Latvijas Forumā sestdien tika izteiktas vairākās pietiekami radikālas idejas. Bija arī ideoloģiska uzskatu sadursme, kuru būtu muļķīgi norakstīt kā tukšu salmu kulšanu. Cita starpā, vērts izdarīt vērojumu par to tukšo salmu kulšanu. Nereti Latvijā, ja cilvēki publiski debatē sev interesējošus jautājumus, tad visbiežāk tas uz āru tiek pasniegts kā tukšu salmu kulšana; ja diskusijas rezultātā tiek pieņemta kāda rezolūcija, tad tas, protams, arī tiek traktēts kā bezjēdzīga papļāpāšana un papīrs; ja tiek formulēti ieteikumi, tad, protams, skan jautājums - kur ir garantija, ka tie tiks ieviesti; ja kaut ko ievieš, tad tas, protams, ir kāda interesēs un kāds uz to uzvārās. Domājat bezizeja? Nekā tamlīdzīga. Labāk taču ir klusi sashēmot, tā lai neviens neko nepamana. Vai arī uzraut milzīgu trādirīdi, ar uguņošanu un izpriecām, tā ka pat pieredzējuši ciniķi komentētāji saka - redz , cik forši. Un pēc tam gan arī attapties - atkal mūs apčakarējuši.
Forumā tika izteiktas daudzas nenoliedzami praktiskas idejas, kas, ja tās īsteno, neizbēgami prasīs pozicionēties arī centrālajai varai. Piemēram, beznaudas vietējās apmaiņas sistēmas (dažkārt sauktas par LETS[1] bartera sistēmām), kas dažādās veidā sparīgi funkcionē citās attīstītā kapitālisma valstīs vai mikrouzņēmumu pilnīga atbrīvošana no nodokļiem uz diviem gadiem, paģērē, ka VID neiebildīs. Pilsoņu lemšana pār vietējiem budžetiem arī nozīmē likuma maiņu. Tieši par šo pārvaldības satvara maiņu krīzes laikā izskanēja vēlāk medijos apspriestā Jāņa Dombura ideja par ietekmīgo cilvēku vienošanos. Tomēr bija arī otra alternatīva - pilsoņu pašorganizēšanās un ir svarīgi tās salikt kontekstā un salīdzinājumā.
Ar Jāni Domburu mums ir bijušas vairākas intensīvas sarunas un diskusijas. Ir lietas, kur mums ir samērā līdzīgi uzskati - par to, cik nopietnā valstij bīstamā stāvoklī pašreiz esam, cik problemātiski tikai paļauties uz normālu risinājumu sekmēm, cik problemātiski pat pie vislabākās gribas ir mēģināt slēgt sabiedrības un varas vienošanos milzīgas savstarpējas (!!) neuzticēšanās apstākļos. Ka krīze nenozīmē damage control, bet radikālu spēles noteikumu maiņu. Un ir arī atšķirības. Jānis uzskata, un es saprotu pamatojumu, ka tikai strauja elites tipa vienošanās starp būtiskajiem valsts spēlētājiem politikā, biznesā, viedokļu un sabiedrisko līderu vidū var nostabilizēt situāciju un pārmainīt spēles noteikumus. Lai Latvija nenogāztos sociāla un ekonomiska haosa bezdibenī, kas šādā gadījumā ļautu par salīdzinoši mazām summām iegādāties Latvijas nākotnei būtiskus aktīvus, tādējādi apdraudot valsts attīstību un pat suverenitāti pēc krīzes.
Man ir divi apsvērumi, kas liek pārdomāt, vai tomēr pašorganizācija nav labāka alternatīva. Viens - liela daļa elites nepavilks'' new deal[2]. Otrs - būs nopietnas sabiedriskās leģitimitātes problēmas. Proti, sabiedrība var vienkārši nepieņemt. Liela daļa, iespējams, vairākums no eventuālajiem hipotētiskās vienošanās līgumslēdzējiem, neapzinās, uz kurieni procesi Latvijā virzās, un atrodas pushibernētā (iemidzinātā) stāvokli. Sistemātiska cilvēku konkrēto vajadzību ignorēšana ir notrulinājusi spēju adekvāti reaģēt uz esošajā sociālekonomiskajā situācijā cilvēkiem būtiskiem jautājumiem. Tomēr šāda spēja adekvāti reaģēt, manuprāt, ir galvenais politiķa profesionālā kvalifikācijā. Kur nepieciešams, sniegt skaidru redzējumu par nākotni un, kur nepieciešams, praktiskus ierosinājumus. Testam paraugiet, ko KONKRĒTU jau pašlaik samilzušo krīzes jautājumu risināšanai piedāvā priekšvēlēšanu riņķa dancī iesaistītās personas.
Pareģotāji no laukiem vai tie, kas ziemā budžetu nespēja sazīmēt ar visu savu lielo pieredzi NEKO nevarēs līdzēt Latvijas cilvēkiem tuvākā gada laikā. Apaļu NEKO. Šādus cilvēkus vienkārši jāmēģina pamazām ignorēt, jo laiki mainās un viņi laikam vairs nespēj neko iekš Latvijas dot. Mēģinājumi tā sauktajiem politikas smagsvariem ietekmēt politisko procesu ar avīžu vai TV interviju palīdzību dabiski ir pilna mēra politiskās rīcībspējas fiasko. Ja tas ir viss, ko var. Gandrīz neviens no politiskās elites pārstāvjiem NEVAR pateikt , kas, viņaprāt, notiks Latvijā tuvākā laikā (tas 'gandrīz' ir, ja nu kāds kaut kur tomēr ir). Būtu kaut nedaudz cerība, ja kāds varētu saņemties un kaut vai teikt - es nezinu, ko cilvēkiem darīt pēc bezdarbnieka pabalsta beigām; mums nav plāna, kā vidējā termiņā savākt budžetu bez SVF un EK palīdzības; mēs nemākam to budžetu vispār salikt kopā; mēs nezinām, kā pašvaldības tiks galā ar sociālo pabalstu jautājumu; mēs nezinām.... Tas būtu sākums. Neviens ar sirdstrieku nenomirtu. Un tad nākamajā solī aicinātu sabiedrību (nevis dažas lobiju grupas, tai skaitā dažus regulāros sabiedrības pārstāvjus NVO) palīgā. Politiķiem sen ir jākliedz HELP! arī Latvijā, nevis tikai klusi kaut kur citvalstu finanšu iestāžu koridoros. Un ko mēs darīsim? Visdrīzāk nospļausimies par visu kas bijis, un, protams, iesim jau palīgā. Ko citu! Ne jau viņiem, bet sev, jo tak mūsu valsts. Zinu, ka citiem vajag atvainošanos no politiķiem par izdarīto. Man nevajag, Dievs ar viņiem, to viņiem pašiem vajag priekš sevis. Nav jēgas arī gausties par failed state jeb pazudināto valsti, jo pat tik sliktos apstākļos paliek mūsu pilsētas, ciemi, kaimiņi un ģimenes. Katrs, kas izdomā, kā izdarīt tā , lai visi Latvijas bērni nākamgad var dabūt vienreiz dienā siltu maltīti (nevar zināt, vai visiem todien būs arī otra) un visi kaut kā tiktu uz skolu, ir izdarījis n reiz vairāk nekā katrs šīs nedēļas politiskās reklāmas klipu varonis.
To, ko varam darīt, ir vienkārši nospļauties par viņiem un sākt sev un sabiedrībai svarīgās lietas darīt pašiem. Negaidot, kad elite kaut kā tās sabīdīs. Pašiem organizēties, risināt savas konkrētās problēmas. Jā, saprotot, ka tādējādi valsts pārvalde var nopūsties -, sak, cik viegli tikām vaļā no nastas. Ka atkal uz sabiedrības rēķina zaudējumos tiek norakstīti resursi un gadi. Šī nespēja tieši uzrunāt cilvēku konkrētās, dažkārt pat eksistenciālās vajadzības kā lielākā mūsu politiskā procesa krīzes pazīme liedz iespēju gaidīt, kad politikas menedžeri pieaugs. Lai vienkārši turpina spēlēties savā smilšukastē, vienīgi mantiņas pienest viņiem vēl klāt gan nevajadzētu.
Kāda garantija, ka šie pa augšu rosoties tomēr nesabīdis atkal lietas? Nekādas. Bet ir pamatota cerība, ka, ja pilsoņi paņems savā kontrolē sadzīves, praktiskās, sociālās, 'mazās' lietas, viņi tik viegli vairs tās atpakaļ neatdos. Manuprāt, lielākais iespējamais sabiedrības spiediens uz mūsu kolektīvo resursu menedžeriem - politiķiem, ir demonstrēt, ka VAR iztikt bez viņiem, ka viņi pa lielam, tādi kā tagad, nav vajadzīgi. Jānis Domburs uzskata, ka viņi, vismaz daži, ir iesaistāmi jauns vienošanās jeb new deal formulēšanā. Es domāju, ka viņi jāsūta trīs mājas tālāk, lai pastāv un pagaida, kamēr tiks noformulēts šāds sabiedriskais pieprasījums. Vai lai nāk un kā vienkārši cilvēki sāk klausīties. Savukārt mūsu sabiedrības atbildība ir strauji tādu pasūtījumu formulēt. To var darīt tikai tad, ja mēs pašorganizējamies un demonstrējam, ka mēs - sētnieki, biznesa cilvēki, grāmatvedes, skolotāji, mūziķi, autobusu šoferi, mājas kaimiņi, pat slimnieki palātā, ja vajadzēs, varam risināt sev svarīgas lietas BEZ viņiem.
Ko, jautāsiet, pats dari? Iesākumam es varu līdzdarboties tikko noorganizētajā mājas biedrībā, atbalstīt to, ka radinieku bērns pa dienu ir pie mums, jo viņiem jāstrādā, bet bērnudārza vairs nav; es varu, neskatoties uz visādu 'gudrinieku' spriedelēšanu par lielām matērijām, cik vien spēju, veicināt šo procesu, lai beidzot cilvēki bez naida un aizvainojuma runā viens ar otru, lai kopā tiktu cauri grūtajam laikam. Tā ceļot savu un savu bērnu pašapziņu un personisko neatkarību. Par to arī ir tas Latvijas Forums. Manuprāt , pieticīga vēlme dzīvot kā pilsonim savā valstī.
[1] Local Exchange Trading System, http://www.letslinkuk.org/
[2] ASV prezidenta Franklina Delano Rūzvelta ekonomikas un sociālās sfēras pārmaiņu plāns 30tajos gados Lielās depresijas laikā.