Roberts Zīle: Brisele 'centralizē' pārvietošanās ierobežojumus, Strasbūra asarām netic
Foto: DELFI

Eiropas Komisija nesen publicējusi ES Padomes caurskatīšanai paredzētas rekomendācijas Covid-19 pandēmijas brīvas pārvietošanās ierobežojumu regulējumam. Būtībā šis plāns nozīmē, ka vienoti būtu jāievieš un daudzos gadījumos arī jālabo dalībvalstu individuāli ieviestie kritēriji attiecībā uz iedzīvotāju pārvietošanos.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Piemēram, Latvijai no kumulatīvā rādītāja 16 būtu jāatsakās par labu augstākam – 25, taču ar to nepietiktu, svarīgs būtu arī testu skaits, pozitīvo rezultātu īpatsvars, turklāt ierobežot brīvo kustību varētu tikai, sākot ar kumulatīvo rādītāju 50.

Rekomendācijās arī ieteikts, ka vajadzētu vērtēt saslimstību ar Covid-19 atsevišķi pa valsts reģioniem. Tas nozīmētu, ka, piemēram, Kurzemei un Zemgalei varētu tikt piemēroti atšķirīgi pārvietošanās ierobežojumi, dodoties, piemēram, uz dažādiem Zviedrijas reģioniem. (Lai gan kuru Eiropa interesē, kā un kāpēc Latvijā būtu jārada kāda kontrolējoša robeža starp Kurzemi un Zemgali?) Patiesībā tās ir rūpes tikai par spāņu, franču, portugāļu un citu tūrisma valstu ieņēmumiem to tūrisma centros un it īpaši salās.

Saskaņā ar ieteiktajām rekomendācijām visa ES būtu sadalīta pa zonām, pa krāsām pārliecībā, ka eksperti Briselē noteikumus zina labāk nekā dalībvalstu speciālisti, kam patiesībā ir krietni dziļāka un detalizētāka izpratne par savas valsts iedzīvotāju veselības nosargāšanas iespējām. Diemžēl paliek noklusēts tas, ka vienīgais, kas līdz ar piedāvātajām jaunajām rekomendācijām nemainīsies, ir individuālo dalībvalstu veselības aprūpes sistēma. Ir pašsaprotami, ka to, ko spēj absorbēt Vācijas vai Zviedrijas veselības aprūpe, Latvija nespēj. Patīk tas vai ne, bet pandēmijas ierobežošanai esam spiesti lietot arī citas metodes, proti, piesardzīgāku ikdienu – kas, kā šobrīd redzam, atmaksājas un īstenībā rada daudz kvalitatīvāku sadzīvi šajā laikā, kas pati par sevi ir vērtība.

Ja Latvijai jāpiekrīt Rietumeiropas kritērijiem, varbūt pārmaiņas pēc Rietumeiropa varētu piekrist Baltijas iespējām? Tā vai citādi paredzu, ka Vācijas prezidentūra un vēl jo vairāk pārējās dalībvalstis šo EK rekomendāciju piedāvājumu skatīs atturīgi, un arī tikai kā ieteikums tas varētu tikt labots, atzīstot un rēķinoties ar dalībvalstu individuālajām spējām labāk izprast savas sabiedrības riskus, nekā sijāt tos caur kopīgu sietu.

Šis mēģinājums ieviest vienotus pārvietošanās kritērijus ir uzskatāms Eiropas federālistu birokrātijas piemērs – ja ir problēma, uztaisīsim universālu risinājumu, kas der visiem. Tā pamats - cik vien var, samazināt pasākumus, kas kavē cilvēku kustību visā ES, it īpaši pašizolācijas prasības. Taču šajā gadījumā patiess ir teiciens – kas der visam, neder nekam. Labā ziņa ir tā, ka šis dokuments būs Latvijai tikai rekomendējošs. ES ir neatkarīgu valstu savienība, un Covid-19 pandēmija parāda, ka tieši valstu valdības ir tās, kas izvēlas saviem pilsoņiem labāko iespējamo aizsardzību, ņemot vērā daudzus aspektus, kas raksturīgi konkrētajai valstij.

Pandēmijas laikā arī novērojama tendence, ka pilsoņi, sajutušies neaizsargāti citās valstīs, pārskata savus plānus, izvērtējot visus ieguvumus un zaudējumus, un atgriežas dzimtenē. Nesenais Jaunzēlandes piemērs, kur atgriezušies ap 50 tūkstošiem iedzīvotāju, pierāda, ka epidemioloģiskā drošība un sadzīves kvalitāte ir ļoti būtiski kritēriji šajā izvērtējumā, tie līdzsvaro tīri materiālos ieguvumus. Latvijai šī ir ilgtermiņa iespēja un savā ziņā handikaps savu pilsoņu izvērtējumos par nākotni: atgriezties un palikt uz dzīvi Latvijā vai doties atpakaļ svešumā, tiklīdz būs tāda iespēja. Līdz ar nebijušu iespēju izmantot gan ES finanšu resursus, gan fiskālo "rāmju" brīvlaišanu, Latvijai šī ir iespēja izmainīt nelabvēlīgo pilsoņu migrācijas plūsmu un uzlabot demogrāfisko situāciju valstī.

Kaimiņu būšana

EK rekomendācijas skaidri iebilst pret t.s. kaimiņu būšanu, ko mēs un arī plašāk pasaule pazīst kā veiksmīgo Baltijas burbuli. Pārmetumi par tādējādi citu dalībvalstu diskrimināciju šādā bezprecedenta situācijā, manuprāt, nav pietiekami argumentēti. Ir pašsaprotami, ka kaimiņi, it īpaši Baltijas gadījumā, ir ne tikai vienlīdzīgākā situācijā, bet arī ar krietni ciešākām ekonomiskajām saitēm, kas vismaz daļēji ļauj absorbēt ievērojamu ekonomikas kritumu ar relatīvi mazākiem riskiem. Tomēr, ja nepieciešamā ekonomikas pamatu stiprināšana sāk drupināt sabiedrības veselības pamatus, uz kā pirmie balstās, tad, pirmkārt, mēs riskējam ar atkārtotu bērnu izglītības iestāžu karantīnu, kas faktiski pārveidojas par piespiedu karantīnu ģimenē, un, otrkārt, tas nozīmē daudz būtiskāku triecienu ekonomikai nekā atbraukušo atstātā nauda, lai arī atsevišķām nozarēm, nenoliedzu, tas ir būtiski.

Ir labi, ka igauņi nesen aicinājuši saglabāt nupat plīsušo Baltijas burbuli, tiesa, ar paaugstinātu, tādējādi igauņiem izdevīgāku, kumulatīvo rādītāju. Tomēr, ja mēs, latvieši, kā sabiedrība esam caur savu disciplīnu maksājuši par to, lai atrastos tur, kur esam, proti, vislabākajā iespējamajā situācijā ES, un šis burbulis tomēr ir saplīsis, tas nenozīmē, ka pie līdzvērtīgiem epidemioloģiskiem datiem ES dalībvalstis varētu dot priekšroku saviem kaimiņiem, nevis stipri attālākiem ES reģioniem, ja tās tā vēlētos. Interesanti, ka Eiropas Komisija neko nebilda, kad šovasar Spānija atsāka tūrisma sezonu ar diferencētu laiku, no kurām valstīm tūristi drīkst ierasties jūnijā un no kurām vēlāk. Tad galvenais kritērijs nebija vis epidemioloģiskie dati, bet gan tūristu "maka biezums", pareizināts ar to skaitu.

Viesstrādniekiem un diplomātiem īpašs statuss

Kā īpaši cinisku EK rekomendāciju piedāvājumā vērtēju atsevišķu atrunu par atļauju nepiemērot paškarantīnas nosacījumus sezonālajam darbaspēkam, aizbildinoties ar nozīmīga darbaspēka statusu. Par Rumānijas neaizsargāto viesstrādnieku lasītajiem sparģeļiem Vācijā ar "asins garšu" jau rakstīju pavasarī. Tiesa, rekomendācijā ir arī atruna par nepieciešamību šiem strādniekiem skaidrot viņu tiesības. Nepieminētas paliek Vācijas tiesības (ko tā arī izmanto) potenciāli laukā saslimušos viesstrādniekus pēc 70 dienām (pandēmijas laikā termiņš palielināts uz 115 dienām) nosūtīt atpakaļ uz Rumāniju, tā teikt, paškarantīnā, īsi pirms termiņa, kad stātos spēkā viņu sociālās garantijas Vācijā.

Nedaudz ironiski, bet līdzās viesstrādniekiem rekomendāciju īpašajā statusā ieteikts iekļaut arī diplomātus un starptautisko institūciju darbiniekus. Tiešā veidā politiķi netiek pieminēti, taču pēc būtības dokumentā tiek iepīts, ka Eiropas Parlamenta deputāti būtu spiesti braukt uz Strasbūru. Lieki piebilst, ka ne statuss, ne pases krāsa nemazina varbūtību inficēties. Vēl jo vairāk - diplomātiem būtu jārāda sabiedrībai piemērs, nevis jāievieš izņēmumi. Turklāt saredzu vēl kādu pozitīvu iezīmi, virkni diplomātijas sakaru īstenojot attālināti. Proti, iespēja veikt sarunas jeb, precīzāk, t.s. "dīlus" Briseles gaiteņos pārrunu starpbrīžos šobrīd ir grūtāk. Un labi, ka tā. Un, starp citu, ES teju visās pieteiktajās politikās taču esot ne tikai zaļa, bet arī digitāla.

Strasbūra asarām netic

Ja tiktu ieviests kopējs ES regulējums, Eiropas Parlaments, visticamāk, šonedēļ būtu spiests kaunpilnā vilcienu un avio reisu sastāvā doties uz "sarkano" Strasbūru. Jāatgādina, ka tikai dažas dienas pirms paredzētās un vairākkārt jau atliktās Strasbūras plenārsesijas EP prezidents, reaģējot tostarp arī uz manis pārstāvētās Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas aicinājuma vēstuli, paziņoja par pašsaprotamu nedošanos uz Strasbūru saistībā ar pēdējo dienu infekcijas pieaugumu. Tam sekoja asa EP liberāļu priekšstāvja Emanuela Makrona partijas runasvīra kritika.

Viņš norādīja, ka tobrīd Strasbūrā, lai arī tā atrodas sarkanajā zonā, tomēr bija it kā mazāks saslimušo skaits nekā Briselē. (Lieki piebilst, ka Eiropa neatrodas tikai starp Strasbūru un Briseli.) Un, pat ja tā būtu, atliek tikai brīnīties, kāda ir Francijas valdības cieņa pret Strasbūras iedzīvotājiem, ļaujot un pat stimulējot pilsētā ierasties simtiem ārzemnieku no citām sarkanajām zonām. Ja nebūs ievērojamu uzlabojumu, paredzu, ka drīzumā EP Prezidentu konferencē, kurā mēdzu pārstāvēt savu frakciju, jau atkal lauzīsim šķēpus par nākamā mēneša Strasbūras sesiju, kā tas ar pārsteidzošu regularitāti ir noticis jau iepriekš. Un, iespējams, Francijas valdība atkal varētu vērsties tiesā pret Eiropas Parlamentu par to, ka tas neievēro ES līgumus. Tas nekas, ka šis ikmēneša "ceļojošais cirks", kā to nereti mēdz dēvēt, šoreiz būtu veselības apdraudējums abos virzienos. Ir skaidrs, ka no sarkanas zonas izceļojošie starptautisko institūciju darbinieki, kuriem ir ieteikums nepiemērot pašizolāciju, varētu paaugstināt Covid-19 statistiku savā reģionā. Gluži kā to Latvijas gadījumā paveic Kontinentālā hokeja līga.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Eiropas Komisija Eiropas Parlaments Roberts Zīle
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form