Saeimas deputātiem, kuri pašiem nopietnā, var teikt kritiskā situācijā atļautos sevi nosaukt par peli. Manuprāt, precīzi un gudri vienā vārdā Emsis raksturoja gan situāciju, kurā nonācis, gan arī sevi šajā situācijā. Kad viņš to teica, man ironija nebija prātā.

Bet — šis nav stāsts par Emsi. Šis ir pēdējo triju nedēļu situācijas politisks komentārs saistībā ar spīkera krēslu. Taču no iepriekšminētā izriet situācijas pirmais iemesls — Emsis īsti neiederas "kasetē". Kamēr bija deputāts, varēja pieciest, bet šitādā amatā "vairākums var viņu nesaprast".

Par pelēm

Šis tas par pelēm. "Ja vien riteņa kustību varēja izslēgt un ieslēgt, tad ritenī ieliktās peles to apturēja, ja tas kustējās, un ieslēdza, ja tas negriezās." "Izvairīgā uzvedība saglabājas līdz tam laikam, kamēr dzīvniekam neizdodas izkļūt no kairinātāja iedarbības sfēras. (..) Taču, ja ilgstoša izvairīšanās nedod vēlamo rezultātu, iestājas pieradums: objekts vairs nerada bailes, aizsarguzvedība atslābst, to nomaina izziņas aktivitāte." "Kad vienlaikus pastāv tieksme uz diviem nesavienojamiem uzvedības tipiem, mēs sakām — starp tiem ir konflikts." "Operacionālā plāksnē varam pieņemt, ka mērķtiecīgas reakcijas — tās ir tādas reakcijas, kuras kontrolē neatbilstība starp konkrēto situāciju un mērķi: dzīvnieka darbība beidzas, kad abas situācijas sakrīt." (R.A. Hinde, " Animal Behaviour"). Pirmie trīs citāti šā vai tā raksturo spīkera situāciju (vēlme paturēt "slēdzi", bet — turpat — tā paturēšana "pa pusei", un — kaut kāda ne visai saprotama paļaušanās uz kaķi, kur kaķis (prokuratūra) pagaidām nav nekā apliecinājis, ka tam būtu kāda teikšana pār šo peli). Ceturtais paskaidro, kāpēc varas dabūšana deputātiem ir daudz aktīvāka par varas atstrādāšanu. Politiskais mērķis bijusi pati vara, kad tas sasniegts, tālāk jau darbojas savtīgie mērķi.

Faktiski jāatbild būtu — kāpēc šitā jezga un kas tur sanāks? Diemžēl, manā rīcībā ir tikai kafijas biezumi. Šito rakstot, Emsis vēl nav atkāpies un prokuratūras atklāsmes nav izskanējušas. Tas, kas kopš 22. augusta parādījies presē saistībā ar Emša portfeli, mīklainiem telefona zvaniem u.tml., manuprāt, nav uzskatāms pat par žurnālistiski kvalificētu informāciju. Protams, es varētu arī kladzināt — vo, bļin, Emsis kukuļus izmētā valdības ēdnīcā. Diemžēl, pagaidām lietišķais "sausais atlikums" no publiskās informācijas ir — viens aizdeva otram skaidru naudu, aizdevumu atnesa trešais, bet ceturtais to nozaga. Pārējais ir bābu fantāzijas, respektīvi — propaganda. Neviens nopietnu pretenziju vērts fakts, izņemot pieņēmumus, publiskā telpā vēl nav parādījies. Tad jau auglīgāk bij šo to pacilāt agrākā, Emša "pirmsportfeļa" biogrāfijā. Jo portfeļa cirks vēl vairāk pastiprina aizdomas, ka šai galma intrigai nav nekāda tieši ar Emsi saistāma tiesiska satura, bet ir politisks raksturs. Kārtējo reizi šai politiskajai intrigai mīļuprāt piespēlē prokuratūra: pirms pusotrām nedēļām — tūliņ, tūliņ būs skaidrība, pirms nedēļas — jau nesam, jau nesam, nupat — ak, pacieties, mīļā, vēl mazu brīd'... Kā pelei — te ieslēdz elektrisko kairinātāju, te izslēdz. Politika.

Taču, pateicoties šitām ākstībām un dažiem mājieniem presē pēc Emša augusta vizītes Zviedrijā, pieņemamāka kļūst versija, ka Emsim spīkera portfeli grib nočiept Tautas partija. Kamēr Emsis prom, TP droši vien nodiriģēja kādu koalīcijas vai cita mēroga sēdīti, kurā pauda, piemēram — Emsis, ziniet dikti sasmērējies! Un cēla galdā preventīvu krēslu pārdales scenāriju. Cerības droši vien tika liktas pamatā uz Emša raksturu: šis atbrauks, būs no mūsu aizmuguriskā cinisma uz pakaļas un tūlīt notīs makšķeres. Puisis Emsis atkal nerīkojās "pareizi". Emsis sāka gaidīt, kā viņam rīkoties. Un gaida arvien.

Kāpēc Emsi var gribēt aiziet? Protams, pirmkārt, ja vien tas, ko viņam šuj, nav tiesisks vai "morāls" safabricējums, Emsim jāatkāpjas pašam. Otrkārt, "jo tie sasien grūtas un nepanesamas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši tās ne ar pirkstu negrib pakustināt. Bet visus savus darbus tie dara, lai tie no ļaudīm top redzēti. Tie izplata savus piemiņas rakstus un dara savām drēbēm platas bārkstis." (Mateja ev. 23.4.,5.) Prasti runājot, valdīšana meklē savas miesas daļu, ko viegli upurēt. Vajag manipulāciju, lai atrādītu formālo rezultātu, kas kaut cik remdētu sabiedrības prasīšanu pēc Saeimas atlaišanas un saldinātu tās skābo ģīmi inflācijas, tarifu, skolotāju algu, ... sakarā. Tāpēc — še tev, sabiedrība, ne seviški populārais Emsis un vēl pārs ministri. Treškārt, TP pasūtīts "ar mazām asinīm" vājināt ZZS, nacionālā spārna ietekmi. Ceturtkārt, varētu būt iecerēta aptverošāka un dramatiskāka politiskās ietekmes pārdale vai politiskās modes pārorientācija uz bārkstīm, kur zaļais būtu gājis mazumā. Koalīcijas pasēdēšanās varētu nākt modē "Ungāru rapsodija" un bliņas. Par prieku, kā pauž Mārcis Bendiks, "neievēletu personu lokam".

Nu, protams, Emša izvēlētā pozīcija šķiet man komiska. Ko nozīmē un ko atrisina — spīkers "pa pusei"? Kam šie reveransi, kas bremzē valsts darbu vairāk nekā aizdomas Emša sakarā. " Es jau gribētu, kā valstij labāk, tikai nezinu kā..." Kas tās par Ķenča lūgšanām un kas tā par skraidīšanu pie "mērnieku kungiem". Labi zinot, ka nekādu padomu šie nedos, bet sacīs: "Tu jau pats, Emsīt, pats kaut kā..." Ja Emsis Zatleram un Kalvītim viņam adresēto pārmetumu sakarā pauž tādu pašu skaidru – Nē!, kā paudis dažiem medijiem, tad nav ko izdabāt tiem, kas šos pārmetumus sacerējuši. Sazin kāpēc Emsis uzskata par labāku būt divprātīgs.

Tomēr — kāpēc, (rēķinoties ar šobrīd pieejamo publisko informāciju), Emsim nav jāatkāpjas? Kurš to prasa? Nelgas, kas taisa politiku ar īkšķiem, bet grib uzdoties par morāliem arbitriem? Pagaidām neredzu arī tiesisku arbitru, kas būtu pamatojis šo prasību. Turklāt: " Mēs dzīvojam sarežģītā laikā. Viss sajucis mūsu namā. Pat godīgi ļaudis tikuši negodīgos apstākļos rīkojas negodīgi. Ko iesākt? Ja godīgi ļaudis ieņem augstus amatus, ko viņiem darīt? Atteikties no savas vietas? Tas neko nedos To tūdaļ ieņems citi. Un pēdējais būs sliktāks nekā pirmais. Vai tas ir pareizi? Mēs nezinām. Mēs zinām tikai to, ka atdot pēdējās pozīcijas ienaidniekam ir nepareizi."

Šķiet nepieliku te Emsim nevienu pozitīvu epitetu. Līdzīgā situācijā to pašu būtu teicis par Kariņu, Rubiku vai kuru katru citu. Neatkarīgi no tā, simpātisks šis man vai nē. Jo, manuprāt, ar noziegumu vai cūcību nevar novērst citu noziegumu vai cūcību. Amorāla varza var gan safabricēt situāciju, lai uzstātos kā morāls prasītājs sev nevēlamam cilvēkam, taču šīs varzas respektēšana manā uztverē nozīmēs neko citu, kā vien padošanos ienaidniekam. Peles pozīcija kompānijā, kura turas pie principa — "vai nu tu ēd, vai ēd tevi" neder.

Bet citu principu Latvijas politikā nebūs, kamēr partijas spēs vienoties tikai par varu un tās sadali, nevis par vienotiem principiem. Uz solidāru varu nav ko cerēt, jo katram allaž būs savs situācijas traktējums. Bez principiem demokrātija top demagoģija un patiesiem valsts ienaidniekiem te nekas nav jādara un jāizdod — tikai mazliet jāpielej eļļa ugunī. Kašķis savā starpā nodrošināts. Sabiedrībai nav ko politikai piedāvāt (ja ir, kur ir?). Tā ir tikpat amorfa un bezprincipiāla kā politiskā vide un katra darbība, kas kaut mazliet izvēršas vai nu aiz apvāršņa vai virs mākoņiem, tai sagādā tikpat nepanesamas ciešanas kā politikai. To pilnībā apmierina bezmaksas statistu loma vēlēšanās. Savu diskomfortu, tupot politikas sagādātā smilšu kastē, tā skaidro ar jaunu mantiņu trūkumu, kur īstenībā garīgais iet grīstē no tā, ka smilšu kaste pārpiečurāta. Bet, kamēr sabiedrībai nav padoma, kur ņemt jaunas smiltis, tā var gribēt un likt Emša vai kāda cita vietā eņģeli — nekas nemainīsies. Pagaidām, diemžēl, nenākas domāt par politikas kvalitātes uzrāvienu, bet par to, lai, imitējot pārmaiņas, nevairotu degradācijas (demokrātijas, nacionālas valsts, cilvēku pašcieņas,...) tempu. Citādi tā būs bezjēdzība. Pamperu remonts.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form