Cik lielā mērā pati Rīga, rīdzinieki, tiem veltītie darbi vai nedarbi ir mēra maiņas oficiāls iemesls? Nekādā būtiskā mērā! Ar ko Aksenoks daudz sliktāks vai labāks par katru no saviem priekšgājējiem kopš deviņdesmito gadu sākuma? Ne ar ko īpašu. Vaļā acīm skatīsimies, kas un kā notiek, lai paturētu to prātā līdz vēlēšanām.
Bet, ja izlikties te par galma hronistu, tad tāds varētu sacīt, ka Rīgas domes koalīcija bija grūsna ar Aivara Aksenoka nomaiņu un Jaunā laika izstumšanu kopš koalīcijas izveidošanas. Varbūt ieņemšana notika tad, kad Jaunais laiks aizgāja no Kalvīša pirmās valdības. Nu domei uznākušas trešās vai ceturtās dzemdību spazmas, un šoreiz tā varbūt kādu kustonīti arī dzemdēs. Dabiski, ka trim Jaunā laika partneriem, lai saglabātu politisko ģīmi, vislabākais variants, par ko arī dziedāts aptuveni gadu, būtu iedzemdēt daļu Jaunā laika frakcijas deputātu jaunajā koalīcijā, bet daļu līdz ar esošo mēru— atstāt aiz borta. Tad varētu visiem priecīgi rādīt— re, mums atkal labēja koalīcija. Ne velti par mēru tiek bīdīts nevis Andris Ārgalis no Tautas partijas vai Andris Ameriks no Latvijas Pirmās partijas, bet Jānis Birks no Tēvzemei un Brīvībai/LNNK. Acīmredzot TB/LNNK tiek mesta kā tāda liepu laipa starp Jauno laiku un citiem labējiem. Cerībā, ka pa šo laipu dažs labs Jaunā laika deputāts trauksies Tautas partijas un Latvijas Pirmās partijas (ap)kampienos vieglāku sirdi. Jo— ja šī Jaunā laika sašķelšanas kombinācija nesanāk un ja TB/LNNK turas pie sava— ar kreisajiem ni un ni, tad vispār nekāda cita jēdzīga kombinācija var nesanākt. Tad labākais iznākums var šķist tikai mēra Aivara Aksenoka aiziešana, saglabājot Jaunā laika lomu koalīcijā un mēra krēslu zem tā.
Kāpēc, modernās Latvijas politikas valodā runājot, Jauno laiku, lai arī tas paņēma varu Rīgā, tomēr uzmet? Pirmkārt, Jaunais laiks nespēja ne savaldīt, ne iebarot domes veco birokrātiju. Ja sekot medijiem, tad Jaunais laiks, izrādās, slīcis sīkos skandālos birokrātijas dēļ. Par Aivaru var dziedāt līdzīgi kā par Jānīti. Pirmdien Aivaram sāpēja azarts (kam izdabāt, ko apliecināt gribēja mērs, kad, tikko sācis strādāt, atcēla azartspēļu zāļu ierīkošanas moratoriju). Otrdien Aivaram sāpēja Zviedrs un Štrams (2005. gada aprīlī Jaunais laiks mēģināja aiziet divus departamentu vadītājus uz nepabeigta Valsts kontroles slēdziena pamata. Pilnīgi tāpat kā Repšem— meistarības un pacietības trūkums. Ar Štramu situācija tikpat bezcerīgi Jaunajam laikam atkārtojās). Trešdien Aivaram sāpēja Marika (mērs, Jaunā laika frakcija nespēja būt pozitīvā svira visai ilgās pata situācijas risināšanā Vides komitejā). Ceturtdien Aivaram sāpēja Baiba (mēra biroja vadītājas nosacījumiem relatīvi neatbilstošās, toties partijas cilvēka Baibas Pirktiņas iecelšana). Piektdien Aivaram sāpēja kreisie (acīmredzot izjūta, ka koalīcijai nepieciešams drošāks pamats zem kājām, noveda pie visai samocīta stabilitātes līgumprojekta parādīšanās). Sestdien Aivaram sāpēja Škapars (vārdos tik brašo Jauno laiku domē piemeklē savāda neizlēmība. Te minstināšanās ap homīšu praida atļaušanu vai neatļaušanu, te par acīm redzamu domes stratēģiskā kursa ignorēšanu (azartspēles) uz karstām pēdām netiek atlaists departamenta vadītājs, bet gan tiek gaidīts, kamēr politiskie draugi sāk šūpot izpilddirektora krēslu). Un tikai svētdien, kad prēmijas dalīja, bija Aivars vesels, labējie veseli, kreisie labi un ierēdņi laimīgi kā vēl nekad. Tās nav visas sāpes, kas gādāja Jaunajam laikam virkni mikrozaudējumu domē. Gribēja taču Jaunais laiks samazināt birokrātu skaitu, lai atlikušajiem paceltu algas. Skaitu nesamazināja un arī apetīti pēc lielākām algām ne. Tas ir vājums, piekāpšanās. Birokrāti kā vilki, sevišķi, ja tiem labi rīdītāji, tādas lietas uzreiz saož.
Otrkārt, Jaunā laika uzvara Rīgā, kā sākumā bija, tā ar palika formāla. Par faktisku padarīt Jaunais laiks to nespēja. Triju pārējo koalīcijas partneru faktiskā ietekme ir lielāka. Jaunajam laikam pat gods lāgā netiek. Tikai atbildība. Balsojums par koncertzāli, kur Jaunā laika frakcija atļāvās savu viedokli, bija tikai iemesls, lai partneri pasludinātu apogeju tam, kas sīka kašķa veidā regulāri bija izplūdis arī medijos. Lai arī domes diskusijā par koncertzāli abas puses operēja pamatā katra ar savu varu un populismu. Bija nesagatavotas konkrēti runāt pilsētas kontekstā. Ja pieņemt, ka objektīvi koncertzāle ir kas brūns, tad Tautas partija teica— oranžs, bet Jaunais laiks— zils.
Treškārt, "Rīgas domes frakcijai tomēr ir jāievēro zināma suverenitāte. Nevar būt Rīgas domes frakcija, kas ir partijas centrālās vadības automātiska filiāle" (Andrejs Panteļējevs). Klasiķi ne velti teikuši— "pilsētas jāieņem rītausmā". Bet, kamēr Jaunā laika frakcija pamostas pati, kamēr pamodina partijas valdi, kamēr visi izberzē actiņas, tikmēr atkal labākais laiks pilsētas ieņemšanai— tutū.