Latvijai pieder unikāla bagātība – ap 500 kilometrus gara Baltijas jūras piekraste, kas saglabājusies samērā neskarta un kuras lielāko daļu veido dabiskie biotopi*, tādēļ tā tiek aizsargāta un likums jūras tuvumā ierobežo būvniecību un citu saimniecisko darbību. Kapitāls skaidro, vai, nenodarot pāri dabas dotajām vērtībām, piekrasti iespējams izmantot piejūras teritoriju un valsts ekonomiskās attīstības labā.
Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjosla ir iedalīta krasta kāpu aizsargjoslā, jūras aizsargjoslā un ierobežotas saimnieciskās darbības joslā. Saskaņā ar Aizsargjoslu likumu, stingri būvniecības ierobežojumi ir noteikti tikai krasta kāpu aizsargjoslā, kuras platums ārpus pilsētām un ciemiem ir ne mazāks par 300 metriem, bet pilsētās un ciemos – ne mazāks par 150 metriem.

Jaunu ēku celtniecība (izņemot palīgēkas pie esošajām dzīvojamajām ēkām) krasta kāpu aizsagjoslā ārpus apdzīvotām vietām ir aizliegta, savukārt pilsētās un ciemos jaunas ēkas iespējams būvēt vienīgi izņēmuma gadījumos. Piejūras pilsētās būvniecībai jābūt paredzētai teritorijas plānojumā un tai jāveic sākotnējais ietekmes uz vidi novērtējums. Tāda pati prasība jāievēro arī ciemos, turklāt jaunu ēku celtniecība pieļaujama vietās, kur bijusi iepriekšēja apbūve. Vides ministrs Raimonds Vējonis skaidro, ka termins “iepriekšēja apbūve“ līdz šim bieži vien ticis atšķirīgi interpretēts, tādēļ jūnijā Saeima pieņēmusi Aizsargjoslu likuma grozījumus, kuros iekļauts šī termina skaidrojums, saskaņā ar kuru par iepriekšēju apbūvi uzskatāmas likumīgi uzceltas būves, ēkas vai to pamati, kas konstatējami dabā. “Tāpēc krasta kāpu aizsargjoslā ciemu teritorijā jaunu ēku būs iespējams būvēt tikai tajās vietās, kur tiešām vēsturiski bijusi apbūve,“ norāda ministrs.

Jāizvērtē piekrastes izmantošanas iespējas

Nekustamā īpašuma uzņēmuma Kolonna prezidents Jānis Lasmanis uzskata, ka no jautājuma par jūras piekrasti būtu jānoņem tabu un ieinteresētajām pusēm jāizvērtē tās tālākās izmantošanas un attīstības iespējas. “Latvijas jūras piekraste netiek izmantota. Nedomāju, ka teritorijas jūras tuvumā būtu jāapbūvē ar dzīvojamajiem ciematiem, tomēr dažādu sabiedriskas nozīmes objektu, kas radītu jaunas darba vietas, veicinātu tūrismu, tādejādi dodot labumu gan konkrētajiem pagastiem, gan valstij kopumā, izveides iespējas un nepieciešamība būtu jāpēta. Jāizveido darba grupa, kurā iesaistītos vairāku ministriju – Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Vides, Veselības, kā arī vides aizsardzības organizāciju un uzņēmēju pārstāvji, un jāsaprot, kuras ir tās vietas, kur attīstības projektus var un vajag realizēt,“ norāda J. Lasmanis, piebilstot, ka piekrastes teritorijās būtu atbalstāmi uzņēmējdarbības veidi, kas veicinātu naudas ieplūšanu Latvijā un būtu saistīti ar dažādiem pakalpojumiem, piemēram, SPA kūrvietas, viesnīcas, treileru autostāvvietas, laivu nomas.

J. Lasmanis uzskata, ka, izstrādājot pašvaldību teritoriju plānojumus un detālplānus uz esošās likumdošanas bāzes, piejūras teritorijas ir problemātiski attīstīt: “Vienīgais, ko var ierīkot, ir takas, ugunskuru vietas, nelielas autonovietnes, kempigu vietas. Nezinu, vai ar to vien var piesaistīt tūristus un radīt kaut kādu pievienoto vērtību.“ Pēc Kolonnas prezidenta domām, ir jāpārskata un jāinventarizē aizsargjoslu teritorija, kas nav viendabīga visā tās garumā un vienlīdz bagāta ar biotopiem. “Aizsargjoslu zonā atrodas virkne dažādu objektu, piemēram, bijušie zvejnieku kolhozi, autostāvvietas, militārās un citas degradētās teritorijas, kuras būtu jāatveseļo. Kāpēc to neļaut darīt uzņēmējiem?,“ vaicā J. Lasmanis. Viņaprāt, būtu arī jāpaātrina piejūras pašvaldību teritorijas plānu izstrāde.

Teritoriju plānojumi tikai pusei pašvaldību

Saskaņā ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) datiem, Latvijā ir 24 pašvaldības, kuru teritorijā ir jūras piekraste. Spēkā esošs teritorijas plānojums ir pusei no šīm pašvaldībām, otrai pusei tas atrodas izstrādes stadijā. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis ir pārliecināts, ka teritoriju plānojumu izstrāde pašvaldībās atrisinātu daudzus ar jūras piekrastes attīstību un izmantošanu saistītus jautājumus, neskaidrības un konfliktsituācijas: “Teritorijas plānā iespējams noteikt robežas, kas apmierinātu visas puses. Cilvēkiem ir nepieciešama pieeja pie jūras, un, ja ir piekrastes daļas plānojums, tad nav vajadzīgi žogi, tiek noteikti servitūti un nodrošināta piekļuve jūrai.” M. Kučinskis uzskata, ka, nedomājot par jūras piekrastes attīstību, Latvija var palaist garām daudzas iespējas, kas veicinātu tās ekonomisko izaugsmi. “Tas nav tikai tūrisms, tas ir arī vietējo cilvēku nodrošinājums ar darba vietām. Protams, piekrastes jautājums šobrīd ir ļoti nepopulārs, jo bijis daudz negatīvu piemēru, tomēr, manuprāt, ir iespējams, nepazaudējot Latvijas dabas vērtības, neliedzot pieeju pie jūras, vienlaicīgi arī nebremzēt sabalansētu piekrastes attīstību,“ pauž ministrs.

Apbūves ierobežojumus nedrīkst mīkstināt

R. Vējonis skaidro, ka viens no Baltijas jūras un Rīgas jūras līča aizsargjoslas izveidošanas mērķiem ir nodrošināt piekrastes dabas resursu, tai skaitā arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu, saglabāšanu un aizsardzību, kā arī to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu. “Diemžēl piekrastes pašvaldības lielākoties pagasta attīstības iespējas saskata tikai zemes pārdošanā bagātiem cilvēkiem, kas spēj uzbūvēt milzīgas mājas un veicināt zināmu pagasta budžeta pieaugumu. Pat ja tiek uzbūvēts atsevišķs viesu nams, piekrastes tūrisma attīstība neko daudz no tā neiegūst. Daudzas pašvaldības peļņas nolūkos izpārdevušas arī savus īpašumus, kuros būtu varējušas veidot tūrisma infrastruktūru. Rezultātā viss nonāk privātās rokās, kur pašvaldībai vairs nav īpašas ietekmes. Šāda pieeja neveicina tūrisma attīstību – nav kopīga skatījuma par pagasta un visas piekrastes attīstību,“ uzskata vides ministrs.

Viņš ir pārliecināts, ka nekādā ziņā nedrīkst mīkstināt aizliegumu būvēt 300 metru platajā krasta kāpu aizsargjoslā, jo tas ne vien izmainītu ainavu, bet arī iznīcinātu kāpu dabisko zemsedzi, kas apdraudētu pašu būvju drošību. “Ja atcels būvniecības ierobežojumus, pāris gados vairs piekrasti nepazīsim. Nevajadzētu arī pieļaut, ka gar krastu visā piekrastes garumā parādās vienlaidus apbūve – ir taču jāsaprot, ka tāda tā vairs nevienam nepatiks! Piekraste ir jāsaglabā kā klusa, mazskarta, mierīgai atpūtai un izklaidei piemērota vide ar tradicionālo piekrastes ainavu un apbūvi – nelielām, ne pārāk blīvi izvietotām ēkām, arī viesu mājām, stāvlaukumiem, tualetēm, koka laipām, nelieliem veikaliem un restorāniem, tai jābūt pieejamai visiem sabiedrības locekļiem, ne tikai tiem, kas spēj uzbūvēt tur māju. Mērķtiecīgi novirzīta tūrisma plūsma pa takām, laipām, stāvvietu ierīkošana veicina trauslās piekrastes ekosistēmas saglabāšanu,“ norāda R. Vējonis.

Viņš uzskata, ka aktīvā tūrisma zona jāveido tālāk no krasta, radot speciālas vietas un infrastruktūru šiem mērķiem: “Nevar atļaut kādam bagātam zemes īpašniekam realizēt ambiciozus projektus, kas peļņas nolūkos pievilina milzīgus pūļus, rada troksni, piesārņojumu un pārmērīgu slodzi trauslajai piekrastes dabai, kā arī traucē tiem, kas vēlas atpūsties.“ R. Vējonis atzīst, ka jūras piekrastē, sevišķi tās Kurzemes daļā, ir daudz bijušo armijas teritoriju ar dažādā sabrukšanas pakāpē esošiem graustiem, kas lielākoties jau sen ir privatizēti: “Pateicoties Aizsargjoslu likuma ierobežojumiem, tie turpina sabrukt un apdraudēt cilvēku dzīvību. Pareizākais risinājums būtu bijis šīs teritorijas pēc padomju armijas aiziešanas paturēt valsts īpašumā un, piesaistot starptautiskus finansu avotus, veikt to sanāciju. Ne katrai privātai personai pa spēkam ir šīs teritorijas sakopt. Šobrīd likums atļauj šos graustus pārbūvēt tikai gadījumos, ja tie atrodas ciema robežās un ir uzbūvēti likumīgi. To pamešana aizaugšanai nav labākais risinājums, jo aizliedzot pārbūvi, nevaram prasīt, lai īpašnieks novērš pieaugošo apdraudējumu. Šī ir problēma, kuru valstij vajadzētu atrisināt, nopietni izvērtējot bijušo armijas teritoriju labāko izmantošanas veidu.“

Jāveido alternatīva Jūrmalai

Nekustamā īpašuma uzņēmuma Arco Development rīkotājdirektors Viktors Savins atzīst, ka uz tūrismu orientētu objektu izveide jūras piekrastē ir perspektīva no valsts ekonomiskās attīstības viedokļa. Viņš uzskata, ka nebūtu pieļaujama agresīva un strauja piejūras teritoriju apbūve, jo iespējamas daudzas kļudas. “Lai gan pasaules pieredze liecina, ka jūras piekraste tiek apbūvēta, mēs vēl esam par jaunu, lai to pareizi izdarītu. Tomēr, manuprāt, nav arī pareizi tas, ka visā piekrastē noteikti būvniecības ierobežojumi. Ir jābūt kvalitatīviem teritorijas plānojumiem, apbūves noteikumiem, kas reglamentētu šo teritoriju attīstību. Diemžēl tādu šobrīd praktiski nav, jo uzņēmumiem, kas pašvaldībām izstrādā plānojumus, trūkst nepieciešamās teritoriālās plānošanas pieredzes,“ vērtē V. Savins.

Viņš uzskta, ka Jūrmalas popularitātes pieaugums gan no vietējo, gan ārvalstu apmeklētāju puses liecina par to, ka cilvēkus piesaista vietas piejūrā ar attīstītu infrastruktūru un plašu pakalpojumu piedāvājumu. “Tomēr Jūrmala šobrīd veidojas par samērā dārgu kūrortpilsētu, tādēļ būtu nepieciešamā kāda alternatīva. No šī viedokļa perspektīvs attīstībai būtu pretējais virziens no Rīgas – Carnikava, Saulkrasti. Arī pašvaldības ar apbūves noteikumu sakārtošanu un atvieglojumu piemērošanu varētu veicināt šo procesu,“ pauž V. Savins. Savukārt J. Lasmanis uzskata, ka kūrortus būtu iespējams attīstīt tādās vietās kā Pāvilosta, Jūrkalne, Roja, Salacgrīva, Saulkrasti, Lapmežciems.

V. Savins pieļauj, ka nākotnē piekrastē ar tūrismu saistītu objektu, piemēram, viesnīcu, kūrvietu, tuvumā varētu arī būvēt mājokļus, tomēr šim procesam ir jānotiek saskaņā ar teritoriju attīstības plāniem.

Piekrastes tūrismam – liels potenciāls

Tūrisma attīstības valsts aģentūras direktors Uldis Vītoliņš norāda, ka jūras piekrastei ir ļoti liels attīstības potenciāls, un tūristu interese par dažādiem ar jūru saistītiem pakalpojumiem diezgan strauji pieaug. “Lielas perspektīvas ir arī SPA tūrismam. Par to liecina kaut vai Lietuvas piemērs – pirms desmit gadiem Druskininkai, kas gan neatrodas pie jūras, nebija nekā, taču daļēji ar valsts atbalstu, daļēji, pateicoties uzņēmēju iniciatīvai, ir izveidots vesels šīs jomas pakalpojumu komplekss, kas ir ļoti pieprasīts,” skaidro U. Vītoliņš.

Viņš uzskata, ka viens no tūrisma objektu attīstības kavēkļiem Rīgā un Jūrmalā ir augstās nekustamā īpašuma cenas: “Šajās pilsētās īpašumu cenas jau ir pieaugušas līdz tādam līmenim, ka investoriem, kas vēlas ieguldīt kādas viesnīcas vai kūrvietas izveidē, ir jādomā, vai tas būs izdevīgi. Esmu runājis ar daudziem lielo viesnīcu tīklu pārstāvjiem, kuri, saprotot, ka šeit ir lielas perspektīvas, tomēr norāda, ka augsto nekustamo īpašumu cenu dēļ plānoto investīciju atdevi varētu būt grūti sasniegt, jo pakalpojumu pārdošanas cenas tomēr ir jāsamēro ar Latvijai līdzīgām valstīm. Tādēļ pieļauju, ka piejūras vietās, kur nekustamā īpašuma cenas ir samērīgas, varētu domāt par tādu kompleksu attīstību, kas saistīti ar tūrisma pakalpojumiem. Tomēr tām ir jābūt tikai atsevišķām vietām, jo mums ir noteikti jāsaglabā neskarta pludmale, kas ir viens no tūristu piesaistes objektiem.”

U. Vītoliņš norāda, ka viena no Tūrisma attīstības valsts aģentūras 2006. gadā plānotajām mārketinga kampaņām varētu būt saistīta tieši ar piekrasti. Kampaņas ietvaros ārvalstīs tiktu reklamēti produkti, kas piedāvā tūrisma iespējas jūras tuvumā. “Tomēr, ja mēs abstrahējamies no Jūrmalas, tad tūrisma produktu piedāvājums jūras piekrastē nav liels. Kaut kas ir Liepājā, kaut kas ir Ventspilī, vēl šur tur. Katrā ziņā piekrastes tūrisma attīstības potenciāls ir daudz lielāks,” pauž Tūrisma attīstības valsts aģentūras direktors.

* Biotops - samērā viendabīga platība, kas piemērota kādu konkrētu augu, dzīvnieku vai sēņu sugu pastāvēšanai.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!